Nāk Leonāto, Hero, Beatriče un vēstnesis.
Leonāto. No šīs vēstules es redzu, ka dons Pedro būs šovakar Mesīnā.
Vēstnesis. Viņš vairs nav tālu: es viņu atstāju jūdzes trīs no šejienes.
Leonāto. Cik bruņinieku jūs zaudējāt šai kaujā?
Vēstnesis. Vispār ļoti maz un no ievērojamākajiem nevienu.
Leonāto. Uzvara ir divkārt uzvara, kad uzvarētājs ar pilnu skaitu atgriežas mājās. Še sacīts, ka dons Pedro parādījis lielu godu kādam jaunam florencietim Klaudio.
Vēstnesis. Viņš to bija tiešām pelnījis, un dons Pedro tikai viņu atzina pēc nopelna. Neviens to nevarēja no viņa gadiem sagaidīt: izskatījās pēc jēra, bet cīnījās kā lauva: jā, patiesi, viņš tiktāl pārspēja visas cerības, ka man nav cerību jums to izstāstīt.
Leonāto. Še, Mesīnā, dzīvo viņa tēvocis; tas būs ļoti iepriecināts.
Vēstnesis. Es jau viņam nodevu vēstules, un tās viņam darīja lielu prieku, tik lielu, ka viņš aiz kautrības to nevarēja izrādīt bez sarūgtinājuma pazīmēm.
Leonāto. Sāka šņukstēt?
Vēstnesis. Un kā vēl!
Leonāto. Kāds maigu jūtu izplūdums! Tā ir visgodīgākā seja, kas mazgāta šādām asarām. Cik daudzkārt labāk ir raudāt aiz prieka nekā priecāties par asarām.
Beatriče. Sakiet jel man — vai Zobenpušķa kungs ari atgriezies no kara vai ne?
Vēstnesis. Es tādu nepazīstu, lēdij. Tāda pie mums nebija.
Leonāto. Par ko tu vaicā, krustmeit?
Hero. Māsīca domā sinjoru Benediktu 110 Padujas.
Vēstnesis. Jā, tas ir mājās! Un tikpat jautrs kā vienmēr.
Beatriče. Viņš še, Mesīnā, izlipināja afišas, ka izaicina Amoru uz sacīksti ar stopu un bultām; un mana tēvoča āksts, uzaicinājumu izlasījis, parakstījās Amora vārdā, ka ar mieru cīkstēties, bet tikai — trulām bultām. Sakiet jel — vai daudzus viņš šai karā nogalināja un apēda? Labāk sakot — cik viņš nogalināja? Es apņēmos apēst visus, kurus viņš nogalinās.
Leonāto. Krustmeit, nudien, tu dari pāri sinjoram Benediktam. Bet gan tev iznāks vēl kādreiz ar viņu satikties, tici man.
Vēstnesis. Viņš mums izdarīja lielus pakalpojumus šai karā, lēdij.
Beatriče. Droši vien jums bija samaitājies proviants, un viņš palīdzēja to notiesāt, vai ne? Viņš ir īsts nažu varonis ar nesalīdzināmu ēstgribu.
Vēstnesis. Bet arī labs karavīrs, lēdij.
Beatriče. Es ticu — pret dāmām; bet pret kavalieriem?
Vēstnesis. Kavalieris pret kavalieri, vīrs pret vīru. Viņš ir pārpilns dažādiem cienījamiem tikumiem.
Beatriče. Pārpilns! Jā, jā! Viņš jau ir miesās pietiekami pilnīgs. Bet ko nu, mēs taču visi esam mirstīgi cilvēki.
Leonāto. Jums jāsaprot mana krustmeita, kungs. Viņa ir mūžīgā karā ar sinjoru Benediktu. Tiklīdz tie sastopas, viņu starpā tūlīt izceļas vārdu karš.
Beatriče. Jā, bet no tā viņam pārāk maz prieka. Tā, piemēram, kad mēs pēdējo reizi tikāmies, četri no viņa pieciem prātiem laida vajā ļekas, un kopš tā laika nabadziņam jāiztiek ar vienu pašu. Labi vēl, ka tas pats palicis, jo kā gan citādi šo varētu atšķirt no viņa zirga. Tā ir ari vienīgā iespēja pieskaitīt viņu saprātīgiem radījumiem. Bet kā tad sauc viņa pēdējo draugu? Ik pēc mēneša viņam taču ir jauns sirdsdraugs.
Vēstnesis. Vai tas var būt?
