Ienāk Leonāto, Antonio, Hero, Beatriče un citi.
Leonāto. Vai grāfs dons Huans nebija vakariņās?
Antonio. Es viņu neredzēju.
Beatriče. Cik tam vīram skābs ģīmis! Es nedrīkstu viņu uzskatīt, jo tūdaļ dabūju vēdergraizes uz veselu stundu.
Hero. Drūms cilvēks.
Beatriče. Lūk, būtu krietns virs — kaut kas vidējs starp viņu un Benediktu: viens — kā elku dievs un nesaka ne vārda, otrs — kā memmes dēliņš un pļāpā bez apstājas.
Leonāto. Tātad pusi no sinjora Benedikta mēles — mutē grāfam Huanam, pusi no grāfa skābās izteiksmes — uz Benedikta sejas.
Beatriče. Pie tam vēl skaistus stilbus, tēvoci, un labi daudz naudas makā, — tāds vīrietis varētu iekarot katru sievieti, ja prastu pareizi sākt to, kas vajadzīgs.
Leonāto. Nudien, krustmeit, ar tik ļaunu mēli tu nekad nedabūsi vīru.
Antonio. Patiesi, viņa ir pārāk ļauna.
Beatriče. Nekas, tad jau man iet garām tikai viena dieva dāvana, jo ir rakstīts: «Badīgai govij dievs ragus nedod.»
Leonāto. Tad tu jau ragus nedabūsi.
Beatriče. Jā, tāpēc ka viņš man nedos arī vīru. Un es tiešām dienu un nakti, uz ceļiem krizdama, lūdzos, lai viņš to nedara. Augstais dievs! Ko gan es iesāktu ar bārdainu vīru? Tad jau labāk gulēt eža adatās.
Leonāto. Tu taču vari izraudzīties vīru bez bārdas.
Beatriče. Ko tad ar tādu lai iesāk? Vai lai uzvelku viņam savus brunčus un stādu to priekšā par savu istabeni? Cilvēks ar bārdu vairs nav jauneklis, cilvēks bez bārdas vēl nav vīrs. Ja viņš nav jauneklis, tad viņš man neder, ja viņš nav vīrs, tad es viņam nederu. Tad jau labāk eju pie lāču dīdītāja un dzenu viņa mērkaķus uz elli.
Leonāto. Vai zini, brauc vien uz elli.
Beatriče. Nē, tikai līdz vārtiem. Tur mani sagaidīs vecais ragainis velns un sacīs: «Lūdzu, uz debesīm, Beatriče, lūdzu, uz debesīm, še jums, skuķiem, nav vietas.» Tad es nodošu viņam savus mērkaķus un pati došos augšā debesīs pie svētā Pētera; tas man parādīs, kur sēž vecpuiši, un tad tik mēs dzīvosim cauru dienu, cepures kuldami.
Antonio
Hero.
Es ceru, mīļā krustmeita, — tu taču paklausīsi savam tēvam?
Beatriče. Ai jā! Viņa glīti palocīsies un sacīs: «Kā jums patīk, tētiņ.» Mīļā māsīciņ, tad viņam jābūt brašam puisim, citādi palocies vēlreiz un saki: «Kā man patīk, tētiņ.»
Leonāto. Krustmeit, es tomēr ceru piedzīvot to dienu, kad tu apgādāsi sev vīru.
Beatriče. Varbūt tad, kad dievs sāks taisīt vīriešus no kāda cita materiāla, nevis no zemes. Kauns iedomāties, ka mani sāktu komandēt kāds putekļu mākonis! Ka man vajadzētu par saviem darbiem atbildēt nekur nederīgai mālu pikai! Nē, tēvoci, es neprecos. Ādama dēli ir mani brāļi, un, nudien, es uzskatu par grēku precēt tik tuvus radiniekus.
Leonāto. Meitiņ, nepiemirsti, ko tev teicu. Ja princis sāk virzīt valodu uz to pusi — zini, kas tev jāatbild!
