Ienāk dons Pedro, dons Huans, Leonāto, priesteris, Klaudio, Benedikts, Hero, Beatriče un citi.
Leonāto. Nu, pater Franci, taisiet labi ātri. Nekā vairāk kā tikai pašu laulību ceremoniju. Laulāto draugu pienākumus jūs viņiem varat izstāstīt arī vēlāk.
Priesteris. Jūs, sinjor, esat ieradies, lai noslēgtu laulību ar šo lēdiju?
Klaudio. Nē.
Leonāto. Lai ar viņu salaulātos, pater; noslēgt laulību ir jūsu pienākums.
Priesteris. Lēdij, jūs esat ieradusies, lai salaulātos ar šo grāfu?
Hero. Jā.
Priesteris. Ja kādam no jums ir zināmi šķēršļi: kas stātos ceļā šai laulībai, nekavējieties savas dvēseles laba tos tūlīt atklāt.
Klaudio. Vai jums tādi zināmi, Hero?
Hero. Nē, mans kungs.
Priesteris. Bet jums, grāf?
Leonāto. Uzdrošinos atbildēt viņa vietā: nē.
Klaudio. Ak, ko visu cilvēki uzdrošinās! Ko visu viņi var izdarīt! Ko viņi ik dienas dara, nemaz nezinādami, ko dara!
Benedikts. Kādi brīnišķīgi izjūtu vārdi! Bet tādi taču ir arī smiekliem, piemēram, ha, ha, ha!
Klaudio.
Ej sāņus, pater! Uzklausieties, tēv! Jums jautāju: vai jūs no brīva prāta Man atdodat par sievu savu meitu?
Leonāto.
Kā dievs man devis to, tā dodu tālāk. Klaudio.
Un ko gan atpakaļ jums varu dot Tik debešķīgas, dārgas rotas vietā?
Dons Pedro.
Nekā, ja pašu nedod atpakaj.
Klaudio.
Jūs mani mācāt pateicīgam būt. Se, Leonāto, lūdzu, ņemiet to! Kam sniedzat draugam sapuvušu augli? No ārpuses tik viņa šķīsta šķiet. — Cik jaunavīgi prot tā tagad sarkt! Ak, saldais grēks, cik tas var viltīgs būt, Kā sevi slēpj zem patiesības segas! Vai viņas sārtais vaigs jums neliecina, Ka dziļi tikla tā? Vai neteiks katrs, Kas viņu nupat redz, ka nevainību Tā zaudējusi nav; bet nē, nē, nē! Zin viņa kaisles glāstu saldo indi, Aiz kauna sarkst tā, ne aiz nevainības.
Leonāto.
Ko ar to gribat teikt?
Klaudio.
Es nevēlos
Pie tādas netikles siet savu sirdi.
Leonāto.
Mans dārgais grāf, ja pārbaudīt to tvīkāt Un, viņas pretestību pārvarējot, Tās tiklo nevainību ņēmāt jūs …
Klaudio.
Es zinu, zinu jau, ko gribat teikt! Tā atdevās kā līgavainim man, Un tas spēj attaisnot tās lielo grēku. Nē, Leonāto!
Nekad es neesmu kārdinājis to, Kā brālis māsai tuvojos es viņai Ar liegu draudzību un dzidru mīlu.
Hero.
Bet vai tad citāda es izlikos? Klaudio.
Tu izlikies? Nost tavu izlikšanos!
Kā Diāna tu izlikies kādreiz,
Kā pumpurs svaigs, kas vēl nav ziedā plaucis.
Bet dzīslās vairāk mežonīgas kaisles
Tev nekā Venerai un meža zvēriem,
Kas mūžam alkatībā apkārt skrien.
Hero.
Kas noticis, ja sakāt tādus vārdus?
Leonāto.
Kam, princi, klusējat?
Dons Pedro.
Ko gan lai saku? Es kaunā pats, jo viņam likt pie sāniem Man paklīdušu sievieti bij lemts.
Leonāto.