Beatriče. Ļoti var būt, jo viņa uzticība ir tikpat kā cepures fasons, kas pārmainās ar katru jaunu ielas stūri.
Vēstnesis. Tik tiešām, jūs viņu ne visai labi ieredzat.
Beatriče. Nē, ja tā būtu, es nedrīkstētu nemaz taisīt vaļā acis. Sakiet jel — kas tagad ar viņu draugos? Vai tiešām nebija neviena resgaļa, kam būtu patika braukt ar viņu kopā pie velna?
Vēstnesis. Pa lielākai daļai viņu redz kopā ar krietno Klaudio.
Beatriče. Nabaga cilvēks! Benedikts viņu apsēdīs kā nelaba slimība. Viņš ir lipīgāks par mēri un uz rāvienu padarīs viņu traku. Dievs, esi žēlīgs krietnajam Klaudio! Ja viņš saslimis ar Benediktu, tad bez tūkstoš mārciņām nekļūs vesels.
Vēstnesis. Es gribētu būt draugos ar jums, lēdij.
Beatriče. Papūlieties, mans draugs!
Leonāto. Tu nu gan nekad nekļūsi traka, krustmeit.
Beatriče. Ne ātrāk, kamēr janvāri iestāsies karsts laiks.
Vēstnesis. Tur nāk dons Pedro.
Nāk dons Pedro, dons Nuans, K/audio, Benedikts un Baltazars.
Dons Pedro. Dārgais sinjor Leonāto, jūs nākat pats pretī savai nelaimei. Cilvēki pasaulē izvairās no liekiem izdevumiem, jūs tos meklējat.
Leonāto. Nekad vēl nelaime nav ienākusi manā mājā jūsu augstības izskatā. Kad nelaime mūs atstāj, tad paliek labsajūta; bet, kad jūs aizbraucat, tad no manis atvadās prieks un paliek skumjas.
Dons Pedro. Jūs pārāk labprātīgi uzņematies savu krustu. Ja nemaldos, tā ir jūsu meita, vai ne?
Leonāto. Viņas māte man to diezgan bieži apgalvoja.
Benedikts. Tātad jums bija iemesls šaubīties, sinjor, ja jūs viņai to jautājāt?
Leonāto. Nē, sinjor Benedikt, jo jūs toreiz vēl bijāt bērns.
Dons Pedro. Nu jūs dabūjāt, Benedikt! Mēs sākam saprast, kas jūs tagad esat par vīru. Patiesi, viņas seja mums visgaišāk rāda, kas ir viņas tēvs. Vēlu laimes, lēdij, jūs esat pilnīgi atsitusies savā cienījamajā tēvā.
Benedikts. Nu, teiksim, ka sinjors Leonāto ir viņas tēvs, tomēr, lai cik līdzīgi viņi izskatītos, es šaubos, vai tā būtu ar mieru nest viņa galvu uz saviem pleciem, ja arī viņai par to piedāvātu visu Mesīnu.
Beatriče. Es brīnos, ka jūs vēl vienmēr ieskatāt par vajadzīgu pļāpāt, sinjor Benedikt, lai gan neviens nepievērš jums ne mazāko uzmanību.
Benedikts. Ko, mana mīļā zobgale? Vai jūs vēl esat dzīva?
Beatriče. Zobgale taču nemūžam nevar nomirt, ja viņai tik trekna barība kā sinjors Benedikts! Pat pieklājība pārvēršas zobgalībā, kad jūs parādāties uz skatuves.
Benedikts. Tādā gadījumā pieklājība apgriež svārkus otrādi; bet, cik zinu, visas dāmas manī iemīlējušās, izņemot jūs; un man tiešām žēl, ka man tik cieta sirds un es nemīlu nevienu.
Beatriče. Cik tās sievietes laimīgas! Viņais tikušas vaļā no nāvīga precinieka. Bet, paldies dievam, arī man ir aukstas asinis, un šai gadījumā esmu ar jums vienis prātis. Nudien, es labāk klausos, kā mans suns rej vārnas nekā vīrietis man zvēr mīlestību.
Benedikts. Kaut dievs jums uzturētu tādu pārliecību mūžu mūžos! Tas aizsargātu viena otra godīga cilvēka seju no asiem nagiem.
Beatriče. Nagi nespēj saskrāpēt seju nejaukāku, ja tā izskatās pēc jūsu sejas.
Benedikts. Jūs esat lieliska papagaiļu dīdītāja.
Beatriče. Lai labāk mana mēle ir dīdīts papagailis nekā jūsējā pilnīgi nedīdīts lopiņš.
