Uznāk lordmaršals un Omerlas hercogs.
Maršals.
Milord, vai Herfords ir jau apbruņots? Omerls.
Jā, pilnīgi. Un vēlas tikai sākt. Maršals.
Un drošais hercogs Norfolks gaidīt gaida Jau sūdzētāja taures signālu.
Omerls.
Nu tad ir cīnītāji gatavi, Tik jāierodas viņa augstībai.
Atskan trompetes. Uznāk karalis ar augstmaņiem: Gauntu, Bušiļu, Begotu, Grīnu un citiem. Kad visi apsēdušies, herolda pavadīts, ienāk apbruņojies Moubrejs.
Ričards.
Lordmaršal, cīnītājam jautājiet, Kādēļ viņš ieradies ar ieročiem, Kāds viņa vārds, un viņa taisnību Tam lieciet apzvērēt, kā piederas.
Maršals.
Tev dievam jāatbild un karalim,
Kas esi, kādēļ apbruņojies nāc,
Kas ir tavs pretnieks, kāds ir jūsu strīds, —
Teic taisnību kā bruņinieks un zvēri.
Lai sargā tevi dievs un paša drosme!
Moubrejs.
Mans vārds ir Tomass Moubrejs, hercogs Norfolks. Mans zvērests — pasarg' dievs, ja lauztu to, —
Man liek kā bruņiniekam cīnīties Pret Herfordu, kas mani apvaino, Lai pierādītu savu uzticību Es dievam, karalim un pēctečiem. Ar dieva palīgu un savu roku Es cīnīšos pret to, kas nodevis Ir dievu, karali un arī mani. Lai debess palīdz man šai taisnā cīņā!
Apsēžas savā vietā.
Atskan trompetes. Herolda pavadībā ienāk Bolingbruks kā sūdzētājs.
Ričards.
Nu, maršal, prasiet otram bruņiniekam, Kas viņš un kādēļ tas še ieradies Ir, kaujaslauka bruņu tērpā kalts. Un viņa taisnību, kā piederas Pēc likuma, tam lieciet apzvērēt.
Maršals.
Kāds ir tavs vārds, un kādēļ esi šeit Tu karaļpriekšā viņa arēnā? Kas ir tavs pretnieks? Kāds ir jūsu strīds? Kā bruņnieks saki, dievs lai tev ir sargs!
Bolingbruks.
Es, Henrijs Herfords, Lenkasters un Darbijs,
Se stāvu, cīņai gatavs bruņojies.
Ar dieva palīgu un paša spēku
Es gribu pierādīt, ka hercogs Norfolks
Ir nelietīgs un bīstams nodevējs
Pret dievu, karali un arī mani.
Lai debess palīdz man šai taisnā cīņā!
Maršals.
Neviens lai neuzdrīkstas kāju spert Uz cīņas lauka; nāves sods tam draud. Tik maršals pats un tādi virsnieki, Kam uzdots sekot cīņas norisei.
Bolingbruks.
Ļauj, maršal, skūpstīt mana kunga roku Un majestātes priekšā ceļus liekt Kā svētceļniekiem man un Moubrejam, Kas tālu ceļojumu uzsāk iet. Tad atļauj atvadīties svinīgi Un saviem draugiem pateikt ardievas.
Maršals.
Kungs, sūdzētājs jūs godbijīgi sveic Un atvadoties grib jums skūpstīt roku.
Ričards.
Mēs nokāpjam to savās rokās slēgt. Ja, brālēn, aizstāvi tu taisnību, Tad veiksmi tavā cīņā novēlu. Nu sveiks, ja tavas asinis še lies, Mums atliks tikai skumt, ne atriebties.
Bolingbruks.
Kā vanags metas virsū tārtiņam, Tā drošs es eju pretī Moubrejam. Neviena acs lai mani neapraud, Ja man no viņa šķēpa nāve draud. No jums, mans mīļais kungs, nu atvados, No tevis, lord Omerl, mans augstais brālēn. Ne vārgs, kaut nāves ceļš man ejams baigs, Bet, līksmi elpodams, jauns, spirgts un svaigs. Kā dzīrēs beigās pasniedz saldāko, Tā dārgo tēvu sveikšu pēdējo.
Gauntam.
Tu manas asins sākums šinī saulē, Tavs drošais gars ir manī atdzimis; Ar divkārtēju spēku mani cel Sniegt uzvaru, kas lido man virs galvas, Ar lūgšanām man bruņas cietas dari Un šķēpu rūdi savā svētībā,
Lai bruņas Moubrejam kā vasku šķeļ Un atkal Gaunta vārdu spodrina Ar viņa pēcnācēju drosmību.
