Ienāk karaliene, Bušijs un Bēgots.
Bušijs.
Jūs pārāk skumja esat, majestāt. Kad atvadījāties no karaļa, Jūs solījāties atmest nomāktību Un līksmu, jautru prātu paturēt.
Karaliene.
To darīju par prieku karalim, Bet tomēr priecāties es nevaru. No mīļa viesa — mana Ričarda — Man bija jāšķiras, un tādēļ gribu Dot skumjām mājvietu. Bet brīžam šķiet, Aug Iikten's klēpī nedzimušas bēdas,
Kas uzbruks man; un mana dvēsele Dreb ne no kā un gaužas par kaut ko, Kas smagāks nekā mūsu šķiršanās.
Bušijs.
Ir katrām bēdām desmit atēnu, Kas izskatās pēc bēdām, kaut gan nav, Jo skumju acis, asrām aizmiglotas, Ik lietu daudzās daļās sadala. Kā perspektīva, taisni skatīta, Šķiet juceklis, bet, slīpi vērojot, Mēs formas izšķiram. Tā jūsu augstībai No malas mūsu kunga prombūtne, Šķiet, bezgalīgas skumjas atnesīs, Kas, taisni raugoties, ir tikai ēnas Bez satura. Un tādēļ, majestāt, Tik šķiršanos ir vērts jums apraudāt. Jo pārējais tik iedomāts ir viss, Jums skatu skumju plīvurs aizsedzis.
Karaliene.
Var būt, ka tā. Un tomēr mana sirds Man kaut ko citu saka. Lai nu kā, Es varu tikai skumja skumja būt. Neviena doma prātā nepaliek,
Un smagais tukšums bailēs drebēt liek. •
Bušijs.
Tās, augstā kundze, ir tik iedomas.
Karaliene.
Ak nē, jo iedomas arvienu dzimst No bēdām vien; bet man jau bēdu nav, Jo manas bēdas izaug no nekā, Vai arī šis «nekas» no bēdām rodas. Var būt, ka to, kas mani skumdina, Drīz uzzināšu visā pilnībā, Bet pagaidām man nav vēl zināms tas, Jo tās ir sāpes nenosaucamas.
Ienāk Grīns.
Grīns.
Mans sveiciens majestātei; sveiki, kungi! Es ceru karali vēl sastapt šeit.
Karaliene.
Kādēļ, ja labāk cerēt pretējo? Tā nodoms prasa ātru rīcību, Kāpēc tu gribi, lai viņš kavējas?
Grīns.
Lai atpakaļ viņš atsauc karaspēku Un izjauc plānus ļaunam naidniekam, Kas zemē ielauzies. Tas Bolingbruks, Kas neaicināts atgriezies no trimdas Un kaujas gatavībā ieradies Jau Reivenspurgā.
Karaliene.
Dievs lai pasarga!
Grīns.
Ak kundze, tā tas ir; bet ļaunākais, Ka lords Nortumberlends ar savu dēlu Un lordi Bomonts, Viloubijs un Ross Ar draugu pulku viņam piebiedrojās.
Bušijs.
Bet kāpēc tūdaļ neizziņojāt
Šos lordus dumpīgos par nodevējiem?
Grīns.
To darījām, tad Vusters atteicās No maršalgoda, zizli salauzdams, Un aizbēga ar kalpotāju saimi Pie Bolingbruka.
Karaliene.
Tu palīdzēji manām bēdām dzimt, Un Bolingbruks ir bēdu rūgtais auglis.
Ta manai dvēslei kroplis piedzimis, Un es kā vāja nedēļniece jūtu.
Bušijs.
Uz bēdām bēdas, sāpēm sāpes nāk. Tik izmist nevajag!
Karaliene.
Kas man to liegs? Es gribu izmisumā nonāvēt To māņu cerību, kas glaimojot Kā liekēde vēl nāvi atvaira, Kas liegi dzīves saites raisītu, Ko postā tura viltus cerība.
Ienāk hercogs Jorks karatērpā.
Grīns.
Lūk, tur nāk hercogs Jorks.
Karaliene.
Tā vecos plecus kararota sedz.
Cik rūpju pilns tā skats! Ak, dieva dēj,
Jel sakiet, tēvoc, mierinošus vārdus!