Beatriče. Viņš noziegsies pret mūziku, māsīc, ja sāks tevi bildināt nelaikā. Ja princis ir tik straujš, tad saki viņam, ka visam ir savs laiks, un nodejo savu atbildi. Jo redzi, mīļā Hero, precības, laulības un vilšanās ir kā jautras, svinīgas un nopietnas dejas: precības ir karstas, vētrainas un fantastiskas, laulības — godīgas, pieklājīgas un pazemīgas, bet vilšanās — tā griežas uz savām greizajām kājām un klūp no vienas vietas, kamēr iekrīt kapā.
Leonāto. Krustmeit, tu it visu uzlūko ļoti asi.
Beatriče. Man ir labas acis, krusttēv; es varu vienmēr gaišā dienas laikā saredzēt baznīcas gaili.
Leonāto. Tur nāk maskas; brāli, dosim vietu.
Ienāk dons Pedro, Klaudio, Benedikts, Ballazars, dons Huans, Boračio, Margarita, Urzula un citas maskas.
Dons Pedro. Lēdij, vai jums nepatiktu pastaigāties ar savu draugu?
Hero. Ja jūs ejat maziem solīšiem, taisāt laipnu seju un nekā nesakāt, jā, tad es eju labprāt; sevišķi labprāt es eju projām.
Dons Pedro. Kopā ar mani?
Hero. To es teikšu tad, kad man patiks.
Dons Pedro. Un kad jums patiks?
Hero. Tad, kad man iepatiksies jūsu seja; lai dievs pasarga, ja vijole izskatās tāpat kā vijoles kārba!
Dons Pedro. Mana maska ir kā Filemona jumts; maja iekšā dzīvo Jupiters.
Hero. Kāpēc tad jūsu maska nav no salmiem?
Dons Pedro. Runājiet klusāk, ja gribat runāt par mīlestību.
Abi projām.
Margarita un Baltazars maskās.
Ballazars. Es slāpstu pēc jūsu mīlestības.
Margarita. Apdomājiet, ko jūs darāt! Man ir daudz nelabu īpašību.
Baltazars. Piemēram?
Margarita. Es skaitu lūgšanas skaļā balsī.
Baltazars. Jo labāk. Tas, kas noklausās, var vienmēr sacīt: āmen!
Margarita. Dievs tēvs! Sūti man labu dejotāju!
Baltazars. Āmen.
Margarita. Un pavēli viņam pazust no manām acīm, tiklīdz deja beigusies. — Atbildiet nu, ķester!
Baltazars. Ir jau labi, ķesteris zina savu atbildi.
Aiziet tālāk.
Urzula un Antonio maskās.
Urzula. Es jūs ļoti labi pazīstu, jūs esat sinjors Antonio.
Antonio. Goda vārds, ne.
Urzula. Kā tad ne! Jums taču trīc galva.
Antonio. Es tīšām daru tā kā viņš.
Urzula. Kā jūs varētu to tik brīnišķīgi nejēdzīgi izdarīt, ja pats nebūtu sinjors Antonio? Lūk, arī viņa sausā, kaulainā roka. Tas esat jūs, tas esat jūs!
Antonio. Goda vārds, ne.
Urzula. Ko nu dziedat! Vai es jūs nepazīstu pēc jūsu nepārspējamās asprātības! Vai tad talantu var noslēpt? Jūs esat Antonio, Antonio! Košs cilvēks nekur nevar ielīst. Nu, un diezgan.
Aiziet.
Benedikts un Beatriče maskās.
Beatriče. Jūs man negribat sacīt, kas jums to teica?
Benedikts. Atvainojiet, es nevaru.
Beatriče. Un arī negribat sacīt, kas jūs esat?
Benedikts. Pašlaik ne.
Beatriče. Ka es esot ļoti uzpūtīga un izmācoties savas asprātības no grāmatas, — neliedzieties, to jums sacīja sinjors Benedikts.
Benedikts. Kas tas tāds?
Beatriče. Esmu pārliecināta, ka jūs viņu pazīstat labāk, nekā vajadzīgs.
Benedikts. Nē, nudien ne.
Beatriče. Vai viņš nekad nav jūs smīdinājis?
Benedikts. Lūdzu, sakiet taču — kas viņš ir?
