. Uznāk Džons Gaunts un Glosteras hercogiene.
Gaunts.
Es rada nokautajam Glosteram, Tas vairāk nekā jūsu asaras Liek celties man pret viņa slepkavām. Bet, tā kā vara tiesāt pieder tam, Kas vainīgs pats, tad sodīt nespējam; Mums jāatstāj, lai tiesā debesis, Kas izgāzīs, kad īstā stunda nāks, Pār vainīgajiem atriebšanas kvēli.
Glosteras hercogiene.
Vai brāļa jūtas tevī ir tik trulas? Vairs mīlas uguns dzīslās neiekvēl? Jūs, Edvarda dēli septiņi,
Kā viņa svētās asins trauki bijāt, Kā zari septiņi no viena koka. Dažs laika gaitā jau ir nokaltis, Cits likten's rokas cirsts, bet Tomass, Mans dārgais virs un mana dzīvība, Kas bij kā svētās asins pildīts trauks, Ar skauģa roku drumslās sašķaidīts, Kā zajošs zars no karaliskā celma Ir nocirsts nost, un lapas vītušas. Ak Gaunt, jums vienas asinis un viela, No viena metāla tai pašā veidnī Jūs izlieti. Kaut gan vēl esi dzīvs, Tad tomēr nokauts līdz ar Glosteru. Ja nelaimīgo brāli neatrieb, Kas tava tēva dzīves atveids bij, Tad topi draugs tu sava tēva nāvei. Ne pacietība tā, bet izmisums, Jo, pieļaudams, ka brāli nonāvē, Tu nogludini ceļu slepkavam, Kas tīko tevi pašu nobendēt. Ko zemās kārtās sauc par pacietību, Tā augstmanim ir gļēva bailība. Ko vēl man teikt? Vislabāk sargāsies, Ja tu par brāļa nāvi atriebsies.
Gaunts.
Lai izšķir dievs, jo viņa svaidītais Un viņa pilnvarotais zemes virsū To nāvē dzina. Un, ja nepatiesi, Lai atriebj debesis, jo es nekad Pret dieva kalpu roku necelšu.
Glosteras hercogiene.
Ak, kam gan vēl es drīkstu sūdzēties?
Gaunts.
Tik dievam — atraitnēm viņš aizstāvis.
Glosteras hercogiene.
Lai notiek tā! Ardievu, vecais Gaunt!
Ej nu uz Koventriju skatīties,
Kā Herfords cīnīsies ar Moubreju.
Lai mana vīra posts tā šķēpu nes,
Ka krūtīs strieg tas bendem — Moubrejam.
Vai ar, ja pirmais jājiens neveiksmīgs,
Lai sirdī top tik smags tā grēku svars,
Ka pārlauž mugurkaulu rumakam,
Bet jātnieks krīt uz galvas arēnā
Un gļēvulīgi žēlastību lūdz.
Ardievu! Bēdas mani pavadīs,
Kad dieva valstībā es došos drīz.
Gaunfs.
Nu sveika, māsiņ! Dievs mūs pasargās, Uz Koventriju man nu jātaisās.
Glosteras hercogiene.
Vēl mirkli! Ne ar tukšu vieglumu,
Ar svaru bēdas atkrīt atpakaļ.
Pirms pateikts viss, jau saku ardievas —
Šķiet bēdām gals, bet bēdas nebeidzas.
Tev jāpasveicina mans brālis Jorks.
Nu tas ir viss, bet neaizej vēl tā,
Kaut izsacīts jau viss, var atmiņā
Nākt vēl kas … neaizej … lūdz tam … bet ko?
Lai mani Plešijā viņš apciemo.
Ak vai, bet ko gan redzēs vecais Jorks?
Tik tukšas istabas un kailas sienas,
Kur ļaužu nav un soļi neatskan.
Vai raudot nebūs jāapsveic viņš man?
Tik aiznes sveicienu! Lai nenāk tas
Šeit bēdas rast — tās visur atrodas.
Es vientuļa no dzīves aiziešu,
Mēs abi šķiramies uz mūžību.
Abi aiziet.