Ienāk Bolingbruks, Nortumberlends un kareivji.
Bolingbruks.
Milord, cik tālu vēl līdz Barklijai?
Nortumberlends.
Jel ticiet, augstais kungs.
Es Glosteršīrā esmu svešinieks.
Šīs augstās pakalnes un grambu ceļi
Velk mūsu jūdzes gausā garumā,
Tak jūsu sarunas bij it kā cukurs,
Kas grūto ceļu dara tīkamu.
Es iedomājos, cik gan smags būs ceļš
No Reivenspurgas līdz pat Kotsvoldai,
Pa kuru Viloubijs ar Rosu jāj.
Bez jūsu sabiedrības, kura man
Tā atviegloja ceļa grūtības.
Gan ceļu saldinās tiem cerība
To laimi iegūt, kas pašreiz ir man.
Nav cerība uz prieku mazāka
Par pašu prieku; un ar to šie kungi
Sev gurdinošo ceļu īsinās,
Kā es ar jūsu augsto sabiedrību.
Bolingbruks.
Nav tik daudz vērta mana sabiedrība Kā jūsu labie vārdi. Kas tur nāk?
Ienāk Persijs.
Nortumberlends.
Tas ir mans dēls, mans jaunais Henrijs Persijs. Mans brālis Vusters būs to sūtījis. Kā klājas, Henrij, tavam tēvocim?
Persijs.
Es cerēju no jums to uzzināt.
Nortumberlends.
Kā — vai tad viņš vairs nav pie karalienes?
Persijs.
Nē, mīļo tēv, viņš galmu atstājis. Tas savu amatzizli salauzis Un galma kalpotājus atlaidis.
Nortumberlends.
Kādēļ? Kad nesen mēs vēl runājām, Cik atceros, tāds nodoms nebij tam.
Persijs.
Tādēļ, ka izsaukti par nodevēju jūs. Bet pats viņš devies ir uz Reivenspurgu, Lai piedāvātos kalpot Herfordam. Uz Barkliju es sūtīts uzzināt, Cik lielus spēkus savācis tur Jorks. Tad pavēlēts man iet uz Reivenspurgu.
Nortumberlends.
Mans dēls, vai atceries tu Herfordu?
Persijs.
Nē, mīļo tēv, jo tas nav aizmirstams, Kas nav man bijis atmiņā. Cik zinu, Nekad vēl neesmu to redzējis.
Nortumberlends.
Tad mācies pazīt to. Te hercogs stāv.
Persijs.
Mans kungs, kaut esmu nepiedzīvojis, Es piedāvāju savus spēkus jums, Līdz vecāks dienu gājums briedinās Ar vairāk atzīstamiem nopelniem.
Bolingbruks.
Paldies tev, mīļo Pērsij, esi drošs, Nekad es nejūtos tā aplaimots, Kā atceroties savus labos draugus. Ar tavu draudzību man laime aug, Kas tavu uzticību atalgos — To saka sirds un roka apstiprina.
Nortumberlends.
Cik tālu Barklija, un kā tur rosās Ar savu karadraudzi vecais Jorks?
Persijs.
Lūk, tur ir pils, aiz viņas birztalas. Kā dzirdēju, ir trīssimt vīru tur Un lordi Seimurs, Barklijs un vēl Jorks, Bet vairāk augstmaņu tur neesot.
Ienāk Ross un Viloubijs.
Nortumberlends.
Lūk, lordi Ross un Viloubijs, no steigas Tie pietvīkuši, pieši asinīs.
Bolingbruks.
Jūs, lordi, mīlu dodat trimdniekam, Mans mantu krājums tikai pateicība, Bet, kļuvis bagātāks, tas atalgos Gan jūsu mīlu, jūsu pūliņus.
Ross.
Mums jūsu klātbūtne jau bagātība.
Viloubijs.
Mums jāpapūlas vēl to nopelnīt.
Bolingbruks.
Paldies, šis nemantīgo mantzinis, Līdz mana laime sasniedz pilngadību, Par jūsu algu galvo. Kas tur nāk?
Ienāk Barklijs.
Nortumberlends.
Man šķiet, tam jābūt lordam Barklijam.
Barklijs.
Mans vēstījums, lord Herford, domāts jums.
Bolingbruks
Jums vajag mani saukt par Lenkasteru — Šo vārdu meklēju es Anglijā. Pirms es uz jūsu vārdiem atbildu, Man tajos vajag rast šo titulu.
Barklijs.
Lord, nepārprotiet, nav man nodoma Ņemt jūsu godam kādu titulu. Lai kas jūs būtu, lord, pie jums es nāku. Šīs zemes pavaldonis hercogs Jorks Grib uzzināt, kas dzen jūs izmantot Šo mūsu kunga aizbraukšanas laiku Un mieru iztraucēt ar ieročiem.
Ienāk Jorks.
Bolingbruks.
Jums nebūs jānes mana atbilde, Tur viņa gaišība jau nāk.
