Nāras
No dziļuma dzelmēm
Kā līksmes pilns bars
Mēs iznirstam naktī,
Mums spīd mēness stars.
Tīk mums pusnakts stundā vēlā
Atstāt upes dziļumu,
Tīk ar savu galvu cēlo
Pāršķelt virsmas vizumu.
Sasaukties ar balsi skaļu,
Dzidro gaisu tricināt,
Savus matus valgi zaļus
Izžāvēt un purināt.
Viena
Klusāk, klusāk, tur zem zariem
Kaut kas miglā slēpies šķiet.
Otra
Kāds starp mums un mēnesstariem
Pāri zemei klusi iet.
(Viņas paslēpjas.)
Kņazs
Šīs pazīstamās, skumju pilnās vietas!
Es atkal visu apkārt pazīt sāku —
Lūk, dzirnavas! Tās sen jau sagruvušas;
Sen apklusis to jautrais ratu troksnis;
Stāv dzirnakmens — šķiet, miris sirmgalvis.
Par meitas postu raudājis nav ilgi.
Te taciņš vijās — aizaudzis tas tagad,
Tik sen, tik sen neviens šurp nesper kāju;
Te dārziņš bij ar žogu — vai patiesi
Tas izaudzis par tādu kuplu birzi?
Ak, arī ozols slepenais; lūk, te
Tā, mani apskāvusi, liegmē slīga …
Vai tas var būt? …
(Iet pie kokiem, no tiem birst lapas.)
Ko nozīmē tas? lapas
Kļūst pēkšņi bālas, saritinās; skanot
Tad tās kā pelni virsū birt man sāk.
Stāv manā priekšā tas viss kails un melns
Kā lāstiem apkrauts koks.
(Uznāk sirmgalvis, skrandains un puskails.)
Sirmgalvis
Nu sveiki, sveiki,
Sveiks, manu znot.
Kņazs
Kas esi?
Sirmgalvis
Šenes krauklis.
Kņazs
Ko? Dzirnavnieks tas?
Sirmgalvis
Kas par dzirnavnieku!
Sen dzirnas aizkrāsns velniem pārdot steidzu
Un naudu nodevu tad glabāšanā
Es nārai, savai meitai viedīgai.
Sī nauda Dņepras upes smiltīs rakta,
To sarga vienacīte zivtiņa.
Kņazs
Viņš jucis, nelaimīgais. Domas tam
Kā mākoņi pēc vētras — izkliedētas.
Sirmgalvis
Kādēļ tu vakar neatjāji šurp?
Mums dzīres bij, mēs gaidījām uz tevi.
Kņazs
Kas mani gaidīja?
Sirmgalvis
Kas? Protams, meita.
Uz visu, zini, es caur pirkstiem raugos
Un brīvību jums dodu; lai tā sēž
Ar tevi kopā pat līdz gaiļiem. Es
Ne vārda.
Kņazs
Nelaimīgais dzirnavnieki
Sirmgalvis
Kas es par dzirnavnieku? saka tev:
Es krauklis, nevis dzirnavnieks. Lūk, brīnums:
Kad toreiz (atceries vēl?) iemetās
Tā upē, devos tai pa pēdām pakaļ
Un gribēju lēkt lejup no tās klints,
Kad jutu, divi stipri spārni man
No padusēm bij pēkšņi izauguši
Un gaisā turēja. Kopš laika tā
Šurp turp es lidinos vai knābāju
Kur beigtu govi, vai uz kapu kopas
Es ķērkdams tupu.
Kņazs
Viss tik nožēlojams!
Bet kas tad tevi pieskata?
Sirmgalvis
Jā, mani
Nav ļauni pieskatīt. Jau esmu vecs
Un aušīgs. Nomodā pār mani vienmēr
Ir nāriņa.
Kņazs
Kas?
Sirmgalvis
Mazmeita.
Kņazs
Patiesi
To nevar saprast. Vecais, mežā te
Tu badā nomirsi vai tevi zvērs
Kāds apēdis. Vai negribi uz pili
Pie manis dzīvot nākt?
Sirmgalvis
Uz tavu pili?
Paldies! nē! ievilsi un vēlāk varbūt
Ar kaklarotu nožņaugsi. Bet te
Es dzīvs un brīvē. Neiešu pie tevis.
(Aiziet.)
Kņazs
Un es šā posta vaininieks! Cik baigi
Ir zaudēt prātu. Tad jau vieglāk mirt.
Uz mirušu mēs raugāmies ar cieņu,
Par viņu aizlūdzam. Jo nāve katru
Ar citiem izlīdzina. Bet, kas prātu
Ir pazaudējis, nevar būt vairs cilvēks:
Tam velti dota valoda, pār vārdiem
Viņš nevalda, un viņu uzskata
Par savu brāli zvērs, to apsmej ļaudis,
Viņš katra vaļā, dievs tam nespriež tiesu.
Ak, nelaimīgais vectēvs! redzot to,
Es jūtu moku pilnu nožēlu.
Dzinējs
Lūk, viņš. Ar mokām tik to sameklējām!
Kņazs
Kādēļ jūs te?
Dzinējs
Mūs atsūtīja kņaze,
Tā baiļojās par tevi.
Kņazs
Neciešama
Man viņas rūpībai vai bērns es esmu,
Ka soli paspert nedrīkstu bez aukles?
(Aiziet. Nāras parādās virs ūdens.)
Nāras
Māsiņas! Kur lauku spirgtums,
Vai mums viņus nepanākt?
Un ar smiekliem, čalām zirgus
Izbaidīt tiem rāvienā?
Vēls. Pār birzīm tumsa klājas,
Vēsi metas dziļumā,
Gaiļi ciemā nodziedāja,
Arī mēness norietā.
Viena
Varbūt vēl uz brīdi stāsim.
Otra
Nē, ir laiks, ir laiks, ir laiks.
Mūsu carei, bargai māsai,
Apmācies būs gaidot vaigs.
(Nozūd.)