Ienāk Bolingbruks, Omerls, Nortumberlends, Persijs, Ficvoters, Sariļs, bīskaps Karlails, Vestminsteras abats. Citi lordi, heroldi, tiesas sulaiņi
ar Begotu.
Bolingbruks.
Šurp vediet Begotu! Nu, Bēgot, vari izsacīties brīvi, Ko zini tu par Glosternāvi teikt: Kurš sakūdīja mūsu karali, Un kurš šo asinsdarbu paveica?
Begots.
Tad nostādiet man pretī Omerlu.
Bolingbruks.
Nāc, brālēn, šurp un skaties uz šo vīru.
Begots.
Lord Omerl, zinu, jūsu drošai mēlei Derdz noliegt to, ko tā reiz teikusi. Tai laikā, Glosteru kad nokāva, Jūs teicāt: «Lūk, cik gara roka man, Ja tā no rāmā angļu galma sniedz Līdz tēvabrāļa galvai pie Kalē.» Tad pat starp citām runām dzirdēju, — Jūs apņēmāties drīzāk atraidīt
Simttūkstoš kronu nekā ieraudzīt, Ka Bolingbruks nāk atkal Anglijā. Vēl piebildāt, cik lielu svētību Šī jūsu rada nāve atnestu.
Omerls.
Jūs, prinči, cēlsirdīgie augstmaņi, Ko gan man atbildēt šim zemsirdim? Vai savas zvaigznes tādā kaunā likt Un sodīt to kā līdztiesīgu sev? Bet, ja to nedaru, tad būs mans gods Ar melīgajām lūpām apkaunots.
Nomet cimdu.
Lūk, mana ķīla ellē tevi trieks. Tu melo, neģēli! Bet taisnību Ar tavām asinīm es rādīšu. Kaut pārāk zemas tās, lai traipītu Šo manu bruņinieka zobenu.
Bolingbruks.
Lai paliek ķīla, Bēgot, necel to.
Omerls.
No visiem jums, tik vienu izņemot, Lai pats viscēlākais sauc mani cīņā!
Ficvoters.
Ja tava drosme līdzvērtīgu alkst, Še mana ķīla pretī tavējai. Pie saules spozmes, kas pār tevi līst, Es dzirdēju, ka cēlo Glosteru Tu lielījies uz nāvi aizraidījis. To noliegdams, tu melo desmitkārt, Bet ietriekšu šos melus atpakaļ Ar skaudro zobensmaili sirdī tev.
Omerls.
Tev, gļēvul, nepieredzēt tādu dienu.
Ficvoters.
Dievs dod, kaut būtu tā šī pati stunda!
Omerls.
Lai, Ficvoter, tu ellē nolādēts!
Persijs.
Tu melo, Omerl! Sajā apsūdzībā Tā gods ir tikpat tīrs, cik netīrs tavs. Tu vainīgs! Lūk, še ķīlu nometu. Līdz beidzamajam elpas vilcienam To pierādīšu. Cel, ja uzdrīksties!
Omerls.
Ja ne, lai nopūst roka un nekad Vairs neceļ atriebīgo tēraudu Pār spožo bruņcepuri naidniekam.
Cits lords.
Es tevi, zvērestlauzēj, izaicinu, Jo melu klāsts tev sakrājies tik liels, Ka jākliedz tavā nodevēja ausī No ausmas līdz pat rietam. Lūk, kur ķīla. Ja uzdrīksties, tad pieņem divkauju.
Omerls.
Kurš vēl liks pretī? Visus izsaucu! Man vienās krūtīs tūkstoš drosmes mīt, Lai desmittūkstoš tādiem spītētu!
Sarijs.
Lord Ficvoter, es labi atceros, Kad jūs un Omerls toreiz runājāt.
Ficvoters.
Tā ir, jūs arī toreiz bijāt klāt Un līdz ar mani varat liecināt.
Sarijs.
Pie dieva vārda, viss ir samelots!
Ficvoters.
Tu melo, Sarij!
Sarijs.
Negodīgais zēn! Lai guļ šie meli man uz zobena, Līdz piepildīta taisnā atmaksa Un melis pats ar saviem meliem dus Kā zemes klēpī galvaskauss tik kluss. Par zīmi tam es ķīlu nometu, Ja uzdrīksties, tad pieņem divkauju.
Ficvoters.
Tu velti tramdi strauju kumeļu.
Ja elpot drīkstu, dzīvot, ēst un dzert,
Tad drīkstu sastapt klāņos Sarij u,
Lai uzspļautu. Es saku — melo viņš!
Un vēlreiz melo! Lūk, še goda saite,
Ar ko pie barga soda tevi siet.
Kā laimi vēlos es šai pasaulē,
Tā vēlreiz Omerlu es apsūdzu.