Vai tā ir patiesība vai ļauns sapnis?
Dons Huans.
Nē, tas nav sapnis, bet jums atklāj acis.
Benedikts.
Tās nav vairs kāzas!
Hero.
Ak mans dievs! Mans dievs!
Klaudio.
Leonāto, vai es še?
Vai tas ir princis? Tas ir prinča brālis? Un Hero tur? To redzam savām acīm?
Leonāto.
Tas viss ir tā, bet kas par to, ak grāf? Klaudio.
Jel atļaujiet man vienu jautājumu Likt priekšā Hero un ar tēva varu Tai pavēliet mums patiesību teikt.
Leonāto.
Kā savam bērnam pavēlu to tev!
Hero.
Kāpēc, kāpēc tie ceļ man tādu kaunu? Kāpēc tie mani izklaušina tā?
Klaudio.
Lai atklātu, kā tevi īsti sauc.
Hero.
Vai tad ne Hero? Kas gan var šo vārdu Ar dubļiem nomētāt?
Klaudio.
Var pati Hero! Jā, Hero pati iespēj Hero gāzt! — Kas bij tas vīrs, ar kuru viņā naktī Ap pusnakts stundu runājāt pie loga? Ja nevainīga jūs, tad teiksiet to!
Hero.
Es ne ar vienu neesmu runājusi.
Dons Pedro.
Tad jūsu negods atklāts! — Leonāto,
Man smagi to jums teikt, bet tiešām — zvēru!
Es pats, mans brālis un grāfs Klaudio —
Mēs viņā naktī taisni divpadsmitos Pie Hero loga redzējām, ka viņa Ar kādu nelieti bij pārāk laipna, Un dzirdējām, cik tūkstoškārt tie tiekas, Cik tuvi sakari tiem.
Dons Huans.
Kauns, ak, kauns! Pat iedomāties kauns! Kur nu vēl runāt! To izsacīt bez piedauzības vārdos Nemaz nav iespējams. — Ak skaistā lēdij, Sirds krūtīs sāp, ka jūs tik pagrimusi.
Klaudio.
Hero! Kas varētu tu kļūt par Hero, No tava skaistuma ja tikai puse Tev sirdī mājotu un arī garā! Bet nu ardievu — nejaukā un skaistā! Grēks nevainīgais, vaina grēcīgā! Lai aizkrīt cieti manas mīlas durvis, Lai vairs neviena pa tām neienāk! Es neticu nekam, es redzu tikai ļaunu, Ar skaistumu sirds nespēj aizrauties! Leonāto.
Vai nav neviena šķēpa krūtīm manām?
Hero zaudē samaņu.
Beatriče.
Kas, māsīc, tev? Kam tu bez spēka ļimsti?
Dons Huans.
Lai ejam prom! Viss šodien gaismā celtais Tai bij par daudz.
Dons Pedro, dons Huans un Klaudio projām.
Benedikts.
Kas gan tai noticis?
Beatriče.
Vai nav tik mirusi? Nāc talkā, tēvoc! Ak Hero, Hero! Pater! Benedikt!
Leonāto.
Ak likten, neņem roku atpakaj! Lai viņas negodu sedz labāk nāve! Ko vairāk vēlēties?
Beatriče.
Kā klājas, māsīc?
Priesteris.
Saņemieties, lēdij!
Leonāto.
Tu atver acis?
Priesteris.
Nu jā, kāpēc gan viņai nemosties?
Leonāto.
Kāpēc? Vai neatgādina gan viss
Tās lielo negodu? Vai sārtums vaigos
Gan nebij viņas kauna liecinieks?
Tev nav vairs jādzīvo! Ver acis ciet!
Ja neticētu es, ka tu še mirsi,
Par negodu ka stiprāks nebūs gars,
Es pats tad sirdī iedurtu tev šķēpu.
Un es vēl sūrojos, ka tu man viena?
Pret dabu kurnēju, ka skopa tā?
Par daudz man vienas jau! Kam man šī viena?
