Ienāk slimais Džons Gaunts, hercogs Jorks un citi.
Gaunts.
Vai valdnieks nāks, lai es vēl spētu dot Tā jauneklībai labu padomu?
Jorks.
Kam mocies vēl, pēc elpas cīnoties, Pie viņa ausīm padoms velti klauvēs.
Gaunts.
Mēdz teikt, ka nāves vārdi piespiežot Kā skaistās skaņās tajos klausīties. Kur vārdu maz, tur tos vis neizšķiež, Jo patiesību runā tie, kas cieš. Kas dzīvē mazs, tas liels var nāvē būt, Kas klusēs drīz, tā priekšā citi klus', Un pļāpas nevar klausītājus gūt. Tā melodijas beigu akordus Kā saldumus, ko pasniedz desertā, Vislabāk saglabājam atmiņā. Mans dzīves padoms Ričardam bij lieks, Var būt, ka nāves stāsts tā ausis sniegs.
Jorks.
Ak nē! Tās aizņemtas ar glaimu skaņām, Ar slavinājumiem un rupjiem pantiem, Ko labprāt klausās mūsu jaunatne, Tā iesūkdama izvirtības indi. Ar aprakstiem par modēm Itālijā, Ko mūsu gausā mērkaķcilts grib zināt Un pakaļķēmodamās atdarināt. Vai ir virs zemes kāda ģeķība — Vienalga tam, lai cik tā nejauka, — Kas viņa ausīs tūdaļ nenonāk? Par vēlu uzklausīt ir padomu, Kur griba saceļas pret saprātu. Kas pats sev ceļu sprauž, to nevadi — Tā tikai dārgo elpu zaudēsi.
Gaunts.
Es jūtos iedvesmots kā pravietis
Un mirdams redzu viņa nākotni:
Drīz aprims trakā izlaidības kvēle,
Jo liela uguns pati sevi dzēš,
Sīks lietiņš pieturas, bet negaiss rimst,
Kas auļos jāj, tas drīz vien noskrien zirgu,
Kas ātri rij, tas rīdams aizrijas;
Un godkāre, šis nesātīgais ērglis,
Kad ēsmu aprijis, pats sevi plēš.
Šis karaļtronis, vainagotā sala,
Šī majestātes zeme, Marsa nams,
Šī otra Ēdene, pusparadīze
Un pašas dabas celtais cietoksnis
Pret ļaunām slimībām un kara roku;
Šī laimes bērnu cilts, šī pasaule,
Šis dimants, iekalts sudrabotā jūrā,
Kas to kā varens mūris apsarga,
Kā aizsarggrāvis patvērumu dod
Pret panīkušu zemju skaudību;
Šī mana svētā zeme Anglija,
Šis mātes klēpis lepniem karaļiem,
Kam dzimtas stipras, dzimums daudzināts
Kā kristietības aizstāvis un balsts; Un viņu bruņniecisko darbu slava Līdz stūrgalvīgai Jūdu zemei sniedz, Kur pestītāja, Māras dēla kaps. Šī dārgā zeme, dvēsļu īpašums, Tik dārga savas pasaulslavas dēļ, Nu iznomāta — mirstu, sakot to, — Kā kāda muižele vai nomas māja! Jā, Angliju, ko ieslēdz lepnā jūra, Tās klinšu krasti viļņus atgaiņā, Nu viņu pergamentu važas sien Un notraipītu parādzīmju saites. Šī zeme, kas reiz citas uzveica, Ar kaunu sakāvusi pati sevi. Ak, ja šis negods zustu līdz ar mani, Cik laimīgs būtu tad mans tuvais gals!
Ienāk karalis Ričards, karaliene, Omerls, Bušijs, Grīns, Begots, Ross un Viloubijs.
Jorks.
Nāk karalis; tu runā saudzīgāk, Jo tramdīts kumeļš kļūst vēl tramīgāks.
Karaliene.
Kā jums nu klājas, tēvoc Lenkaster?
Ričards.
Kā iet? Kā labi jūtas vecais Gaunts? Gaunts.
Kā piedien manam stāvoklim šis vārds — Es tiešām Gaunts, ko vecums sagandējis. Man bēdas uzliek grūtu gavēni, Un tas, kas neēd gaļu, vai nav vājš? Par Angliju es ilgi biju sardzē, Bet nomods dara kalsnu, izģindē. Tas prieks, no kura pārtiek citi tēvi, — Prieks redzēt savus bērnus — man ir liegts.