Benedikts. Es būtu laimīgs, ja mans zirgs šautos uz priekšu tikpat ātri kā jūsu mēle. Bet, dievs ar jums, turpiniet vien. Es beidzu.
Beatriče. Jūs vienmēr nobeidzat ar kādu zirga asprātību. Tas nav nekas jauns.
Dons Pedro. īsi un ātri, Leonāto. Sinjor Klaudio un sinjor Benedikt, mans dārgais draugs Leonāto jūs ielūdz pie sevis. Es viņam neslēpu, ka mēs še paliksim veselu mēnesi, bet viņš cer, ka viņam izdosies mūs uzkavēt vēl ilgāk. Esmu pārliecināts, ka viņam šie vārdi nāk no sirds.
Leonāto. Jūs neesat maldījies, mans kungs. Atļaujiet man apsveicināt arī jūs, don Huan. Tagad, kad jūs esat salīdzis mieru ar viņa augstību, savu brāli, es esmu jūsu padevīgais kalps.
Dons Huans. Pateicos! Man netīk šķiest vārdus: es jums pateicos.
Leonāto. Vai jūsu augstība nevēlas nākt iekšā?
Dons Pedro. Jusu roku, Leonāto, iesim reizē.
Leonāto, dons Pedro, dons Huans, Beatriče un Hero aiziet.
Benedikts un Klaudio.
Klaudio. Benedikt, vai tu ieskatījies acīs Leonāto meitai?
Benedikts. Acīs ne, bet redzēt es viņu redzēju.
Klaudio. Vai nav patīkama jauna lēdija?
Benedikts. Vai jūs man jautājat kā goda vīrs, lai zinātu manas patiesās domas? Varbūt lai atbildu pēc sava paraduma kā mūžīgs sieviešu ienaidnieks?
Klaudio. Lūdzu, saki vienkārši, ko tu domā!
Benedikts. Nu tad zvēru pie sava goda: man liekas, viņa ir pārāk zema, lai tai piešķirtu augstu uzslavu, pārāk tumša, lai tai piešķirtu spožu uzslavu, un pārāk maza, lai tai piešķirtu lielu uzslavu. Vienīgais, ko varu sacīt viņas labā: ja viņa būtu citāda, nekā tā ir, tad viņa būtu neglīta, bet tāda, kāda viņa ir, tā man nepatīk.
Klaudio. Tu domā, es jokoju, nē, saki man vaļsirdīgi — kā viņa tev patīk?
Benedikts. Vai jūs viņu gribat pirkt, ja tik stipri interesējaties?
Klaudio. Vai tad var nopirkt šādu pērli?
Benedikts. Jā, un ar visu kārbu. Bet vai jūs runājat no tiesas? Varbūt jūs tikai niekojaties un gribat iestāstīt, ka Amors ir labs zaķu mednieks un Vulkāns lielisks namdaris? Sakiet — kādā toņkārtā jūs dziedat, lai es varētu vilkt līdzi?
Klaudio. Manās acīs viņa ir daiļākā lēdija, kādu vien esmu redzējis.
Benedikts. Es vēl varu redzēt bez brillēm, bet nekā tamlīdzīga nesaskatu. Lūk, viņas māsīca: ja tanī nebūtu nelabais ieskrējis, tā būtu tiktāl skaistāka par Hero,
ciktāl maijs skaistāks par decembri. Bet, es ceru, jus- taču nedomājat precēties? Vai varbūt tomēr?
Klaudio. Es neticētu pats sev, ja būtu nozvērējis darīt pretējo, zinādams, ka Hero ar mieru kļūt mana sieva.
Benedikts. Tad tik tālu gan? Vai patiesi pasaulē vairs nav neviena cilvēka, kas gribētu nēsāt savu nakts- cepuri bez rūpēm? Vai es vairs neredzēšu neviena sešdesmit gadu veca vecpuiša? Bet kas tad man — ja jau tu gribi bāzt kaklu jūgā, lūdzu, ļauj to noberzt jēlu un pavadi savas svētdienas nopūtās. Bet tur jau nāk dons Pedro. Viņš droši vien jūs meklē.
Dons Pedro atgriežas.
Dons Pedro. Kas tad jums par noslēpumiem? Kāpēc nenācāt līdzi Leonāto mājā?
Benedikts. Esiet tik laipni, jūsu augstība, pavēliet man runāt.
Dons Pedro. Kā savam apakšniekam es tev pavēlu.
