153326.fb2 LIELA BR?KA, MAZA VILNA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 20

LIELA BR?KA, MAZA VILNA - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 20

PIRMĀ AINA Nāk Leonāto un Antonio.

Antonio.

Tā nevar vairs. Tu pats dzen sevi kapā, Pats sevi sāpēs vienmēr vairāk plosi. Es nesaprotu to.

Leonāto.

Ak, ko tu runā! Kā ūdens sietā, tā šis padoms tavs Man galvā nepaliek. Ciet, lūdzu, klusu! Tik tāds lai lūko mani mierināt, Ko vajā liktenis, tāpat kā mani! Man tēvu rādi, bērns kam bij tik dārgs, Kas pazaudēja to, tāpat kā es, Un tad sāc pacietību sludināt. Pret manām sērām viņa sēras liec Un manām bēdām pretī viņa bēdas, Lai manas sāpes viņa sāpēm rada Ik veidā, nopūtā un nervu trīsā; Un, ja tad viņš var smiet un bārdu glaust, Un sērām uzsaukt: «Nost!» — kad vajag raudāt, Ja bēdas spēj ar jokiem projām dzīt, Ja viņš ir tāds, — tad dod man viņu šurp, Par priekšzīmi es viņu gribu ņemt. Bet tāda nav. Jo, brāli, ļaudis visi Tik tādās bēdās lūko mierināt, Kas pašiem tālu. Ja tās viņus skar, Tie tūdaļ sabrūk mežonīgās sāpēs, Un iznīkst gudrie padomi un runas, Kas trakumu grib zīda saitē siet

Un skaistiem vārdiem sāpes remdināt. Nē, nē, gan tam, ko bēdu nasta spiež, Mums vajag ieteikt pacietīgam būt, Bet pats neviens to nespēj izdarīt. Tāpēc tavs padoms nevar līdzēt man: Kliedz sāpes stiprāk nekā mierīgs vārds.

Antonio.

Vai mazam bērnam vīrs tad līdzīgs kļūst? Leonāto.

Jel klusu ciet! Es asins tik un miesa. Kurš tādu filozofu redzējis, Kas mierīgi var paciest zobu sāpes, Lai gan tas dievu mēlē runāt prot Un izsmiet citu nelaimīgās likstas?

Antonio.

Pats sev vismaz it visu neuzvel, Lai cieš ar tie, kas darīja tev ļaunu.

Leonāto.

Jā, taisnība tev. Tam tā notikt būs. Sirds mana jūt, ka apmelota Hero, Un tas, lūk, jādzird Klaudio un princim, — Ikkatram, kas pret viņu bijis ļauns.

Nāk dons Pedro un Klaudio.

Antonio.

Re, Klaudio un princis steidzas šurp.

Dons Pedro. Labdien!

Klaudio.

Labdien! Mans sveiciens abiem jums.

Leonāto.

Uzklausiet, kungs . ..

Dons Pedro.

Nav laika, Leonāto.

Leonāto.

Nav laika, kungs? Nav laika? Ko lai dara? Tad tā jums jāsteidzas? Bet lai jau, lai!

Dons Pedro.

Ak vecais vīrs, jel nestrīdies ar mums.

Antonio.

Ja strīds tam līdzēt varētu, tad kāds Jau būtu beigts.

Klaudio.

Kas viņu apvaino?

Leonāto.

Nu, protams, tu! Tu, liekuli, kas cits! Pie šķēpa savu roku neliec klāt, Es tevis nebīstos.

Klaudio.

Lai nokalst tā, Ja pret šo sirmo galvu paceļas! Bez ļaunām domām satvēru es šķēpu.

Leonāto.

Es saku: neņirgājies vairs par mani!

Vēl neesmu prātu izdzīvojis nelga,

Es slēpties negribu aiz sirmiem matiem

Un lielīties, ko veicu jauns un veiktu,

Ja vecs jau nebūtu. Nē, klausies, tu

Tā apmeloji manu tiklo bērnu

Un mani ar, ka cieņa jānomet,

Stāvs jāatstiepj zem smago gadu nastas

Un divkaujā pret tevi jāstājas.

Jā, nonāvēji manu Hero tu.

Tie meli bij, kas satrieca tai sirdi,

Pie senčiem tagad viņa atdusas,

Pie senčiem, kur nekad nav negods mitis,

Mīt tavas nelietības upuris.

Klaudio.