Jorks.
To darot, apmelotu savas domas, Jo miers ir debesīs, bet mēs uz zemes, Kur tikai krusts un bēdas piemājo. Kad valdnieks devies iegūt tālumā, Tad citi liek tam mājās pazaudēt. Šīs zemes atbalstam še atstāts es Aiz vecuma, kas tikko kājās turos. Nu nāk tā negausības paģiras, Kad lišķu draugus var viņš pārbaudīt.
Ienāk kalps.
Kalps.
Lord, jūsu dēls jau bija aizgājis.
Jorks.
Kā, ari viņš? Nu lai tad iet kā iedams! Bēg augstmaņi, ir tauta atsalusi, Es baidos — piesliesies tā Herfordam.
Kalpam.
Tev, puis, nu jāsteidzas uz Piešiju, Lai svaine dod man tūkstoš mārciņu. Te būs mans gredzens.
Kalps.
Es aizmirsu jums pasacīt, mans kungs, Tur šodien, garām jādams, iegriezos, Bet jums būs bēdas, ja es tālāk teikšu.
Jorks.
Teic, nelga! Kalps.
Pirms stundas kundze bija mirusi. Jorks.
Lai dievs mums žēlīgs! Kādi bēdu plūdi Nu pār šo vaidu zemi izgāžas! Ko tagad iesākt? Ak, kaut karalis, Lai gan tam neuzticīgs nebiju, Ar nāvi mani būtu sodījis. Kā — vai vēl ziņneši nav aizsūtīti? Kur lai šiem kariem naudu sadabū? Nu nāciet, māsa, — jāteic — māsīca.
Kalpam.
Ej, puis, uz māju, ratus sagādā Un aizved ieročus no turienes.
Kalps aiziet.
Vai kungi nesapulcinātu ļaudis, Bet neticiet, ka zinu padomu, Kā juceklīgās lietas nokārtot, Kas pēkšņi manās rokās iesviestas.
Man abi rada. Viens ir karalis, To aizstāvēt liek pienākums un zvērests. Un otrs rads, ko valdnieks apvainojis, To attaisnot liek mana sirdsapziņa. Kaut kas ir jādara. Nu, māsīc, iesim, . Es gādāšu par jums. Bet, kungi, jūs Nu ejiet savus (audis pulcināt, Pēc tam mēs satiksimies Barklijā. Man būtu jātiek vēl uz Pieši ju, Bet laika nav, jo krustām šķērsām viss Un visās lietās pilnīgs juceklis.
Jorks un karaliene aiziet.
Bušijs.
Patlaban ceļa vējš ir izdevīgs Uz Īriju, bet nevis atpakaļ. Un savākt ienaidniekam pretspēkus Mums neiespējami.
Grīns.
Un tas, ka tuva mums ir karaļmīla, Mūs viņa pretinieku naidā grūž.
Begots.
Ir tautas mīlestība svārstīga, Tā naudas makos guļ; kas tukšo tos, Ar naidu viņas sirdi piepilda.
Bušijs.
Par to jau karali tie nosoda. Begots.
Ja tiesās tie, tad mūs ar viņu līdz, Jo vienmēr tuvu bijām karalim.
Grīns.
Es tūdaļ gribu bēgt uz Bristoli, Grāfs Viltšīrs jau šai pilī atrodas.
Bušijs.
Es došos līdz ar jums, jo saniknots Sis pūlis mums ar to var pakalpot, Ka saplosa mūs gabalos kā suņi.
Begolam.
Vai nāksiet jūs mums līdz? Begots.
Nē, došos es Uz Īriju pie viņa majestātes. Ja sirdī nojaustais mūs neviļ, tad Mēs šķiramies, lai netiktos nekad.
Bušijs.
Var būt, ka Jorks vēl atsit Bolingbruku. Grīns.
Ak nelaimīgais, viņa uzdevums Ir smiltis saskaitīt un izdzert jūru. Kur viens par viņu kausies, tūkstot's bēgs. Nu jums uz mūžu saku ardievas.
Bušijs.
Varbūt vēl tiekamies.
Begots.
Man šķiet, nekad. Visi aiziet.