Benedikts un Margarita.
Benedikts. Klausies, mīļā Margarita, vai tu nevari man pakalpot un ierīkot tā, ka varu satikties ar Beatriči?
Margarita. Vai jūs par to uzrakstīsiet sonetu par godu manam skaistumam?
Benedikts. Un vēl tik augstā stilā, lai neviens pēc tam vairs neuzdrošinās tev ķerties klāt, Margarita, jo tu tik tiešām esi tādas dziesmas vērta.
Margarita. Kā? Lai neviens vairs neuzdrošinās man ķerties klāt? Tad jau man būs jākļūst par putnu biedēkli!
Benedikts. Tava asprātība ir kā kurta deguns: kampj uz rāvienu.
Margarita. Bet jūsējā — trula kā paukotāja rapieris: dur, bet neieskrambā.
Benedikts. Aiz pieklājības, Margarita, negrib ieskrambāt nevienu sievieti. Bet tagad, lūdzu, pasauc Beatriči. Es esmu uzvarēts un nododu tev savu vairogu.
Margarita. Dodiet labāk savu šķēpu; vairogi mums ir pašām.
Benedikts. Ja tu gribi ar to rīkoties, tad tev asmens jātur makstī, jo tas ir visbīstamākais ierocis jaunām meičām.
Margarita. Ir jau labi, es eju pasaukt Beatriči. Cerēsim, ka viņai būs kājas pie rokas.
Benedikts. Tad jau viņa labprāt steigs šurp.
Dzied.
Augšā Amors priecīgs Katrā ziņā jūt, Cik es vārgs un niecīgs Un cik man ir grūt. ..
Protams, es domāju, cik grūti man dziedāt, jo mīlestība… ne lielo peldētāju Leandru, ne Troilu, kas pirmais izdomājis saprecinātājus, ne veselu leksikonu salonu varoņu, kuru vārdi tā vien ripo pa gludajiem dzejas celiņiem, — nevienu mīlestība vēl nav tik radikāli pārvērtusi kā mani. Zēl, ka nevaru to izteikt dzejā: es nevaru atrast nevienu citu atskaņu kā meitiņ — kleitiņ, tā nav visai pieklājīga; skauju — rauju tāpat, tvīkstu — pīkstu, pavisam nejēdzīga atskaņa. Nē, es neesmu piedzimis zem dzejiskas planētas un neprotu izteikties svinīgos vārdos.
Nāk Beatriče.
Mīļā Beatriče, vai tiešām tu nāc tāpēc, ka es tevi saucu?
Beatriče. Jā, sinjor, un es aiziešu, kad jūs man pavēlēsiet.
Benedikts. Tātad tu paliksi līdz šim brīdim?
Beatriče. «Līdz šim brīdim» ir jau izteikts, tātad dzīvojiet vesels. Bet, pirms eju, pasakiet man to, kādēļ atnācu: kas notika starp jums un Klaudio?
Benedikts. Mēs pārmijām dažus asus vārdus, vairāk nekā, un tāpēc atļauj man tevi noskūpstīt.
Beatriče. Asi vārdi ir tikai ass vējš, ass vējš — tikai asa elpa, bet asa elpa ir pretīga, tāpēc es aiziešu neskūpstīta.
Benedikts. Tu notrauci vārdiem pareizo nozīmi, tik enerģiska ir tava asprātība. Bet varu tev pateikt īsos vārdos: es izaicināju Klaudio, un, ja viņš neliksies par to zinis, es viņu atklāti nosaukšu par gļēvuli. Bet tagad pasaki man — kurš no maniem netikumiem bija par iemeslu tam, ka tu manī iemīlējies?
Beatriče. Visi uzreiz, jo no tiem kopā rodas tik brīnišķīgi organizēta netikumu armija, ka neviena laba īpašība netiek klāt. Bet kura no manām labajām īpašībām tad ir tā, kuras dēļ jūs kritāt par upuri mīlestībai?
Benedikts. Par upuri mīlestībai? Labi teikts! Patiesi, es esmu kritis par upuri mīlestībai, jo mīlu pret savu gribu.
Beatriče. Par spīti savai sirdij, vai ne? Nabaga sirsniņa! Ja jūs darāt tai pāri manis dēļ, tad es tai darīšu pāri jūsu dēļ: es neiešu mīlēt to, ko mans draugs ienīst.
Benedikts. Mēs esam par gudriem, lai varētu miermīlīgi atklāt savas: jūtas.
Beatriče. To no jūsu grēksūdzes gan nevar noskārst: «Starp divdesmit gudriem cilvēkiem var ar uguni meklēt tādu, kas plātītos ar savu prātu.»
Benedikts. Tas ir vecs sakāmvārds, Beatriče, bet mūsu laikos to, kas pats sev neuzcels pieminekli, dzīvs būdams, pieminēs tik ilgi, kamēr skanēs kapa zvans un atraitne slaucīs asaras.
Beatriče. Un cik ilgi tas būs?
Benedikts. Cik ilgi? Nu, stundu klaigās zvans, un ceturtdaļstundu šņauks degunu atraitne. Lūk, kāpēc gudram cilvēkam (ja vien sirdsapziņas tārpa kungs neturas rokām kājām pretī) jāpūš pašam savi tikumi taurē, kā es to tagad daru. Tik daudz par manu paš- uzslavu (bet, ka es esmu uzslavas vērts, to atļauj man pašam pierādīt), tikai tagad saki: kā klājas tavai māsīcai?
Beatriče. Ļoti ļauni.
Benedikts. Un tev pašai?
Beatriče. Tikpat ļauni.
Benedikts. Lūdz dievu, mīli mani un mēģini laboties. Bet nu esi sveika, jo tur jau kāds steidzas pie tevis.
Nāk Urzula.
Urzula. Lēdij, nāciet tūlīt pie sava tēvoča, tur iekšā ir tāds tracis! Izrādījies, ka lēdija Hero nepatiesi apvainota, bet princis un Klaudio pievilti, un to visu izdarījis aizbēgušais dons Huans. Nāciet tūlīt!
Beatriče. Sinjor, vai jūs nevēlaties paklausīties jaunās ziņas?
Benedikts. Es vēlos dzīvot tavā sirdī, nomirt tavā klēpī, pēc nāves dusēt tavās acīs un katrā ziņā iet ar tevi pie tava tēvoča.
Projām.