Kāzas. Jaunais pāris sēž pie galda.
Viesi. Jaunu meitu koris
Precinieks
Mēs tad ta jautras kāzas nodzīrojām.
Sveiks esi, kņaz ar jauno kņazieniI
Lai dievs dod dzīvot saticībā mijā
Un lai pie jums mēs biežāk dzīrotu.
Kam, zeltenes, jūs apklusušas esat?
Kam, baltās gulbenītes, aprimušas?
Vai visas dziesmiņas jau izdziedātas?
Vai balstiņas no dziesmām izkaltušas?
Koris
Preciniek, preciniek,
Nesajēga preciniek,
Aizbraucāt pēc līgavas,
Rati dārzā iegāzās,
Alus mucu izlējāt,
Kāpostiņus aplējāt,
2oga priekšā liecāties,
Vārtu stabu pielūdzāt;
Lūdzāt vārtu stabiņu:
Parādi mums celiņu,
Līgavai kurp pakaļ braukt;
Preciniek, jel attopies,
Naudas kuli vaļā ries;
Makā naudiņa jau kustēt sāk,
Tā pie zeltenītēm labprāt nāk.
Precinieks
Skat, zobgales, kā izrauga tās dziesmul
Nu, ņemiet, nenopeliet precinieku.
(Apdāvina meitas.)
Kāda balss
Pa akmentiņiem, dzeltenajām smiltīm
Pāri tecēja straujupīte,
Straujā upē peld zivtiņas divas,
Divas zivtiņas, sīkasarīši.
Vai tu dzirdēji, māsiņa zivtiņa,
Par mūsu upes vēstīm jaunajām?
Kā pie mums vakar jauna meita slīcinājās,
Slīkstot savu mīļo draugu nolādēja?
Precinieks
Klau, zeltenes! kas tā par tādu dziesmu?
Šķiet, tā nemaz nav kāzu dziesma; nē.
Kas izraudzījis dziesmu šo?
Meitas
Es ne —
Es ne — mēs ne …
Precinieks
Bet kas tad dziedāja?
(Meitu vidū sačukstēšanās un apjukums.)
Kņazs
Es zinu, kas.
(Pieceļas no galda un saka zirgu puisim.)
Tā iezagusies šeitan.
Ved ātrāk laukā to. Un uzzini,
Kas drīkstējis to ielaist.
(Zirgu puisis pieiet klāt meitām.)
Kņazs
(apsēžas, pie sevis)
Viņa laikam
Ir gatava te sacelt tādu troksni,
Ka es aiz kauna nezināšu, kur
Pat paslēpties.
Zirgu puisis
Es neatradu to.
Kņazs
Ej, meklē. Zinu, viņa te. Un tā
Šo dziesmu dziedāja.
Viesis
Kāds varens miestsl
Ar reizi galvā tas un kājās sit —
Tik žēl, ka rūgts, der pasaldināt viņu.
(Jaunais pāris skūpstās. Atskan vājš kliedziens.)
Kņazs
Tā viņa! Viņas kliedziens greizsirdīgais.
(Zirgu puisim.)
Nu?
Zirgu puisis
Nekur to neatradu.
Kņazs
Muļķis tāds.
Vedējtēvs
(celdamies kājās)
Vai nebūtu laiks kņazi izdot vīram
Un jauno pāri apbērt apīņiem?
(Visi pieceļas.)
Preciniece
Nu, protams, laiks. Tad dodiet gaili šurp.
(Jaunajam pārim dod ēst ceptu gaili, pēc tam apber ar apīņiem un ved
guļamistabā.)
Preciniece
Tu, kņaze, neraudi, bez bailēm esi
Un paklausīga.
(Jaunais pāris dodas uz guļamistabu, visi viesi, izņemot precinieci un
vedējtēvu, izklīst.)
Vedējtēvs
Kur tā glāzīte?
Gar logiem cauru nakti jādelēšu,
Tad nebūtu par ļaunu stiprināties.
Preciniece
(pielej viņam glāzīti)
Se, dzer uz veselībām.
Vedējtēvs
Uh! Paldies tev.
Viss labi, vai nav tiesa, izdevies?
Un kāzas, ka vai nu!
Preciniece
Jā, paldies dievam,
Viss labi — tikai nebij labi viens.
Vedējtēvs
Kas?
Preciniece
Nav uz labu tas, ka nodziedāja
Ne kāzu, bet, dievs zina, kādu dziesmu.
Vedējtēvs
Ir gan tās meitas — nociesties vien nevar
Bez aušībām! Vai tas gan pieklājīgi —
Jaukt tīšā prātā kņazam kāzu godu.
Būs jāiet sēsties zirgam mugurā.
Ardievu, kūma.
(Aiziet.)
Preciniece
Sirds man nemierīga!
Mēs sliktā laikā izrīkojām kāzas.