Kāpēc tu manām acīm biji mīļa,
Kāpēc, kāpēc gan savu durvju priekšā
Es nepacēlu kādu ubagbērnu?
Tad, redzot vēlāk viņa ļauno dabu,
Es sacīt varētu: tur nav nekā no manis,
Šis negods nāk no svešām asinīm! —
Bet nē, mans bērns, ko mīlēju tik ļoti,
Ar ko es lepojos, kas tiktāl mans,
Ka pats vairs tikai viņā dzīvi guvu,
Kas gan tam noticis? Ak, mana meita
Ir kaunā kritusi, un visā jūrā
Nav tik daudz ūdens, lai tā tīra kļūtu,
Nav tik daudz sāls, lai viņas baudu miesu
No pūžņiem pestītu!
Benedikts.
Jel pagaidiet! Par notikušo tiešām brīnums tāds, Ka vārdu trūkst.
Beatriče.
Es zvēru, viņi apmeloja to.
Benedikts.
Jūs, lēdij, šonakt bijāt ar to kopā?
Beatriče.
Nē, šoreiz ne; tik visas citas naktis Es visu gadu biju ar to kopā.
Leonāto.
Jauns pierādījums! Pierādās vēlreiz Tas, kas jau izlikās kā dzelzī kalts! Vai prinči melos? Tāpat Klaudio, Kas runāt nespēja par viņas kaunu Bez asarām? Prom, prom! Lai viņa mirst!
Priesteris.
Tad uzklausiet jel mani! Es pagaidām tik tāpēc cietu klusu Un visam brīvi attīstīties ļāvu, Lai lēdiju es spētu novērot, Un redzēju, ka sārtums tūkstoškārt Tai vaigos sitas, bet kā eņģelis Tad bāla kļūst tā nevainībā kautrā, Un viņai acīs liesmas iedegas, Kas izkausēt grib aizdomas, ko ceļ Pret viņu prinči. — Sauciet mani nelgu! Jūs manas domas varat apšaubīt Un novērojumus, kas dzīvē gūti, Jūs maniem darbiem varat neticēt Un svētam amatam, un gadu nastai, Bet es jums saku: viņa nevainīga, Tas viss tik māņi. Leonāto.
Nē, nē, nevar būt! Tu, pater, redzi: tik daudz godprātības Vēl viņai palicis, ka negrib grēku
Zem nepatiesa zvēresta tā slēpt. Ja viņa neliedzas, kādēļ gan tu To centies aizmiglot, kas gaišs kā diena?
Priesteris.
Kas ir tas vīrs, par kuru apsūdz jūs?
Hero.
To zina sūdzētāji, bet ne es. Ja kādu atrastu, ar kuru vairāk Es būtu sakaros, nekā ļauj gods, Lai nepiedod nevienu grēku man! Tēv, ja tu vari pierādīt, ka nakti Kāds mani uzrunājis un ka es Tam atbildējusi, tad nolādi Un mani nicini līdz nāves stundai.
Priesteris.
Ar prinčiem būs kāds savāds misēklis!
Benedikts.
No viņiem divi īsti goda vīri,
Un, ja tie pievilti, tad tur būs vainīgs
Cits it neviens kā dons Huans, kam mūžam
Uz ļaunprātībām tikai tiecas gars.
Leonāto.
Nekā es nezinu. Ja viņiem tiesa,
Es tevi saplosīšu savām rokām,
Bet, ja tie melo, pieminēs vēl mani.
Vēl asinis nav izžuvušas man,
Nav vecums padarījis prātu trulu,
Nav pārticība izšķiesta man vēl.
Nav dzīve laupījusi senos draugus,
Kas spētu sniegt man palīdzīgu roku,
Vēl jūtu spēku locekļos un garā,
Man drosmes daudz, ar draugiem roku rokā
Vēl varu cīnīties.
Priesteris.