Bez tam, kā teica Norfolks — trimdinieks,
Tu aizsūtīji vīrus uz Kalē,
Lai cēlo hercogu tie nonāvē.
Omerls.
Lai uztic ķīlu man kāds goda vīrs. Nav taisnība! Ja Norfolks pārnāktu, Es godu aizstāvēt to izsauktu.
Bolingbruks.
Zem ķīlas visām ķildām jāpaliek, Līdz atsauks Norfolku, un tā tas būs. Tam visas zemes, muižas atdošu, Kaut naidnieks viņš; bet, kad būs atgriezies, Ar Omerlu tam likšu cīnīties.
Karlails.
Šo goda dienu neredzēt nekad. Par Jēzu Kristu trimdā cīnoties, Ir daudzreiz Norfolks, slavā plīvojot, Mums svēto krusta zīmi pacēlis Pret turkiem, pagāniem un saracēņiem. No cīņām noguris, tad Itālijā Viņš apmetās un laipnā Venēcijā Šai jaukai zemei miesas atdeva, Bet garu Kristum, savam vadonim, Zem kura karoga viņš cīnījās.
Bolingbruks.
Kā, bīskap, — vai tad Norfolks nav vairs
Karlails.
Tik tiešām, kā es dzīvoju, mans kungs.
Bolingbruks.
Lai saldais miers tā mīļo dvēseli Uz miera vietu Abramklēpī nes. Zem ķīlas, lordi, strīdiem jāpaliek, Līdz mēs jums cīņas dienu noteiksim.
Ienāk Jorks ar pavadoņiem.
Jorks.
Pie tevis, hercog Lenkaster, es nāku No troņa zaudētāja Ričarda. Viņš labprāt tevi ce] par mantnieku Un liek tev rokā augsto scepteri. Nu tronī kāp no viņa mantotā. Lai ilgi dzīvo Henrijs Ceturtais!
Bolingbruks.
Tad, dieva vārdā, karaļtronī kāpšu.
Karlails.
Dievs pasargi no tā!
Kaut karaļpriekšā slikti jārunā,
Man tomēr taisnība ir jāsaka.
Ja būtu kāds starp mums tik dižciltīgs,
Ka spētu tiesāt augsto Ričardu,
Tam īstā dižciltība mācītu
Sai kauna darbā nepiedalīties.
Kurš pavalstnieks var tiesāt karali?
Un kurš no mums nav viņa pavalstnieks?
Aiz muguras pat zagļus netiesā,
Kaut viņu vaina acīm redzama.
Bet dieva varenības līdzinieks,
Tā virsnieks, sūtnis, vēlēts pilnvarnieks,
Kas svaidīts, kronēts, jau kopš gadiem celts,
Ar pavalstnieku vārdu tiesāts tiks
Un pats nav klāt! Lai pasarg' dievs no tā,
Ja kur starp kristīgajiem augstmaņi
Vēl spētu rīkoties tik zemiski.
Kā pilsonis es saku pilsoņiem
Un droši uzstājos par karali:
Sis jūsu sauktais valdnieks Bolingbruks
Ir tikai zemisks karajnodevējs.
Ja viņu kronēs, tad es paredzu «—
Šo zemi mēslos angļu asinis,
Un nākotne šo darbu apraudās.
Pie pagāniem un turkiem dusēs miers,
Bet šinī miera mītnē negants karš
Ar cilti cilti jauks, ar asnīm asnis.
Tik briesmas, dumpība un izbailes
Šo zemi apsēdīs, lai pārvērstu
Par galvaskausiem klātu Golgātu.
Ja dzimtas starpā naidu saceļat —
Tā būs visdrausmīgākā šķelšana,
Kas šajā posta zemē redzēta.
Vēl centīsimies novērst nelaimi,
Lai vēlāk nenolād mūs pēcteči.
Nortumberlends.
Jūs labi spriežat, ser. Par pūliņiem Jūs apcietinām nodevības dēļ. Lord Vestminster, lai jūsu uzdevums Līdz tiesai viņu labi apsargāt. Vai lordi pieņem pilsoņprasības?
Bolingbruks.
Šurp vediet Ričardu, lai atsakās No troņa visu priekšā. Aizdomas Tad atkritīs.
Jorks.
Es atvedīšu to.
Aiziet.
Bolingbruks
Omerlam un Sari ja m.
Jūs, mani arestētie augstmaņi, Līdz tiesas dienai dodiet drošību.
Karlallam.
Jums maz mēs pateicības parādā Un maz ko turpmāk ceram sagaidīt.
Atgriežas Jorks ar Ričardu un pavadoņiem, kas nes valsts goda zīmes.
Ričards.
