Ienāk Benedikts.
Benedikts. Klausies, zēn!
Ienāk zēns.
Zēns. Sinjor?
Benedikts. Manā istabā uz loga ir grāmata. Atnes man to šurp, dārzā.
Zēns. Uz vietas.
Benedikts. Es zinu, ka tu stāvi uz vietas, bet es gribētu, lai tu aizskrietu un tikai pēc tam būtu atkal uz šīs vietas.
Zēns proļām.
Es varu brīnīties bez gala, ka cilvēks, kas ne vienreiz vien redzējis, par kādu ākstu top tas, kas ar rokām un kājām nododas vienīgi mīlestībai, ka tāds cilvēks, kas tamlīdzīgus ākstus bez gala izsmējis, tagad, pats iemīlēdamies, kļūst par sava izsmiekla upuri. Tāds vīrs tagad ir Klaudio. Bet bija taču laiks, kad viņš neatzina citādu mūziku kā bungas un tauri, bet tagad viņš var stundām sēdēt un klausīties fleitu un tamburīnu. Bija laiks, kad viņš varēja noiet kājām desmit jūdžu, lai apbrīnotu labas bruņas, bet tagad ar mieru pavadīt desmit bezmiega nakšu, lai izgudrotu sev apšuves jaunam tērpam. Agrāk viņš runāja vaļsirdīgi un taisni, kā godīgs cilvēks un karavīrs, bet tagad ripina vārdus kā bumbas; viņa runa ir kā bagātīgs mielasts, kurā ceļ priekšā neredzētus ēdienus. Vai tiešām ar mani arī varētu notikt tāda pārvērtība, iekāms vēl raugos pats savām acīm? Nē, tam es negribu ticēt. Protams, es nevaru zvērēt, ka mīlestība nepārvērtīs mani par austeri, bet, kamēr tā nav to izdarījusi, es nekļūšu par tādu ākstu. Viena skuķe ir skaista — kas par to; otra gudra — kas par to;
trešā tikumīga — kas par to, bet, iekāms šis īpašības nav visas vienā miesā, neviena nespēj mani valdzināt. Viņai jābūt bagātai — tas ir skaidrs kā diena; gudrai — citādi viņa man nav vajadzīga; tikumīgai — citādi es viņai neķeros klāt; skaistai — citādi es nemetu uz viņu savas acis; maigai — citādi lai viņa nenāk man tuvumā; dižciltīgai — citādi es nedodu par viņu ne graša; bez tam viņai jābūt patīkamai sarunā, muzikālai un jir matiem, kurus vienīgi debesu tēvs nokrāsojis. A! Tur nāk princis un mūsu Amora kungs! Noslēpšos.
Noslēpjas. Ienāk dons Pedro, Leonāto un Klaudio.
Dons Pedro.
Nu, kā jums šķiet, vai dzirdēsim mēs dziesmu? Klaudio.
Jā gan, mans kungs. — Cik vakars rāms un kluss! Viss elpot stāj, lai mūzika sāk skanēt.
Dons Pedro.
Vai redzēji, kur šmauca Benedikts?
Klaudio.
Kā tad, mans kungs. Kad pabeigta būs dziesma, Gan lapsiņu mēs viegli noķersim.
Nāk Baltazars ar muzikantiem.
Dons Pedro.
Nāc, Baltazar, un atkārto mums dziesmu.
Baltazars.
Ak dievs, vai vēlreiz mana vājā balss Lai skaisto mūziku par velti moca?
Dons Pedro.
Kas talantu grib slēpt, tam tas ir īsts. Tā visiem māksliniekiem darīt tīkas. Nu, dziedi jel un neliec velti lūgties!
Baltazars.
Ja jūs tā runājat, tad varu dziedāt. Jo tik daudz kavalieru lūdz tās dāmas, Kas, acīm redzot, lūguma nav vērtas, Un zvēr, ka viņas mīl. Dons Pedro.
Nu, lūdzu, dziedi, Un, ja vēl tālāk gribi protestēt, Tad tik pēc notīm. Baltazars.
Iesniedzu jums notu: Kungs, manām notīm noticēt nav vērts! Dons Pedro.
Dievs pasargi, kas tev par garām notīm! Bez gala — nota, noticēt un notis!
Mūzika.