Manas nelietības?

Leonāto.

Jā, tavas, tavas.

Dons Pedro.

Nav tiesa, sinjor.

Leonāto.

Pierādīšu to, Ja neizvairīsies viņš cīņā stāt; Un, kaut viņš jauns un mācīts šķēpu nest, Man viņa jaunos spēkus satriekt lemts.

Klaudio.

Liec mani mierā! Pietiek! Ļauj man iet.

Leonāto.

Tu gribi iet? Tu nonāvēji bērnu. Veic mani, zēn! Tad nonāvēsi vīru.

Antonio.

Tam divi jāpieveic, jā, divi vīri. Es pirmais nostājos. Nāc ķeries klāt! Ar mani tev būs cīņa jāiesāk! Nāc tikai šurp, es pamācīšu tevi, Kā vajag cirsties, puika! Nāc vien šurp! Es neesmu vīrs, ja nedaru, kā saku!

Leonāto. Brāli…

Antonio.

Ciet klusu! Ak, kā mīlēju es Hero! Par upuri tā krita bezgožiem, Kas grib tik labprāt stāties vīrs pret vīru, Kā patiktu man odzi rokā tvert. Ak nelgas lielīgie un āksti!

Leonāto. Brāli! …

Antonio.

Ak, nerūpējies! Pazīstu es tos, Cik vērti tie, līdz pašai čaumalai. Tie tikai niķīgi un rupji puikas, Kas melo, izsmej, liekuļo un viļ. Aiz muguras prot drošsirdīgi likties, Jo niknu vārdu gvelž vai pusduci. Pat kaulu pārkostu, ja tikai spētu! Bet, protams, vārdos.

Leonāto.Brāli…

Antonio.

Ir jau labi, Jel esi mierā! Ļauj, lai daru es!

Dons Pedro.

Mēs negribējām sakaitināt jūs. Ka jūsu meita mirusi, man žēl, Bet apmelota viņa nav, jo gaiši Viss pierādīts, ko vien mēs sacījām.

Leonāto. Princi!

Dons Pedro.

Es dzirdēt nevēlos.

Leonāto.

Ak ne?

Nāc, brāli! — Viņiem dzirdēt būs. Antonio.

Es ticu.

Vai arī kādam labi neklāsies!

Leonāto un Antonio projām. Nāk Benedikts.

Dons Pedro. Skaties, tur viņš nāk. Un mēs viņu tā mek­lējām.

Klaudio. Nu, sinjor, kas no jauna? Benedikts. Sveiki, jūsu augstība!

Dons Pedro. Labdien, sinjor. Jūs tikko neieradāties īs­tajā laikā, lai izjauktu ķildu.

Klaudio. Daudz netrūka, ka divi bezzobu veči mums būtu nokoduši degunus.

Dons Pedro. Leonāto un viņa brālis. Kā tev šķiet? Ja mēs ar viņiem sakristu kopā, kas zina, vai vēl neiz­rādītos par jauniem?

Benedikts. Netaisnīgais nevar but sevišķi drošsirdīgs ķildā. Es jūs abus meklēju.

Klaudio. Mēs jau ilgi tevi meklējām. Mums nāvīgi gar­laicīgi; vai tu nevari mūs uzmundrināt? Te tavai as­prātībai darbs.

Benedikts. Mana asprātība ir makstī. Vai pavēlēsiet vilkt ārā?

Dons Pedro. Tātad tu nēsā to pie sāniem?

Klaudio. Nē, to vēl neviens nav darījis, lai gan daudzi savu asprātību nolikuši sāņus. Nu tad velc to ārā kā vijoles lociņu un uzspēlē mums kaut ko jautru.

Dons Pedro. Nudien, viņš ir bāls. Vai tu esi slims vai sa­šutis?

Klaudio. Esi vīrišķīgs, draugs! Ja saka, ka sirdēsti var nožņaugt kaķi, tad tev taču ir diezgan drosmes, lai nožņaugtu sirdēstus.

Benedikts. Sinjor, ja jūs gribat savus jokus vērst pret mani, tad ziniet, ka esmu gatavs stāties tiem pretī. Pagaidām izvēlieties sarunai citu tematu.

Klaudio. Nu tad pasniedziet viņam arī jaunu šķēpu: šis ir pārlūzis.

Dons Pedro. Jokus pie malas! Viņš kļūst arvien dīvai­nāks. Patiesi, viņš būs stipri sašutis.

