Ienāk dons Pedro, Klaudio, Benedikts un Leonāto.
Dons Pedro. Es palikšu še tikai līdz jūsu kāzām un pēc tam došos uz Aragoniju.
Klaudio. Atļaujiet, jūsu augstība, man jūs pavadīt uz turieni.
Dons Pedro. Nē, tas aptumšotu tavus kāzu priekus; tas būtu tikpat daudz kā uzvilkt bērnam jaunu apģērbu un pēc tam aizliegt to valkāt. Es tikai gribētu lūgt Benediktu mani pavadīt, jo viņš ir no galvas līdz kājām pati jautrība. Viņš jau divas vai trīs reizes pārlauzis Amora stopu, un mazais bende vairs neuzdrošinās uz to tēmēt. Viņa sirds ir kā zvans, bet mutē zvana mēle, kas gāž ārā visu, ko jūt sirds.
Benedikts. Kungi, es vairs neesmu tas, kas biju.
Leonāto. Tā man ari šķiet. Jūs esat kļuvis nopietnāks.
Klaudio. Vai tikai viņš nav iemīlējies?
Dons Pedro. Ko, šis pagāns? Viņā jau nav asins pilītes, kas varētu iekvēloties mīlestībā: ja viņš nav priecīgs, viņam, acīm redzot, trūkst naudas.
Benedikts. Man sāp zobs.
Dons Pedro. Nu raujiet to ārā!
Benedikts. Labāk to sūtīt pie joda.
Klaudio. Vispirms aizsūti pie joda un pēc tam izrauj.
Dons Pedro. Vai tiešām viņš kunkst aiz zobu sāpēm?
Leonāto. Kas gan viņam varētu būt: zoba augonis vai cērme?
Benedikts. Viegli smieties tam, kam nesāp.
Klaudio. Es tomēr palieku pie tā, ka viņš iemīlējies.
Dons Pedro. Nē, viņā nav ne ēnas no mīlestības, izņemot to, ka viņš iemīlējies dažādos kostīmos: šodien, piemēram, ģērbjas kā holandietis, rīt kā francūzis vai arī nošauj divus zaķus uzreiz: no jostas vietas līdz apakšai — vācietis platās biksēs, no jostas vietas uz augšu — spānietis, tikai bez jātnieka kamzoļa. Ja viņš nav pazaudējis galvu no šīm muļķībām, es šaubos, vai viņš jucis prātā aiz kādas citas mīlestības.
Klaudio. Ja viņš nav ieķēries kādos brunčos, tad vairs nevar ticēt vecām pazīmēm. Viņš tīra katru rītu savu cepuri. Ko tas nozīmē?
Dons Pedro. Vai viņu kāds redzējis pie bārddziņa?
Klaudio. Nē, bet bārddziņa zēns redzēts pie viņa, un ar Benedikta senāko vaigu krāšņumu jau esot piebāztas vairākas bumbas.
Leonāto. Tāpēc es skatos, ka viņš izliekas daudz jaunāks, kopš pazaudējis bārdu.
Dons Pedro. Un vēl kas: viņš sācis iesmaržoties; jūs saprotat, pēc kā tas ož?
Klaudio. Citiem vārdiem: skaistais jauneklis iemīlējies.
Dons Pedro. Bet visvairāk modina aizdomas viņa nokārtais deguns.
Klaudio. Un kad agrāk viņš tik bieži mazgājās?
Dons Pedro. Varbūt viņš sācis arī krāsot vaigus? Man stāstīja, ka klīstot tādas baumas.
Klaudio. Bet viņa dzirkstošā atjautība, tā paslēpusies it kā kokles stīgās un pīkst tikai tad, kad uz tās sit knipjus.
Dons Pedro. Tas viss ir ļoti traģiski. Galu galā būs jāsecina, ka viņš tomēr iemīlējies.
Klaudio. Bet es zinu arī to, kas viņā iemīlējusies.
Dons Pedro. Nu, to gan es gribētu redzēt. Droši vien tas sievišķis viņu nemaz nepazīst.
Klaudio. Taisni otrādi! Zina visas viņa vājības, tomēr mirst vai nost viņa dēļ.
