Ienāk Jorks ar hercogieni.
Hercogiene.
Jūs solījāties visu pastāstīt, Bet raudas nelāva jums turpināt Par radu atgriešanos Londonā.
Jorks.
Jā, kur es paliku?
Hercogiene.
Tai skumjā vietā, Kur nelgu rokas Ričardam uz galvas No logiem saslaukas un pīšļus svieda.
Jorks.
Kā es jau teicu, lielais Bolingbruks
Tad kāpa straujā, ugunīgā zirgā,
Kam lepnais jātnieks, likās, nebij svešs,
Un lēni, cienīgi viņš sāka jāt.
«Dievs, sargi Bolingbruku!» visi kliedza,
Man likās pat, ka logu rūtis kliedz,
Jo alkatīgām acīm jauns un vecs
Caur logu ailām viņā skatījās.
Un, greznā svētku rotā tērpušās,
Man šķita, pašas māju sienas sauc:
«Sveiks, Bolingbruk, lai tevi sargā dievs!» Viņš, neapsegto galvu klanīdams, Par zirga kaklu zemāk noliecies, Tik teica: «Pateicos jums, tautieši!» Un tā viņš visu ceļu darīja.
Hercogiene.
Bet nelaimīgais Ričards? Kā tad viņš?
Jorks.
Kā teātrī, kur kūtrā publika, Kad cienīts artists atstāj skatuvi, Pret jauno uznācēju nevēršas, Un viņa teksts tai liekas garlaicīgs — Tā kūtri šķielēja uz Ričardu. «Dievs, sargi to!» neviens tam nesauca, Tā pārnākšanu līksmi neapsveica, Uz galvas kaisīja tam saslaukas, Ko viņš ar klusām skumjām nokratīja. Tam sejā smaids ar asrām cīnījās, Šie pacietīgo skumju liecnieki. Ja sirdis nebūtu tik dzelžainas, Tām lūdzjūtībā būtu jāizkūst, Pat mežonim bij jāiežēlojas. Bet tā ir nolēmušas debesis, Un viņu gribai pakļaujas it viss. Es Bolingbrukam devu zvērestu Un turpmāk viņa varu atzīstu.
Ienāk Omerls.
Hercogiene.
Tur nāk mans dēls Omerls.
Jorks.
Viņš nav vairs tas. Viņš savu titulu ir zaudējis, Jo tuvu draudzējies ar Ričardu, Jums tagad jāsauc to par Ratlendu. Es mūsu parlamentā galvoju, Ka jaunam kungam būs viņš uzticīgs.
Hercogiene.
Sveiks, dēls! Teic, kādas vijolītes Sī jaunā pavasara klēpī zied!
Omerls.
Es nezinu, gar tām man daļas nav, Es nevēlos par vijolīti kļūt.
Jorks.
Sai jaunā pavasarī turies tā, Lai nenoplūktu tevi nelaikā. Vai Oksfordā arvien vēl turnīri?
Omerls.
Jā gan, mans kungs. Cik zinu, vēl arvien. Jorks.
Es domāju, tu gribi doties turp. Omerls.
Tāds ir mans nodoms, ja vien dievs tā lems. Jorks.
Kas tas par rakstu tavā azotē? Ko nobāli? Dod man to izlasīt!
Omerls.
Tur nav nekā.
Jorks.
Nu tad var parādīt, Es mierā nelikšos, ļauj apskatīt!
Omerls.
Mans kungs, es lūdzu piedošanu jums. Šai lietai maza nozīme, bet man Ir iemesli to citam nerādīt.
Jorks.
Bet man ir iemesli to apskatīt! Es baidos, baidos …
Hercogiene.
Ko jūs baidāties? Tā parādzīme būs, kas izdota Par jaunu tērpu svētku svinībām.
Jorks.
Kā? Pats sev parādrakstu izdevis, Kas viņu saista? Sieva, vai tev prāts?
Omerlam.
Zēn, rādi šurp to rakstu!
Omerls.
Es lūdzu, piedodiet, to nedrīkstu! Jorks.
Es mierā nelikšos, dod šurp, es saku!
Izrauj Omerlam papīru un lasa to.
Ak, nodevība! Vergs un neģēlis!
Hercogiene.
Ak, paskaidrojiet, kungs, kas noticis!
Jorks.
Hei, vai tur ir kāds?
Ienāk kalps.
Zirgu apseglo! Ak žēlīgs dievs, kāds zemisks nodevējs!
Hercogiene.
Kungs, sakiet jel — kas ir?
Jorks.
Surp zābakus un zirgu apseglo!
Kalps aiziet.
Pie goda vārda un pie dzīvības, Es nodošu šo nelieti!
Hercogiene. Kas noticis?
Jorks.
Jel stāvi klusu, muļķe!
Hercogiene.
Nē, Omerl, saki man, kas noticis!
Omerls.
Ak, nomierinies, māt! Tur nav nekā, Tik man ar dzīvību būs jāmaksā.
Hercogiene. Ar dzīvību!
Jorks.
Nes zābakus, man jāredz karalis!
Ienāk kalps ar zābakiem.
Hercogiene.
Sit viņu, zēn, tu esi apstulbis.
Kalpam.
Prom, nelieti, man acīs nerādies!
Kalps aiziet.
Jorks.
Dod zābakus, es saku!
Hercogiene.
Ak mans dievs! Ko tagad, Jork, tu taisies padarīt! Tu dēla vainu noslēpt negribi. Vai mums ir vēl kāds dēls? Vai varēs būt? Mans dzemdēšanas laiks jau pagājis. Tu gribi mana mūža augli ņemt Un skaisto mātes vārdu nolaupīt! Vai viņš nav līdzīgs tev? Vai nav tavs dēls?
Jorks.
Vai, neprātīgā sieva, gribi slēpt Šo sazvērnieku tumšos nolūkus? Tie svēto sakramentu pieņēmuši Un solījušies, dodot parakstu, Ka Oksfordā tie nokaus valdnieku.
Hercogiene.
Viņš paliks šeit, es viņu ieslēgšu, Viņš neņems dalību.
Jorks.
Ej, muļķe, nostl To atmaskošu, kaut ar viņš mans dēls Vai desmitkārt!
Hercogiene.
Ja būtu vaidējis Tu viņa dēļ, tad vairāk justu līdz. Es saprotu, tu domā, Jork, ka es Tev uzticīga neesmu bijusi, Ka viņš ir bastards, ne tavs miesīgs dēls. Mans mīļais vīrs, mans Jork, tā nedomā — Viņš ir tik līdzīgs tev, cik vien var būt, Bet nelīdzinās maniem radniekiem, Un tomēr es to mīlu.
Jorks.
Nost no ceļa!
Aiziet.
Hercogiene.
Tam pakaļ, Omerl! Viņa zirgā kāp Un steidz, ka pirmais tiec pie karaļa, Lūdz žēlastību, pirms tu apsūdzēts! Es arī došos turp, kaut neesmu jauna, Bet tikpat ātri ceru jāt kā Jorks, Pie Bolingbruka kājām gulēšu, Līdz tevi apžēlos. Nu steigsimies!
Abi prom.