Gaunts.
Lai dievs tev tavā cīņā veiksmi dod! Kā zibens ātrs esi uzbrūkot, Liec cirtieniem ar divkārtēju sparu Uz ļaunā ienaidnieka galvas līt, Kā pērkonspērieniem to apdullinot. Lai asins kaist, tik esi drošs un dzīvo!
Bolingbruks.
Lai svētais Džordžs un gods man ceļu brīvo!
Apsēžas savā vietā.
Moubrejs
pieceldamies.
Lai šā vai tā dievs pašķir manu ceļu, Es dzīvoju un mirstu uzticīgs Un karaļtronim lojāls pavalstnieks. Nekad tik līksmu sirdi gūsteknis Nav važas nometis, lai satvertu Sev neaprobežoto zelta brīvi, Kā tagad mana dvēsle dej un svin Nu cīņas svētkus ar šo pretinieku. Tev, augstais kungs, un, dārgie pēri, jums Daudz gadu, laimes! Tāds mans vēlējums. Ar tīru sirdi it kā izpriecā Es drošs un jautrs dodos cīniņā.
Ričards.
Nu sveiks! Es tavās acīs saskatu Kā tavu drosmību, tā krietnumu. Dod, maršal, zīmi; vajag cīņu sākt!
Maršals.
Nu, Henrij Herford, Lenkaster un Darbij, Ņem šķēpu! Dievs lai sarga taisnību!
Bolingbruks.
Kā cietoksnim šai brīdī es sev ticu.
Maršals
kādam no sargiem.
Šo šķēpu nes un iedod Norfolkam.
Pirmais herolds.
Še Henrijs Herfords, Lenkasters un Darbijs, Nu aizstāv dievu, karali un sevi, Lai pierādītu, godu ķīlā liekot, Ka hercogs Norfolks bijis nodevējs Pret dievu, karali un Herfordu, Un aicina to uzsākt divkauju.
Otrais herolds.
Un še stāv Tomass Moubrejs, hercogs Norfolks.
Viņš, ķīlā liekot bruņinieka godu,
Pats sevi aizstāvēs un pierādīs,
Ka Henrijs Herfords, Lenkasters un Darbijs,
Pret dievu, karali un viņu noziedzies.
Ar īsti vīrišķīgu drosmību
Viņš tikai gaida cīņas signālu.
Maršals.
Lai taures pūš un cīnītāji sāk!
Taures.
Stāt! Valdnieks savu zizli nometis! Ričards.
Lai noliek bruņu cepures un šķēpus Un abi savās vietās atgriežas.
Gauntam un augstmaņiem. Mums sekojiet! Lai atskan trompetes
lordmaršalam,
Kad paziņosim savu lēmumu.
Karalis Ričards ar augstmaņiem aiziet. Garš taures pūtiens. Karalis ar augstmaņiem atgriežas.
Abiem pretiniekiem.
Jūs, cīnītāji, nāciet uzklausīt, Ko mēs ar padomniekiem nolēmām, Lai mūsu valstī asins neaptraipa Šo karalisko zemi — barotāju, Jo mūsu acis briesmu skatus nīst, Kad brāļa zobens brālim brūci cērt. Mums šķiet, ka godkārīgo domu lepnums, Kas ērgļa spārniem traucas debesīs, Un savstarpēji skaudīgs naids jūs dzen Šīs zemes mieru traukt, kas šūpulī Dus, bērna miegā klusi elpodams. Ar bungu dārdiem pamodināts naids, Ar tauru griezīgām un spalgām skaņām Un nikno nāves rīku šķindoņu No mūsu zemes klusām robežām Var mīļo mieru aizbaidīt un likt Mums bradāt savu brāļu asinīs. Lūk, tādēļ mēs no valsts jūs izraidām. Pie nāves soda, brālēn Herford, tev, Līdz desmitreiz būs druvas nopļautas, Šo mūsu skaisto zemi neredzēt, Bet svešus, tālus trimdas ceļus iet.
Bolingbruks.
Lai notiek jūsu prāts, bet saule tā, Kas silda jūs, man spīdēs svešumā. Un tas pats zelta stars, kas jums še līs, Tur manu trimdas vietu apzeltīs.
Ričards.
