Ienāk Bolingbruks, Persijs un citi lordi.
Bolingbruks.
Kas zin, kur ir mans palaidnīgais dēls?
Trīs mēnešus to neesmu redzējis.
Ja mums kāds slogs var uzkrist, tas ir viņš.
Mēs vēlētos, lai kāds to sameklē, Pa krogiem pataujājot Londonā, Kā runā, viņš ikdien tur piemītot, Ar izlaidīgiem biedriem dzīrojot, Pat tādiem, kas uz šaurām takām stāv, Kas sargus sit un apzog ceļotājus. Bet viņš, šis lutinātais pārgalvis, Tik izlaidīgu bandu atbalstīt Par savu godu tur.
Persijs.
Kungs, aizvakar es princi redzēju
Un teicu tam par svētkiem Oksfordā.
Bolingbruks.
Un ko uz to tev atteica šis frants?
Persijs.
Viņš sacīja, ka goda ķīlai tas No kādas ielasmeitas paņemšot Tās nosmulēto cimdu un pēc tam No segliem celšot katru pretnieku.
Bolingbruks.
Cik bezkaunīgs, tik pārdrošs, bet caur to, Es redzu, uzdzirkst labas cerības, Kam vīra gadi nobriest ļaus. Kas tur?
Iesteidzas Omerls.
Omerls.
Kur karalis?
Bolingbruks.
Kas lēcies brālēnam, Ka viņš tik satraukts apkārt lūkojas?
Omerls.
Lai dievs jūs sarga! Lūdzu, majestāt, Ar jums zem četrām acīm parunāt!
Bolingbruks.
Tad ejiet, atstājiet mūs vienus še.
Persijs ar lordiem aiziet.
Nu sakiet, brālēn, — kas tad ir ar jums? Omerls,
nomezdamies ceļos.
Lai mani ceļi zemē sakņotos Un mēle pieliptu pie aukslējām, Ja teikšu ko, pirms esmu apžēlots.
Bolingbruks.
Vai grēks tev nodomāts vai izdarīts? Ja pirmais, tad, lai gūtu draudzību, Lai cik tas smags, to labprāt piedodu.
Omerls.
Tad Jauj man durvis apgriezt atslēgu, Lai nenāk kāds, pirms visu izstāstu.
Bolingbruks.
Lai notiek, kā tu vēlies.
Omerls aizslēdz durvis.
Jorks
aiz durvīm.
Mans valdniek, atver durvis! Uzmanies, Jo tur pie tevis ir kāds nodevējs!
Bolingbruks,
izraudams zobenu.
Tu man vairs nekaitēsi, neģēli!
Omerls.
Jel atriebēja roku atturi, Jo baidīties tev nav vairs iemesla.
Jorks
aiz durvīm.
Jel atver, valdniek, stūrais pārdrošniek, Vai man būs pieklājība jāaizmirst? Ja neatvērsi, izlauzīšu durvis!
Bolingbruks atslēdz durvis un pēc tam atkal aizslēdz.
Ienāk Jorks.
Bolingbruks.
Kas ir jums, tēvoc? Elpu atvelciet Un stāstiet, cik jau tuvu briesmas draud, Lai apbruņojamies tās sagaidīt.
Jorks,
sniegdams papīru.
So rakstu lasot, zināsi tūlīt, Ko man aiz steigas grūti izsacīt.
Omerls.
Kad lasi, atceries, ko solīji. Es nožēloju, izlaid manu vārdu, Jo sirds man nav ar roku vienota.
Jorks.
Tās vienojās, kad parakstīji šo, Ko izrāvu no tavas azotes! Tik bailes liek tev visu nožēlot! To, valdniek, nesaudzē, jo saudzība Var kļūt par čūsku, kas tev sirdī dzeļ.
Bolingbruks.
Ak, sazvērnieku plāni pārdrošie! Ak, nodevīgā dēla krietnais tēvs! Tu sudrabtīrs un nesaduļķots strauts, Pa dūņu pilnu gultni tecēdams, Tavs dzidrais ūdens tagad piegānīts. Tavs lielais krietnums tev par ļaunu nāk, Bet tēva skaidrā sirds še atvaino Tā negodīgā dēla nāvesgrēku.
Jorks.
Mans tikums apsedz viņa negodu,
Un manu godu izšķiež viņa kauns —
Kā žūpas — dēli skopā tēva zeltu.
Mans gods būs dzīvs, ja viņa negods mirs,
Ja ne, tad kaunā mana dzīve irs.