Ak, kādēļ mani karaļpriekšā sauc, Pirms karaliskās domas nokratu, Ar kurām valdīju. Vēl īsti neprotu Es glaimot, klanīties un ceļus liekt. Vēl ļaujiet bēdām pamācīt mazliet Man padevību. Ak, es atceros Šo vīru sejas, kas reiz mani bij. Vai dažreiz nesauca tie man: «Urā!» — Kā Jūdass Kristum? Bet no divpadsmit Bij visi uzticīgi tam bez viena, Divpadsmit tūkstošos man nav neviena. Dievs, sargi karali! Kurš sacīs āmen? Es reizē mācītājs un ķesteris? Dievs, sargi karali, kaut es tas neesmu, Un āmen, ja vēl esmu dieva priekšā. Teic, kādā lietā esmu šurpu saukts!
Jorks
Lai darītu no laba prāta to, Ko spēku pagurums tev darīt liek, Un atteiktos no kroņa un no valsts Par labu Bolingbrukam.
Ričards.
Šurp sniedziet kroni. Brālēn, saņem to — Šai pusē mana, otrā — tava roka. Nu zelta kronis līdzīgs dziļai akai, Ko sasaistīti spaiņi piepilda, Kur tukšais augšup traucas dejodams, Bet pilnais smagi lejup grimst un zūd. Šis asru pilnais spainis esmu es, Kas, bēdas dzerdams, tevi augšup nes.
Bolingbruks.
Man likās, labprāt atsakāties jūs.
Ričards.
No kroņa — jā, bet bēdas manas būs. Nu jūsu varā mana valsts un viss, Tik bēdas ne, tām pats es karalis.
Bolingbruks.
Ar kroni daļu rūpju dodat mums.
Ričards.
Man netop mazāk to, kaut vairāk jums. Man rūp, lai manas vecās rūpes zūd, Bet jums — kā jaunas rūpes varat gūt, Bet raizes līdz ar kroni atdotas Pie manis vēl un vēlreiz atgriežas.
Bolingbruks.
Vai gribat jūs no kroņa atteikties?
Ričards.
Jā, nē, nē, jā, nekas es neesmu. Lai iznāk «jā», es «nē» vairs neteikšu Nu skatiet, kā es sevi nokauju: So smago svaru atdod mana galva Un roka nevarīgo scepteri, Sirds noliek karalisko lepnumu, Ar paša asrām nomazgāju mirres, Ar paša rokām kroni atdodu, Ar paša elpu raisu zvērestus, Ar mēli svēto varu noliedzu, No karaļgreznības es atsakos, No manām muižām, rentēm, nodokļiem Un lēmumus un aktus atsaucu. Dievs, piedod tiem, kas lauza zvērestu, Un pasargi, lai vēlreiz nelauztu. Es tukšs. Nekas lai mani neskumdē. Tu bagāts. Tevi viss lai iepriecē. Tev ilgu mūžu Ričardkrēslā būt, Bet Ričardam drīz zemes klēpī grūt. Lai dzīvo Henrijs, mūsu karalis! — Tā Ričards sauc, kas reiz še valdījis. Daudz gadu, saules dienām pārpilnu, Lai dievs tev dod! Kas vēl nu atliktu?
Nortumberlends,
sniegdams papīru.
Nekas. Tik pašam jānolasa būs, Ko noziegušies personīgi jūs Un līdz ar saviem kalpiem zemiski Pret angļu labklājību veikuši. Lai atzīstoties ļaudīm rādītu, Ka jūsu atcelšana pelnīta.
Ričards.
Vai man tas jādara un jāraisa Šo manu neprātību kļūmais režģis? Ja būtu tavu grēku saraksti, Nortumberlend, vai nekaunētos tu
Tik dižā pulkā viņus nolasīt?
Tur briesmīgs pants tev būtu jāatrod:
Par kādu karali, ko nogāza,
Un lauztu zvērestu, kas aptraipīts
Un nolādēts ir debess grāmatā.
Bet jūs, kas ziņkārīgi skatāties,
Kā mani dzen mans posts, kaut dažs no jums,
Tāpat kā Pilāts, rokas mazgājat
Un viltus līdzjūtību izrādāt.
Jūs tomēr mani krustam nodevāt,
Šo grēku ūdens nevar nomazgāt!
Nortumberlends.
Kungs, beidziet reiz un lasiet sarakstu!
Ričards.
Man acis asarās, es neredzu, Bet sājā valgme tomēr netraucē Šeit nodevēju pulku saskatīt. Bet, ja es pats uz sevi paraugos, Tad redzu — nodevējs es līdz ar tiem, Jo labprātīgi esmu piekritis, Lai karaliskās miesas izģērbtu, Lai spēks top vājš un slava pazemota, Un majestāte paliek vienkāršs kalps.
