Ienāk Dzērvene, Ķīselis un sargi.
Dzērvene. Vai jūs esat godīgi, uzticami cilvēki?
Ķīselis. Kā ne! Vai, dieviņ, citādi taču būtu vējā viņu miesas un dvēseles glābiņš.
Dzērvene. Nē, tas viņiem būtu vēl pārāk mazs sods, jo šos taču uzskatīja par godīgiem cilvēkiem, kad pieņēma prinča sargos.
Ķīselis. Pareizi. Pasludini nu viņiem dienesta pavēles, Dzērveņtēv.
Dzērvene. Vispirms — kurš no jums vismazāk piemērots sargu amatam?
Pirmais sargs. Indriķis Auzumaiss, kungs, vai Juris Jū- rasogle, viņi abi prot lasīt un rakstīt.
Dzērvene. Nāc šurp, kaimiņ Jūrasogle. Dievs tev piešķīris varenu vārdu. Māksla pazīt cilvēku pēc izskata — tā ir laimes dāvana, bet lasīšana un rakstīšana — tā nāk no dabas.
Otrais sargs. Un šīs abas īpašības, uzrauga kungs …
Dzērvene. Tu esi dabūjis pūrā; zinu, zinu, ko tu gribēji teikt. Tātad par to, ka tu vari pazīt cilvēkus, pateicies dievam un neplāties tik daudz, bet ar savu lasīšanas un rakstīšanas mākslu rādies tādā vietā, kur nevienam šādas muļķības nav vajadzīgas. Te tevi uzskata par vislielāko nejēgu un tāpēc par visnoderīgāko kandidātu sarga amatam; še, ņem laternu. Tavs uzdevums ir ķert ciet visus, kas slaistās apkārt, un saukt: «Prinča vārdā! Apstājies!»
Otrais sargs. Bet ja kāds negrib apstāties?
Dzērvene. Nu tad nepievērs viņam uzmanību, lai staigā vesels, bet pēc tam sasauc citus sargus un pateicies dievam, ka esi ticis vaļā no tāda nelieša.
Ķīselis. Ja kads negrib apstaties, skaidrs ka diena — tas nav prinča pavalstnieks.
Dzērvene. Pareizi. Un ar tādiem, kas nav prinča pavalstnieki, jums nav ko piņķēties. Uz ielas nedrīkst ari taisīt troksni, jo, ja nakts sargs grib tērzēt un pļāpāt, tad tas ir augstākā mērā neciešams.
Otrais sargs. Kāpēc pļāpāt? Mēs labāk liksimies uz auss. Vai tad mēs nezinām, kas sargam jādara!
Dzērvene. Pareizi. Tu runā kā vecs un norūdīts sargs, jo, kas guļ, tas negrēko. Tikai uzmanieties, ka jums nenozog pīķus. Tad jums vēl jāiegriežas krogos un jādod piedzērušiem padoms iet pie miera.
Otrais sargs. Bet ja viņi negrib iet?
Dzērvene. Nu, lai sēž, kamēr atžirgst. Un, ja arī tad tie nedod labāku atbildi, varat viņiem sacīt, ka šie nav tie cilvēki, par kuriem noturēti.
Otrais sargs. Labi, kungs.
Dzērvene. Ja uzduraties uz zagļa, tad varat savu amata pienākumu robežās arī ņemt viņu aiz apkakles. Bet es domāju: kas iebāž nagus piķī — nosmērējas. Vismiermīlīgākā izeja vienmēr ir tāda: ja noķerat zagli, lieciet viņam pašam parādīt, ko viņš var, tas ir, lai viņš sevi nozog no jūsu sabiedrības.
Ķīselis. Tu esi vienmēr bijis lēnprātīgs, mans draugs.
Dzērvene. Taisnība, es no laba prāta pat suni nevaru pakārt, kur nu vēl cilvēku, kurā taču ir kaut kas godīgs iekšā.
Ķīselis. Bet, ja dzirdat nakti bērnu raudam, tad pasauciet viņa aukli, lai to apklusina.
Otrais sargs. Bet ja aukle guļ un nedzird?
Dzērvene. Nu tad staigājiet mierīgi tālāk un ļaujiet, lai bērns pats viņu uzmodina ar savu vēkšķēšanu, jo aita, kas negrib dzirdēt jēru blējam, neatbildēs arī uz teļa māvienu.
Ķīselis. Pareizi!
Dzērvene. Tie nu ir visi jūsu pienākumi. Nepiemirstiet, ka sargs reprezentē savā personā princi: ja jūs viņu pašu nakti sastopat, tad varat apstādināt.
Ķīselis. Es domāju, to viņi gan nevar.
Dzērvene. Es deru piecus šiliņus pret vienu, ka var. Katrs, kas pazīst nakts sargu priekšrakstus, apstiprinās to pašu. Protams, tikai ar paša prinča atļauju, jo sargs nedrīkst nevienam darīt pāri, bet apstādināt cilvēku pret viņa gribu taču nozīmē darīt viņam pāri.
Ķīselis. Kas tiesa, tas tiesa. Nav ko iebilst!
Dzērvene. Ha, ha, ha! Nu, zēni, ar labu nakti! Ja gadās kas sevišķs, pasauciet mani. Bet rīkojieties ar prātu! Nāc, kaimiņ!