Benedikts. Jūs dzirdat, Klaudio: es varu klusēt kā mēms, ticiet man; bet, ja man pavēl kā apakšniekam, — dzirdat, kā apakšniekam! — viņš ir iemīlējies. Bet ko viņš iemīlējis? (To jūs tagad jautājiet, jūsu augstība.) Uzmaniet, cik īsa ir atbilde: Hero, Leonāto- meitu.
Klaudio. Ja tas tā, tad tas nu ir atklāts.
Benedikts. Kā vecā pasaciņā, mans kungs: tas nav tā un nebija tā, un pasargi dievs, ja būtu tā!
Klaudio. Ja mana kaislība ātri neatdziest, tad nedod dievs, ka tā kādreiz atdzistu.
Dons Pedro. Āmen, es saku, ja tu viņu mīli, viņa ir vērta, ka to mīl.
Klaudio. Jūsu augstība, tā jūs runājat tikai, lai mani iekārdinātu.
Dons Pedro. Tici man, es runāju no sirds.
Klaudio. Zvēru jums, ka ari es runāju no sirds.
Benedikts. Tad jau es runāju divkārt no sirds — ticiet man, es zvēru!
Klaudio. Es jūtu, ka viņu mīlu.
Dons Pedro. Es zinu, ka viņa tā vērta.
Benedikts. Un es nedz jūtu, kādēļ viņu var mīlēt, nedz arī zinu, kāpēc viņa tā vērta; tā ir mana pārliecība, ko nekādas elles ugunis no manis neizkvēpinās, kaut vai durat mani uz iesma.
Dons Pedro. Nu, kad jādievina skaistums, tad tu vienmēr esi bijis ķeceris.
Klaudio. Un nekad neesi varējis notēlot savu lomu, ne- ielikdams sev laužņus mutē.
Benedikts. Par to, ka sieviete mani dzemdējusi, es viņai pateicos; ka mani uzaudzinājusi — arī par to viņai vispazemīgākā pateicība; bet, lai es atļautu pūst ragā uz savas pieres vai pakārtu savu pulvera ragu pie neredzamas jostas, to sievietes no manis nevar prasīt. Es negribu apvainot nevienu, neuzticoties taisni viņai, tāpēc esmu taisnīgs pret visām: es neticu nevienai; un šīs dziesmiņas beigas ir tās, ka es palieku vecpuišos.
Dons Pedro. Es tomēr ceru tevi kādreiz ieraudzīt pavisam bālu aiz mīlestības.
Benedikts. Aiz dusmām, slimības vai bada, jūsu augstība, tikai ne aiz mīlestības. Pierādiet man, ka es kādreiz aiz mīlestības pazaudēšu vairāk asiņu nekā ar dzeršanu var atdabūt, un es atļauju izdurt sev acis ar pirmā rīmjukalēja spalvu un pakārt sevi aklā Amora vietā pie prieka mājas durvīm.
Dons Pedro. Nu, klausies, kad tu kādreiz no šīs ticības atkritīsi, tad sagādāsi pateicīgu vielu pārrunām.
Benedikts. Ja es to izdaru, tad pakariet mani pudelē kā kaķi un šaujiet man virsū; un, ja kāds man trāpa, tad uzsitiet viņam uz pleca un sauciet viņu par Ādamu.
Dons Pedro. Nu, pagaidi, gan pienāks laiks, kad «arī meža bullis jūgam padosies».
Benedikts. Tiesa, meža bullis; bet, ja ari prātīgais Benedikts padodas, tad izraujiet bullim ragus, pielieciet tos man pie pieres, lieciet kādam mālderim uztriept manu attēlu un ar tik lieliem burtiem, kā mēdz rakstīt: «Še izīrējami labi zirgi,» — parakstiet zem šī attēla: «Tas ir precētais vīrs Benedikts.»
Klaudio. Ja nu tā notiek, vai tu neskriesi mums virsū un nesāksi badīties?
Dons Pedro. Nu, ja Amors nav visas savas bultas Venēcijā izšāvis, tad tev drīz vien būs jānodreb savas augstprātības priekšā.
Benedikts. Jūs drīzāk sagaidīsiet zemes trīci.
Dons Pedro. Redzēsim: nāks laiks, nāks padoms. Pagaidām, mījais sinjor Benedikt, dodies pie Leonāto, atvainojies manā vārdā un saki, ka ieradīšos pie viņa vakariņās; jo, kā dzirdēju, tām lieliski gatavojoties.
