Teika par karali Liru un viņa meitām pieskaitāma vissenākajām britu leģendām. Angļu hronists Džefrijs Monmuts šo teiku izklāstījis savā Britānijas vēsturē (1135), kas sarakstīta latīņu valodā, Lajamons to atstāstījis 1200. gadā angļu valodā poēmā Bruls. Vēlāk, īpaši renesanses laikmetā, šī teika sastopama Roberta Glostera (ap 1300. g.), Roberta Maninga (ap 1338. g.), Džona Hardinga (ap 1450. g.), kā arī pazīstamajā Holinšeda Hronikā (1577). So pašu sižetu izmantojis slavenais renesanses dzejnieks Edmunds Spensers (II grāmata, 10. dziedājums, 1590). Viljams Kemdens leģendu atstāstījis prozā 1605. gadā, bet kāds no Šekspīra priekštečiem 1594. gadā uzrakstījis lugu ar nosaukumu Izdaudzinātais stāsts par Anglijas karali Liru un viņa trim meitām. Domājams, ka ši pati luga iespiesta 1605. gada beigās ar virsrakstu — Patiesa hronika par karaļa Lira un viņa triju meitu — Gone- rilas, Reganas un Kordēlijas dzīves stāstu, kā šis stāsts daudzkārt izradīts pēdējā laikā. Sīs lugas teksts ir saglabājies, tāpēc Šekspīra pētniekiem to iespējams salīdzināt ar Šekspīra traģēdiju.
Šekspīra traģēdija Karalis Līrs līdz mūsdienām nonākusi divos variantos. Pirmais iespiedums in quarto datēts ar 1608. gadu. Otrais ar šo pašu gadu datētais izdevums patiesībā iespiests 1619. gadā, tikai klajā laidējs, lai apietu pirmizdevēja tiesības un slēptu savu nelikumīgo rīcību, uzlicis pirmā izdevuma gadu, atkārtojot arī to tekstu, tikai ar daudz lielāku iespiedkļūdu skaitu nekā iepriekšējais. No šiem abiem iespiedumiem tekstuāli atšķiras in folio 1623. gada izdevums, kas vēlāk pieņemts par pamattekstu un tāds arī nonācis līdz mūsu dienām. Tajā nav paturēts garais 1608. gada pirmpublicējuma virsraksts — Viljama Šekspīra k-gs. Viņa patiesā hronika par Kara/a Lira un viņa triju meitu dzīvi un nāvi, ar Edgara, grāla Glostera dēla un mantinieka nelaimīgo dzīvi un pārvēršanos ārprātīgajā Beklamas Tomā, kā viņa karaliskās augstības kalpi, kuri parasti uzstājās Globa teātrī Benksaidā Londonā, izrādīja šo lugu viņa augstības klātbūtnē sv. Ste- lana naktī ziemsvētku laikā.
Karalis Līrs un Hamlets atzīti par traģisma notēlojuma augstāko sasniegumu Šekspīra dramaturģijā. So traģēdiju varoņu ciešanu apjoms pārsniedz visu, ko ģeniālais autors attēlojis pirms un pēc šim traģēdijām. Tomēr šīs drāmas atšķiras no citām ne tikai ar traģiskā sasprindzinājumu, bet sevišķi ar savu plašo un dziļo vērienu. Nevienā citā darbā Šekspīra radošais ģēnijs neparādās ar tādu spēku kā tieši Karalī Lirā.
Latviešu lasītājs ar šīs traģēdijas aptuvenu satura atstāstījumu prozā varēja iepazīties jau 1874. gadā, Ludviga Hērvagena sastādītajā lasāmajā grāmatā Skolas maize. Bet traģēdijas pilnīgs tulkojums nāca daudz vēlāk. So klasisko tulkojumu deva Jānis Rainis, un atsevišķā grāmatā tas iznāca tikai 1900. gadā, iemantojot lasītāju un kritikas atzinību. Par Karaļa Lira tulkojumu tolaik Rainim piespriesta 200 rubļu liela atzinības balva, un tulkojums cildināts daudzās atsauksmēs un literārās pārrunās kā meistardarbs.
«Kāds nu izdevies ģeniālā Šekspīra visuvarenais gabals mūsu, latviešu valodā? Vai maz spējams ietvert mūsu valodā visu to bagātību, kas atrodas šinī literatūras milzenī?» jautā recenzents un atbild: «Gandrīz kā šaubīdamies ņemam grāmatu rokā, bet raugi, jo tālāk lasām, jo sirsnīgāks prieks pārņem mūs: atrodam viņā visu, ko senāk redzējām tikai citu tautu valodā, un pie tam — cik Rainim viss rit jauki un raksturiski, sevišķi saistītā valodā!» (Jaunā Raža, V. 1901, 187. lpp.) Arī citi tā laika recenzenti asi uztvēruši un pareizi novērtējuši Karaļa Lira tulkojuma nozīmi un vērtību, izceļot valodas bagātību, jauninājumus, reizē norādot arī uz dažiem trūkumiem.
