Ienāk Edmunds ar vēstuli rokā.
Edmunds.
Tu, daba, esi mana dievība, Tik tavus likumus es atzīstu.
Par ko man parastības važas nest
Un ļaužu aizspriedumiem padoties,
Kas ņem man tiesības tik tādēļ vien,
Ka dažus mēnešus es vēlāk dzimis
Par savu brāli? — Bastards? Zems? Par ko? —
Es augumā tik cēls, mans gars tik spirgts,
Mans vaigs tik cildens tā kā kundzes dēlam!
Par ko mūs nievāt? Bastards? — Neīsts, zems!
Mēs taču dabas karstā zādzībā
Daudz vairāk ugunsgara saņēmām
Un dzīves drosmes, nekā laiskā, sājā
Un apnicīgā salaulāto gultā
Tiek izlietots vai visam sušķu pulkam,
Pusnomodā, pusmiegā radītam! —
Nu, īstais Edgar, kādēļ tavas zemes
Lai nekrīt man? Jo tēvs mīl neīsto
Tāpat kā īsto! — īstais! — Skanīgs vārds!
Nu labi, īstais, — ja šī vēstule
Tik dara iespaidu, tad neīstais
Vēl īsto izstums. — Edmunds zels un augs!
Nu, dievi, svētiet bastardus! —
Ienāk grāls Glosters.
Glosters
pie sevis.
Kents izdzīts! — Dusmās gājis franču valdnieks! — Līrs naktī projām! — Kroni nolicis! — Nu bērnu maizē! — Viss tik piepeši, Pa galvu, kaklu!
Ieraudzīdams Edmundu. Edmund, ā! — Kas jauns? Edmunds
iebāž vēstuli kabatā.
Nekā jauna, mans kungs. Glosters. Kādēļ tu lūkoji to vēstuli tik rūpīgi noglabāt? Edmunds. Es tiešām nezinu nekā jauna, milord.
Glosters. Kādu rakstu tu patlaban lasīji, kad es ienācu?
Edmunds. Milord, es nekā nelasīju.
Glosters. Nekā? Kādēļ tad tu tik bailīgi un steidzīgi iebāzi to kabatā? Ja jau nekā nebija, tad nebija ari ko slēpt.. Parādi, palūkosimies; ja tiešām nav nekā, tad jau man ir briļļu nevajadzēs.
Edmunds. Atvainojiet, milord, tā vēstule no mana brāļa, neesmu vēl līdz galam izlasījis; bet, cik paspēju viņā ieskatīties, tad tā neliekas tā rakstīta, ka jūs lai viņu lasītu.
Glosters. Saku, dod šurp vēstuli!
Edmunds. Es darītu netaisni, ja vēstuli paturētu un ja viņu atdotu. Cik saprotu, tad saturs peļams.
Glosters,
atņemdams vēstuli. Redzēsim, redzēsim.
Edmunds. Ceru, manu brāli atvainos tas, ka viņš rakstījis šo tikai tanī nolūkā, lai mani pārbaudītu.
Glosters
lasa vēstuli.
«Šis paradums, šī augstā cienība pret vecākiem sarūgtina mums visu pasauli pašos ziedu gados un atrauj mums mūsu mantu līdz tam, kamēr mēs tik veci, ka nespējam to vairs baudīt, kā nākas. Es sāku to ieskatīt par muļķību un labsirdīgu verdzību, kad padodamies šim vecu ļaužu kundzības jūgam; viņi jau valda nevis tādēļ, ka viņiem būtu vara, bet tādēļ, ka mēs to paciešam. Atnāc pie manis, es pasacīšu par to vēl vairāk. Kad mūsu tēvs gulētu tik ilgi, kamēr es viņu modinātu, tad Tu baudītu pusi no viņa ienākumiem uz visiem laikiem un būtu mans mīļais, dārgais brālis. Tavs Edgars.» Ko? — Sazvērēšanās?
Lasa vēstulē.
«Kad mūsu tēvs gulētu, kamēr es viņu modinātu, Tu baudītu pusi no viņa ienākumiem …» — Mans dēls Edgars! Kā gan viņa roka pacēlās to rakstīt! Kā viņa sirds, viņa smadzenes varēja ļaut ieperināties tādām domām? …
Edmundam.
Kad tev šī vēstule nāca rokās? Kas viņu atnesa?
Edmunds. Neviens man vēstuli netika atnesis, tas jau īsti ir tas smalkais izgudrojums: atradu viņu savā istabā pa logu iesviestu …
Glosters. Vai tu pārliecināts, ka tas tava brāļa rokraksts?
