Ienāk Kents pārģērbies.
Kents,
aplūkodams savu apģērbu.
Ja svešā izruna man palīdzēs Tā īsti runu slēpt, kā rupjais uzvalks Ir pārgrozījis manu ārieni,
Tad savu mērķi sasniegšu, bez šaubām. — Nu, Kent, tu izdzītais, ja spēji vēl Tam palīdzēt, kas tevi izdzinis, — Ar dievu svētību! — nu īstais laiks, Tad pakalpo vēl savam mijam kungam.
Aiz skatuves dzird atskanam mednieku taures.
Ienāk Līrs, bruņinieki un pavadoņi.
Līrs. Es negribu ne acumirkli gaidīt pusdienas; ejiet lieciet uznest.
Viens no pavadoņiem aiziet. Līrs, pret Kentu pagriezdamies.
Nu, kas tu tāds?
Kents. Vīrs, cienīts kungs!
Līrs. Kāds tavs amats? Ko tu gribi no mums?
Kents. Mans amats ir būt par to, par ko es izliekos; godīgi kalpot tam, kas man dāvā savu uzticību; mīlēt to, kas krietns; satikties ar to, kas prātīgs un maz runā; baidīties tiesu, kauties ar zobenu rokā, kad uz to esmu piespiests, un neēst zivis.
Līrs. Bet kas tu tāds esi?
Kents. Esmu lāga vīrs un tik nabags kā karalis.
Līrs. Ja tu pavalstnieks tik nabags kā viņš, karalis būdams, — tad tu diezgan nabags. Ko tu vēlies?
Kents. Kalpot.
Līrs. Kam tu gribi kalpot?
Kents. Jums.
Līrs. Vai tad tu mani pazīsti, draugs?
Kents. Nē! Bet jūsu vaibstos ir kaut kas, ko labprāt godātu ar vārdu «kungs».
Līrs. Un kas tas ir?
Kents. Augstība.
Līts. Kādus dienestus tu vari izpildīt?
Kents. Varu godīgās lietās klusu ciest, varu jāt, skriet, atstāstot sabojāt jautru stāstu un viegli saprotamus ziņojumus kārtīgi nonest; īsi sakot, esmu derīgs visam, ko vienkāršs cilvēks spēj izpildīt, un mana labākā īpašība ir uzticība.
Līts. Cik vecs tu esi?
Kents. Neesmu vairs tik jauns, lai mīlētu meiteni viņas skaistās dziedāšanas dēļ; bet arī ne tik vecs, lai ne par šo, ne par to sievietē iemīlētos; man savi četrdesmit astoņi gadi jau aiz muguras.
Līrs. Seko man, tu kalposi man; ja pēc pusdienas tu pa- tiksi man tikpat labi kā tagad, tad mēs tik drīz nešķirsimies.
Saviem pavadoņiem.
Ē, kas ir ar pusdienu! Par ko vēl neuznes? — Kur mans puisis, mans āksts?
Vienam no pavadoņiem.
Tec un atved šurp manu ākstu!
Viens no pavadoņiem aiziet. Ienāk pils uzraugs Osvalds.
Osvalds. Lūdzu atvainot, es nebūt tas neesmu, milord.
Līrs. Kā tu drīksti tik bezkaunīgi uz mani skatīties, tu nelieti?
Sit Osvaldu.
Osvalds. Es neļauju sevi sist, milord.
Kents. Vai neļauj arī sevi zemē nosviest? Tu pupukūlis!
Aizliek viņam kāļu priekšā un nogāž gar zemi.
Līrs. Paldies, draugs, tu man brangi kalpo, un es tevi labi turēšu.
Kents
Osvaldam.
Celies augšā un taisies, ka tiec projām! Es tev mācīšu, kā pieklājīgi jāuzvedas; vācies projām! Jeb vai tu, muļķi, gribi vēlreiz pamērīt savu garumu uz grīdas, tad vari palikt! Nu, ārā! Vai tu gluži negudrs? Tā!
Viņš izgrūž pils uzraugu pa durvīm laukā.
Līts. Mans krietnais puisi, pateicos tev. Še rokas nauda tavam dienestam.
