Redzama pils. Taures, bungu troksnis, karogi. Uznāk karalis Ričards, bīskaps Karlails, Omerls un kareivji.
Ričards.
Vai šī tā saucamā Berkluli pils?
Omerls.
Jā, majestāt. Kāds liekas jums šis gaiss Pēc šūpošanās bangainajā jūrā?
Ričards.
Ak, brīnišķīgs. Aiz prieka jāraud man, Ka varu reiz uz savas zemes stāt. Es tevi glāstiem sveicu, mīļā zeme, Ko naidnieks ārda zirgu pakaviem. Kā māmuļa, ar dēlu tiekoties, Te smej, te atkal izplūst asarās, . Tā raudot, smejot sveicu tevi, zeme, Ar karaliskām rokām noglāstu. Liedz uzturu tu maniem naidniekiem Un nesniedz saldumus to rijībai. Lai indi sasūkušies zirnekļi Un gausi krupji viņu ceļā gulst Un nodevīgās kājas sagandē, Kas viltus varas soļiem tevi min. Liec maniem naidniekiem tik nātres vākt! Un, ja no tavas krūts tie ziedu plūc, Lai odze glūnoša to apsarga Un šķeltās mēles dzēliens nāvīgais Liek tava kunga ienaidniekiem mirt. Šiem maniem lāstiem, lordi, nesmejiet — Par karavīriem kļūs pat akmeņi, Un zeme sajust spēs, pirms karali Veiks rupjo dumpinieku ieroči.
Karlails.
Kungs, nebīstieties! Spēks, kas cēla jūs, Gan pratīs jūsu troni pasargāt.
Bet nedrīkst atraidīt tās iespējas, Ko augstās debesis jums devušas. Ja debess prātu pildīt negribam, Tad viņu palīdzību atraidām.
Omerls.
Viņš domā, kungs, ka esam pārāk gausi, Bet Bolingbruks ar mūsu bezrūpi Sev jaunus līdzekļus un draugus gūst.
Ričards.
Vai, mazdūšīgo brālēn, nezini:
Kad nogrimst debess vērojošā acs
Aiz zemes malas spīdēt pazemei,
Tad droši izlien zagļi, slepkavas
Un laupītāji asinsdarbus veic.
Bet, kad aiz zemeslodes apvāršņiem
Tā rītos sārto priežu galotnes
Un staru bultas grēku alās šauj,
Tad nodevība, visi nāves grēki,
Nakts mētelis, kad tiem no pleciem rauts,
Stāv kaili, drebot paši savā priekšā.
Tā nodevējs un zaglis Bolingbruks
Ir visu laiku naktī dzīrojis,
Kad mēs aiz horizonta ceļojām.
Mūs redzot tronī kāpjam austrumos,
Tā gļēvā nodevēja seja sarks,
Un, nespēdama panest dienas gaismu,
Tā drebēs savu grēku izbailēs.
Ar visu jūru nevar nomazgāt
No karaļa tā svēto balzamu.
Ko dievs sev iecēlis par vietnieku,
To mirstīgie vis atcelt nevarēs.
Uz katru vīru, Bolingbruks ko spiedis
Pret zelta kroni aso dzelzi celt,
Man dievs ir noalgojis eņģeli.
Kur cīnās tie, tur cilvēks pazudis,
Jo taisnību vēl sargā debesis.
Ienāk Solsberijs.
Lord, esiet sveiks! Cik tālu jūsu spēki?
Solsberijs.
Ne tuvāk, ne ar tālāk, augstais kungs,
Kā te šī roka. Bēdas vada mēli
Un tik par izmisumu runāt liek.
Par vēlu viena diena, bet tā var
Likt visām tavām laimes dienām tumst.
Ak, atsauc vakardienu, atgriez laiku,
Un tūkstošiem tev karotāju būs,
Bet nu šī viena nokavētā diena
Liek tavai laimei, valstij, draugiem krist,
Jo Velsas vīriem šķiet, ka miris tu, —
Tie steidzas vienoties ar Herfordu.
