Dzirnavnieks, viņa meita
Dzirnavnieks
Ai, tad ta jūs gan esat, meitas jaunās,
It visas muļķes. Ja jau pagadījies
Jums apskaužams — kāds augstas kārtas virs,
Tad jums tak vajaga to klāt sev saistīt.
Bet kā? ar godprātīgu uzvedību;
To ievilt gan ar stingrību, gan glāstiem,
Pa brīžiem nemanot kā aplinkus
Par kāzām ierunāties — bet par visu
Jums jāglabā savs jaunavīgais gods —
Visdārgākais no visām mantām; tas
Kā vārds — reiz palaists vējā — neatgriežams.
Bet, ja uz kāzām cerību vairs nava,
Tad tomēr vēl vismaz ir jāmēģina
Sev kādu labumu — kaut tuviniekiem
Ko labu izgādāt; ir jāpadomā:
«Ne mūžīgi jau mani mīlēs viņš
Un lutinās.» Ak nē, nēl kur gan jums
Par labu darbu iedomāt! nav laika!
Jūs tūdaļ kļūstat dullas: jūs ar prieku
Par velti izpildāt tā iegribas,
Jūs augu dienu karātos ap kaklu
Sim draugam mīļajam — bet mīļais draugs
Jau pazudis, ne miņas vairs no tā:
Un paliekat jūs tukšā; ak, jūs muļķes!
Vai simtiem reižu nesacīju tev:
Meit, pielūko; jel neesi tik stulba
Un savu laimi garām nepalaid,
Sev kņazu pieturi, par šo, ne to
Tu sevi nepazudini. — Bet tagad?
Nu sēdi vien un mūžam raudi vēl
Par to, kas nav vairs labojams.
Meita
Bet kāpēc
Tu domā, ka viņš mani pametis?
Dzirnavnieks
Kā — kāpēc? cikreiz nedēļā gan mēdza
Viņš senāk atjāt šurp uz dzirnavām?
Ko? katru mīļu dienu, bet šad tad
Pat divreiz dienā, bet tad retāk, retāk
Viņš sāka jāt — nu diena devītā,
Kopš redzējām mēs viņu. Ko tu teiksi?
Meita
Viņš aizņemts; vai gan mazums viņam rūpju?
Viņš nav dzirnavnieks — un viņa vietā
Vis ūdens nestrādās. Viņš bieži teic,
Ka viņa darbs ir grūtākais no visiem.
Dzirnavnieks
Jā, tici viņam. Kad tad kņazi strādā
Un kāds tiem darbs? vien lapsas dzīt un zaķus,
Vien darīt pāri kaimiņiem un dzīrot,
Un stulbenēm jums galvas sagrozīt.
Viņš strādā pats; patiešām tas ir skumji!
Bet manā vietā ūdens!… taču miera
Ne dienu man, ne nakti, un tik skaties:
Gan te, gan tur kaut kas vēl jāpielāpa,
Kur puvums, sūce kur. — Lūk, ja no kņaza
Tu prastu izlūgties kaut mazliet naudas
Man pārbūvei, tad tas jau labāk būtu.
Meita
Ail
Dzirnavnieks
Kas tur?
Meita
Klau! Es viņa zirga soļus
Tur dzirdu dimdam … Viņš!
Dzirnavnieks
Meit, pielūko,
Liec manus padomus tu dziļi vērā …
Meita
Lūk, viņš, lūk, viņšl
(Ienāk kņazs. Zirgu puisis aizved viņa zirgu.)
Kņazs
Nu, sveika, mīļotā.
Sveiks, dzirnavniek.
Dzirnavnieks
Kņaz, augsti godātais,
Es laipni lūdzu. Ilgi ilgi jau
Mēs tavas gaišās acis neredzējām.
Es iešu, cienastu tev paraudzīšu.
(Aiziet.)
Meita
Ak, beidzot atcerējies mani gan!
Vai nav tev kauna ļaut tik skaudrās mokās
Man tevi bezcerīgi, ilgi gaidīt?
Kas viss gan neiešāvās manā prātā!
Ar kādām šausmām baidīju es sevi!
Gan domāju, ka tevi aizrāvis
Uz purvu vai uz bezdibeni zirgs
Vai dziļā mežā lācis pieveicis,
Vai slims tu, nemīli ka mani vairs, —
Bet paldies dievam! dzīvs un vesels tu,
Un mīli mani tā kā senāk vēl;
Vai ne?
Kņazs
Tāpat kā senāk, eņģei manu.
Nē, vairāk vēl kā senāk.
Mīļākā
Tomēr tu
Tāds skumīgs; kas tev kait?
Kņazs
Es skumīgs esmu?