Jel klausiet mani! Es tagad zinu, kas mums darāms šeit. Tā prinčiem beigās nomirusi likās,
Uz laiku viņu tagad noslēpiet
Un izpaudiet, ka tiešām nomirusi.
Jūs paši tūdaļ sāciet nēsāt sēras
Un kapa krustā steigšus iekalt lieciet
Tās vārdu, ari bēres nosviniet,
Lai nešaubās neviens, ka nav vairs Hero.
Leonāto.
Bet tālāk ko? Ko tas viss līdzēt var?
Priesteris.
Vispirms, ja darīs tā, tad neslava Drīz pāries žēlabās, un tas ir daudz. Bet mums vēl tālāk kaut kas jāiegūst, Mans līdzeklis der citu mērķi sniegt. Ka viņa mirusi, to vajag izpaust. Un, lūk, tiklīdz tas visiem zināms kļūs, Sāks viņu nožēlot, sāks viņu slavēt, Jo tas vienmēr ir tā: kas pašiem rokā, To necienījām mēs pēc nopelna, Bet, līdz tas zaudēts, lejam asaras, Tad tik daudz labu vārdu atrodam Kā nekad agrāk. Tā ar grāfu būs, Kad dzirdēs viņš, ka nonāvējis to. Sāks viņa sirdī ilgas iedegties, Un Hero dzīve izliksies tik skaista, Tik brīnišķīga kā vēl it nekad, Tai mūsu vidū pašai dzīvojot. Un, lūk, tad skumjas dziļi apņems viņu, Ja patiesi vien Hero mīlējis; Viņš savu neprātību nožēlos Un nožēlos pat tad, ja ari liktos, Ka patiesi viņš apvainojis to. Lūk, tā tam notikt būs! Un tāpēc ticiet, Ar to daudz vairāk varam iegūt mēs, Nekā vēl tagad vispār nojaust spējam. Ja arī citu mērķi nesniegsim, Tad vismaz viņas pēkšņā nāves ziņa It visas tumšās baumas izkliedēs. Bet pieņemsim — tas arī nenotiks, Tad taču viņas pašas labā būs,
Ka turpmāk klosterī tai dienas rit No visām acīm nost, no baumām, paļām.
Benedikts.
Šis padoms, Leonāto, tiešām labs. Kaut arī zināms jums, ka vienmēr es Ar Klaudio un princi esmu draugos, Tad tomēr apņemos par visu klusēt Un noslēpumam būt tik uzticīgs Kā miesai dvēsele.
Leonāto.
Nav spēka vairs. Ar mani tagad darīt var it visu.
Priesteris.
Nu līgums slēgts. Lai tūdaļ projām steidzam, Ikviena slimība spiež savas zāles ņemt, Jums jānomirst, bet, pirms šo spēli beidzam, Vēl atdzimt būs. Par to mums nāksies lemt.
Priesteris, Hero un Leonāto projām.
Benedikts. Lēdij Beatriče, jūs gandrīz visu laiku raudā- jāt?
Beatriče. Jā, un raudāšu vēl ilgi.
Benedikts. To gan es nevēlētos.
Beatriče. Kas tur ko nevēlēties? Tā ir mana griba.
Benedikts. Esmu pārliecināts, ka jūsu skaistā māsīca apmelota.
Beatriče. Ak, cik es būtu pateicīgā cilvēkam, kas to atklātu!
Benedikts. Vai iespējams jums parādīt šo draudzību? Beatriče. Iespējams gan, bet nav tāda drauga. Benedikts. Vai vīrietis var to izdarīt? Beatriče. Vīrietis gan, bet ne jūs.
Benedikts. Es mīlu jūs vairāk par visu pasaulē: vai tas nav dīvaini?
Beatriče. Tikpat dīvaini kā viss, ko es nezinu. Es ari varētu sacīt, ka mīlu jūs vairāk par visu pasaulē, bet neticiet man, lai gan es nemeloju. Es negribu nekā atzīties, es nekā nenoliedzu. Man žēl māsīcas.
Benedikts. Zvēru pie sava šķēpa, tu mani mīli, Beatriče!
