Ienāk Gonerila un Osvalds.
Gonerila. Vai tēvs sita manu sulaini tādēļ, ka tas bija viņa ākstu izbāris?
Osvalds. Jā, mana kundze.
Gonerila.
Viņš dienu nakti moca mūs; ne mirkļa Viņš nepalaiž bez kāda untuma, Kas visus traucē; nav vairs panesams. Par katru nieku baras, viņa ļaudis Tiek nekaunīgi. — Kad no medībām Viņš pārnāk mājās, teic: es guļu slima! — Ja, viņam klausot, topat laiskāki, — Nekas, es atbildību uzņemšos.
Osvalds.
Viņš, augstā kundze, nāk, es dzirdu taures.
Aiz skatuves tauru skaņas.
Gonerila.
Jūs varat būt pret viņu nevlži, Tu pats un citi. Lai tad žēlojas! Ja viņam netik še, lai iet pie māsas. Es zinu, viņa domā tā kā es Un neļaus sevi muļķot. — Vecais nelga Aizvien vēl grib to varu izrādīt, Ko citiem aizdāvājis! Goda vārds, Šie veči beigās pieņem bērnu dabu, — Tie jāsoda, kad neklausa ar labu. — Ej ievēro, ko sacīju!
Osvalds.
Jā, kundze!
Gonerila.
Pret viņa ļaudīm arī esiet vēsi, — Lai nāk kas nākdams, teic to citiem ar. Es labprāt ņemu to par iemeslu, — Es gribu tā, — lai tiekam skaidrībā. — Es māsai rakstīšu, lai viņa dara, Tāpat kā es. — Liec padot pusdienu!
Abi aiziet.