Benedikts. Nu iet vaļā dievišķīgā mūzika! Nu viņa dvēsele lec uz augšu! Vai nav brīnišķīgi, ka aitas zarnas var izvilkt dvēseli no cilvēka miesām? Būs jāmet nauda ragā, kad tam jokam būs beigas.
Baltazars
dzied.
Ak meitiņ, galvu nenoliec, Jo vīrieši ir ļauni! Tie griežas dejā, smej un triec, Un sirdis zog kā fauni.
Rauj viņus jods, Pret dotu dots! Met sejā knipi un sauc: nekā! Heisā, heisā, heisā, heisā!
Lai, jautrai dziesmai atskanot, Tev sirds no skumjām raisās! Tie vīrieši tik piekrāpt prot, Klāt tūdaļ citām taisās.
Rauj viņus jods, Pret dotu dots! Met sejā knipi un sauc: nekā! Heisā, heisā, heisā, heisā!
Dons Pedro. Goda vārds, skaista dziesma! Baltazars. Bet peļams dziedātājs, jūsu augstība. Dons Pedro. Nebūt ne, tu dziedi tīri labi. Benedikts sevī.
Ja tā sāktu kaukt suns, es nešaubos, ka viņu pakārtu. Nu, lai dievs dod, ka viņa nejēdzīgā balss neuzsūta kādu nelaimi. Ar tādu pašu patiku es klausītos vecā kraukļa ķērcienos.
Dons Pedro. Jā, jums taisnība. Klausies, Baltazar! Pagādā mums labus muzikantus, lai tie nospēlē rītvakar pie lēdijas Hero loga.
Baltazars. Es ņemšu labākos, kādus varēšu atrast.
Dons Pedro. Nu, tas ir jauki. Sveiks!
Baltazars ar muzikantiem projām.
Leonāto, ko jūs man šodien stāstījāt? Ka jūsu krustmeita Beatriče iemīlējusies Benediktā?
Klaudio
sāņus.
Uzmanību, uzmanību! Putniņš sāk ausīties!
Skali.
Es nekad nebūtu ticējis, ka šī meiča var iemīlēties vīrietī.
Leonāto. Es tāpat ne. Bet brīnišķīgākais ir tas, ka viņa iemīlējusies taisni sinjorā Benediktā, kuru līdz šim nemaz nevarēja ciest.
Benedikts. Vai tas var būt? Vai vējš jau sāk pūst no tās puses?
Leonāto. Nudien, jūsu augstība, es nemaz nezinu, ko domāt. Viņa tik traki iemīlējusies, ka tas pārspēj visas iedomas.
Dons Pedro. Varbūt viņa tikai izliekas?
Klaudio. Tas var būt.
Leonāto. Ak dievs, viņa izliekas! Tad neviens cilvēks pasaulē vairs nav spējīgs atšķirt īstu mīlestību no izlikšanās.
Dons Pedro. Bet kā viņa savu mīlestību izrāda?
Klaudio
sāņus.
Izmetiet makšķeri! Zivtiņa tūlīt kodīsies.
Leonāto. Kā viņa to izrāda? Viņa sēž un … bet mana meita jau jums stāstīja, ko viņa dara.
Klaudio. Jā, jā, ©s zinu.
Dons Pedro. Bet tas taču ir traki! Es esmu pilnīgi mēms aiz brīnumiem. Es biju vienmēr tai pārliecībā, ka viņas sirdij mīlestība netiek klāt.
Leonāto. Vai tad es domāju ko citu! Un viņai jāiemīlas taisni Benediktā!
Benedikts. Es neticētu nemūžam, ja to neapgalvotu šī baltā bārda! Blēdība taču nevar slēpties aiz tik cienīgas ārienes.
Klaudio
sāņus.
Rokā ir, strādājiet tikai tālāk!
Dons Pedro. Bet vai viņa Benediktam savas jūtas atklājusi?
Leonāto. Nē, un zvēr, ka to nekad nedarīšot. Tās jau ir viņas mokas.
Klaudio. Jā, patiešām. Tā stāstīja arī Hero. Es, viņa saka, esmu vienmēr viņu izsmējusi un lai tagad viņam rakstu, ka to mīlu!