Edmunds. Ja saturs būtu labs, milord, es varētu zvērēt, ka tas viņa raksts; bet tagad es labprāt gribētu šaubīties.
Glosters. Tas gluži viņa raksts.
Edmunds. Jā, viņa roka, milord; bet es ticu, ka viņa sirds nav piedalījusies pie tā, ko roka rakstījusi.
Glosters. Vai viņš nekad agrāk nav runājis par to ar tevi?
Edmunds. Nekad, mans kungs; bet es gan bieži esmu dzirdējis viņu apgalvojam: kad dēli nākot pieaugušo kārtā un tēvi ejot jau uz kapa pusi, tad pēc taisnības dēlam vajadzētu būt par sava tēva aizgādni un dēlam arī būtu visa manta jāpārvalda.
Glosters. Ak tu nelietis, nelietis! — Gluži tās pašas domas kā šinī vēstulē! — Ak tu nolādētais nelietis! — Pretdabisks, riebīgs, lopisks nelietis! Sliktāks nekā lopisks! — Ej, puis, uzmeklē, kur viņš ir! Es viņu gribu grūst cietumā. Sasodītais neģēlis! — Kur viņš ir?
Edmunds. īsti nezinu, milord. Ja jums, mans kungs, patiktu savu īgnumu pret manu brāli drusku savaldīt, līdz būtu dabūjuši vēl skaidrākas liecības par viņa nolūkiem, tad varētu rīkoties ar lielāku drošību. Jo, kad tūdaļ lietojat pret viņu stingrus varas līdzekļus un vēlāk izrādās, ka esat pārpratuši viņa nolūkus, tad tas nāvīgi ievainos jūsu pašu godu un gluži sadragās viņa sirdī paklausību pret jums. Es liktu savu
dzīvību ķīlā, ka viņš šo tikai tādēļ vien rakstījis, lai pārbaudītu manu padevību pret jums, milord, un ka viņam nav bijuši nekādi ļauni nolūki pret jums.
Glosters. Vai tu tā domā?
Edmunds. Ja jūsu godībai patīk, es jūs novestu un noglabātu tādā vietā, kur jūs varētu noklausīties mūsu sarunā par šo lietu un paši savām ausīm pārliecināties; tas varētu vēl šo pašu vakaru notikt.
Glosters. Nē, viņš nevar būt tāds briesmonis.
Edmunds. Un droši vien nav ar!
Glosters. Pret savu tēvu sacelties, kas viņu tik dziļi un sirsnīgi mīl! — Ak tu dievs debesīs! — Edmund, uzmeklē viņu, iespiedies viņa sirdī, izpēti viņu, es tevi lūdzu! Dari visu pēc saviem gudrākiem ieskatiem! Man priekš tam trūktu aukstu asiņu, esmu taču viņa tēvs.
Edmunds. Uzmeklēšu viņu tūdaļ, milord; ierīkošu visu tik veikli, cik vien iespējams, un tad par visu jums došu ziņu.
Glosters. Nesenā saules un mēness aptumšošanās neno- • zīmē neko labu. Dabas zinātne var šīs parādības izskaidrot šā vai tā, nosaukdama tās par dabiskām, bet tās tomēr satricina dabu un atstāj dziļus iespaidus: mīlestība atdziest, draudzība izirst, brāļi sanaidojas; pilsētās iedegas dumpji, uz zemēm ķildas, pilīs nodevība; un saites starp tēvu un dēlu top sarautas. Pie mana bezdievīgā dēla piepildās pareģojums: ka dēls sacelsies pret savu tēvu; karalis iziet no dabas sliedēm un pretojas iedzimtām jūtām, — te atkal piemērs, ka tēvs saceļas pret savu bērnu! Mēs esam pārdzīvojuši savus labākos gadus. Blēdība, viltība, nodevība un visādas kaitīgas pārvērtības mūs vajā uz katra soļa līdz mūsu kapam! — Uzmeklē man šo neģēli, Edmund; nepalikšu tev pateicību parādā;
netaupi savus pūliņus. — Un krietnais, godprātīgais Kents padzīts! Viņa vienīgais noziegums — taisns prāts! — Dīvaini! Dīvaini!
Aiziet.