To liegdams, tu man spēkus atņēmi Un bezspēcīgu kapam nolēmi, Bet tukšā bedre tikai kaulus gūs.
Ričards.
Kā slimnieks gan vēl tā var jokoties? Gaunts.
Nē, postam tīk par sevi pašu smiet; Ja manu vārdu gribi nokaut tu, Tad es tik smejos, lai tev glaimotu.
Ričards.
Vai mirstošais vēl glaimo dzīvajam? Gaunts.
Nē, dzīvie allaž glaimo mirējam. Ričards.
Tu mirdams man vēl glaimus priekšā nes. Gaunts.
Nē, mirsti tu, kaut vārgāks jūtos es.
Ričards.
Tu esi slims, es vesels elpoju.
Gaunts.
Dievs zin, ka redzu tavu slimību. Man skumji, ka tu pats to nenojaut. Tev nāves gulta — visa tava valsts, Kur gulēt liek tev neveselais gods. Bet, būdams slimnieks pārāk bezrūpīgs, Tu uzticēji miesas svaidītās, Lai dziedē tie, kas alka ievainot. Sēž tūkstoš lišķu tavā karaļkronī, Kaut lielāks nav par tavu galvu tas. Un tomēr, ieslēgti tik šaurā lokā,
Tie visu valsti izputināt spēj. Ak, ja tavs vectēvs būtu paredzējis, Ka mazdēls viņa dēlus izpostīs, Viņš neliktu šo kaunu piedzīvot Un atņemtu tev troņa tiesības, Bet nu tev pašam jānoliek ir tās. Kaut visu pasauli tu valdītu, Ir kauns uz nomu atdot tēviju. Šī zeme vien ir tava pasaule. Vai tā to pazemot nav zemiski? Tu nomnieks esi, nevis karalis, Pats savā verdzībā nu nonācis. Un tu …
Ričards.
Tu mēnessērdzīgais un stulbais nerrs, Uz drudža priekšrocībām paļāvies, Kā uzdrīksties ar dzedriem rājieniem Likt aizbēgt karaliskām asinīm Un mūsu vaigiem dusmās nobālēt? Pie sava dižciltīgā troņa zvēru, Ja nebūtu tu Edvarda dēls, Šī mēle, kas tik brīvi mutē grozās, No pleciem galvu nogrozītu tev!
Gaunts.
Ko saudzē mani, Edvarda dēls!
Kaut ar tavs tēvs man miesīgs brālis bij,
Kā pelikāns tu esi izsūcis
Un reibdams dzēris svētās asinis.
Mans brālis Glosters, sirsnīgs goda vīrs,
Lai prieku bauda viņš starp izredzētiem •—
Var gaiši liecināt, ka nekaunies
Tu izliet Edvarda asinis.
Nāc biedros slimībai, kas mani māc,
Lai nežēlība ir kā vecums līks,
Kas nopļauj sen jau novītušu ziedu.
Tavs dzīves kauns pat nāvē nebeigsies,
Šie vārdi vēlāk liks tev mocīties!
Man gulta laiks un tad uz kapvietu, It visus godīgos es svētīju.
Pavadoņi viņu aiznes.
Ričards.
Kas vecs un tiepīgs, nāvei guvums labs, Tev abas kaites, tās lai saņem kaps.
Jorks.
Es lūdzu viņa vārdus attaisnot Ar vecuma un nevarības nastu. Viņš mīl un ciena jūs, jel ticiet man, Tāpat kā Henrijs Herfords arīdzan.
Ričards.
Tie abi mani mīl, jums taisnība. Es tos tāpat. Un viss ir kārtībā.
ienāk Nortumberiends.
Nortumberlends.
Kungs, vecais Gaunts vēl liek jūs sveicināt.
Ričards.
Ko saka viņš?
Nortumberlends.
Nekā vairs, viss ir pateikts. Kā instruments bez stīgām viņa balss, Tā dzīvei, vārdiem — visam, visam gals.
Jorks.
Nu Jorkam reize dzīvi pabeigt tā. Kaut bēdīgs gals, tas sāpes remdina.