Dons Pedro. Tā nu būtu jāapbedī kapā vaļējām acīm.
Benedikts. Manas zobu sāpes jūs tomēr nenovārdosiet. Godājamais sinjor, lūdzu, iesim. Man jums jāsaka daži prātīgi vārdi, kurus šie koka zirdziņi nedrīkst dzirdēt.
Benedikts un Leonāto aiziet.
Dons Pedro. Es lieku savu galvu ķīla, viņš sāks runāt par Beatriči.
Klaudio. Droši vien. Bet Hero un Margarita jau bus izspēlējušas to pašu joku ar Beatriči, un nu šie lāči vairs nerūks satiekoties.
Ienāk dons Huans.
Dons Huans. Dievs palīdz, brāli.
Dons Pedro. Esi sveicināts!
Dons Huans. Ja tev ir mazliet laika, es gribētu ar tevi parunāt.
Dons Pedro. Divatā?
Dons Huans. Kā tev tīk, bet grāfs Klaudio var palikt, jo tas, ko gribu sacīt, attiecas uz viņu.
Dons Pedro. Kas tad ir?
Dons Huans. Jūs domājat rīt laulāties, godājamais kungs?
Dons Pedro. Tu taču to zini.
Dons Huans. Es to nezinu, kamēr viņš nezina to, ko es zinu.
Klaudio. Vai manām laulībām ir kāds šķērslis? Lūdzu, runājiet drīzāk!
Dons Huans. Jūs varbūt domājat, ka neesmu jūsu draugs? Nekas, tas vēlāk noskaidrosies. Pagaidām apsveriet to, ko jums teikšu. Manam brālim, kā šķiet, jūs esat diezgan tuvs, un es nešaubos, ka viņš aiz īstas draudzības palīdzēja sarīkot gaidāmās kāzas. Bet tas nav labs pakalpojums! Gluži veltīgas pūles!
Dons Pedro. Kā? Ko tu ar to gribi sacīt?
Dons Huans. Es gribu sacīt īsi un ātri, jo ievads jau tā bijis pietiekami garš, ka viņa jums nav uzticīga.
Klaudio. Kas? Hero?
Dons Huans. Ja, Hero; Leonāto Hero, jūsu Hero, velns zina kā Hero.
Klaudio. Nav uzticīga?
Dons Huans. Šis vārds ir par mīkstu, lai pateiktu, cik viņa samaitāta; es varētu lietot asākus izteicienus. Izdomājiet viszemiskāko nosaukumu, un es pierādīšu, ka viņa to pelnījusi. Nebrīnieties, uzklausiet, ko jums teikšu: nāciet man šovakar līdzi, un jūs redzēsiet, ka pie viņas lien pa logu pat viņas kāzu priekšvakarā. Ja jūs tad vēl viņu mīlat, laulājieties vesels, bet jūsu vārds gan paliktu neaptraipītāks, ja jūs mēģinātu tikt no viņas vajā.
Klaudio. Vai tas var būt?
Dons Pedro. Es negribu ticēt.
Dons Huans. Ja jums nav drosmes ticēt savām acīm, tad jau neticiet vairs nekam pasaulē. Nāciet man līdzi, un es jums parādīšu pietiekami daudz, bet, ja jūs dzirdēsiet un redzēsiet vēl vairāk, tad dariet, kā jums tik.
Klaudio. Ja es šonakt redzēšu kaut ko tādu, kas man rīt neļaus viņu precēt, es to pazemošu baznīcā visas draudzes priekšā.
Dons Pedro. Bet, tā kā es palīdzēju tev iegūt viņas roku, tad palīdzēšu arī atklāt viņas negodu.
Dons Huans. Es negribu viņu vairāk apvainot, iekāms jūs neesat mani liecinieki. Esiet mierīgi līdz pusnaktij, tad viss noskaidrosies pats no sevis.
Dons Pedro. Kaut ātrāk beigtos šī diena!
Klaudio. Kāda briesmīga nelaime!
Dons Huans. Kāda laimīgi novērsta nelaime! Tā jūs teiksiet tad, kad.viss būs galā.
Projām.