Beatriče. Nu, prinča galma āksts: ļoti sekls jokupēteris, kas prot vienīgi gānīties. Viņš patīk tikai palaidņiem un tad arī ne savu joku, bet gan savu nelietību dēļ, jo, smīdinādams cilvēkus, viņš tos arī tūlīt padara aiz dusmām trakus, tāpēc par viņu vispirms smejas, bet tad to pamielo ar koku. Viņš tepat kaut kur maisās. Es būtu laimīga, ja viņš piestūrētu pie manis.
Benedikts. Ja satikšu šo kungu, es viņam izstāstīšu, ko jūs par viņu teicāt.
Beatriče. Lūdzu, lūdzu, esiet tik laipns. Jūs redzēsiet, viņam tūlīt izspruks no mutes kāds salīdzinājums par mani, bet, ja neviens to neievēros un neturēs vēderu aiz smiekliem, tad viņš kritīs melanholijā, un, paldies dievam, dažs labs irbes spārns būs glābts vakariņās, jo nabaga āksts aiz bēdām nekā nevarēs norīt.
Mūzika.
Sekosim citiem pāriem. Benedikts. Ja vien tie ved uz labu.
Beatriče. Protams, ja tie vedīs uz ļaunu, es jūs atstāšu pie pirmā stūra.
Deja. Visi aiziet, izņemot donu Huanu, Boračio un Klaudio.
Dons Huans. Mans brālis mīl Hero — tas ir skaidrs; viņš noveda sāņus viņas tēvu, lai ar to izrunātos; dāmas seko viņai, tikai viena maska paliek še.
Boračio. Tas ir Klaudio. Es viņu pazīstu no gaitas.
Dons Huans. Vai jūs neesat sinjors Benedikts?
Klaudio. Jūs uzminējāt, tas es esmu.
Dons Huans. Sinjor, vai jūs esat draugos ar manu brāli? Viņš mīl Hero, esiet tik laipns, izrunājiet to viņam no galvas. Tā nav viņa kārtas; ticiet man, jūs izdarīsiet labu darbu.
Klaudio. Kā jūs zināt, ka viņš to mīl?
Dons Huans. Es pats dzirdēju, ka viņš tai zvērēja mūžīgu uzticību.
Boračio. Es arī. Viņš apsolīja vēl šovakar lūgt viņas roku.
Dons Huans. Iesim uz banketu.
Dons Huans un Boračio aiziet.
Klaudio.
Kā Benedikts es viņam atbildēju, Kā Klaudio es dzirdēju šo ziņu.
Jā, tā tas ir: viņš cenšas savā labā. Ak, draudzība der visās citās lietās, Tik mīlestībā — nē, nē, it nekad. Ja mīli, izlieto pats savu mēli Un tikai savām acīm uzticies, Bet nevis starpniekiem, jo mīlas liesmās Ikkatra draudzība kā vaski kūst. Tā notiek vienmēr, notiek arī tagad. Viņš mani pievīlis. Ardievu, Hero!
Nāk Benedikts. Benedikts. Grāfs Klaudio? Klaudio. Jā, tas es esmu. Benedikts. Vai vēlaties man sekot? Klaudio. Uz kurieni?
Benedikts. Līdz pirmajam vītolam, tikai jūsu labā, grāf. Kādā veidā jūs vēlaties savu vainagu nēsāt: ap kaklu kā augļotāja ķēdi vai pār plecu kā maršala lentu? Kaut kā taču jums vajag sevi izpušķot, jo princis nozvejojis jūsu Hero.
Klaudio. Dievs ar viņu!
Benedikts. Patīkama valoda. Tā parasti saka miesnieki, vēršus tirgodami. Bet vai jūs varējāt iedomāties, ka princis izspēlēs ar jums tādu joku?
Klaudio. Lūdzu, laidiet mani mierā.
Benedikts. Oho, jūs jau izturaties kā akls. Palaidnis puika jums izstrēbis mērci, bet jūs dauzāt aiz dusmām koka stabu.
Klaudio. Ja jūs negribat atstāt mani, tad es atstāšu jūs.
Projām.