Tev tā tik izliekas — nē, priecīgs esmu
Vienmēr, tiklīdz ko tevi redzu.
Mīļākā
Nē.
Kad jautrs tu, pie manis iztālēm
Jau steidzies, saukdams — kur mans balodītis,
Ko viņa dara? un pēc tam tu skūpsti
Un vaicā: vai par tevi priecājos
Un vai tik agri gaidījusi tevi.
Bet tagad — klusēdams tu manī klausies,
Nedz mani apskauj tu, nedz skūpsti acis;
Kaut kas ir tevi satraucis. Bet kas gan?
Vai tik uz mani nedusmojies tu?
Kņazs
Kam izlikties man tavā priekšā velti.
Tev taisnība: sirds smagu skumju man
Ir pilna, un tu nevari tās kliedēt
Ne mīlas glāstiem, ne tās atvieglināt,
Ne pat ar mani tajās dalīties.
Mīļākā
Man sāpīgi, ka nevaru es skumt
Ar tevi kopā — atklāj noslēpumu.
Ja ļausi — raudāšu; ja neatļausi -—
Nevienas asaras tev neredzēt.
Kņazs
Kam vilcināt? jo ātrāk viss, jo labāk.
Mans mīļais draugs, tev jāzina, ka dzīvē
Nav drošas svētlaimes: ne augstais dzimums,
Ne skaistums, spēks, ne ari bagātība
No nelaimes mūs nespēj atvairīt.
Un mēs — mans balodīti, vai nav tiesa? —
Mēs bijām laimīgi; vismaz ar tevi
Es biju laimīgs un ar tavu mīlu.
Un, lai uz priekšu kas man atgadītos,
Lai kur es būtu, vienmēr atcerēšos,
Draugs, tevi; to, ko zaudēju es tagad,
Nekas man pasaulē vairs neaizstās.
Mīļākā
Kaut gan vēl nesaprotu tavus vārdus,
Bet man jau baigi. Liktenis mums draud,
Tas gatavo mums nenojaustas bēdas,
Varbūt pat šķiršanos.
Kņazs
Tu uzminēji.
Mums liktenis ir lēmis šķiršanos.
Viņa
Kas izšķirs mūs? vai gan tev līdzi visur
Pa pēdām sekot nevarētu es?
Par zēnu pārģērbšos. Tev uzticīgi
Es kalpošu, gan ceļā, pārgājienā,
Gan karalaukā — kara man nav bail, —
Lai tevi redzētu. Nē, tas nav tiesa!
Vai izzināt tu gribi manas domas,
Vai tukšus jokus vēlies dzīt ar mani.
Kņazs
Nē, joki šodien man nemaz nav prātā,
Nav izdibināt tevi vajadzīgs;
Nedz pošos tālā ceļā es kaut kur,
Nedz arī karā — mājās palieku,
Bet tomēr mums uz mūžu jāatvadās.
Viņa
Pag, tagad nu es visu saprotu …
Tu precēsies.
(Kņazs klusē.)
Tu precēsies!
Kņazs
Ko darīt?
Tu pati padomā. Nav kņaziem vaļa
Kā jaunām meitām — ne pēc savas sirds
Tie sievas ņem, bet citu aprēķini
Un citu izdevīgums vada tos.
Tev skumjas remdēs dievs un laika ritums.
Tu neaizmirsti mani; ņem šo jostu
Sev piemiņai — ļauj lai to pats tev sienu.
Vēl līdzi paņēmu es kaklarotu —
Ņem to. Un tad vēl: tavam tēvam šo
Es biju apsolījis. Atdod tam.
(Iedod viņai rokās maisiņu ar naudu.)
Ardievu.
Mīļākā
Pagaidi; man tev kas sakāms,
Tik piemirsu .. .
Kņazs
Tad atceries.
Mīļākā
Es varu
It visu tevis dēļ… nē, cits kas … Pag —
Tas nevar būt, ka tiešām tu uz mūžu
No manis aiziesi… Ak, nē, ne tas …
Jā!… atcerējos: šodien sev zem sirds
Es jutu tavu bērnu sakustamies.
Kņazs
Ak nelaimīgā! ko nu? viņa dēļ
Kaut sevi piesargi; es neatstāšu
Ne tavu bērnu, ne ar tevi tā.
Pēc kāda laika, iespējams, es atkal
Jūs apciemošu. Nebēdājies, rimsties,
Ļauj tevi apskaut reizi pēdējo.
(Aiziedams.)
Uh! cauri — sirdij it kā vieglāk kļuva.
Es vētru gaidīju, bet notika
Viss diezgan klusu.
(Aiziet. Viņa paliek nekustīgi stāvam.)