Tev, Norfolk, smagāks spriedums paredzēts, Ko es ne visai labprāt pasludinu, Jo tavas nebeidzamās trimdas gadus
Laiks gausu stundu soļiem nenoteiks. Bez cerībām tev likten's nosacīts — Uz neatgriešanos tu izraidīts.
Moubrejs.
Sis spriedums, kungs, ir smags un negaidīts,
Ko jūsu majestātes lūpas teic.
Gan cienīgāku algu par šo kaunu
Un izmešanu svešā pasaulē
No jūsu rokām esmu pelnījis.
Nu dzimtā valoda būs jāaizmirst,
Ko runāju es četrdesmit gadu,
Un mēle mutē nebūs vairāk vērts
Kā vijole ar neuzvilktām stīgām
Vai cits kāds gudri būvēts instruments,
Kas ielikts rokās tādam neprašam,
Kurš neprot izraisīt no tā ne skaņas.
Jūs manu mēli liekat cietumā
Aiz dubultatsiēgām, aiz lūpām, zobiem;
Un stulba, bezjūtīga neziņa
Man cietumsarga vietā pielikta.
Es esmu jau par vecu aukles glāstiem,
Par vecu, lai vēl kļūtu māceklis.
Tikpat kā mēmu nāvi piespried tu,
Ja laupi mēlei dzimto valodu.
Ričards.
Tev līdzjūtības vārti nevērsies, Pēc sprieduma par vēlu žēloties.
Moubrejs.
No gaišās dzimtenes nu aizeju, Lai nebeidzamā naktī dzīvotu.
Grasās aiziet.
Ričards
Bolingbrukam un Moubrejam.
Vēl nāciet zvērēt, liekot savas rokas
Uz mūsu karaliskā zobena,
Pie tā, ko dievam esat parādā, ♦—
Jo citi pienākumi zudīs līdz ar jums, — Ka pildīsiet, ko mēs jums uzliekam. Lai dievs jums palīdz trimdā, ka nekad Viens otra draudzību jūs nemeklētu, Ne mēģinātu kaut kur satikties, Ne rakstīt, sveikt, ne arī klusināt Še mājās celtā naida nikno vētru, Ne satikties ar ļaunu nolūku Un sazvērnieku plānus perināt Pret mūsu valsti un pret pilsoņiem.
Bolingbruks. Es zvēru.
Moubrejs.
Arī es to apņemos.
Bolingbruks.
Norfolk, kā naidniekam tev teikšu vēl: Ja valdnieks būtu ļāvis, šobrīd viena No mūsu dvēslēm gaisā lidotu. No miesas kapa trimdā izdzīta, Kā tagad mūsu miesu trimdā dzen. Pirms atstāj tu šo valsti, atzīsties: Tev priekšā tāla gaita, neņem līdz Tu vainas apziņas vissmago nastu.
Moubrejs.
Nē, Bolingbruk, ja esmu nodevējs, Lai zūd mans vārds no dzīves grāmatas Un debess izraida kā dzimtene! Kas esi tu — tik dievs zin un mēs abi, Bet karalis to drīz vien nožēlos. Sveiks, kungs! Tu paver visu pasauli Un visus ceļus man, tik ne uz dzimteni.
Aiziet.
Ričards.
Cik smaga sirds tev, tēvoc, to nu redzu Es tavās acis, un tavs skumjais skats No trimdas gadiem četrus dzēsis jau.
Bolingbrukam.
Kad sestais ziemas sals būs izbeidzies, No svešām zemēm mājās atgriezies.
Bolingbruks.
Cik ilgs ir laiks šai īsā vārdā tverts! Lūk, kūtras ziemas, žiglas vasaras Ar karaļvārdu mirst un izbeidzas.
Gaunts. .
Es pateicos, ka manis dēļ mans kungs Tam četrus trimdas gadus saīsina, Bet maz gan prieka manām dienām tiek, Jo, iekams sešu gadu prombūtnē Viens mēnesis pēc otra aizritēs, Jau mana mūža gaisma satumsīs, Kā tukša lampa naktī izdzisīs, Bez ellas deglis izdedzis būs sauss Un nāves tumsa redzēt neatļaus.
Ričards.
Daudz gadu, tēvoc, tu vēl dzīvosi. Gaunts.
Tu, kungs, man nespēj dot ne minūti.
Tik saīsināt, bēdām apkraujot,
Tik naktis ņemt, bet rītus neatdot.
Man sejā tu un vecums biedrojas
Tik vagas dzīt, ne izgludināt tās.