Nortumberlends. Mans kungs!
Ričards.
Ne tavs, ne cita kungs, tu zaimotāj! Man nav vairs vārda, nav vairs titula, Pat kristīts vārds, pat tas ir pazudis, Tas nozagts man. Ak melnā nediena, Jau tik daudz ziemu man aiz muguras, Un nu es nezinu, kā jāsaucas. Kaut būtu smieklīgs sniega karalis, Tad, Bolingbruka saulē stāvēdams, Es sīkās ūdens lāsēs izkustu.
Ak valdniek labais, valdniek varenais, Kaut tavā spēkā labuma vēl maz, Ja Anglijā mans vārds kaut ko vēl spēj, Lai tūdaļ pagādā man spoguli, — Es gribu redzēt, kāds ir karalis, Kas savu dižciltību zaudējis.
Bolingbruks.
. Lai aiziet kāds un atnes spoguli.
Kalps aiziet.
Nortumberlends.
Pirms atnes, izlasiet šo papīru.
Ričards.
Tu, sātan, moci mani jau pirms elles!
Bolingbruks.
Lai paliek tagad, lord Nortumberlend.
Nortumberlends.
Bet pilsoņi būs neapmierināti.
Ričards.
Gan tiks i tiem, jo diezgan lasīšu,
Kad aplūkošu īsto grāmatu,
Kur manu grēku saraksts — tas es pats.
Atgriežas kalps ar spoguli.
Dod spoguli, lai varu izlasīt! Tik vien vēl dziļas grumbas? Bēdas cērt Man sejā cirtienu pēc cirtiena Un nav to ievainojušas vēl dziļāk? Ak spogul glaimīgais, tu mani vil Kā laimes dienu biedri. Vai šī seja Reiz tik daudz vīru savā pajumtē Ik dienas turēja? Vai šī bij tā, Kur jāmiedz acs, kā saulē veroties? Vai tā, kas tik daudz aplamību vieda,
Līdz beidzot pārspēja to Bolingbruks? Tik nīcīgs mirdzums šinī sejā spīd, Tikpat cik nīcīga ir pati seja.
Nosviež spoguli zemē.
Simt lauskās sadrupusi tur tā guļ. Lūk, klusais valdniek, spēles mācība — Cik ātri bēdas seju izposta.
Bolingbruks.
Nē, jūsu bēdu ēna postīja Tik jūsu sejas ēnu.
Ričards.
Vēlreiz teic — Tik manu bēdu ēna! Ha! Nu, lūk! Tas taisnība — man bēdas iekšā grauž, Un manu sāpju ārējs izpaudums Ir neredzamo bēdu atēna, Kas izmocītā sirdī klusi briest. Tur viņu būtība. Es pateicos Par tavu karalisko cēlumu — Tu devi manām raudām iemeslu Un mācīji to apraudāt. Vēl lūdzu Tik vienu, tad es netraucēšu vairs. Vai es to dabūšu?
Bolingbruks.
Teic, krietno brālēn!
Ričards.
Es esmu varenāks par karali: Kad biju valdnieks, tad man glaimoja Tik pavalstnieki, nu es pavalstnieks, Man glaimo pats visaugstais karalis. Ja es tik liels, tad nenākas man lūgt.
Bolingbruks. Nu, prasi!
Ričards.
Bet vai es to dabūšu?
Bolingbruks.
Tu dabūsi. Ričards.
Tad atļaujiet man iet.
Bolingbruks. Uz kurieni?
Ričards.
Vienalga, tik lai neredzētu jūs.
Bolingbruks.
Lai daži aizvāc to uz Taueru.
Ričards.
Ak debess! Aizvākt? Aizvācēji, kas Uz augšu tiek pēc karaļkrišanas.
Karalis Ričards, daži lordi un sargs aiziet.
Bolingbruks.
Mēs savu kronēšanu noliekam Uz trešdienu, tad esiet gatavi.
Visi aiziet, Izņemot bīskapu Karlallu, Vestminsteras abatu un Omerlu.
Abats.
Se vaidu pilnu ainu redzējām. Karlails.
Tie vaidi vēl tik nāks, un tiem, kas dzims, Kā dzelksnis ass šī diena krūtīs grims.
Omerls.
Vai tēvi nezin padomu še dot, No šāda kauna valsti atbrīvot?
Abats.
Pirms brīvi savas domas izsaku, Jums jāpieņem ir sakraments par to, Ka ne vien slēpsiet manu nodomu, Bet arī pildīsiet, ko nolemšu. Es redzu, jūsu pieri īgnums sedz, Sirds bēdu pilna, acis asarās. Pie azaida jums plānu atklāšu, Kas sola mums vēl gaišu rītdienu.
Visi ulzlet.