Ienāk dons Huans un Konrāds.
Konrāds. Pie velna, princi, kāpēc jūs esat tik grūtsirdīgs?
Dons Huans. Man pārāk daudz iemeslu, tāpēc arī mans garastāvoklis pārāk nelabs.
Konrāds. Jābūt taču prātīgam.
Dons Huans. Nu labi — bet ko tas man palīdzēs?
Konrāds. Ja arī neatņems visu kā ar roku, jūs tomēr varēsiet pacietīgi panest savu likteni.
Dons Huans. Es ļoti brīnos; tu stāsti, ka esot piedzimis zem Saturna, un ieteic morāli pret nāvīgu ligu. Es nevaru apslēpt savu dabu: ja man ir iemesls, tad esmu grūtsirdīgs, kaut arī man apkārt visi lec uz augšu aiz prieka; es guļu, kad man nāk miegs, un man nav daļas gar citiem; es smejos, kad esmu priecīgs, un negriežu vērību ne uz pašu velnu.
Konrāds. Nu jā, bet jums nevajag to izrādīt, iekāms vēl neesat pilnīgi patstāvīgs. Nesen jūs bijāt naidā ar savu brāli, tikai nupat saderējāt ar viņu mieru un, ja gribat nostiprināties, tā sakot, laist saknes viņa draudzīgajā prātā, tad arī pats gādājiet savai ražai labu laiku.
Dons Huans. Es labāk esmu ar mieru būt dadzis brīvībā nekā roze viņa siltumnīcā; un es jūtu, ka man vieglāk paciest necieņu nekā ar viltību iegūt svešu labvēlību. Tiktāl ir skaidrs, ka neviens mani nevar nosaukt par godīgu lišķi, turpretī arī neviens nevar noliegt, ka esmu vaļsirdīgs nelietis. Man uzticas tad, kad man uzlikts uzpurnis, man liek skriet tad, kad esmu ielikts siekstā, tāpēc esmu nolēmis savā sprostā nedziedāt. Ja man noņems uzpurni, tad es kodīšu; ja manas kājas atstās brīvas, tad es darīšu, kas man patiks. Līdz tam laidiet mani mierā un nemēģiniet labot.
Konrāds. Vai jūs tiešām neatrodat, kur savu īgnumu izgāzt?
Dons Huans. Es to izlietoju, kur spēju, es daru visu tikai aiz īgnuma. Kas tur nāk?
Ienāk Boračio. Kas no jauna, Boračio?
Boračio. Es nāku tieši no lieliskām vakariņām: Leonāto karaliski uzņem princi, jūsu brāli, un pagaidām varu jums pavēstīt, ka gaidāmas kāzas.
Dons Huans. Atkal jauna muļķība? Kurš tad ir tas nelga, kas pats lien cilpā?
Boračio. Ak, jūsu brāļa labā roka.
Dons Huans. Ko? Visdižais Klaudio?
Boračio. Tas pats.
Dons Huans. Glīts kundziņš! Bet uz ko tad viņš tēmē?
Boračio. Nu, protams, uz Hero, Leonāto meitu un mantinieci.
Dons Huans. Nekas, laba vistiņa! Bet kā tu to dabūji zināt?
Boračio. Man lika izkvēpināt istabas. Ieeju pietvīkušā zālē, redzu — nāk princis ar Klaudio zem rokas un par kaut ko svarīgu apspriežas. Es žigli paslēpjos un dzirdu, ko šie norunā. Princis bildinās Hero un, ja šī būs ar mieru, atdos viņu grāfam Klaudio.
Dons Huans. Nāc, iesim, te ir kur manu īgnumu izgāzt. Šis vīzdegunis bija par iemeslu manām neveiksmēm. Ja man izdodas viņam pašaut kāju priekšā — es būšu ļoti apmierināts. Ceru, ka uz jums var paļauties?
Konrāds. Līdz kapa malai, godājamais kungs.
Dons Huans. Tad nu dosimies uz to lielisko mielastu! Viņiem ir nepārspējama apetīte, jo viņi cer, ka esmu uzvarēts. Kaut arī pavāram būtu tāds garastāvoklis kā man! — Iesim palūkot, kas tur darāms.
Boračio. Mēs — jūsu padevīgie kalpi.