Uz latviešu skatuves traģēdija Karalis Lirs parādījusies 1903. gada 5. februārī, tātad daudz vēlāk nekā citas viņa ievērojamās traģēdijas: Hamlets, Makbets, Ričards 111, Jūlijs Cēzars. Bet teātru repertuāros tā allaž ir turējusies, skatītāju interese nekad par to nav mazinājusies.
J. Raiņa tulkojums saglabājies līdz mūsu dienām un uzņemts šai Šekspīra Kopotu rakstu izdevumā. Taču valodas attīstības ilgu gadu gaitā pārveidojušās dažas leksiskās formas, ģermānismus (ģifts, apstellēt, smādēt, nerrs u. c.) aizvieto tagad latviski vārdi (inde, pasūtīt, pelt, āksts u. c.), no plašas apgrozības izzuduši lietvārdi ar galotni «šana», mainījusies dažu prepozīciju lietošana un tamlīdzīgi. Tāpēc redakcija rūpīgi koriģējusi dažas novecojušās formas, saudzīgi saglabājot Raiņa izteiksmes un stila īpatnības.
I cēliena 1. ainā
552. … Niknais skits
Un sumpurnis, kas, dzīts no rijības, Pats savus bērnus apēd … —
Herodots stāsta, ka bijuši gadījumi, kad skiti apēduši savus vecākus un vecvecākus, tikai ne savus bērnus.
4. ainā
574. Kad man būtu monopols uz muļķību … —
Anglijas karaļa Jēkaba pirmā laikā tirdzniecības monopolu piešķiršana privātām sabiedrībām un atsevišķām personām, īpaši no galma aprindām, sasniegusi tādus apmērus, ka tas radījis ne tikai neapmierinātību, bet ari parlamenta asus protestus.
5. ainā
585. Kas še vēl jaunavas un ākstam smejas,
Tās izsmies āksts, ja drīz tās neprecējās. —
Pieņem, ka šīs rindas sākotnēji domātas publikai un aktieris āksts tās tieši arī saka skatītājiem, un tikai vēlāk tās iekļautas traģēdijas tekstā.
II cēliena 1. aina
590. Viņa ģīmetni
Es likšu izsūtīt pa malu malām. —
Šekspīra laikā jau pielietots noziedznieku gūstīšanai šis paņēmiens.
2. ainā
593. Kad tu man būtu Lipsberijā … —
Tā kā ģeogrāfiski tādas vietas nav, tad Šekspīra pētnieki domā, ka tas ir vai nu vārda «Finberi» izkropļojums, vai arī tikai jokošanās. Lipsbyry varētu tulkot «Lūpu pilsēta» (J/p — lūpa). Tādā gadījumā Lipsberijā nozīmētu muti.
4. ainā
604. Mēs tevi sūtīsim mācībā pie skudras … —
Šīs atbildes ironiskā jēga: ja lu nezini, kāpēc karalim nav svītas, tad tu nezini arī citu tādu patiesību.
III cēliena 2. ainā
621. So pareģojumu pasludinās, burvis Merlīns. —
Merlīns — burvis un pareģis — tiek minēts leģendās par karali Artūru, t. i., mūsu ēras 5. gs. beigās un 6. gs.
4. aina
627. Svēts Vitauts trīsreiz apstaigā tīrumus … —
Vitauts — svētais, kas aizsarga pret lietuvēnu, ļauniem gariem.
628. Smolkins, Mado un Mahu.
Šie velnu vārdi sastopami Hasmeta darbā. Taču Šekspīrs šos vārdus varēja zināt ari no folkloras un sava laika demonoloģijas.
631. Kungs Rolands pie troņa nonāca. —
Acīm redzot, tas kādas senas balādes fragments, kuras saturs līdzīgs kādai teikas versijai par Džeku, milžu satriecēju.
6. ainā
633. … Nerons esot zvejotājs tumsības ezerā… —
Šekspīra pētnieki domā, ka šo teicienu par Neronu viņš ņēmis no Rablē Gargantiļas un Panlagriela (II grām., 30. nod.), kas angļu tulkojumā iznāca 1592. gadā un kur Epiternons stāsta par šis pasaules varenajiem, kā tie pavada laiku tumsas valstībā. Bet te atrodamas arī mazas nesaskaņas. Rablē darbā teikts, ka Nerons spēlē fleiti; bet ar makšķeri zvejo vardes (nevis zivis) imperators Trojans. Tātad Šekspīra teiciena aizgūšanu var attiecināt uz Rablē darbu kā pirmavotu tikai pa daļai.
636. Un es ap pusdienu gribu iet gulēt. —
Te āksts it kā sarkastiski atsaucas Līra vārdiem: «… rīt agri ēdīsim vakariņas.» Tomēr daži pētnieki saskata šai āksta frāzē vēl arī citu slēptu nozīmi, proti, ka tie viņa pēdējie vārdi un ka šai ainā viņš līdz beigām klusē, un, kad Glosters viņam saka: «Nestāvi bez darba,» — viņš palīdz aizvest Liru un vairs turpmāk patiesi te neparādās.
Kārlis Egle, Valda Beitāne