Klaudio. Tādā gadījumā viņš arī zinās, ka josta jāsavelk ciešāk.

Benedikts. Vai varu jums pateikt kādu vārdiņu ausī?

Klaudio. Dievs, pasargi mani no izaicinājuma!

Benedikts

klusi.

Jūs esat nelietis. Es nebūt nejokoju. Es varu jums to pierādīt, kad, kā un kur vēlaties. Dodiet man gan­darījumu, citādi es jūs, visiem dzirdot, nosaukšu par

zaķapastalu. Jus esat nogalinajis daiļu lēdiju, un tas jums dārgi maksās. Es gaidu atbildi.

Klaudio

skali.

Labi. Es katrā ziņā pie jums ieradīšos, jo ceru, ka būs krietni ko mieloties.

Dons Pedro. Kas? Vai jums kādas dzīres?

Klaudio. Jā, viņš mani ielūdz nogaršot teļa galvu un tītaru. Nu, ja es šos cepešus labi nesagriežu, tad mans nazis nav ne velna vērts. Bet vai jūs man ne­pasniegsiet arī kādu ķikukazu?

Benedikts. Sinjor, jūsu asprātība ir lielisks jājams zir­dziņš. Tā skrien pa gaisu.

Dons Pedro. Bet es tev pastāstīšu, kā Beatriče nesen no­slavēja tavu asprātību. Es sacīju, ka tev ir smalka asprātība. «Kā tad,» viņa teica, «pavisam smalka, gandrīz neredzama.» Atvainojiet, es gribēju sacīt, ka viņa asprātība ir ļoti liela. «Taisni tā es domāju,» viņa atbildēja, «ārkārtīgi liela, taisni lempīga.» Nē, es sacīju, man šķiet, tā ir ļoti laba. «Jā, kā tad,» viņa iesaucās, «pārāk laba, pat nevienu neievaino.» Bet viņš taču ir gudrs cilvēks, es iebildu. «Tur nevar būt divu domu,» viņa atcirta, «sevišķi gudrs, var sacīt — pārgudrs.» Un ļoti izglītots, es sacīju, prot vairākas valodas. «To es ticu,» viņa smējās, «jo pirmdienas vakarā viņš man kaut ko nozvērējās, bet trešdienas rītā pārzvērēja atkal citādi. Tās taču ir divas dažādas valodas.» Tā viņa man veselu stundu no vietas cēla priekšā tavus labos tikumus, līdz beidzot nopūtās un noteica, ka tu tomēr esot patīkamākais cilvēks visā Itālijā.

Klaudio. Un vēl sirsnīgi noraudājās un nobeidza ar vār­diem: diemžēl man vienalga! Lai viņš brauc ratā!

Dons Pedro. Jā, tā bija. Un tomēr, man šķiet, ja viņa šo tik traki neienīstu, vai, kā viņai vajadzētu to mīlēt! Leonāto meita taču mums visu izstāstīja.

Klaudio. Visu, visu un turklāt, kā stāv rakstīts: «Viņš dzirdēja dieva tā kunga balsi, kurš staigāja dārzā dienas dzestrumā.»

Dons Pedro. Bet kad mēs pieliksim meža buļja ragus pie prātīgā Benedikta pieres?

Klaudio. Un kad tur lieliem burtiem lasīsim — «Tas ir precētais vīrs Benedikts»?

Benedikts. Sveiki, jaunekļi. Jūs zināt, par ko es runāju. Atstāju jūs pļāpīgā garastāvoklī: tikai, par laimi, jūsu vārdi, tāpat kā balamutes šķēps, nespēj nevienu ievainot. Jūsu augstība, pateicos jums par visu labu, bet es diemžēl nevarēšu būt jūsu pavadonis. Jūsu brālis — bandubērns dons Huans aizbēdzis no Me- sīnas; jūs abi esat vainojami nevainīgās lēdijas nāvē. Bet ar šo Pienapuikas kungu mēs satiksimies citā vietā. Pagaidām miers ar jums!

Projām.

Dons Pedro. Viņš runā nopietni.

Klaudio. Pavisam nopietni un, varu derēt, aiz mīlestības pret Beatriči.

Dons Pedro. Viņš tevi izaicināja?

Klaudio. Pēc visiem likumiem.

Dons Pedro. Cilvēks ir visbrīnišķīgāks tad, kad uzvelk svārkus un bikses, bet atstāj mājās prātu.