Benedikts. Tādu uzdevumu esmu spējīgs veikt, un es atļaujos …
Klaudio. «Atstāt jūs svētā gara apsardzībā. Pilī tādā un tādā (ja man tāda būtu)…
Dons Pedro. Sestajā jūlijā. Jūsu uzticīgais draugs Benedikts.»
Benedikts. Nezobojieties, nezobojieties; jūsu daiļrunība bieži vien sadiegta ar lupatām un ātri irst. Kā jums nav kauna atkārtot tik nodilušus jokus! Uz redzēšanos!
Benedikts projām.
Klaudio.
Mans kungs, es tagad paļaujos uz jums.
Dons Pedro.
Jel runā! Tevi ļoti mīlu es. Ko darīt man? Tik pasaki, un spēšu Varbūt it visu tev par labu vērst.
Klaudio.
Vai Leonāto ir kāds dēls vai nav?
Dons Pedro.
Tik Hero vien ir viņa mantiniece. Tev viņa prātā stāv?
Klaudio.
Ak jā, mans kungs! Pirms tikko beigto karu sākāt jūs, Bij lemts uz viņu jau man acis mest, Un man tā patika: tik kara dēkas Vien neatļāva mīlai plaukt un ziedēt. Nu atkal atgriežos un kara domas No sevis metu nost, šo domu vietā Man senā mīla sirdī kvēli bur, Uz jauno Hero tiecas manas ilgas, Kas jau pirms kara iecerēta bij.
Dons Pedro.
Ak nabags mīlētājs, kad tu sāc runāt, No tevis grēdām vārdi ārā birst, Tu mīli skaisto Hero, mīli vien, Pie viņas un tās tēva gribu steigt, Tev viņa jādabū: tas bij tas mērķis, Uz kuru gudro runu centies vērst.
Klaudio.
Cik labi pazīstat jūs mīlas kaites, Jau sejas bālums vien jums visu pauž! Es tāpēc vien, lai neliktos par strauju, Tik garos vārdos sāku runu tērpt.
Dons Pedro.
Kāpēc gan tilts lai platāks nekā upe? Kam jānotiek, tas notiks. Ko tik daudz! Nu skaties pats: tu mīli, tas ir labi, Un, lūk, te stāvu es tev ceļu šķirt.
Cik zinu, šovakar būs masku balle, Es, maskā tērpies, izlikšos par tevi. Es — Klaudio, tā teikšu skaistai Hero, Man viņas sirdi kaislē iedegt būs. Es viņu apburšu ar mīlas versmi, Es viņai likšu mīlā nodrebēt. Tad tūdaļ runāšu ar viņas tēvu, Un vienā mirklī viņa tava būs. Nu nāc man līdz, un darīsim, kā teicu.
otra aina Istaba Leonāto mājā. Leonāto un Antonio.
Leonāto. Nu, brāli! Kur ir mans krustdēls, tavs dels? Vai viņš par mūziku parūpējies?
Antonio. Viņš dara, ko var. Bet, klausies, es tev varu pastāstīt kaut ko jaunu un tik savādu, ka tas tev ne sapnī nevarēja nākt prātā.
Leonāto. Vai kaut kas labs?
Antonio. Redzēs, ar ko tas viss beigsies; no ārpuses izskatās tīri labi. Kāds no maniem ļaudīm noklausījies prinča un grāfa Klaudio sarunu kādā kuplā alejā manā dārzā. Princis stāstījis Klaudio, ka iemīlējies manā krustmeitā, tavā meitā, un vēloties vakarā ballē viņai atklāt savas jūtas; un, ja viņš redzēšot, ka arī šai nav nekas pretī, tad tai pašā mirklī ķeršot laimei aiz cekula un runāšot ar tēvu.
Leonāto. Vai tam, kas tev to stāstīja, galvā viss kārtībā?
Antonio. Veikls, apķērīgs puisis. Es viņu pasaukšu, lai tu vari pats pārliecināties.
Leonāto. Nē, nē, uzskatīsim to par sapni, kamēr tas nenāks dienas gaismā. Bet manai meitai tas tomēr jādara zināms, lai viņa var labāk sagatavot atbildi, ja jau tam lemts tā notikt. Ej un izstāsti viņai visu.
Vairāki apkalpotāji Iet pāri skatuvei.
Mīļie, jūs zināt, kas jums jādara? — Lūdzu, lūdzu, draugs, nāc līdz, tu man esi vajadzīgs. Mīļie, gādājiet, ka viss būtu kārtībā.
Visi projām.