Edmunds. Tāda ir pasaules lielā muļķība, ka, tiklīdz mums slikti klājas — un bieži pie tam esam paši vainīgi ar saviem bezmērīgiem prasījumiem un darbiem, — kraujam tikai visu vainu par savām nelaimēm uz sauli un mēnesi, un zvaigznēm, it kā mēs būtu blēži ar likteņa lēmumu; muļķi ar debesu pavēli; nedarbji, zagļi, viltnieki ar naidīgu zvaigžņu iespaidu; dzērāji, melkuļi, laulības pārkāpēji ar planētu varu, — un it kā viss, ko vien ļaunu darām, notiktu ar kādu pavēli no augšienes. Branga izdevība katram palaidnim savu netiklību uzkraut zvaigznēm. — Mans tēvs ar manu māti satikās zem pūķa astes zīmes, un mana dzimšana iekrita Greizo Ratu laikā, un tādēļ man vajag būt negantam un palaidnim! — Blēņas! Es būtu tomēr kļuvis tas, kas esmu, ja arī cēlākā un nevainīgākā zvaigzne būtu mirdzējusi pa to laiku, kad bastards piedzima. — A, Edgars …
Ienāk Edgars.
Edmunds
pie sevis.
Te viņš arī klāt, gluži kā dievi vecajās komēdijās! Mana loma tagad būs: «Blēdīgs melanholiķis» ar smagām nopūtām kā trako nama Toms.
Skali.
Ak, šīs saules aptumšošanās pasludina mums tādu ienaidu! Fa, sol, la, mi…
Edgars. Kā iet, brāl? Kādos tu dziļos prātojumos iegrimis?
Edmunds. Pārdomāju, brāl, par kādu pareģojumu, ko lasīju šinīs dienās, kādas tik vien briesmas notikšot šīs aptumšošanās dēļ.
Edgars. Vai tad tu ar tādām lietām nodarbojies?
Edmunds. Kā tad, un es galvoju tev — pareģojumi par nelaimi piepildās gluži tā, kā par tiem raksta; piemēram, nedabiskas attieksmes starp vecākiem un bērniem; mēris, bada gadi, vecas draudzības izjukšana, nemieri valsti, draudi un lāsti pret karali un muižniecību; nedibināta neuzticība, draugu padzīšana trimdā, karapulku izkliedēšana, laulību šķiršana un diezin kas vēl viss!
Edgars. No kura laika tad tu skaities pie zvaigžņu re- ģiem?
Edmunds. Diezgan par to! Saki labāk — kad tu pēdējo reizi redzējies ar mūsu tēvu?
Edgars. Nu, vakar vakarā.
Edmunds. Vai tu tiki arī runājis ar viņu?
Edgars. Jā, pilnas divi stundas.
Edmunds. Un vai jūs šķīrāties labā saticībā? Vai nemanīji no viņa vārdiem vai vaibstiem, ka viņš ar tevi kaut kā nemierā?
Edgars. Nemanīju it nekā.
Edmunds. Padomā, vai neesi viņu tomēr kaut kā aizskāris, un nerādies, lūdzams, viņam acīs, vismaz kādu laiciņu, kamēr nebūs atdzisis viņa dusmu karstums. Viņš tagad par tevi tik sašutis, ka pat nebaidītos tavu personu aiztikt.
Edgars. Kaut kāds nelietis būs mani apmelojis.
Edmunds. Es arī tā domāju. Lūdzams, griez viņam tagad ceju, kamēr viņa niknums būs aprimis. Klausies, mīļo brāl, nāc līdzi manā dzīvoklī; tur pats dzirdēsi, kā tēvs par tevi runā. Lūdzu, ej; še atslēga. — Ja kādreiz izej, tad neej citādi kā apbruņojies.
Edgars. Apbruņojies? Kādē), brāl?
Edmunds. Brāl, dodu tev padomu tava paša labā! Ej apbruņojies; lai neesmu goda vīrs, ja pret tevi nav kas ļauns nodomāts. Atstāstīju tev tikai vāji, ko redzēju un noklausījos, — mani vārdi vēl ļoti tālu no briesmīgās patiesības. Lūdzu, steidzies prom!
Edgars. Vai drīz tevi atkal redzēšu? Edmunds. Šinī ziņā vari droši paļauties uz mani.
Edgars aiziet.
Tēvs visu tic, un brālis — goda sirds, Tik tīrs no ļaunuma, ka aizdomas Pat nepazīst, — tik muļķis un tik labs, Ka darbs būs viegls; iznākums ir drošs. Ko dzimums liedz, ar viltu pats to ņemu, — Nekādi līdzekļi man nav par zemu.
Aiziet.