Otrais sargs. Nu, zēni, tagad jūs zināt, kas ir mūsu pienākums: likties uz baznīcas sola tā līdz pulksten diviem, bet pēc tam pārvilkties uz gultu.
Dzērvene. Vēl viens vārds, mīļie draugi. Sevišķi uzmaniet sinjora Leonāto māju, tur rīt būs kāzas, tāpēc tagad liela varza. Nu, ardievu! Esiet uzmanīgi! Es jūs pazemīgi lūdzu.
Dzērvene un Ķīselis projām.
Nāk Boračio un Konrāds.
Boračio. Ei, Konrād!
Pirmais sargs. Cst! Klusu!
Boračio. Konrād!
Konrāds. Es te esmu pie tava elkoņa.
Boračio. Pie velna, tāpēc man tas elkonis tā niezēja. Es jau domāju, ka tur iemeties kašķis.
Konrāds. Es tev palieku atbildi parādā. Tagad turpini savu stāstu.
Boračio. Apstāsimies te, pajumtē; tu redzi, sak līņāt lietus. Un nu es kā īsts kroga brālis tev visu izstāstīšu.
Pirmais sargs. Te būs kāda nodevība, draugi. Klusu!
Boračio. Vai zini, es nopelnīju no dona Huana tūkstoš dukātu.
Konrāds. Vai tagad par nelietībām maksā tādu naudu?
Boračio. Jautā labāk, vai nelieši tagad tik bagāti. Redzi, ja bagātam nelietim ievajagas nabaga nelieša, tad nabags var prasīt, cik vien grib.
Konrāds. Tas ir brīnišķīgi!
Boračio. Var redzēt, ka tu vēl neesi bijis iesvētīšanas mācībā. Piemēram, vai tad vīrietim nav vienalga, pēc kādas modes šūts viņa mētelis un kamzolis vai taisīta viņa cepure.
Konrāds. Tas jau ir apģērbs.
Boračio. Bet es runāju par modi.
Konrāds. Nu, mode paliek mode.
Boračio. Ak, ko nu, tāpat es varu sacīt, ka muļķis paliek muļķis. Bet vai tu nenojēdz, kas par nolāpītu zagli ir tas modes velns?
Pirmais sargs. Ē! To Nolāpīto es labi pazīstu. Viņš jau septiņus gadus vazājas apkārt zagdams un nolāpīts kā kungs, taisni pēc pēdējās modes. Viņa palamu es labi atceros.
Boračio. Vai tu nekā nedzirdēji?
Konrāds. Nē, tur čīkstēja tikai vējrādītājs uz jumta.
Boračio. Nu, redzi, es tev teicu: kas par nolāpītu zagli ir tas modes velns. Kā viņš sagroza galvas cilvēkiem starp četrpadsmit un trīsdesmit pieciem gadiem! Viņš tos apģērbj gan kā faraona kareivjus uz melni nokvēpušām gleznām, gan kā Baala priesterus uz veciem baznīcas stikliem, gan kā noskūtu Heraklu uz brūnām, tārpu izēstām tapetēm, pie tam Herakla bikšu priekša ir tik liela, ka tur varētu iebāzt iekšā viņa vāli.
Konrāds. Es arī esmu tais domās, ka modes velns noplēš vairāk apģērbu nekā cilvēks. Bet vai viņš arī tev nav sagrozījis galvu, ja tu nepabeidzi savu stāstu, bet pārlēci uz modi?
Boračio. Pagaidām vēl ne. Nu tad klausies: šonakt es mīlinājos ar Hero istabeni Margaritu un saucu viņu par Hero; un viņa, izliekusies pa savas kundzes logu, man tūkstošreiz no vietas novēlēja labu nakti, — bet es tev nestāstu pēc kārtas. Vispirms man vajadzēja pateikt, ka visu to noklausījās princis, Klaudio un mans kungs dons Huans, kas viņus bija iepriekš uz to sagatavojis.
Konrāds. Un viņi noturēja Margaritu par Hero?
Boračio. Jā, divi no viņiem — princis un Klaudio, bet mans velna pilnais kungs labi zināja, ka tā ir Margarita. Viņa apgalvojumu dēļ, pa daļai tumšās nakts, bet visvairāk manas veiklības labad, kas apstiprināja visus dona Huana melus, Klaudio aizskrēja ārprātīgās dusmās, nozvērēdamies rīt baznīcā visas draudzes priekšā atklāt to, ko šonakt redzējis, pazemot Hero un atstāt viņu neprecētu.
Pirmais sargs. Prinča vārdā! Apstājies!
Otrais sargs. Pasauciet tūlīt uzrauga kungu. Mēs atklājām blēdību, kāda vēl visā pasaulē nav pieredzēta.
Pirmais sargs. Un arī Nolāpītais ir viens no viņiem, es zinu.
Konrāds. Godājamie kungi…
Otrais sargs. Gan mēs dabūsim rokā tavu Nolāpīto, nemaz nebīsties!
Konrāds. Mīļie kungi.. .
Pirmais sargs. Muti ciet! Jus tūlīt nāksiet mums līdz!
Boračio. Tā tikai vēl trūka! Vajadzēja mums uzdurties uz šiem pīķiem!
Konrāds. Sasodīta nelaime, nu tik esam dimbā! Mēs jau ejam, ejam.
Projām.