Ienāk karalis Ričards.
Ričards.
Es prātā salīdzināt gribēju
Ar pasauli šo manu cietumu,
Bet pasaule ir ļaudīm pārpilna,
Un šeit. tik viena nieka radība, —
Tad nevar to, bet tomēr centīšos.
Lai smadzenes ir manas dvēsles vīrs,
Bet dvēsle — sieva, abi kopā tie
Tad radīs prātojošu domu cilti,
Kas apdzīvos šo mazo pasauli,
Būs gražīgas, tāpat kā cilvēki,
Jo apmierinātus še nesastop.
Pat domas cēlākās jeb «garīgās»,
Pat tās aizvien ar šaubām sajauktas,
Un svētiem tekstiem pretī tekstus liek,
Kā: «Laidiet bērniņus pie manis», bet:
«Tik grūti iekļūt debesvalstībā
Kā izlīst kamielim caur adataci».
Uz brīnumainām lietām, kā arvien,
Sniedz lepnās domas, — kā man izplēsties
Ar nagiem cauri cietam akmens žogam
Un pusgruvušās cietumsienas graut, —
Tās mirst aiz lepnuma, kad nespēj to.
Un padevības domas sevi māna,
Ka tās ne pirmās, nedz ar pēdējās,
Ko likten's licis savā verdzībā,
Kā bluķos likti muļķa ubagi,
Kas nekaunas, jo — citiem ies tāpat.
Tiem šajās domās mierinājums tas:
Likt pašu likstas citiem mugurās,
Kas agrāk līdzīgi ir cietuši.
Tā viens es daudzus ļaudis tēloju,
Kas visi kurn. Es brīžam karalis,
Tad nodevība liek man vēlēties,
Kaut ubags būtu es, un tas tad esmu, Bet uzmācas man posts un pārliecina, Ka labāk būt par karali. Un, lūk, Es atkal karalis, tad atceros, Ka Bolingbruks ir mani nogāzis, Un topu par neko. Bet, lai vai kas Es būtu, kas tik cilvēks vien var būt, — Neviens nav mierā ne ar ko, līdz pats Top par neko. Vai dzirdu mūziku?
Mūzika.
Hei, takti! Rūgtas saldās skaņas top, Ja samēru un takti neietur; Tāpat ir mūsu mūža mūzikā. Šeit es ar smalku dzirdi saklausu, Ja taktī kļūdas, noskaņota stīga, Bet manas valsts un laika saskaņā Es nekārtīgo ritmu nejutu. Laiks, ko es izšķiedu, nu mani šķiež, Es esmu kļuvis viņa pulkstenis. Kā sekundes man skumjās domas tikšķ Un acu ciparnīcu atmēro, Kur pirksts arvien ir vērsts kā rādītājs, No acīm slaukot rūgtās asaras. Bet sitieni, kas stundas pavēsti, Man, žēli vaidot, pašā sirdī sit Kā pulksteņzvanā. Asras, elsas, vaidi Man rāda stundas, minūtes, bet laiks Tik ātri Bolingbruka līksmē trauc, Bet es kā pulksteņvīriņš blēņojos. Kaut rimtu mūzika, tā prātu jauc, Gan muļķiem atdodot tā sajēgu, Bet mani, gudro, dara pamuļķu. Lai tomēr svētīts tas, kas sūta to, — Tā mīlu pauž, bet mīla Ričardam Ir dārgums rets šai naida pasaulē.
Ienāk staļļa puisis.
Puisis.
Sveiks, karaliskais princi!
Ričards.
Paldies, mans augstais pēr! Bet es un tu Mēs neesam ne plika graša vērti. Kas esi tu un kā še iekļuvi, Še iekļūst vienīgi tas īgnais suns, Kas pamet ēsmu manai nelaimei.
Puisis.
Par staļļa puisi kalpoju, kad tu Vēl valdīji. Nu, dodamies pie Jorka, Ar pūlēm izdabūju atļauju Vēl vecā kunga sejā palūkot. Kā sirds man sažņaudzās, kad redzēju Tur kronēšanas dienā Londonā, Kā Bolingbruks ar tavu bēri jāj — To zirgu, kuru bieži jāji tu, Un es to audzēju un apkopu.
Ričards.
Ar manu bēri jāja? Saki, draugs, — Kā tas zem viņa soļoja?
Puisis.
Tik lepni, it kā bruģi nicinātu. Ričards.
Kā? Lepojās tas Bolingbruku nest? Šis lops no karaļrokas ēda maizi, Šīs rokas glāsts tam ļāva lepnam būt! Vai nepakrita viņš — jo lepnais krīt — Un nenolauza kaklu viltniekam, Kas lepni sēdēja tam mugurā? Ak, piedod, zirgs! Kādēļ man tevi rāt? Tu esi radīts klausīt cilvēkiem Un dzimis nest. Es nepiedzimu tāds,
Bet nastu nesu it kā ēzelis, Ko piešo, dzen un moka Bolingbruks.
Ienāk uzraugs ar bļodu rokā.
Uzraugs
staļļa puisim.
Nu pietiek, puisi, taisies projām drīz! Ričards.
Ja mani mīli, ej, kaut laiks bij īss. Puisis.
Ko mēle nedrīkst teikt, lai runā sirds.
Aiziet.
Uzraugs.
Kungs, vai jums labpatiktu iebaudīt? Ričards.
Tu pirmais nogaršo, kā parasti. Uzraugs.
Es nedrīkstu, sers Ekstons aizliedza, Nesen še ieradies no karaļa.
Ričards.
Pie velna karali un tevi līdz!
Man pietiek, man jau sen līdz kaklam viss!
Sit uzraugu.
Uzraugs.
Ak, glābiet, palīgā!
Ienāk Ekstons ar apbruņotiem kalpiem.
Ričards.
Kas tas? Vai pašas nāves uzbrukums? Tu, blēdi, pats man nāves rīku sniedz!
Izrauj kādam kalpam cirvi un nosit viņu. 463
Ej, ellē kādu vietu aizpildi!
Viņš nosit vēl otru, tad Ekstons notriec Ričardu zemē.
Tu degsi nedziestošās ugunīs,
Jo svēto zemi es traipījis
Un izlej karaliskās asinis!
Gars trauc uz debestroni ceļu šķirt,
Bet miesas graustam lejup grimt un mirt.
Mirst.
Ekstons.
Tam drosme bij un karaļasinis,
Ko izlēju. Kaut labi beigtos viss,
Jo velns, kas teica man — šis darbs būs labs,
Nu čukst, ka ellē pierakstīts tas taps.
Es karalim šīs miesas gribu nest,
Bet pārējos jūs varat bedrē mest.
Aiziet.