Ienāk karalis Ričards un Džons Gaunts ar citiem augstmaņiem un
pavadoņiem.
Ričards.
Džon Gaunt, mans vecais krietnais Lenkaster! Vai savu drošo dēlu atvedi, Kā pienākums un zvērests tevim liek, Lai atkārto viņš bargo apsūdzību, Kur hercogs Norfolks tika apvainots, Mums toreiz nebij laika uzklausīt.
Gaunts.
Jā gan, mans kungs.
Ričards.
Tad saki man — kas viņam padomā? Vai neapsūdz viņš sena naida dēļ Vai arī pamatoti uzbrūk tam Kā nodevējam lojāls pavalstnieks?
Gaunts.
Cik spēju izdibināt par šo strīdu — Te sena naida nav, tik nojauta, Ka apdraudēta jūsu augstība.
Ričards.
Saukt abus šurp, lai vaigu vaigā tiekas, Lai acs pret aci niknie pretnieki, Tad dzirdēsim tos brīvi runājam.
Daži galminieki aiziet.
Šie abi augstprāši aiz naida sūra Kā uguns ātri, vētraini kā jūra.
Ienāk Bolingbruks un Moubrejs.
Bolingbruks.
Lai daudzus gadus dzīvo laimīgi Mans žēlīgais un augstais pavēlnieks!
Moubreļs.
Lai katra diena laimes pārpilna, Līdz kamēr debess, apskauzdama zemi, Pin nemirstību jūsu vainagā!
Ričards.
Paldies! Bet, kā to rāda jūsu strīds,
Ka vainojat viens otru nodevībā,
Tad viens no jums tik pieglaimoties grib.
Teic, brālēn Herford, — ko gan noziedzies
Pret mums ir hercogs Norfolks, Tomass Moubrejs?
Bolingbruks.
Lai debesis šos manus vārdus dzird! Kā padevīgs un lojāls pavalstnieks, Kam sava prinča dzīvība ir dārga, Un brīvs no katra akla ienaida Es karaļtiesas priekšā nāku sūdzēt. Nu, Tomas Moubrej, griežos es pie tevis: Liec vērā, esmu gatavs savus vārdus Ar miesu šeit virs zemes aizstāvēt Un nemirstīgo dvēsli debesīs. Tu esi nodevējs un nelietis. Tu augstdzimis, bet dzīvo zemiski.
Jo dzidrāk atmirdz zilās debesis, Jo draudīgāks šķiet tumšais mākonis. Lai apkaunojums tevi vēlreiz skartu, Tev rīklē triecu nodevēja vārdu. Un vēlos, kaut mans valdnieks atļautu Man teikto pierādīt ar zobenu.
Moubrejs.
Mans dzedrais vārds lai šaubas nerada
Par manu dedzību, jo bābisks ķīviņš
Un divas strīdā iekarsušas mēles
Šo lietu mūsu starpā neizšķirs.
Vispirms lai atdziest karstās asinis,
Es tomēr neesmu tik pacietīgs,
Lai klusētu un neteiktu nekā.
Tik cienība pret jūsu augstību
Liek vārdu brīvo plūsmu iegrožot,
Kas citādi gan trauktos viņa melus
Ar uzviju sviest sejā atpakaļ.
Ja nebūtu tā asins dižciltīga
Un radinieks viņš manam karalim,
Es uzspļaudams to cīņā aicinātu
Un nosauktu par gļēvuli un blēdi.
Arvien es gatavs cīnīties ar viņu,
To uzmeklēt, kaut nāktos kājām skriet
Līdz ledus klātām Alpu galotnēm
Vai kādai citai tuksnesīgai vietai,
Kur vien tik angļa kāja minuši,
Bet pagaidām lai šāds mans taisnojums —
Pie mana goda, kungs, viņš melo jums!
Bolingbruks
nomet cimdu.
Lūk, bālais nelga, cimdu nometot, Es atsakos būt rada karalim, Lai šķērslis nav tev mana dižciltība, Ko tu aiz bailēm, ne aiz cieņas vairies. Ja vainas apziņā tev pietiek spēka Šo manu ķīlu pacelt, — noliecies!
Pēc visiem bruņinieku likumiem Es cīņā pierādīšu savus vārdus Un ļaunumu, ko tu vēl perini.
Moubrejs,
paceļot cimdu.
Es paceļu. Pie sava zobena, Kas reiz man deva bruņinieka vārdu, Tev zvēru atbildēt, kā pienākas, Kā vien to prasa bruņnieciska tiesa. Un lai no segliem dzīvs vairs neizkāpju, Ja esmu nodevējs vai kādu krāpju.
Ričards.
Kādēļ to brālēns Herfords apvaino? Tai jābūt tiešām ļoti smagai vainai, Lai mums pret viņu rastos aizdomas.
Bolingbruks.
Es liecinu — un dzīvība tam ķīla, — Viņš saņēmis ir astoņtūkstoš noblu, Ko algas maksāt jūsu kareivjiem, Un savām vajadzībām pievācis Kā krāpnieks nelietīgs un nodevējs. Bez tam vēl gribu cīņā pierādīt — Šepat vai tālākajā zemes malā, Ko skatījusi kāda angļa acs, — Ka pirmsākums it visām nodevībām, Kas astoņpadsmit gados savērptas, Arvien bij kūdītājs un viltnieks Moubrejs. Vēl vairāk gribu teikt un apgaismot Tā nelietīgo dzīvi, pierādot, Ka Glosters miris viņa vainas dēļ, Jo, sakūdīdams naivos pretniekus, Šis nodevējs tā tīro dvēseli Ar asinsstraumēm projām aizskaloja. Tāpat kā tās, kas lija Ābelam, Šīs asinis no mēmās zemes brēc
Uz mani, prasot taisnību un sodu. Pie senču goda, lai šeit visi dzird! Šī roka atriebs to, vai gribu mirt.