Ričards.
Viņš nokrita, kā gatavs auglis krīt.
Tā ceļš ir galā, mums vēl sāksies rīt.
Bet tagad pietiek. Jāveic Īrija,
Un jāizskauž šie rupjie salašņas,
Kas kuplā skaitā sazēluši tur,
Kur indei nebij atļauts ieviesties.
Un, tā kā zināms atbalsts vajadzīgs
Šim pasākumam, tad mums jāpatur
Ir nauda, rentes, vērtslietas un viss,
Kam īpašnieks bij mūsu tēvocis.
Jorks.
Cik ilgi zvērests mani atturēs
Un netaisnību pacietīšu es?
Lai Glosters miris, Herfords trimdā dzīts,
Gaunts nonievāts un angļi apspiesti,
Ir Bolingbruka kāzas izjauktas —
Ne tas, ne arī paša kauns jebkad
Man licis saviebt pacietīgo vaigu,
Ne pieri saraukt manam karalim.
Es Edvarda dēlos pēdējais,
Tavs tēvs — kā Velsas princis — pirmais bij.
Nav lauva cīniņā tik bīstama,
Ne miera dienās jēriņš mīlīgāks,
Kā bij šis jaunais, cēlais augstmanis.
Tev viņa vaigs, jo tāds viņš izskatījās,
Kad vienāds bija jūsu dienu skaits.
Viņš pieri saraukt mēdza tik pret frančiem,
Bet ne pret draugiem; viņa cēlā roka
To atguva, ko bija devusi,
Un prata nosargāt tās uzvaras,
Ko izcīnīja viņa augstais tēvs.
Tā rokas bij no radu asins tīras,
Bet mirka ienaidnieku asinīs.
Ak Ričard, Jorks ir pārāk noskumis,
Jo citādi jūs nesalīdzinātu.
Ričards.
Nu, tēvoc, kas tad noticis?
Jorks.
Mans kungs! Ja varat, lūdzu, piedodiet, ja ne,
Es priecāšos, ka neesat piedevis.
Vai tiešām gribat atņemt tiesības
Un zemi trimdiniekam Herfordam?
Vai Gaunts nav miris? Vai nav Herfords dzīvs
Un uzticīgs? Un vai nav taisnīgs Gaunts?
Vai viņš nav mantinieku pelnījis?
Vai mantinieks nav viņa krietnais dēls?
Ja atņem mantošanas tiesības,
Ņem arī debesīm to parašas
Un aizliedz katrai jaunai dienai aust.
Un sevi veic un neesi karalis,
Jo troņa tiesības tu mantojis.
Dievs dod, ka nebūtu man taisnība,
Bet, ja nu Herfordam jūs nolaupāt
Tā īpašuma lēņu grāmatas,
Kas pierādītu viņa tiesības,
Un noraidāt tā vasaļzvērestu,
Jūs tūkstoš briesmu sevim uzkraujat
Un tūkstoš draugu sirdis zaudējat.
Bet man jūs tādas domas radītu,
Ko gods un uzticība neļautu.
Ričards.
Jūs varat domāt, kā jums patīkas, Mēs ņemsim zemi, naudu, vērtslietas.
Jorks.
Es negribu šai darbā palīdzēt, Kā beigsies viss, to grūti paredzēt, — Tik vienu sacīšu es šķiroties, Kas slikti sākts, tas labi nebeigsies.
Aiziet.
Ričards.
Jāj, Bušij, tu pie grāfa Viltšīra;
Lai viņš tūlīt uz Ilijnamu nāk
Šīs lietas nokārtot. Jo, kā man šķiet, •'
Jau rīt ir laiks uz īru zemi iet.
Un, kamēr būsim prom, mēs ieceļam
Par zemes pavaldoni veco Jorku,
Jo viņš ir taisnīgs un no sirds mūs mīl.
Nāc, karalien, jau rīt mums jāšķiras,
Un esi līksma, laika paliek maz.
Tauru skaņas. Karalis, karaliene, Omerls, Bušijs, Grīns un Begots aiziet.
Nortumberlends.
Nu, lordi, hercogs Lenkasters ir miris.
Ross.
Nē, dzīvs, jo tagad hercogs viņa dēls.
Viloubijs.