Viņš dod Kentam naudu. Ienāk āksts.
Āksts
Lirām.
Ļauj man ari viņu salīgt;
Kentam.
Še tev būs mana āksta cepure!
Viņi piedāvā Kentam savu āksta cepuri.
Līts. ā reče, mans glītais puisīt! Ko tu dari? Āksts
Kentam.
Klausies, draugs, vislabāk būtu, ka tu pieņemtu manu cepuri.
Kents. Kādēļ tā, ākstiņ?
Āksts. Kādēļ? Tādēļ, ka tu stājies tā vīra pusē, kurš kritīs nežēlastībā. Ja neproti laipni smaidīt pa vējam, tad dabūsi drīz iesnas. Še, ņem manu cepuri! — Lūk, šis cilvēks,
rādīdams uz Liru,
divas no savām meitām padzinis un trešai devis svētību pret paša gribu. Ja gribi pie viņa palikt, tad tev visādā ziņā mana cepure jānēsā.
Līram.
Ka sviežas, kaimiņ? Es vēlētos, ka man butu divas cepures un divas meitas.
Līrs. Kādēļ, mans dēliņ?
Āksts. Kad es viņām būtu aizdevis projām visu savu mantu, tomēr man vēl cepures paliktu. Še mana cepure, otro vari izubagot no savām meitām!
Līts. Piesargies, puis, redz, kur pātaga!
Āksts. Patiesība ir suns, kam jālien suņa būdā; tā jādzen laukā, — meli ir klēpja sunītis, kas drīkst pie uguns sildīties un smirdēt.
Līrs. Tas man rūgts kumoss!
Āksts
Kentam.
Labais draugs, vai negribi gudru padomu?
Līrs. Teic vien!
Āksts.
Uzklausies, kaimiņ:
Kas tevim ir, to nerādi;
Ko zini, citiem nesaki;
Uz vēju naudu nedod i;
Jāj zirgā, kājām neskraidi;
Nevienam akli netici;
Kas citiem kait, to atmeti
Un kauliņus nemet bez jaudas;
Bēdz skaistules, vīru un baudas;
Sēd' mājās, tad pietiks tev naudas, —
Kas bagāts, tas nepazīst gaudas!
Līrs. Tas nav nekas, ākst.
Āksts. Tad tas ir līdzīgs nesamaksāta advokāta runai; jūs man par to nekā nedodat. Vai varat no nekā kādu labumu izdabūt, kaimiņ?
Līrs. Nē jel, mans puisīt; no nekā jau nekas nevar iznākt.
Āksts
Kentam.
Lūdzams, saki tu viņam, ka tam no viņa zemēm iznāk taisni tikpat daudz ienākumu; ākstam jau viņš to neticēs.
Līrs. Rūgts āksts!
Āksts. Vai tu zini, mans puisīt, kāda starpība starp rūgtu ākstu un saldu ākstu?
Līrs. Nē, zēn, izskaidro to man.
Āksts.
Kas deva tev to padomu, Lai savu zemi atdotu, — To blakus man tu nostādi Vai pats to vietu izpildi! Kurš saldais un kurš rūgtais nerrs, To tūdaļ skaidri redzēsat: Viens raibotos svārkos, mans sers, Un otrs tam blakus, tepat!
Rāda ar pirkstu uz Liru.
Līrs. Vai tu mani sauc par ākstu, zēn?
Āksts. Visus citus savus iegūtos titulus tu esi aizdevis projām, šo tu neaizdosi, ar to tu piedzimi.
Kents
Lirām.
Tik muļķīgi tas nemaz nav teikts, milord.
Āksts. Nē, jānudien, nē! Lordi un lieli kungi neatstātu man vienam pilnīgu muļķību. Kad man būtu monopols uz muļķību, viņi tūdaļ gribētu būt līdzdalībnieki, un sevišķi kundzes — tās man neparko neatstātu pilnīgo ākstību, bet norautu katra sev krietnu gabalu. — Dod man vienu olu, kaimiņ, došu tev divus kroņus vietā.
Līrs. Kas tie būs par diviem kroņiem?