Nometas ceļos.
Mans labais tēvoc!
Jorks.
Liec savu lepno sirdi, nevis ceļus. To pazemība — tikai viltīgs malds.
Bolingbruks.
Mans labais tēvoc!
Jorks.
Klusu ciet! Nedz esmu nodevējam tēvocis, Nedz arī «labais». Un šis vārds Kā zaimi necienīgā mutē skan. Kā trimdinieka kājas drīkstēja Vēl aizskart angļu zemes putekļus? Un vēl. Kā uzdrošinies tik daudz jūdžu Pār viņas miermīlīgām krūtīm iet
Ar nīsta sveša spēka bramanību, Ar karu baidot nobālušos ciemus? Vai tādēļ nāc, ka nav še karaļa? Ak muļķa zēn, ir valdnieks tomēr še, Šais uzticīgās krūtīs guļ tā spēks. Ja būtu man vēl jauno dienu spars Kā toreiz, kad ar tavu tēvu Gauntu No blīvām franču rindām Melno Princi, Šo mūsu jauno Marsu, izglābām, Ak, cik tad ātri steigtu mana roka, Kas tagad triekas gūstā, tevi sodīt Un tavu smago vainu pārmācīt!
Bolingbruks.
Ak mīļo tēvoc, sakiet taču man:
Kur esmu vainīgs? Kāds mans pārkāpums?
Jorks.
Tas viens no smagākajiem, kāds var būt, — Tu bīstams dumpinieks un nodevējs, Tu esi trimdinieks, bet mājās nāc, Pirms nosacītais laiks ir pagājis, Un pacel ieročus pret karali.
Bolingbruks.
Kad trimdā gāju, gāju es kā Herfords,
Bet mājās atgriežos kā Lenkasters.
Es lūdzu aplūkot bez partejības
Man, tēvoc, nodarītās pārestības.
Jūs esat man kā tēvs, es jūsos redzu
Kā dzīvu veco Gauntu. Tātad, tev,
Vai varat ļaut, ka mani notiesā
Par klaidoni bez mantas, tiesībām?
Man atņemts viss un atdots iznireļiem,
Ko palīdz dzimums mans? Tāpat kā brālēns
Ir karalis pār visu Angliju,
Tā es, kā zināt, hercogs Lenkasters.
Jums ar ir dēls — mans augstais brālēns Omerls.
Ja pirmais mirtu jūs, bet nevis Gaunts
Un jūsu dēlu kājām mīdītu,
Viņš tēvocī sev tēvu atrastu,
Kas visas pārestības salauztu.
Se liedzas atzīt manas tiesības,
Kas ierakstītas lēņu grāmatās.
Mans mantojums ir aprakstīts un pārdots,
Un viss nu aizgājis ir nelietā.
Ko bij man darīt? Esmu pavalstnieks
Un prasu taisnību, bet aizstāvi
Man tiesa liedz; un tādēļ nāku pats
Sev meklēt mantošanas tiesības.
Nortumberlends.
Par daudz ir pāri darīts hercogam. Ross.
Tas jūsu rokās — taisnību tam dot. Viloubiļs.
Ar viņa mantu blēži saimnieko. Jorks.
Es gribu sacīt, angļu lordi, jums, Es jutu, ka tam pāri nodara, Cik spēdams centos to par labu griezt. Bet šādā veidā — nākt ar ieročiem, Pats kungs sev būt un savu ceļu lauzt. Ar netaisnību meklēt taisnību — Tas neiet. Jūs, kas viņu atbalstāt, Te ceļat dumpi, esat dumpinieki.
Nortumberlends.
Ir augstais hercogs zvērējis, ka nāk Viņš tik pēc likumīgām tiesībām. Mēs devām zvērestu tam palīdzēt. Lai nolādēts uz mūžu, kas to lauž!
Jorks.
Es redzu, no šiem ieročiem draud karš, Bet jāatzīst, to novērst nevaru.
Man spēku maz, visapkārt juceklis, Bet, ja vien spētu, dievs mans liecinieks, Es tvertu jūs un liktu ceļus liekt Jums karaliskās žēlastības priekšā. Bet, tā kā es to nespēju, tad ziniet, Ka būšu neitrāls. Un nu ardievu, Ja nevēlaties līdz uz pili nākt, Lai tur šo nakti labi atpūstos.
Bolingbruks.
So priekšlikumu, tēvoc, pieņemam, Bet gribam pierunāt jūs līdzi nākt Uz Bristoli, kur tagad apmetušies Ar piekritējiem Begots, Bušijs, Grīns. Šīs mūsu zemes ļaunās nezāles, Ko esmu nosolījies iznīdēt.
Jorks.
Pirms eju līdz, vēl gribu pārdomāt, Jo likumu es lauztu nelabprāt. Ne draugs, ne naidnieks — tā es sveicu jūs. Kas nokavēts, tur mazāk rūpju būs.
Visi aiziet.