Benedikts. Nabaga sašautais putniņš! Tagad tas ielīdīs niedrēs. Bet lēdija Beatriče mani pazīst un tomēr nepazīst . . . Prinča galma āksts? Nu jā, tas var būt, šis tituls man piestāv manas jautrības dēļ. Bet nē! Vai es neesmu netaisns pats pret sevi? Vai tiešām ļaudis mani uzskata par ākstu? Tas būs tikai sarūgtinātās Beatričes izdomājums. Viņai patīk vienmēr uzstāties visas pasaules vārdā. Labi, es viņai atriebšos, kā vien spēšu.
Nāk dons Pedro.
Dons Pedro. Sinjor, kur grāfs? Vai neesat viņu redzējis?
Benedikts. Godājamais kungs, es jau te kļuvu par kafijas tantiņu. Es viņu atradu tik noskumušu kā atstātu būdiņu mežā; tad es viņam pastāstīju — un ceru, tā bija patiesība, — ka jūsu augstība ieguvusi tās jaunās lēdijas ievērību, un piedāvājos viņu pavadīt līdz pirmajam vītolam, kur vai nu viņam nopīt vainagu kā piekrāptam mīļākam, vai arī nogriezt labu porciju rīkšu, lai viņu nopērtu, kā pienākas.
Dons Pedro. Nopērtu? Vai tad viņš to pelnījis?
Benedikts. Viņš to pelnījis, rīkodamies kā muļķa skolas puika, kas atrod putnu ligzdiņu un aiz lieliem priekiem parāda savam draugam, lai tas nozog to.
Dons Pedro. Vai tad uzticība ir kāds grēks? Vainīgs ir zaglis.
Benedikts. Tomēr nebūtu kaitējis nopīt vainagu un nogriezt rīkstes; vainagu varētu nēsāt viņš pats, bet rīkstes viņam būtu noderējušas, ar ko nopērt jūs, jo, kā liekas, jūs viņam to ligzdiņu esat nozadzis.
Dons Pedro. Es gribēju tikai viņa putniņu iemācīt dziedāt un pēc tam nodot atpakaļ īpašniekam.
Benedikts. Ja viņa dziedāšana saskanētu ar jūsu vārdiem, tad jūs tiešām būtu labdaris.
Dons Pedro. Jums būs ko rauties ar lēdiju Beatriči. Kavalieris, ar kuru viņa dejojusi, sacījis, ka jūs esot ļoti necienīgi izteicies par viņu.
Benedikts. Ak vai! Viņa tā izturējās pret mani, ka koka gabals to nebūtu varējis paciest! Ozols, kuram palikusi tikai viena zaļa lapiņa, pat tas nebūtu klusējis. Pat mana maska gribēja atdzīvoties un sākt ar viņu ķīvēties. Noturēdama mani par kādu citu, viņa sacīja, ka es esot prinča galma āksts, ka es esot slapjāks par slapjdraņķi, un tā neticamā ātrumā man krita uz galvas sitiens pēc sitiena, it kā es būtu mērķis, uz kuru šauj vesela armija. Katrs viņas vārds ir kā duncis, viņa prot urbt kā ar svārpstu. Ja viņas elpa būtu tikpat nāvīga kā viņas vārdi, neviens nevarētu dzīvot viņas tuvumā, un tā noindētu visas dzīvās radības līdz ziemeļpolam. Es viņu neprecētu arī tad, ja viņa, tāpat kā Ādams, dabūtu pūrā visu paradīzi. Viņa pat Heraklu piespiestu apgriezt cepeti un saplēst skalos savu vāli, lai uzturētu uguni. Nē, nerunāsim par viņu; tā ir gatavā ragana, tikai apģērbta pēc pēdējās modes. Kaut taču drīzāk kāds burvis viņu aizvilinātu atpakaļ uz elli; jo tik tiešām, kamēr viņa še dzīvo, ellē ir tikpat labi kā baznīcā, un ļaudis sāk grēkot ar nolūku drīzāk nonākt ellē; dievs sodi, kur vien viņa iet, tur viņai seko nemiers, ķildas un šausmas.
Nāk Klaudio, Beatriče, Hero un Leonāto.
Dons Pedro. Tur jau viņa nāk.