Ričards.
Cik augstu lepna apņēmība sniedz! Nu, Tomas Norfolk, ko tu atbildēsi?
Moubrejs.
Ak, lai mans valdnieks novērš savu vaigu Un ausīm liek uz brīdi kurlām būt, Līdz pasaku šim asins kauna traipam, Kā goda vīri šādus meļus nīst.
Ričards.
Nav partejiska, Moubrej, mana acs, Ne auss; ja būtu man viņš ne vien brālēns, Bet brālis īsts vai troņa mantinieks, Pat tad — pie sava sceptera es zvēru — Šī mūsu svētās asins tuvība To nesargātu, ne ar liktu klupt Tā manai nelokāmai godprātībai. Viņš, Moubrejs, mūsu pavalstnieks, kā tu; Tev brīvi izteikties es atvēlu.
Moubrejs.
Tad, Bolingbruk, caur rīkli viltīgo Lai skan līdz pašai dvēselei: tu melo! Trīs daļas aizņēmuma par Kalē Es karaspēkam laikā izmaksāju, Bet atlikums man krita likumīgi, Jo to mans valdnieks bij man parādā Par ceļa izdevumiem Francijā, Kad pārvedu es viņam karalieni. Nu aizrijies ar meliem! Glosteru Es nenonāvēju. Bet man ir kauns, Ka, nevērojot svēto zvērestu, Pēc jūsu dzīvības reiz tīkoju, Lord Lenkaster, ko augsti cienu es,
Kaut esat mana ienaidnieka tēvs.
Sis pārkāpums man smagi sirdi spiež.
Nesen pie grēksūdzes es atzinos
Un nožēlodams piedošanu lūdzu
No jūsu gaišības. Es ceru, man ir piedots.
Tik daudz es vainīgs — visu pārējo
Ir izperinājis no ļauna naida
Šis nelietis un gļēvais izdzimums —
To esmu gatavs cīņā pierādīt;
Un savukārt es nosviežu šo cimdu
Pie uzpūtīgā nodevēja kājām,
Lai nomazgātu savu labo slavu
Ar asinīm, kas viņa krūtīs rit.
Tādēļ, mans valdniek, lūdzu tik to vienu —
Jo drīzāk nolikt mūsu tiesas dienu.
Ričards.
Jūs, iekarsušie lordi, uzklausiet! Lai norimst žults bez asins izliešanas — To ieteicu, kaut neesmu es ārsts. Dziļš ļaunums pārāk dziļas rētas griež. Nu deriet mieru, aizmirsts, piedots viss — Šis asinīm nav īstais mēnesis. Nu, tēvoc, izbeigsim, līdz nav par vēlu, Mēs atrunāsim hercogu, jūs — dēlu.
Gaunts.
Nest jauniem mieru — veco likums cēls. Nu strīda ķīlu projām met, mans dēls.
Ričards
Moubrejam. Un, Norfolk, tu tāpat.
Gaunts.
Ko gaidi gan? Vai klausīsi, vai vēlreiz jālūdz man?
Ričards
Moubrejam.
Met, Norfolk, prom — tāds mūsu nolikums.
Moubrejs.
Ak valdniek, pats pie kājām metos jums.
Mans mūžs jums pieder — pienākums tā liek,
Bet mana vārda godam jāpaliek
Uz kapa mirdzošam, kad būšu miris jau;
Par manu kaunu, kungs, jums varas nav.
Es stāvu satriekts, mulss un nomelnots,
Ar melu indi dziļi ievainots;
Tik viņa asins to par labu griež,
Kas spļāvis indi.
Ričards.
Dusmas jāapspiež. Sniedz man tā cimdu. Lauvas priekšā kluss Top leopards.
Moubrejs.
Bet patur lāsumus; Man kaunu noņemiet, tad varu dot, Jo dārgākais, ko vīrs var iemantot, Ir neaptraipīts gods; ja zudis tas, No cilvēka tik paliek drumstalas. Kā dārgums, ieslēgts desmit atslēgām, Ir droša sirds, ko krūtīs glabājam. Man dzīvību no goda nevar šķirt, Ja godu ņem, man atliek tikai mirt.
Ričards.
Met, brālēn, cimdu, pirmais piekāpies!
Bolingbruks.
No šāda grēka pasarg' mani dievs! Vai tēvam es lai rādu mazdūšību Un bailīgs peļu savu dižciltību Šī nelgas priekšā? Nē, pirms ievainot Spēs mēle manu godu, pačukstot Tik zemu vārdu, nokodīšu to, Šo atsaukšanas rīku bailīgo,
Un asiņainu spļaušu sejā tam,
Kam kauns uz pieres guļ, — šim Moubrejam.
Gaunts aiziet.
Ričards.
Mums piederas ne lūgt, bet pavēlēt; Jūs samierināt mēs še nespējam, Tad taisieties uz svēto Lambertdienu, Lai abi Koventrijā ierastos. Tur zobenam un šķēpam jāizšķir Šis ilgi krātais naids. Un, ja mums ir Šeit neiespējami jūs samierināt, Tad gribam cīņā uzveicēju zināt. Lordmaršal, sakiet mūsu virsniekiem, Ka cīņu vadīt jāuzņemas tiem.
Visi aiziet.