Beatriče. Nezvēriet pie sava šķēpa, — labāk norijiet to.
Benedikts. Nē, es zvērēšu pie tā un pārmācīšu ar to katru, kas gribēs apgalvot, ka es jūs nemīlu.
Beatriče. Vai jūs ari šos vārdus vēlāk norisiet?
Benedikts. Nē, lai kādu mērci tu tiem sagatavotu. Atkārtoju: es tevi mīlu.
Beatriče. Dievs, piedod man . ..
Benedikts. Kas nu par grēku, mīļā Beatriče!
Beatriče. Jūs mani pārtraucāt īstajā brīdī: es tikko gribēju sacīt, ka jūs mīlu.
Benedikts. Nu, saki no visas sirds!
Beatriče. Es jūs tik stipri mīlu, ka nepaliek pāri spēka to pateikt.
Benedikts. Saki — ko man darīt?
Beatriče. Nogaliniet Klaudio!
Benedikts. Ne par ko pasaulē!
Beatriče. Jūs atsakāties? Tas man ir nāves spriedums. Sveiki!
Benedikts. Pagaidi, mīļā Beatriče!
Beatriče. Es jau esmu projām, lai gan vēl atrodos še. Nē, jūs mani nemīlat! Lūdzu, laidiet mani!
Benedikts. Beatriče . ..
Beatriče. Patiesi, es gribu iet.
Benedikts. Būsim draugi.
Beatriče. Protams, nav tik riskanti būt manam draugam kā cīnīties ar manu ienaidnieku.
Benedikts. Klaudio ir tavs ienaidnieks?
Beatriče. Vai viņš, apmelodams un iegrūzdams negodā manu māsīcu, nav pierādījis, ka ir vislielākais neģēlis pasaulē? Ak, ja es būtu vīrietis! Nēsāt viņu uz rokām līdz pēdējam brīdim un tad altāra priekšā nākt klajā ar tik neģēlīgu apvainojumu, tik saltiem meliem . .. Ak, ja es būtu vīrietis! Es apēstu viņa sirdi uz tirgus laukuma!
Benedikts. Klausies, Beatriče …
Beatriče. Sarunāties ar vīrieti pa logu! Jauki izdomāts!
Benedikts. Bet, Beatriče .. .
Beatriče. Nabaga Hero! Viņa ir apgānīta, apvainota, pazudināta.
Benedikts. Beatr . ..
Beatriče. Prinči un grāfi! īsti bruņinieki! Kāds salds grāfiņš! Lielisks līgavainis, neko sacīt! Ak, ja es tikai tāpēc varētu būt vīrietis, lai viņu pārmācītu! Vai ja es atrastu kādu draugu, kas manis dēļ gribētu būt īsts vīrietis! Bet vīrišķība izkususi pieklājībā, drošsirdība glaimos; vislabākie vīrieši kļuvuši par mutes bajāriem. Tagad tas ir Herakls, kas prot labi melot un dievoties. Bet par vīrieti jau es nevaru būt, man jāmirst aiz sirdēstiem kā sievietei.
Benedikts. Pagaidi, mīļā Beatriče! Zvēru pie šīs rokas, es tevi mīlu!
Beatriče. Nu tad aiz mīlestības pret mani izlietojiet to kaut kam labākam nekā zvērestam.
Benedikts. Vai jūs esat līdz dvēseles dziļumiem pārliecināta, ka Klaudio nepatiesi apvainojis Hero?
Beatriče. Tikpat ka man ir dvesele un pašai savas domas.
Benedikts. Labi, man pietiek. Es viņu izaicināšu. Atļaujiet noskūpstīt jūsu roku — un ardievu. Zvēru pie šis rokas, Klaudio man dārgi samaksās. Spriediet par mani pēc tā, ko dzirdēsiet par mani. Ejiet apmieriniet savu māsīcu. Es visiem teikšu, ka viņa mirusi. Nu, ardievu!
Abi projām.