Omerls.
Kungs, apmierinieties! Kam jūs tik bāls?
Ričards.
Divdesmittūkstoš vīru asinis Man sejā kaisa; tagad to vairs nav. Kā tas lai neliek nobālēt un skumt, Līdz kamēr asins atkal atgriežas? It visi bēg, kas meklē glābiņu, Laiks kaunā licis manu lepnumu.
Omerls.
Ak valdniek, atcerieties, kas jūs esat!
Ričards.
Jā gan, vai neesmu es karalis? Tad mosties, gļēvais valdniek, neguli! Vai karaļvārds nav tūkstoš vārdu vērts? Nu bruņojies, mans vārds, kāds cilvēciņš Draud tavai slavai. Tādēļ neskumstiet — Mēs augsti vēl, lai augstas mūsu domas, Vēl spēku gana manam tēvocim, Lai pakalpotu mums. Bet kas tur nāk?
Ienāk Skrūps.
Skrūps
Lai vairāk laimes jums un veselības Par to, ko es jums varu pavēstīt!
Ričards.
Auss atvērta, un gatava man sirds —
Tu pasaulīgu zaudējumu nes.
Vai zudusi man valsts, tā bij tik rūpes.
Vai nomest rūpes ir kāds zaudējums?
Vai Bolingbruks grib būt tik liels kā mēs?
Viņš nebūs lielāks, dievam kalpodams, —
Es arī esmu līdzīgs dieva kalps.
Vai ļaudis dumpojas? Tur nevar līdzēt,
Tie dievu viļ un mūs. Visļaunākais
Nav iznīcība, bēdas, posts arvienu,
Bet nāve, kura gaida savu dienu.
Skrūps.
Es priecājos, ka jūsu augstība Tik vīrišķīgi panes nelaimi. Kā vētraina un nemīlīga diena, Kas sudrabupēm liek pār krastiem plūst Un visu zemi pārvērš asarās, Tā Bolingbruka naids pār mēru aug, Ar cietu dzelzi mulso zemi klādams Un sirdīm, kas par dzelzi cietākas. Nu veči plikos paurus apbruņo Pret tevi, kungs; bet maigos locekļus Ar neērtām un smagām bruņām sedz, Un dobji runā smalkbalstiņas zēni. Pat tavi mūki mācās stopus liekt, Kas taisīti no Jaunā īves koka. Pat vērpējas cej rūsas ēstās āvas. Pret tavu troni jauns un vecs cej karu, Un viss iet ļaunāk, nekā izteikt varu.
Ričards.
Par daudz, par daudz vēl labs tavs bēdu stāsts. Kur Viltšīrs palicis? Un kur ir Begots?
Kas noticis ar Bušiju? Kur Grīns? Kā ļāvuši tie niknam naidniekam Tik netraucēti šķērsot robežas? Ja uzvaram, tad viņu galvas maksās. Varbūt starp viņiem jau ir noslēgts miers?
Skrūps.
Patiesi, kungs, starp viņiem noslēgts miers. Ričards.
Ak blēži, odzes, mūžam nolādēti! Ak suņi, kas pret katru luncinās! Pie krūtīm glaustās čūskas sirdī dzeļ. Trīs Jūdasi, un katrs trīskārt ļaunāks. Tie mieru slēgs? Lai elle karu ved Ar viņu neģēlīgām dvēselēm.
Skrūps.
Es redzu, mīla var pēc apstākļiem Par nāvīgu un sīvu naidu kļūt. Kungs, atsauc lāstu; mieru noslēdza Ar galvām, ne ar rokām tie, ko lādat. Tie saņēmuši nāves cirtienus Un aprakti nu savos kapos dus.
Omerls.
Vai Bušijs, Grīns un Viltšīrs miruši? Skrūps.
Jā, Bristolē tie galvas zaudēja. Omerls.
Kur ir mans tēvs ar saviem kareivjiem?
Ričards.
Vienalga; nerunā par cerībām,
Bet gan par kapu uzrakstiem un tārpiem.