Klaudio. Tad viņš ir milzis salīdzinājumā ar mērkaķi, bet toties mērkaķis ir profesors salīdzinājumā ar viņu.

Dons Pedro. Tagad pietiek. Sirds, savaldies un esi no­pietna! Vai viņš nesacīja, ka mans brālis aizbēdzis?

Ienāk Dzērvene, Ķīselis un sargi ar Konrādu un Boračio.

Dzērvene. Nu kusties, kundziņ, kusties. Ja tiesa tevi ne­savaldīs, tad tā vispār vairs nekā nevarēs nosvērt savos svaros. Bet man šķiet, ka tu esi nolādēts lie­kulis, un tāpēc man stingri jāskatās tev uz pirkstiem.

Dons Pedro. Ko tas nozīmē? Divi mani braļa pavadoņi saistīti? Un viens no viņiem Boračio?

Klaudio. Jūsu augstība, jautājiet, ko viņi noziegušies.

Dons Pedro. Kāpēc šie cilvēki aizturēti?

Dzērvene. Pie velna, godājamais kungs, vispirms viņi iztaisījuši lielu denunciāciju, turklāt stipri melojuši; otrām kārtām, viņi ir neslavas cēlāji; sēstām un pē­dējām kārtām, viņi apmelojuši kādu cienījamu lē­diju; trešām kārtām, apgalvojuši to, kas nav, un, galu galā, izrādījušies par meļiem un neliešiem.

Dons Pedro. Vispirms es tev jautāju, ko viņi izdarījuši. Trešām kārtām, kas ir viņu noziegums; sēstām un pēdējām kārtām, kāpēc viņi apcietināti, un, galu galā, par ko jūs viņus apvainojat?

Klaudio. Pareizi jautāts saskaņā ar viņa paša ceremo­niālu. Lūk, ko nozīmē noklaušināt pēc visiem pun­ktiem.

Dons Pedro. Ko jūs esat noziegušies, draugi, ka jūs tā velk pie kāķa? Sis mācītais uzrauga kungs ir par vil­tīgu, lai es viņu varētu saprast. Ko tad jūs esat no­darījuši?

Boračio. Jūsu augstība, mani nav ko vest uz nopratinā­šanu. Uzklausiet, ko teikšu, bet pēc tam grāfs var mani nogalināt. Es jūs abus pievīlu, bet, ko jūs ne­varējāt atskārst, to atklāja šie nejēgas, kas noklau­sījās naktī, kad es viņam stāstīju, kā jūsu brālis dons Huans mani pierunāja celt neslavu lēdijai Hero, kā jūs, dārzā paslēpušies, redzējāt mani mīlināmies ar Hero drēbēs apģērbto Margaritu; kā pēc tam apņē­māties pazemot Hero baznīcā un vairs viņu neprecēt. Viņi ierakstīja manu nedarbu protokolā, un esmu gatavs drīzāk to apliecināt ar savām asinīm nekā par kaunu sev visu to vēlreiz atkārtot. Lēdija ir mirusi manas un mana kunga vainas dēļ; es nesagaidu vairs neko citu kā tikai sodu, kāds pienākas ļaundarim.

Dons Pedro.

Kā karsta dzelzs vai neskar vārdi šie?

Klaudio.

Man viņa vārdi bija nāves zāles.

Dons Pedro.

Tu saki — brālis pierunāja tevi?

Boračio.

Jā, un vēl labi samaksāja man.

Dons Pedro.

Viņš nodevīgs un viltīgs caur un cauri Un nu pēc nelietības steidzies prom!

Klaudio.

Ak dārgā Hero, mirdz tavs gaišais tēls Man atkal pretī tā kā pirmā mīlā.

Dzērvene. Nu, vediet šos putniņus projām. Rakstvedis jau laikam būs sinjoram Leonāto visu izklāstījis. Bet, mīļie, aizlieciet aiz auss, lai varētu katrā laikā un vietā apliecināt, ka es esmu ēzelis.

Ķīselis. Lūk, tur nāk Leonāto un rakstvedis.

Nāk Leonāto, Antonio un rakstvedis.

Leonāto.

Kur ir tas nelietis? Ļauj skatīt viņu, Lai zinu vairīties, kad vēlreiz mūžā Tāds ceļā gadīsies. Kurš no šiem abiem?

Boračio.

Ja gribat redzēt ļaundari, — tas es. Leonāto.