Leonāto. Tā viņa saka vienmēr, kad taisās viņam rakstīt. Iedomājieties, viņa divdesmit reizes nakti ceļas augšā un sēž vienā kreklā, kamēr pieraksta veselu loksni papīra … To visu stāstīja mana meita …
Klaudio. Jūs ieminējāties par loksni papīra. Tas man atgādināja kādu joku, kuru arī stāstīja jūsu meita …
Leonāto. Ak tā, jā! Uzrakstījusi vēstuli, viņa to saloka un grib bāzt aploksnē, bet tad ierauga: papīrs salocījies tā, ka Benedikta vārds gulstas taisni virsū Beatričei.
Klaudio. Uz mata virsū.
Leonāto. Un tūlīt viņa aiz kauna saplēš vēstuli tūkstoš gabalos un nosoda sevi, ka iedomājusies rakstīt cilvēkam, kas, bez šaubām, par viņu tikai pasmiesies, jo, viņa saka, es zinu pati no sevis, ka izsmietu viņu, ja tas iedrošinātos man rakstīt; es izsmietu viņu, lai gan tik bezgalīgi mīlu.
Klaudio. Tad viņa krīt ceļos, raud, vaimanā, sit sev pa krūtīm, plēš matus, lād, lūdzas: ak mīļais Benedikt! Dievs, dod man pacietību!
Leonāto. Jā, tā stāsta mana meita. Viņa nokļuvusi tādā ekstāzē, ka mana meita bīstas, — viņa varētu izmisumā sev ko padarīt. Nudien!
Dons Pedro. Nebūtu par Jaunu, ja Benedikts to pa kluso pusi dabūtu zināt, ja jau viņa pati negrib savas jūtas atklāt.
Klaudio. Ko tas līdzētu? Viņš sāktu plēst jokus un nabaga lēdiju vēl vairāk nomocītu.
Dons Pedro. Ja viņš to darītu, tad būtu pakarams. Kur jūs ņemsiet lēdiju ar tik neaptraipītu slavu kā viņa?
Klaudio. Un tik gudru!
Dons Pedro. Jā, visādā ziņā, izņemot viņas mīlestību uz Benediktu.
Leonāto. Ak jūsu augstība! Ja prāts un kaislība sāk cīnīties tik maigā miesā, tad var derēt desmit pret vienu, ka kaislība uzvarēs. Man, kā viņas tēvocim un aizbildnim, viņa tikai jānožēlo.
Dons Pedro. Kāpēc gan viņa nav iemīlējusies manī! Es atmestu ar roku visai pasaulei un padarītu viņu par savu otru pusi. Lūdzu, izstāstiet taču Benediktam, kā tas ir, un dzirdēsim, ko viņš par to saka.
Leonāto. Vai jūs domājat, ka tas būtu labi?
Klaudio. Hero ir pārliecināta, ka Beatriče to nepārcietīs. Viņa pati saka, ka nomiršot, ja viņš tanī neiemīlēšoties, un drīzāk nomiršot nekā atklāšot savu mīlestību. Un, ja arī viņš to bildinātu, viņa drīzāk ar mieru nomirt nekā grozīt savu nicīgo izturēšanos pret viņu.
Dons Pedro. Pareizi. Ja viņa liktu tam manīt savas tieksmes, ļoti var būt, ka viņš to izsmietu; jūs zināt, cik viņš uzpūtīgs.
Klaudio. Bet lielisks cilvēks.
Dons Pedro. Jā, labi noaudzis.
Klaudio. Kā ne, bet, man šķiet, viņam netrūkst arī prāta.
Dons Pedro. Protams, reizēm viņš izšķiļ no sevis tīrās asprātības dzirksteles.
Leonāto. Un viņš ir arī drošsirdīgs.
Dons Pedro. Tīrais Hektors, es jums saku! Bet, kad izceļas ķilda, viņš kļūst pat gudrs: vai nu ar lielu veiklību no tās izvairās, vai arī, kristīgu baiļu kratīts, dodas ķildā iekšā.
Leonāto. Kas bīstas dieva, tam gribot negribot jātur miers, bet, ja miers pārkāpts, tad jāķildojas ar bailēm un sirds drebēšanu.
Dons Pedro. Tā ir. Lai gan, dzirdot vienu otru viņa joku, par viņa dievbijību var stipri šaubīties. Bet, lai nu kā, man tomēr žēl jūsu krustmeitas. Vai neuzmeklēsim Benediktu un nepastāstīsim par viņas mīlestību?