Benedikts. Jūsu augstība, vai jums nav uzdevuma kādā citā pasaules malā? Es esmu ar mieru skriet katra nieka pēc, kur vien jums iepatīkas; es jums atnesīšu zobu bakstāmo no vistālākā Āzijas kakta, mēru no priestera Jāņa kājas, matiņu no Čingishana bārdas. Es esmu ar mieru būt par sūtni pie pigmejiem, kaut tikai nebūtu jārunā trīs vārdi ar šo harpiju. Vai jums nav kāda uzdevuma?
Dons Pedro. Nekāda; man tik patīkami būt kopā ar jums.
Benedikts. Ak kungs, jūs man dodat ēdienu, ko nevaru sagremot. Es nevaru paciest lēdiju Klaburčūsku.
Projām.
Dons Pedro. Ledij, jus esat pazaudējusi sinjora Benedikta sirdi.
Beatriče. Jā, patiesi, viņš man to kādreiz aizdeva, un es viņam to atdevu ar augļiem: divkāršu sirdi vienkāršas vietā; tas bija pirms tam, kad viņš man to atspē- lēja ar viltotiem kauliņiem, tāpēc arī jūsu augstība var sacīt, ka esmu to pazaudējusi.
Dons Pedro. Jūs viņu esat nolikusi augšpēdus, lēdij, pavisam augšpēdus.
Beatriče. Labi, ka viņš mani ne, godājamais kungs, jo es nebūt negribu laist pasaulē muļķus. Še es atvedu grāfu Klaudio, pēc kura jūs mani sūtījāt.
Dons Pedro. Kas ir, grāf, kāpēc jūs esat tik bēdīgs?
Klaudio. Es neesmu bēdīgs, jūsu augstība.
Dons Pedro. Kāds tad? Slims?
Klaudio. Arī ne.
Beatriče. Grāfs nav bēdīgs, nav slims, nav priecīgs, nav vesels; bet viņš ir maigs un dzeltens kā apelsīns, un dzeltena krāsa, kā zināms, nozīmē greizsirdību.
Dons Pedro. Patiešām, lēdij, man šķiet, ka jūsu zīmētais portrets ir pareizs, bet, ja tā, tad zvēru, ka viņa šaubas ir nevietā. Nu tad zini, Klaudio, ka es bildināju viņu tavā vārdā un ka skaistā Hero ir uzvarēta; es griezos arī pie viņas tēva, un viņa jāvārds man ir rokā. Tagad noteic tikai savu kāzu dienu — un lai dievs tevi svētī!
Leonāto. Grāf, saņemiet manu meitu un līdz ar to manu mantu. Viņa augstībai pienākas pateicība par šīm kāzām, bet mūžīgajai augstībai — āmen!
Beatriče. Runājiet taču, grāf, tagad jūsu kārta.
Klaudio. Labākais prieka vēstnieks ir klusēšana. Mans prieks nebūtu liels, ja es varētu izteikt, cik liels tas ir. Lēdij, jūs esat mana, es esmu jūsu. Es atdodu sevi jums un esmu bez prāta par tik izdevīgu maiņu.
Beatriče. Runā, māsīc, bet, ja nevari parunāt, aizsedz viņam muti ar skūpstu, lai ari viņš netiek pie vārda.
Dons Pedro. Patiesi, lēdij, jums ir līksma sirds.
Beatriče. Jā, godājamais kungs, es esmu šai nabaga bez- prātei daudz pateicības parādā. Kad mācas virsū rūpes, mana sirds vienmēr atrodas vēja pusē. Mana māsīca saka viņam ausī, ka viņš mājojot tās sirdī.
Klaudio. Jā, to viņa dara, māsīc.
Beatriče. Mīļais dievs, atkal kāzas! Visa pasaule tiek zem aubes, tikai es ne, mani saule nocepina pavisam brūnu. Man jāsēž kaktā un jākliedz: apžēlojieties! Vīru! Vīru! Vīru!
Dons Pedro. Lēdij Beatriče, es jums varu kādu pagādāt.