Āksts. Nu, pārgriezīšu olu vidū pušu, apēdīšu baltumu un dzeltenumu — un atstāšu tev abas tukšās čaulas puses par kroņiem. — Kad tu savu kroni vidū pāršķēli pušu un aizdevi abas puses projām, tad tu kā tas vīrs pasakā nesi pats uz muguras ēzeli pāri peļķei. — Maz gudrības tev bija tavā plikā paura kronī, kad tu aizdevi projām savu zelta galvas kroni. — Ja šo reizi runāju kā āksts, tad liec to izpērt, kas pirmais to teiks.
Viņš dzied.
Priekš ākstiem tiešām grūts šis laiks,
Jo gudrie muļķi tika: Tiem galvas pilda migla, tvaiks Un visi prāti sīka.
Līrs. No kura laika tad tev tā dziesmas vedas, labais draugs?
Āksts. No tā laika, kamēr tavas meitas tev par māti; jo, kad tu viņām iedevi rīksti rokā un pats nolaidi bikses zemē,
dzied
Tās lielā priekā raudāja, Un es, es dziedu bēdās: Kad Līrs pie ākstiem atnāca, Ar bērniem spēlēt sēdās.
Lūdzams, kaimiņ, turi skolotāju, kas tavu ākstu mācītu melot; es labprāt mācītos melot.
Līrs. Kad tu melosi, blēdi, tad tevi pērs.
Āksts. Man brīnums, ka tu tik tuvīns rads savām meitām; viņas grasās mani pērt, kad es saku patiesību, tu gribi mani pērt, kad es saku nepatiesību; un reizēm mani per, kad es it nekā nesaku. Labāk būt par visu citu nekā par ākstu, un tomēr es negribētu būt tavā vietā, kaimiņ! Tu savu veselo prātu esi no abām pusēm tik ilgi drāzis, kamēr vidū nav nekas palicis. — Lūk, tur nāk viena no tavām drostalām.
Ienāk Gonerila.
Līrs
Gonerilai.
Tev atkal makon's pieri apēno? Man šķiet, tu tagad bieži esi drūma.
Āksts
Lirām.
Tu biji jautrs puisis, kad tev vēl nebija vajadzīgs skatīties, vai viņa nav pieri saraukusi; tagad tu esi nulle bez cipara. Es tagad esmu vairāk nekā tu: es esmu āksts, tu neesi nekas!
Gonerilai.
Jānudien, gribu turēt muti! Jūs gan nekā nesakāt, bet jau noredzu no jūsu sejas, ka jūs to pavēlat.
Dzied.
Klus, klus, klus! …
Kas nicina maizes kumosus,
Tas lūgsies pēc garozas pēclaikus.
Lūk, izlobīta zirņu pāksts.
Rāda uz Liru.
Gonerila
Lirām.
Ne vien šis āksts, kam visu paļaujat, Vēl dažs no jūsu nevaldāmā pulka Uz ķildām vien tik stāv un nedarbiem, Tik rij un plītē, ser. — Es domāju, Kad es par to jums būšu minējusi, Jūs viņus aprāsiet, — bet nu pēc tā, Ko runājāt un darījāt nesen, — Man bail: jūs paši tos vēl skubināt Ar savu atzīšanu. Ja tā ir, Tad stingrais sods un rājiens nesnaudīs, Kas — gan pēc labklājības cenšoties — Var savā iedarbībā aizskart jūs. Tad citādi gan kauns, bet vajadzībā Par gudru gādību tas pārvēršas.
Āksts.
Jo jūs jau zināt, kaimiņ:
Ka zīlīte dzeguzi baroja,
Līdz dzeguze zīlīti norēja!
«Un izdega svece, mēs palikām tumsā.»
Līts
Gonerilai.
Vai jūs mana meita?
Gonerila.
Uzklausieties!
Jums, ser, es zinu, krietns, vesels prāts; Es vēlētos, ka jūs to lietotu Un mestu untumus, kas padara Jūs citādu, kāds tiešām esat, kungs.
Āksts. Vai ēzelis to nevar nomanīt, ka rati velk zirgu?
Dzied.
Heisā, Džog, es tevi mīlu!
Līrs.