Tavs vārds ar laiku trauc, bet, sirds kad sirgs,
Man karaļvalsts vairs elpu nenopirks.
Ričards.
Tavs dēls ir izraidīts ar gudru ziņu, Un tava mēle pati sprieda līdz. Kādēļ tad dusmo mūsu lēmumam?
Gaunts.
Kas mēlei salds, tas rūgts ir vēderam. Jūs likāt man kā tiesnesim še spriest, Kaut vēlētos kā tēvs es līdzi ciest. Ja svešnieks viņš, ne paša dēls man bijis, Tā vainu mīkstāk būtu nosodījis. No partejības tenkām bēgdams nu, Es pats sev spriedis nāves spriedumu. Gan gaidīju, vai nenāks kur no jums Pret manu bardzību kāds iebildums. Jūs ļāvāt manai mēlei izsacīt, Pret paša gribu postu nodarīt.
Ričards.
Ardievu, brālēn! Tēvoc, atvadies, Uz sešiem gadiem viņš nu trimdā ies.
Taures. Karalis. Ričards ar pavadoņiem aiziet.
Omerls.
Sveiks, brālēn, — nezinām, kur paliksi: To vēlāk ziņo mums ar vēstuli.
Maršals.
Es neatvados, kungs, — mans pienākums, Cik tālu zeme ļauj, ir sekot jums.
Gaunts.
Kam tu vēl glabā savus vārdus, ja Uz draugu sveicieniem pat neatbildi?
Bolingbruks.
Man pietrūktu, ko atvadām jums teikt, Ja mēle sāktu čakli pakalpot, Sirds bēdu pārpilnību izsakot.
Gaunts.
Tev bēdas tās, ka būsi svešumā.
Bolingbruks.
Ja tālu prieks, tad bēdas tuvumā.
Gaunts.
Drīz paiet sešas ziemas.
Bolingbruks.
Priekos, jā. Bet bēdu stundas velkas garumā.
Gaunts.
Sauc to par ceļošanu prieka pēc.
Bolingbruks.
Sirds nopūstos, ja tā es nosauktu Ar varu spiesto svētceļojumu.
Gaunts.
Šo gurdo soļu grūto gājumu, Dēls, uzskati par ietvaru, kur tu Reiz liksi atgriešanās dārgumu.
Bolingbruks.
Nē, drīzāk katrs gurdais solis man Tik atgādinās plašo tālumu, Kas mani šķir no maniem dārgumiem. Vai man nav ilgi jābūt svešumā Pār mācekli, lai, ticis brīvībā, Ar to vien varētu es lepoties, Ka ilgi biju bēdu ceļinieks?
Gaunts.
Ik vieta, debess acs ko apciemo, Ir gudram vīram īsta laimes osta. Liec savam trūkumam to saprast tā:
Ko nespēj tikums, vajadzība veic. Spried: nevis valdnieks izraidījis tevi, Bet viņu tu. Vissmagāk bēdas spiež, Kad jūt tās padevīgu nedrošību. Ej saki, ka tu sūtīts godu krāt, Ne trimdā izraidīts. Vai arī teic, Ka rijīgs mēris mūsu zemi māc Un tu uz tīra gaisa joslām bēdz. Kas sirdij dārgs, to meklē tur, kurp ej, Un nevis tur, no kurienes tu nāc. Par muzikantiem iedomājies putnus, Un pļava lai tev šķiet kā paklājs liels, Kā skaistas dāmas — puķes, tavi soļi Kā graciozas dejas kustības. Jo drūma oma nespēj dziļi kost Tam, kas ar smiekliem atvaira to nost.
Bolingbruks.
Ak, kas var ugunskvēli rokā turēt Un domās būt pie ledus Kaukāzā? Vai skaudrās bada mokas klusināt Ar dzīru galda tukšiem priekšstatiem, Vai kails pa ziemas sniegu vārtīties, Tik iedomādams svelmes karstumu? Ak nē, nē! Labā vērtējums mums liek Vēl krasāk sajust ļaunā atšķirību. Nekad gan bēdu zobs mums nesāp tā Kā tad, kad grauž, bet neķer dziļumā.
Gaunts.
Nāc, nāc, mans dēls, tev ceļu rādīšu,
Tā apvainots — es še vairs nebūtu.
Bolingbruks.
Ardievu, mīļā zeme Anglija, Tu māte, aukle, kas vēl mani nes! Kurp iešu, visur nāks šis gods man līdz: Es īstens anglis, lai ar trimdā dzīts.
Visi aiziet.