Nolādēts vergs, tad tu ar ļaunu prātu Man bērnu atņēmi?

Boračio.

Jā, es. Es viens.

Leonāto.

Nē, nelieti, tu apmelo pats sevi. Lūk, še stāv divi godājami vīri, Bet trešais prom, kas līdzdarbojās spēlē.

Par manas meitas nāvi paldies, prinči! To saviem slavas darbiem pierakstiet. Tas bij tik lieliski, tas bij tik jauki!

Klaudio.

Kā drīkstu jūs pēc iecietības lūgt? Bet tomēr jārunā. Ak, sods pār mani Un atmaksa vissmagākā lai nāk! To pieņemu. Bet tik aiz pārpratuma Un kļūdas nogrēkojos.

Dons Pedro.

Arī es.

Lai vien šim labam vīram izpatiktu, Es gatavs padoties ikvienam sodam, Ko viņš spēj izdomāt.

Leonāto.

Es prasīt nevaru, lai top tā dzīva, Tas nav vairs iespējams, tik uzaicinu Jūs paziņot it visai Mesīnai, Ka viņa nevainīga. Un, ja mīla Spēj jūsu sirdi skumju padarīt, Tad lieciet uzrakstu uz viņas kapa Un skumju dziesmu šonakt nodziediet. Bet rīt es agri lūdzu jūs pie sevis; Ja nevarējāt kļūt par manu znotu, Tad esiet brāļadēls. Jo brālim meita Pēc izskata ir pilnīgi kā Hero, Tā tagad mūsu abu mantiniece; Ja gribat viņu sev par sievu ņemt, Tad naida nav starp mums.

Klaudio.

Ak goda vīrs Līdz asarām jūs mani aizgrābjat. Es priekšlikumu pieņemu; uz priekšu Ir jūsu rokās nabags Klaudio.

Leonāto.

Tad rītā gaidīšu es jūs pie sevis. Bet pagaidām ardievu. Blēdi šo Es gribu stādīt priekšā Margaritai,

Kas droši vien ar iemaisīta bus Un tāpat uzpirkta.

Boračio.

Nē, tiešām ne! Tai nebij zināms, zvēru, it nekas. Cik viņu pazīstu, tad vienmēr visur Tā ļoti godīga un taisna gan.

Dzērvene. Bez tam, ser, lai gan tas vēl nav nostiprināts melns uz balta, bet šis grēka gabals mani nosauca par ēzeli. Es pazemīgi lūdzu to nepiemirst tai brīdī, kad viņš tiks sodīts. Un vēl sargi dzirdējuši, ka viņš runājis par kādu Nolāpīto, kas dieva vārdā aizņemas no cilvēkiem naudu, bet nekad to neatdod, tā ka ļau­dis jau kļuvuši cietsirdīgi un vairs negrib, dieva dēļ, dot nevienam uz parāda. Lūdzu nopratināt viņu arī šai punktā.

Leonāto. Pateicos par tavām pūlēm. Tu esi tiešām uz­upurējies.

Dzērvene. Jūsu žēlastība runā kā godprātīgs un patei­cīgs jauneklis. Es slavēšu par jums dievu!

Leonāto. Še par tavām pūlēm.

Dzērvene. Lai dievs svētī šo māju!

Leonāto. Tu vari iet. Es tevi atbrīvoju no šiem noziedz­niekiem un pateicos.

Dzērvene. Es atstāju jūsu žēlastībai rūdītu blēdi un vis- pazemīgi lūdzu jūsu žēlastību sakurt viņam krietnu pirti visiem citiem par bijāšanu. Lai dievs pasarga jūsu žēlastību, vēlu jums visu labu! Lai dievs jums visas lietas par labu griež! Un tagad atļaujos vispa- zemīgi atvadīties no jūsu žēlastības. Un, ja mums būtu vēlams vēlreiz sastapties, dievs tas kungs pra­tīs to aizkavēt. Nāc, kaimiņ!

Abi projām.

Leonāto.

Tātad līdz rītam, kungi. Esiet sveiki!

Antonio.

Nu, sveiki, sveiki! Nepiemirstiet mūs!

Dons Pedro. Mēs būsim.

Klaudio.

Šonakt raudāšu par Hero. Dons Pedro un Klaudio projām.

Leonāto.

Šos vediet prom, bet mūsu Margaritai Mēs jautāsim, kā viņa pazīst to.

Projām.