Vai mani pazīst kāds? — Nē, šis nav Līrs! Vai Līrs tā iet? Tā runā? Kur tam acis? yai prāts tam vājš vai padoms iemidzis? A! tiešām nomodā? — Tas nevar būt! Kas teiks man, kas es esmu? …
Āksts.
Līra ēna! Llrs.
Man labprāt gribētos to dabūt zināt, — Pēc manas karaļgoda nozīmes, Pēc ieskata un prāta liktos man: Es valdnieks! Man ir meitas!
Āksts.
Jā, kas tevi
Par paklausīgu tēvu padarīs.
Līrs.
Kā sauc jūs, daiļā kundze?
Gonerila.
Ak mans tēvs, Šī brīnīšanās gluži saderas Ar citiem jūsu untumiem. — Es lūdzu Tā manas īstās domas nepārprast. Jūs vecs un godājams, jums pienāktos Būt arī prātīgam; jūs turat še Simt kareivjus, tik palaidnīgus ļaudis, Tik rupjus nekauņas, ka mūsu galms, No viņiem samaitāts, tiek krogam līdzīgs. Aiz izlaidības un aiz dzeršanas Še drīzāk netikļu un vīna nams, Ne karaļpils. Nav ilgāk panesams Tāds negods. Tādēļ, lord, es lūdzu jūs — Ko spēju panākt ir bez lūgšanas, — Lai savu pulku drusku pamaziniet Un atstājiet sev kalpot tikai tos, Kas jums cik necik līdzīgs būtu gados Un neapkaunotu ne jūs, ne sevi.
Līrs. Velns
Un elle! — Zirgus seglot! Vīri šurp! — Es tevi apgrūtināt negribu, Tu bandubērns! — Man vēl ir cita meita.
Daži no Lira pavadoņiem aiziet.
Gonerila.
Jūs sitat manus ļaudis, jūsu bars
Tos kalpina, kas augstāki par viņiem …
Ienāk Albānijas hercogs.
Līrs
sāņus.
Vai tam, kas vēlu nožēlo!
Albāni jam.
A, jus?
Vai jūs to likāt, ser? Ko? — Ašāk zirgus! —
Kāds no pavadoņiem atkal aiziet.
Tu nepateicība, tu velna sirds, Tu bērnā parādies vēl nešpetnāka Par jūras čūsku!
Albāni )s.
Lord, es lūdzu jūs!… Jūs uztraucaties …
Līrs
Gonerilai.
Nezvērs tu, tu melo!
Mans pulks ir izmeklēti, krietni vīri,
Kas savus pienākumus smalki zin
Un sava vārda godu ievēro
Visstingrāk . . . Ak, tik nieka maza kļūda,
Cik liela likies tu pie Kordēlijas!
Kā moku rīts tu visu dvēseli
Man izvērti un visu mīlestību
Uz viņu izrāvi no manas sirds,
Tik žulti atstāji! — Ak Līrs! Līrs! Līrs!
Viņš sit sev pa pieri.
Nu dauzies pie šiem vārtiem: ārprātu Tie laida iekšā, prātu izdzina! — Šurp, mani ļaudis!
Albāniļs.
Ser, es nevainīgs,
Pat nezinu, par ko jūs dusmojaties … Līrs.
Varbūt, mans lord. — Ak daba, uzklausies! Ak, dzirdi, labā dieve! Nedari Šo būtni auglīgu — ja tas tavs prāts!
Uz Gonerila radīdams.
Lai neauglība viņas klēpi slēdz!
Lai viņas miesas vīst un kalst, un izsīkst!
No viņas izvirtušām asinīm
Nekad lai nedzimst tai par godu dēls!
Bet, ja tai dzemdēt lemts, — lai dzimst tai bērns
No dusmām radīts, mocošs izdzimums,
Kas grumbas viņai jaunā pierē rok,
Kas asarām tai vaigus izvago,
Kas visus viņas mātes rūpestus
Ar zaimiem algo un ar apsmieklu;
Lai tā pie pašas miesām spētu just,
Cik vēl daudz asāk nekā čūskas zobs
Dzel bērna nepateicība! — Nu, projām!