Dzirnavnieks
(ienāk)
Varbūt labpatiktos,
Kņaz, nākt uz dzirnavām … Bet kur tad viņš?
Kur mūsu kņazs? tu re! kas tā par jostu!
It visa vienos dārgakmeņos mirdz!
Un spīd, un krelles! … Nu, es teikšu tev,
Viņš labdaris. Šī balva karaliska!
Un kas te? maisiņš! Vai tik tā nav nauda?
Bet ko tu stāvi tā un neatbildi,
Un nesaki ne vārda? jeb vai tu
No necerētā prieka sajukusi,
Vai stulbums uznācis tev?
Meita
Grūti ticēt,
Tas nevar būt. Tā mīlēju es viņu.
Jeb viņš ir zvērs? vai varbūt viņam sirds
Ir pinkām apaugusi?
Dzirnavnieks
Ko tu tur?
Meita
Jel saki, tēvs, ar ko to sadusmot
Es varēju? vai nedēļā šai vienā
Man skaistums nozudis? jeb varbūt viņš
Ar indi apdzirdināts?
Dzirnavnieks
Kas tev kait?
Meita
Tēvs, viņš ir prom. — Tu redzi, tur viņš auļo!
Un es to, bezprātīgā, projām laidu,
Es viņa svārku stūrī neieķēros,
Es neiegulu zirga pavadā!
Lai sašutumā tad viņš nocirstu
Līdz elkoņiem man rokas, lai uz vietas
Ar savu zirgu mani samītu!
Dzirnavnieks
Tu murgo 1
Meita
Redzi, kņaziem atļauts nav
Kā jaunām meitām, ne pēc savas sirds
Tie sievu ņem … bet toties atļauts tiem
Ir vilināt un dievoties, un raudāt,
Un sacīt: tevi aizvedīšu drīz
Uz savu gaišo pili, savu māju,
Un brokātā un sārtā samtā tērpšu.
Tiem atļauts mācīt muļķa meitenēm
Uz viņa svilpienu pēc pusnakts celties,
Līdz ausmai kavēties aiz dzirnavām.
Tīk savu kņaza sirdi pajautrināt
Ar mūsu bēdām, un ardievu tad:
Ej, drostaliņa, kur vien pati gribi,
Un mīli, kas tev tīk.
Dzirnavnieks
Tad tā tās lietas.
Meita
Bet kas ir viņa līgava? Pret ko
Viņš apmainījis mani? uzzināšu
Un atradīšu — ļaundarei šai teikšu:
No kņaza atstājies — jo vienā gravā
Nav divām vilku mātēm vietas.
Dzirnavnieks
Muļķel
Ja jau nu kņazs grib līgavu sev lūkot,
Kas varēs viņam ceļā stāties? Tā, lūk,
Vai neteicu es tev …
Meita
Un viņš vēl spēja
Kā cilvēks labs no manis atvadīties,
Pat dāvanas man atstāt — neko teikt!
Un naudu! izpirkt domāja viņš sevil
Man mēli apsudrabot gribēja,
Lai neceltos par viņu slikta slava
Un jauno sievu neaizsniegtu tā.
Jā, rau, es aizmirsu — viņš atdot tev
So sudrabu man lika, tas par to,
Ka biji kņazam labs, ka savai meitai
Tu ļāvi viņam līdzi vazāties,
Ka stingri neturēji. .. Labumā
Tev mana nāve ies …
(Atdod viņam naudas maisiņu.)
Dzirnavnieks
(asarās)
Kas jāpiedzīvo!
Ko dievs man licis dzirdēt! Grēks gan tev
Tik rūgti pārmest savas pašas tēvam.
Vienvienīgs bērns tu pasaulē man esi,
Vienvienīgs manu vecumdienu prieks.
Kā nelutināt tevi varēju?
Dievs mani sodījis, ka slikti esmu
Es tēva pienākumus veicis.
Meita
Smoku!
Man auksta čūska sažņaugusi kaklu …
Ar čūsku, čūsku mani apvijis
Viņš, ne ar pērlēm.
(Rauj nost sev pērles.)
Dzirnavnieks
Atjēdzies.
Meita
Tāpat
Es ari tevi, kas mūs izšķīrusi,
Kā ļaunu čūsku gribu saplosīt!
Dzirnavnieks
Tu murgo, tiešām murgo.
Meita
(noņem vainagu)
Vainags, lūk,
Mans kauna vainags! laulāja ar to
Pats ļaunais mūs, kad atteikusies biju
No visa, kas man agrāk dārgs bij šķitis,
Mēs atlaulāti. — Zūdi, vainags mans!
(Iemet vainagu Dņeprā.)
Nu visam beigas.
(Meta» upē.)
Sirmgalvis
(saļimst)
Ak, šo postu, postu!