Iela uz Taueru. Uznāk karaliene ar galma dāmām.
Karaliene.
Te valdnieks nāks, šis ir tas sāpju ceļš Uz drūmo torni, ko reiz Cēzars cēlis. Tā krama klēpim lepnais Bolingbruks Par cietumnieku manu draugu dod. Te atpūtīsimies, ja vien šai zemē Vēl atpūta var būt tās karalienei.
Uznāk Ričards ar sargu.
Bet klusu, lūk, nē, labāk neskatiet — Kā novītis ir manas dvēsles zieds. Kā rasa izlīstiet aiz žēluma, Kas mīlas asrām viņu spirdzina. Tik tuksnesis, kur stāvējusi Troja, Tik atmiņa kā sena kapvieta, Ne Ričards vairs. Ak skaistā viesnīca, KādēJ tu kļuvi bēdu mājvieta, Bet prieks un laime krogā viesojas?
Ričards.
No bēdām vaļā raisies, skaistule, Tā nedari, ka drīzāk nāk mans gals, •— Un bijušo par sapni uzskati, No kura mostot sevi ieraugām. Es patiesībā esmu postam brālis,
Un posts un es — līdz nāvei vienoti. Steidz tu uz Franciju un ieslēdzies Tur svētā klosterī. Ar svētu dzīvi Mums aizsaulē ir kronis jāatgūst, Ja šeit virs zemes bija lemts tam zust.
Karaliene.
Vai tā tev skats un prāts ir pārvērties? Vai Ričards kļuvis vājš? Vai Bolingbruks Tev jēgu ņem un sirdī iespiežas? Uz priekšu mirstošs lauva ķetnu stiepj, Ja cita nav, tad zemi dusmās plēš, Ka uzveikts tas. Vai tu kā skolnieks gribi Nu kautri saņemt sodu, rīksti skūpstīt Un pazemīgi dusmu priekšā līst, Kas esi lauva, zvēru karalis?
Ričards.
Jā, zvēru gan, ja nebijis tas tā, Vēl laimīgs valdītu pār cilvēkiem. Tu, labā, steidzies prom uz Franciju, Par mani domā kā par mirušu Un kā pie nāves gultas atvadies. Pie uguns sēžot ziemas vakaros, Tu veciem labiem ļaudīm stāstīt liec Par vaidu pilniem laikiem senatnē. Tad, labu nakti sakot, savukārt Tiem manu bēdu dzīvi izstāsti Un raudošus tos gulēt aizvadi. Lai bezjūtīgās, cietās pagales Cieš līdzi tavai skumjai valodai, Un, sēros ogļu tērpos ģērbušās, Tās uguni aiz žēlām izraudās Par karali, kas troni zaudējis.
Uznāk Nortumberlends un pavadoņi.
Nortumberlends.
Kungs, Bolingbruks ir prātu grozījis — Jums jātiek Pamfretā, ne Tauerā.
Un, kundze, ari jums ir pavele — Jums steigšus jādodas uz Franciju.
Ričards.
Nortumberlend, tu pakāpes, pa kurām Kāpj augšā manā tronī Bolingbruks. Nav tālu laiks, kad būs jau izaudzis Un strutains uztrūks grēka augonis. Ja valsti pārdalītu Bolingbruks, Tu domātu, ka puse tev par maz, Jo tu tam palīdzēji visu gūt. Un Bolingbruks par tevi domās tā: Tu proti uzcelt viltus karaļus, Gan pratīsi, ja tevi aizvainos, No viltus ceļā gūtā troņa gāzt. Tā jūsu mīlestībā bailes dzims Un bailēs naids, kas jūs no briesmām drīz Ar nopelnītu nāvi atpestīs.
Nortumberlends.
Par saviem grēkiem atbildēšu pats. Nu, atvadieties, tūdaļ jāšķiras!
Ričards.
Tad divkārt cilvēki man šķirties liek Un salauž divkārtēju laulību, Kas vienoja ar kroni un ar sievu.
Karalienei.
Ar skūpstu atraisīsim zvērestu,
Bet nē, ar skūpstu tas reiz apstiprināts.
Nortu mberlendam.
Šķir mūs, Nortumberlend! Mans ceļš nu ies Uz ziemeļiem, kur sals un slimības, Bet manai sievai turp, no kurienes Kā jaukais maijs reiz nāca karaliene, Kas atstāj mūs kā īsa ziemas diena.
Karaliene.
Vai visam gals? Vai tiešām jāšķiras?
Ričards.
Jā, draugs, no rokas roka, sirds no sirds. Karaliene.
Dzen abus trimdā, valdnieks nāks man līdz.
Nortumberlends.
Tas nebūs visai gudri izdarīts.
Karaliene.
Kurp dosies viņš, ļauj sekot man tā pēdās. Ričards.
Kur divi kopā raud, ir vienas bēdas. Tu raudi tur, še raudās mana sirds, Es labāk tāls tev nekā tuvs un šķirts. Ar elsām ceļu mēri, es ar gaudām.
Karaliene.
Man garāks ceļš un vairāk laika raudām.
Ričards.
Ik soli īsā gaitā izvadot,
Sirds smagums liks man ceļu divkāršot.
Nāc aši, slēgsim bēdu derību,
Lai bēdu kausu mūžam iegūtu.
Skūpsts lūpas slēgs, un būsim šķirti mēs,
Tik vienam otra sirds vēl piederēs.
Saskūpstās.
Karaliene.
Ņem savu atpakaļ, jo neder tā, Ka manas žēlabas to nomaitā.
Atkal saskūpstās.
Draugs, ej, es savu sirdi saņemu, Lai rūgtās asarās to salauztu.
Ričards.
Tā vilcinoties bēdas vairāk grauž — Ardievu, pārējo lai sāpes pauž!
Visi aiziet.