Mocarts un Saljeri pie galda
Saljeri
Kāpēc tu šodien esi drūms?
Mocarts
Es? Nē!
Saljeri
Tev, Mocart, kāds ir sabojājis omu?
Tik labas pusdienas un lielisks vīns,
Bet klusē tu un viebies.
Mocarts
Jāatzīstas,
Mans Rekviēms man nedod miera.
Saljeri
A!
Tu raksti Rekviēmu? Vai jau ilgi?
Mocarts
Trīs nedēļas. Bet dīvains gadījums . . .
Vai tev to nestāstīju?
Saljeri
Nē!
Tad klausies.
Pirms trijām nedēļām es atgriezos
Reiz vēlu mājās. Teica man, ka esot
Kāds mani meklējis. Kāpēc — nav zināms.
Es visu nakti domāju: kas viņš?
Un ko viņš grib no manis? Otrā dienā
Viņš atkal ieradies, kad manis nebij.
Bet trešā dienā spēlējos uz grīdas
Ar savu dēlu. Mani pasauca.
Es izgāju: kāds cilvēks melnā tērpā,
Pret mani pieklājīgi paklanījies,
Man pasūtīja sēru Rekviēmu
Un aizgāja. Es tūlīt sēdos rakstīt.
Kopš reizes tās nav nācis melnais cilvēks.
Bet tas ir labi: žēl man būtu šķirties
No sava darba, lai gan tagad pabeigts
Ir Rekviēms. Un tomēr jūtu . . .
Saljeri
Ko?
Mocarts
Man kauns ir atzīties.
Saljeri
Bet ko tad, saki!
Ne dienu un ne nakti nedod miera
Man melnais cilvēks. Seko man viņš visur
Kā ēna. Lūk, un ari tagad šķiet,
Ka līdzās mums pie galda it kā trešais
Viņš sēž.
Saljeri
Tie nieki. Bērnišķīgas bailes!
Prom tukšās iedomas! Kā Bomaršē
Man mēdza teikt: «Vai zini, brāl Saljeri,
Kad melnas domas kādreiz tevi māc,
Tad liec, lai šampanietis glāzē puto,
Vai pārlasi, kā precas Figaro.»
Mocarts
Jā! Bomaršē tev taču bija draugs,
Tu uzrakstīji viņam «Tarara».
Tā jauka gan. Un tur ir motīvs kāds,
Ko vienmēr dziedu, kad es esmu laimīgs.
La … la … la … la. Vai taisnība, Saljeri,
Ka Bomaršē ir kādu noindējis?
Saljeri
Es neticu: viņš bija pārāk smieklīgs,
Lai veiktu tādu darbu.
Mocarts
Viņš ir ģēnijs —
Kā tu un es. Bet noziegums un ģēnijs
Ir divas lietas, kuras nesaderas.
Saljeri
Tu domā?
(Iemet indi Mocarta glāzē.)
Tagad dzer!
Mocarts
Es dzeru, draugs,
Uz tavu veselību. Vienoti
Lai vienmēr būtu Mocarts un Saljeri,
Šie divi harmonijas dēli. (Dzer.)
Saljeri
Nē!
Vēl pagaidi! Tu izdzēri! Viens pats?
Mocarts
(nosviež servjeti uz galda)
Es paēdu.
(Iet pie klavierēm.)
Nu paklausies, Saljeri,
Kā skan mans Rekviēms. (Spēlē.)
Tu raudi?
Saljeri
Es raudu pirmoreiz. Man sāpīgi
Un labi, it kā pienākumu grūtu
Es būtu veicis. It kā atšķēlis
Man ārsta nazis slimu locekli.
Šīs asaras, draugs Mocart, neievēro
Un turpini, steidz tagad piepildīt
Vēl manu dvēseli ar savām skaņām.
Ja visi harmonijas lielo spēku
Td sajustu! Bet nē: tad pasaule
Vairs dzīvot nevarētu. Jo neviens
Vairs nepievērstos zemās dzīves raizēm
Un visi nodotos tik brīvai mākslai.
Mēs — retie, laimes izredzētie,
Mēs — dīkdieņi, kas, neprasot sev algu,
Grib priesteri būt tikai skaistumam.
Vai ne? Bet esmu šodien nevesels
Un jūtos kaut kā smagi. Iešu aizmigt.
Nu sveiks!
Saljeri
Uz redzēšanos.
(Viens.) Aizmigsi
Uz ilgu laiku, Mocart! Bet vai tiešām
Tas taisnība un neesmu es ģēnijs?
Jo noziegums un ģēnijs divas lietas,
Kas nesaderas. Nē! Bet Bonaroti?
Vai trulais pūlis melš un slepkava
Nav bijis tas, kas cēla Vatikanu?
.