Beatriče. Man labāk patiktu, ja jūsu tēvs būtu apņēmies tādu pagādāt. Vai jūsu augstībai nav kāds brālis, kas izskatītos pēc jums? Jūsu tēvs savā laikā pagādājis lieliskus laulātus draugus, ja vien nabaga meitene varētu tikt tiem klāt!
Dons Pedro. Vai jūs nevēlaties mani, lēdij?
Beatriče. Nē, jūsu augstība, tad man vajadzētu algot vēl vienu — darbdienas vīru. Jūsu augstība ir par dārgu, lai viņu valkātu katru dienu. Lūdzu, atvainojiet, es nu reiz esmu radīta jautrām čalām, nevis nopietnām sarunām.
Dons Pedro. Taisni otrādi; nebūtu labi, ja jūs klusētu. Nekas nepiestāv jums tik labi kā jautrība, jo, bez šaubām, jūs esat piedzimusi jautrā stundā.
Beatriče. Nē, nē, godājamais kungs, mana māte stipri kliedza un vaimanāja. Bet tobrīd pie debesīm kāda zvaigzne dejoja, un es piedzimu zem šīs zvaigznes. Lai jums dievs palīdz, brālēn un māsīca!
Leonāto. Krustmeit, vai tu nevarētu parūpēties par to, ko tev lūdzu?
Beatriče. Piedodiet, tēvoc. Ar jusu augstības atjauju.
Projām.
Dons Pedro. Kāda patīkama, jautra lēdija!
Leonāto. Jā, viņai nav daudz melanholijas, jūsu augstība. Viņa ir nopietna tikai tad, kad gu], bet arī tad ne vienmēr. Jo mana meita stāsta, ka viņa bieži sasapņojot kādas blēņas un laižot vaļā smieties.
Dons Pedro. Viņa nevar paciest, ka tai piedāvā vīru.
Leonāto. Nekādā ziņā! Nekādā ziņā! Viņa visus preciniekus triec ratā.
Dons Pedro. Kas tā būtu par varenu sievu Benediktam!
Leonāto. Pasarg dievs, jūsu augstība! Nedēļas laikā viņi padarītu viens otru traku.
Dons Pedro. Grāf Klaudio, kad jūs domājat laulāties?
Klaudio. Rīt, jūsu augstība. Laiks lec uz kruķiem, kamēr mīlestība neiegūst visas likumīgās tiesības.
Leonāto. Ne ātrāk par pirmdienu, mīļais dēls; tas būs taisni pēc nedējas. Jau tā pārāk maz laika, lai sagatavotu visu pēc mana prāta.
Dons Pedro. Es redzu, jūs kratāt galvu par to, ka jāatliek kāzas, bet tici man, Klaudio, šī nedēļa mums nebūs garlaicīga. Esmu apņēmies šai laikā nodarboties ar Herakla darbiem, un tas būtu — iedegt sinjorā Benediktā un lēdijā Beatričē grēcīgu mīlestību vienam pret otru. Es labprāt gribētu redzēt šo pāri pie altāra un ceru, ka tas man arī izdosies, ja jūs visi trīs esat ar mieru nākt talkā.
Leonāto. Katrā laikā, jūsu augstība, lai arī tas man maksātu desmit bezmiega nakšu.
Klaudio. Es arī, jūsu augstība.
Dons Pedro. Un jūs tāpat, skaistā Hero?
Hero. Es gribu darīt visu, kas manos spēkos, lai saga- dātu savai māsīcai labu vīru,
Dons Pedro. Benedikts nebūs peļamākais ģimenes tēvs. Tik daudz es varu par viņu sacīt: viņš ir augstas kārtas, ļoti drošsirdīgs un godīgs. Es jūs iemācīšu, ko darīt ar māsīcu, lai viņa iemīlētos Benediktā, bet ar jūsu palīdzību tā apstrādāšu Benediktu, ka viņš par spīti savai spraigajai asprātībai un izlutinātajai gaumei būs spiests iemīlēties Beatričē. Ja mēs to izdarām, tad Amors vairs nav nekāds meistars: viņa slavu mantosim mēs un būsim vienīgie mīlas dievi. Nāciet man līdz, es jums atklāšu savu plānu.