Man nāvi spried, ja viņu saudz tavs prāts, —
Dzīvs nodevējs, bet taisnais notiesāts.
Hercogiene
aiz durvīm.
Še sieviete, kas tevi auklēja! Jel atver, runā, žēlo ubadzi, Kas vēl nekad nekā nav lūgusi.
Bolingbruks.
Lūk, mainās skats, no drāmas iznāk še Nu spēle «Karalis un ubadze».
Omerlam.
Mans Jaunais brālēn, laidiet iekšā to, Jo jūsu dēj še viņa ubago.
Jorks.
Ja piedos katram, kas vien aizlūgt nāks, Tāds grēku koks tiks vēl jo raženāks. Griez trūdu zaru nost, tas vesels kļūs; Ja ne, tad visam bojā jāiet būs.
Ienāk hercogiene.
Hercogiene.
Kungs, neuzticies tam! Šis cietsirdis Ne dēlu, nedz ko citu mīlējis.
Jorks.
Kas tev še, neprātīgā, meklējams? Vai vēl pie krūts šis viltnieks barojams?
Hercogiene,
nomezdamās ceļos. Ak, žēlojiet! Es, valdniek, lūdzu še!
Bolingbruks.
Jel piecelieties, krustmāt!
Hercogiene.
Nē, vēl ne. Es mūžam gribu tā uz ceļiem būt, Neviena laimes brīža neiegūt. Tu vienīgais man vari prieku dot Un maldījušos zēnu apžēlot.
Omerls.nomezdamies ceļos. Es mātei līdzi ce|os nometos.
Jorks,
nomezdamies ceļos.
Es pretī abiem loku savējos. Tev slikti ies, ja viņu žēlosi!
Hercogiene.
Jel paraugies, viņš nelūdz nopietni. Vai bēdīgs Jorks, vai acis asarās? Mums sirdīs, tam tik lūpās lūgšanas. Viņš lūdzas tā, lai tiktu noraidīts, Mums sirds un prāts, un dvēsle lūdzas līdz, Tā gurdie ceļi labprāt pieceltos, Mēs lūgsim, kaut mums zemē sakņotos. Par izlikšanos viņa lūgsna kļūst, No mūsu — dedzība un cieņa plūst. Tā lūgumu ir mūsējs pārlūdzis, Ak, žēlo to, kas ir to pelnījis!
Bolingbruks.
Jel, krustmāt, celieties!
Hercogiene.
Ne «celieties»! Bet «piedots» saki, tad tik «celieties»! Ja aukle būtu es, tad mācītu Tev pirmo vārdu šļupstēt — «piedodu». Nekad vēl vārds nav ticis gaidīts tā. Teic, žēlsirdība pamācīs tev, kā. Kaut īss, tad tomēr salds ir vārdiņš šis, Visskaistākais, ko teikt var karalis.
Jorks.
Kungs, teic kā franči — pardonnez moi.
Hercogiene.
Lai piedošana pati sevi liedz? Ak bargais vīrs, tik nežēlīgs un ciets, Tu pašu vārdu pretī vārdam liec? Es franču vārdus izšķirt nevaru, Teic «piedots», kā pie mums to sacītu. Teic vārdos to, kas tavās acīs mirdz, Un uzklausi, ko runā tava sirds, Kad, mūsu žēlās lūgsnas uzklausot, Tā piedot vēlētos un apžēlot.
Bolingbruks.
Jel, krustmāt, celieties!
Hercogiene.
Tas vēl nav viss. Es gaidīšu, līdz būsi piedevis.
Bolingbruks.
Es piedodu, un man lai piedod dievs!
Hercogiene.
Lai slavēts celis, ceļos nometies! Es bailēs drebu, vēlreiz atkārto, Ja reizi piedod, divreiz saki to .. .
Bolingbruks.
No sirds es piedodu.
Hercogiene.
Pats dievs un kungs virs zemes esi tu!
Bolingbruks.
Bet sazvērnieku bandas neliešiem, Šim abatam un visiem pārējiem Lai negals mīšus min uz papēžiem. Uz Oksfordu mēs vīrus sūtīsim Un visur nodevējus dzenāsim. Es zvēru, tie vairs ilgi nedzīvos,
uil
Bet mirs, kad zināšu, kur meklēt tos. Sveiks, tēvoc! Sveiki, brālēn, topi cēls, Ir glābis tevi mātes lūgums kvēls.
Hercogiene.
Nāc, dievs lai tevi jaunu dara, dēls.
Visi aiziet.