Pēc titula, bet ne pēc ienākumiem.
Nortumberlends.
Pēc taisnības tam abu pietiktu.
Ross.
Man smaga sirds, bet grūtums jāpārcieš, Pirms brīvā mēle sāpes atvieglo.
Nortumberlends.
Teic savas domas, un lai mēms top tas, Kas atstāstīs to citiem tev par ļaunu.
Viloubijs.
Vai gribi sacīt ko par Herfordu? Teic droši, jo par īstu bruņinieku Es labprāt labu vārdu uzklausu.
Ross.
Nekā to atbalstīt es nevaru, Jo nevar līdzēt, tikai jūtot līdz, Ka tēva mantojums tam nolaupīts.
Nortumberlends.
Par šādu netaisnību kauns, nudien, Kas princim un vēl citiem augstmaņiem Šai pagrimušā zemē jāpacieš. Nav valdnieks patstāvīgs, to pavadā Tur glaimotāju bars, kas sapļāpā Par mums aiz naida tenkas karalim. Un tūdaļ stipri apdraudēti mums Ir bērni, dzīvība un mantojums.
Ross.
Ar nodokļiem viņš tautu aplaupa, Par ķildām dižciltīgos nosoda, Un visu sirdis tam ir zudušas.
Viloubijs.
Ik dienas jaunus spaidus izgudro, Gan ziedojumus, blankas, nezin ko. Kur, dieva dēļ, tas mūs reiz novedīs?
Nortumberlends.
Nav vainīgs karš, jo viņš nav karojis, Bet gļēvā kompromisā atteicies No tā, ko viņa senču zobens guvis. Tam dārgāk maksā miers kā viņiem karš.
Ross.
Valsts iznomāta grāfam Viltšīram. Viloubijs.
Kā tirgotājs nu valdnieks bankrotē. Nortumberlends.
Un kauns un atkrišana viņam draud. Ross.
Bet, neraugot uz smagiem nodokļiem, Tam nav kur naudu ņemt šiem īru kariem, Kā tikai — izraidīto aplaupot.
Nortumberlends.
Pats savu radu! Karaļizdzimtenis! Mēs, lordi, dzirdam, draudošs negaiss nāk, Bet neuzmeklējam, kur patverties. Mēs redzam, vētra mūsu buras plēš, Bet neievelkam tās un iesim bojā.
Ross.
Mums tagad jāredz sava sagrāve,
Jo, ilgi ciezdami tās cēloni,
Mēs briesmas atvairīt vairs nespējam.
Nortumberlends.
Ak nē, pat nāves tukšās acu dobēs Es redzu mirdzam dzīvību, bet teikt Jums nedrīkstu, cik mūsu glābiņš tuvu.
Viloubijs.
Teic savas domas mums, kā mēs tev teicām. Ross.
Bez bažām izsakies, Nortumberlend, Mēs visi trīs še esam tā kā viens, Tikpat kā domas tavi vārdi būs.
Nortumberlends.
Tad klausieties! Man pienākušas ziņas
No Portleblankas, ostas Bretaņā.
Tur Henrijs Herfords, Reinolds lords Kobems,
Kas nesen aizbēga no Eksetra,
Ar brāli, kurš par arhibīskapu
Bij Kenterberijā, Džons Norberijs,
Sers Tomass Erpingems, Džems Remstons,
Vēl Roberts Votertons un Frensiss Kvonts,
Trīs tūkstoš karavīru viņiem līdz —
Tie labi apbruņoti Bretaņā
Un lielos kuģos steidz uz Angliju,
Lai mūsu ziemejkrastā izkāptu.
Tie sen jau būtu klāt, bet nogaida,
Līdz valdnieks ceļā būs uz Īriju.
Ja gribat nomest savu vergu jūgu,
Lai zeme atkal spārnos paceļas,
Un izpirkt ieķīlāto karaļkroni,
Par jaunu uzspodrināt scepteri
Un karaļvaru atkal godā celt,
Tad steidzieties man līdz uz Reivenspurgu.
Bet, ja jūs baidāties, tad klusējiet;
Es gribu iet, jūs abi palieciet.
Ross.
Tad zirgos! Šaubas mūs lai neaiztur!
Viloubijs.
Ja iztur zirgs, es pirmais būšu tur.
Visi aiziet.