Aiziet līdz ar saviem pavadoņiem.
Albānijs.
Jūs debesis, par ko? Kāds iemesls?
Gonerila.
Ko jūs pēc iemesla še taujājat? Lai viņa untumi to ceļu iet, Kurp ārprāts viņus dzen.
Urs nāk atpakaļ.
LIrs.
Ko? Piecdesmit no maniem bruņiniekiem Ir atlaisti? Sais divās nedēļās!
Albānijs.
Lord, kas tad, kas tad ir?
Līrs.
To dzirdēsiet! —
Gonerilai.
Vai velns un nāve! Kauns man, ka tev vara
Tā satricināt manu vīrišķību,
Ka karstas asaras, kas negribot
No acīm rit man, raudātas par tevi!
Lai mēris parauj tevi! — Tēva lāsts
Lai saēd tevi nedzīstošām vātīm —
Ikvienu dzīsliņu! — Jūs bērnišķās,
Jūs vecās acis, raudiet vēl tik reiz,
Un es jūs izraušu un aizsviedīšu
Ar visām asarām, — lai mālus miekšķē!
A! Lūk, kurp tiku? — Lai! — Man vēl ir meita
Tai būs, bez šaubām, laipna, mīļa sirds.
Ja viņa dzirdēs šo, ar saviem nagiem
Tā tavu vilka ģīmi saplosīs. —
Tu piedzīvosi vēl, ka lepno veidu —
Ko tu uz mūžu domā nomestu —
Es atkal apvilkšu; tu redzēsi!
Urs, Kents un visi pavadoņi aiziet.
Gonerila
Albāni jam.
Vai, milord, redzējāt un dzirdējāt? …
Albānijs.
Cik ļoti ari tevi mīlu, tomēr Es neiespēju būt tik negodīgs.
Gonerila.
Es lūdzu, nerunā! — He, Osvald, he!
Ākstam.
Tu suns, ne āksts, ej savam kungam līdz. Āksts,
pakal saukdams.
Ē, kaimiņ Līr, ē, kaimiņ Līr, dzi, pagaid', Ņem savu ākstu līdz!
Dzied.
Mežā ķerta lapsiņa, Tāda krietna meitiņa: Kartavās tām īstā vieta! Yalgs tām būtu branga lieta! Ākstam cepure tik vien, Āksts tik iepakaļus skrien.
Nozūd.
Gonerila.
Tas virs nav muļķis, nē, simt bruņinieku! Cik gudri būtu mēs, tam atstājot Simt bruņinieku! — Ko? Lai viņš ikreiz Pie katra sapņa, katra untuma, Pie katras sūdzības un salgšanas Uz viņu varu spētu balstīties Un mūsu dzīvība tā rokās būtu! — He, Osvald, he!
Albānijs.
Tu lieki baiļojies.
Gonerila.
Tā drošāk nekā lieki uzticēties. Ļauj labāk uzveikt to, no kā tu baidies, Ne mūžam baidīties, ka tevi uzveic! — Es viņu pazīstu: par visu to, Ko viņš še runāja, jau māsai rakstīts; Ja viņa uzņem to ar visiem ļaudīm, Kur tai viss ļaunums tēlots . ..
Ienāk pils uzraugs Osvalds.
Gonerila.
Osvald, ko?
Vai manai māsai ir jau norakstīts?
Osvalds.
Jā, godājamā kundze. Gonerila
Osvaldam.
Paņem līdz
Sev dažus karevjus un aši zirgos! Teic viņai visus bažu iemeslus Un pats no sevis piemetini klāt, Kas iespaidu vēl pavairotu. — Ej! Un nāc drīz atpakaļ!
Osvalds aiziet. Albānijas hercogam.
Nē, nē, mans lord,
Es jūsu mīksto sirdi nepeļu, —
Jus vairāk peļ, ka trūkst jums apdomības, Bet neslavē, ka daudz jums labsirdības.
Albānijs.
Var būt! Var būt! Bet vai tas man par kaunu? — Kas labu grib par daudz, drīz iegūst ļaunu.
Gonerila. Ak ko …
Albānijs.
Nu labi, labi, redzēsim!
Visi aiziet.