Uz pīšļu lapām acīm raudošām
Lai zemes krūtīs bēdas ierakstām.
Mums jāizvēlas aizbildņi, kas spriedīs
Par testamentiem. Nē, mēs varam dot
Tik miesu zemei, atceltu no troņa.
Viss pieder Bolingbrukam: mūsu zeme
Un dzīvība, bet mēs par savu saukt
Tik nāvi varam un to zemes sauju,
Kas mūsu kaulus sedz un paglabā.
Nu, dieva dēļ, jel apsēdīsimies
Par karaļnāvi skumjas teikas teikt —
Kā viens no troņa gāzts; cits karā kauts;
Kā gāzto gari dažus vajāja;
Viens sievas noindēts; cits miegā žņaugts;
Un visi nobeigti, jo kroņa tukšā lokā,
Kas apvij karaļgalvu mirstīgo,
Ir pašas nāves galms, un tur tā smej
Par viņa valstību un greznību,
Ļauj īsā elpā, vienā cēlienā
Tam tēlot karali, ko visi bīstas,
Un iedveš viņam māņu ticību,
Ka miesa, mūsu dzīvību kas klāj,
Ir metāls ciets. Bet pajokojusies
Nāk beidzot tā ar mazu adatu,
Šīs bruņas pārdur, un — ardievu, karal!
Nu galvas apsedziet bez goddevības,
Pie malas metiet visu cienību
Un ceremoniālas tradīcijas,
Jo manī esat maldījušies jūs.
Tāpat kā jūs, es dzīvoju no maizes,
Par bēdām skumstu, draugus ilgojos, —
Kā varat teikt, ka esmu karalis?
Karlails.
Kungs, gudrie negaužas par savām bēdām, Bet tūdaļ likstām ceļu aizkrusto. Ja bailes spēku māc, tad ienaidnieks No jūsu nespēka sev spēku smeļ. Tā jūsu neprāts pret jums pašiem cīnās. Pats ļaunākais — ar bailēm cīņā iet.
Kas cīnīdamies krīt — tas nāvi veic, Kas baiļojas un krīt — kā vergs to sveic.
Omerls.
Vēl manam tēvam spēki. Mācieties, Kā radīt ķermeni no locekļa.
Ričards
Karlailam.
Tavs rājiens vietā; Bolingbruk, es nāku, Lai cīnītos par mūsu likteni. Ir baiļu drudža lēkme nu jau garām, Un to, kas mūsu, viegli atgūt varam.
Skrūpam.
Teic, Skrūp, — kur Jorks ar pulkiem apmeties? Teic droši, kaut ar skats tev apmācies.
Skrūps.
Pēc debess izskata spriež ļaudis, kāda Būs diena, kāds vēl vakars sagaidāms. Tā arī mana skumjā acs jums rāda, Ka mēlei stāsts vēl skumjāks pastāstāms. Kā tirdītājs es velku garumā Visļaunāko, kas reiz ir jāsaka. Ar Bolingbruku apvienojies Jorks, Ir iekarotas pilis ziemeļos, Un visa muižniecība dienvidos Tiem pieslējusies.
Ričards.
Pietiek, diezgan teikts. Omerlam.
Lāsts, brālēn, tev, kas mani nogriezi No tīksmā gājuma uz postažu. Ko tagad teiksi? Kur mums mierinājums? Dievs sodi, mūžam ienīdīšu to,
Kas vēl par mierinājumu man teiks — Uz pili iesim sāpju kroni vīt, Kā valdnieks gribu galu sagaidīt. Lai atlaiž ļaudis zemi art un sēt, Kam cerība vēl augļus pieredzēt, — Mums tās vairs nav. Nu, nerunājiet jūs — Ko grozīt katrs padoms veltīgs būs.
Omerls.
Kungs, vienu vārdu.
Ričards.
Divkārt sāpinās Ikviens, kas man vēl glaimot mēģinās. Laist projām ļaudis, lai tie ceļu mītu No manas nakts uz Bolingbruka rītu.
Visi aiziet.