Ienāk Solsberijs un velsiešu virsnieks.
Virsnieks.
Lord Solsberij, mēs desmit dienu gaidām, Ar pūlēm ļaudis kopā saturot, Bet vēl arvien no karaļa nav ziņu, Un tādēļ gribam izklīst. Nu ardievu!
Solsberijs.
Vēl paliec vienu dienu, velsieti! Uz tevi valdnieks lika cerības.
Virsnieks.
Mēs nepaliksim; valdnieks esot miris, Ir visā zemē lauri vītuši, Un debess zvaigznēm meteori draud. Uz zemi asinssarkans mēness raugās, Čukst pareģi par baigām pārmaiņām. Drūms bagātais, bet dienaszagļi dej. Viens baidās zaudēt savu mantību, Bet otri cer no kara sev ko gūt — Sīs zīmes karaļnāvi liecina. Mums šķiet, ka Ričards nāves rokās dus, Un tādēļ steidzam seglot rumakus.
Aiziet.
Solsberijs.
Ak Ričard, skumja prāta skumjām acīm Es redzu, tava slavas zvaigzne krīt No debess augstumiem uz zemo zemi. Raud tava saule, vakaros kad grimst, Aiz viņas vaidu vētra, nemiers dzimst; Pie naidniekiem bēg draugu pulciņš viss, Un laimei ceļā stājas liktenis.
Aiziet.