Ienāk Hero, Margarita, Urzula.
Hero. Mīļā Urzula, pamodini manu māsīcu Beatriči un lūdz viņu piecelties.
Urzula. Tūlīt, lēdij.
Hero. Un lai viņa nāk šurp.
Urzula. Labi.
Projām.
Margarita. Man šķiet, cita apkaklīte jums piestāvētu labāk.
Hero. Nē, mīļā Margarita, būs laba šī pati.
Margarita. Šī patiesi nav tik skaista; jūs redzēsiet, ka Beatriče teiks to pašu.
Hero. Mana māsīca ir pustraka, un tu esi tāda pati; es neņemšu citu apkaklīti.
Margarita. Jūsu jaunā galvas rota man ļoti patīk, ja vien mati būtu mazliet tumšāki. Ģērbs ir lielisks, tur nav ko teikt. Man bija izdevība redzēt Milānas hercogienes tērpu, kuru visi tā slavē.
Hero. Tas jau esot pārāks par visu, tā saka.
Margarita. Nu, vai zināt, tas ir naktskrekls salīdzinājumā ar jūsējo. Ar zeltu caurausta drēbe, kas šūta sudraba diegiem un izrotāta pērlēm; divkāršas piedurknes, bet viscaur tik daudz nevajadzīgu spīduļu, ka jūs nemaz nevarat iedomāties. Kas attiecas uz izsmalcinātu gaumi, tad jūsu ģērbs gan desmitreiz pārāks.
Hero. Lai dievs dod, ka es to varētu priecīgi valkāt! Man visu laiku tik smaga sirds.
Margarita. Drīz tā kļūs vēl smagāka, kad nāks klāt vīrieša svars.
Hero. Kā tev nav kauna tā runāt?
Margarita. Kāpēc lai es kaunos, lēdij? Vai tāpēc, ka runāju par godīgām lietām? Un vai precēties nav godīgi, pat ja precas ubagi? Vai jūsu līgavainis nav goda vīrs arī bez precībām? Bet — atvainojiet — jūs laikam gribējāt, lai saku: laulāta drauga svars? Nevienu patiesu vārdu nelabas domas nevar samaitāt. Kas tur par nelaimi, ja es saku: nāks klāt laulāta drauga svars? Protams, nav nekāda nelaime, ja tas attiecas uz likumīgu vīru un sievu; pretējā gadījumā, zināms, tas viss jāņem viegli un nevis smagi. Jautājiet kaut vai lēdijai Beatričei; tur viņa nāk.
Ienāk Beatriče.
Hero. Labrīt, māsīc!
Beatriče. Labrīt, mīļā Hero!
Hero. Kas tev ir? Tu runā pavisam vārgā balsī.
Beatriče. Laikam tāpēc, ka esmu izkritusi no sava toņa.
Margarita. Uztralliniet mums «Mīlas gaismu», tai ļoti viegla melodija. Jūs dziedāsiet, es dejošu.
Beatriče. Jā, «Mīlas gaisma» — tā ir kā radīta tavām kājām. Ja vien dievs piešķirtu vīru, par pēcnācējiem tev nebūtu jāraizējas.
Margarita. Kas tās par runām! Tadu spriedumu es mīdu kājām.
Beatriče. Pulkstenis jau drīz būs pieci, māsīc. Tev laiks būt gatavai. Bet, patiesi, es jūtos pavisam vārga. Ak vai!
Margarita. Par ko jūs tā nopūšaties? Par kādu kurtu, kādu kumeļu vai kādu kungu?
Beatriče. Par visu, kas sākas ar burtu «k».
Margarita. Ar jums laikam noticis kas brīnišķīgs. Man šķiet, neviens jūrnieks vairs nevar paļauties uz zvaigznēm!
Beatriče. Ko tā nelga ar to grib sacīt?
Margarita. Es? Ak, neko! Lai dievs dod, ka katram piepildītos viņa ilgas!
Hero. Grāfs man atsūtījis šos cimdus. Tie lieliski smaržo, vai ne?
Beatriče. Māsīc, man ir iesnas, es nekā nevaru saost. Ak, cik grūti!
Margarita. Tik jauna meitene un jau grūta!
Beatriče. Dievs, stāvi man klāt! Kopš kura laika tad tu esi likusies uz asprātībām?
Margarita. Kopš tā laika, lēdij, kad jūs sākāt tās piemirst. Vai tad asprātība man nepiestāv?
Beatriče. Diemžēl tā nav saredzama. Tev vajadzēja to nēsāt pie cepures. Bet, nudien, es esmu gluži vārga.
Margarita. Ņemiet tik un iesperiet labi daudz benediktī- nieša. Nav nekā labāka pret spiedēju krūtīs.
Hero. Tu jau viņu dursti kā ar stikliem.
Beatriče. Benediktīnieša? Kāpēc taisni benediktīnieša? Uz ko tu tēmē?
Margarita. Es tēmējot? Nē, ko jūs iedomājaties, es nemaz neprotu tēmēt. Es tikai runāju par benediktīnieti lielā stikla pudelē, jā. Varbūt jūs domājat, ka es jūs uzskatu par iemīlējušos? Nē, varat būt pārliecināta, es vēl neesmu tāda nelga, lai domātu visu, ko vien var iedomāties; es pat nedrīkstu iedomāties to, ko varētu domāt. Bet, lai ko es iedomātos, es tomēr nevaru pielaist domas, ko patiesībā varētu domāt, — ka jūs esat iemīlējusies vai kādreiz iemīlēsieties, vai tiksiet mīlēta. Bet arī Benedikts bija tāds kā jūs un tagad ir tāds pats kā citi. Viņš zvērēja, ka nekad neprecēsies, bet tagad tomēr notiesā savu porciju bez ņurdēšanas. Vai arī jūs tā pārmainīsieties — nezinu, bet redzu no jūsu acīm, ka jūs jau tagad esat tāda pati kā citas sievietes.
Beatriče. Ar kādu ātrumu tad tagad skrien tava mēle?
Margarita. Aulekšiem, lēdij, aulekšiem.
Ienāk Urzula.
Urzula. Lūdzu, lēdij, pasteidzieties. Princis, grāfs, sinjors Benedikts, dons Huans un citi kavalieri ieradušies jūs pavadīt uz baznīcu.
Hero. Nu tad palīdziet man apģērbties, mīlā māsīc, mīļā Margarita, mīļā Urzula.
Visas projām.