Klaudio. Nedarīsim vis to, jūsu augstība; labāk dosim padomu, lai viņa cenšas pazaudēt savu vājību.
Leonāto. Nē, tā nevar, viņa drīzāk pazaudēs savu dzīvību.
Dons Pedro. Nu labi, paklausīsimies, ko vēl sacīs jūsu meita. Varbūt viņas kaislība arī atdziest. Man patīk Benedikts, un es gribētu ticēt, ka viņš beidzot atgūs prātu un pazemīgi atzīs, ka nav vērts tik krietnas sievietes.
Leonāto. Vai neiesim, kungs? Pusdienas būs jau galdā.
Klaudio
sāņus.
Ja viņš tagad neskrien kā traks viņai pakaļ, tad es neticu vairs nekam pasaulē.
Dons Pedro
sāņus.
Tādas pašas cilpas mums jāizliek arī viņai. Lai to izdara Hero ar savām istabenēm. Tas tik būs joks, kad katrs domās, ka otrs viņu mīl, bet patiesībā nav nekā tamlīdzīga. To skatu es gribētu redzēt; tā būs smalka pantomīma. Liksim viņai aicināt Benediktu pie galda.
Dons Pedro, Klaudio un Leonāto projām.
Benedikts
iznāk no paslēptuves.
Tas nav nekāds joks: viņi runāja nopietni. Viņiem visu izstāstījusi Hero. Var redzēt, ka viņi nožēlo Beatriči: droši vien viņas kaislība sasniegusi visaugstāko pakāpi. Manī iemīlējusies? Pret to nevar izturēties vienaldzīgi. Es nupat dzirdēju, ka viņi mani nosoda: es kļūšot augstprātīgs, kad dzirdēšot par viņas mīlestību. Viņi arī saka, ka tā drīzāk miršot nekā likšot man nojaust savas jūtas. Es biju pārliecināts, ka nekad neprecēšos, bet es taču nedrīkstu būt augstprātīgs. Laimīgs tas, kas dzird, ko par viņu runā, jo pēc tam var sākt laboties. Viņi saka, ka Beatriče esot skaista; tas ir tiesa; un tikumīga — arī tas nav noliedzams; un gudra, izņemot viņas mīlestību pret mani! … Taisnību sakot, tas gan nepadara viņu gudrāku, bet ari nepierāda, ka viņa ir muļķe, jo ari es varu viņā nāvīgi iemīlēties … Var jau būt, ka man uzbruks ar jokiem un asprātībām par to, ka tik ilgi esmu uzstājies pret precēšanos. Bet vai tad cilvēks nevar mainīties? Jaunībā viņam patīk ēdiens, ko vecumā nemaz nevar panest. Vai papīra bultas un lētas asprātības var cilvēku izsist no sliedēm? Nē! Pasaulei jābūt apdzīvotai. Kad es teicu, ka nomiršu vecpuisī, tad nedomāju, ka dzīvošu tik ilgi, kamēr apprecēšos. Tur jau nāk Beatriče. Dievs sodi, skaista lēdija. Es jau tūlīt redzu, ka viņa mani mīl.
Beatriče ienāk.
Beatriče. Pret savu gribu esmu sūtīta jūs aicināt pie galda.
Benedikts. Pateicos par jūsu pūlēm, skaistā Beatriče.
Beatriče. Man nebija grūtāk jūsu pateicību nopelnīt kā jums to izsacīt. Ja tas man būtu bijis grūti, es nemaz nebūtu nākusi.
Benedikts. Tātad šis uzdevums jums darīja prieku?
Beatriče. Jā, taisni tik daudz, cik jūs varat uzņemt uz naža gala, lai aizbāztu zvirbulim muti. Jūs neesat izsalcis, sinjor? Dzīvojiet vesels!
Projām.
Benedikts. Ahā! «Pret savu gribu esmu sūtīta jūs aicināt pie galda.» Es jūtu, tam ir divējāda nozīme. «Man
nebija grūtāk jūsu pateicību nopelnīt kā jums to izsacīt.» Tas ir, citiem vārdiem runājot, papūlēties jūsu labā man ir tikpat viegli kā jums pateikt paldies. Tikai neģēlis var nesajust līdzcietību pret viņu! Es esmu turks, ja viņā neiemīlos. Jāiet žigli, jāmēģina dabūt viņas ģīmetne.
Projām.