RIČARDS III
Traģēdija piecos cēlienos
THE TRAGEDY OF KING RICHARD III
PERSONAS
Karalis Edvards IV
Edvards, Velsas princis,
vēlāk karalis Edvards V ļ. karaļa Edvarda dēli
Ričards, Jorkas hercogs I
Džordžs, Klerensas hercogs |
Ričards, Glosteras hercogs, > karaļa t>r ®l'
vēlāk karalis Ričards 111 J
Klerensa mazais dēls
Henrijs, Ričmondas grāfs, vēlāk karalis
Henrijs VII
Kardināls Baučeis, Kenterberijas arhibīskaps
Tomass Roderams, Jorkas arhibīskaps
Džons Mortons, Ilijas bīskaps
Bakingemas hercogs
Norlolkas hercogs
Sarijas grāfs, viņa dēls
Grāfs Riverzs, karalienes Elizabetes brālis
Doisetas marķīzs )
, „ .. > karalienes Elizabetes dēli
Lords Grei/s )
Okslordas grāfs
Lords Heistingzs
Lords Stenlijs, saukts arī par Darbijas grāfu
Lords Lavels
Sers Tomass Vogans
Sers Ričards Retklits
Sers Viljams Keitsbijs
Sers Džeimss Tirels
Sers Džeimss Blanls
Sers Valters Herberts
Sers Roberts Brekenberijs, Tauera pārvaldnieks
Sers Viljams Brendons
Kristofors Erzviks, priesteris
Kāds cits priesteris
Tresels un Barklijs, princeses Annas pavadoņi
Londonas lordmērs
Viltširas šerils
Elizabete, karaJa Edvarda IV sieva
Margarita, karaļa Henrija VI atraitne
Lēdija Anna — Velsas prinča Edvarda, Henrija VI dēla at-
raitne, vēlāk Ričarda Glostera sieva
Jorkas hercogiene, karaJa Edvarda IV māte
Margarita Plāntedženete, Klerensa mazā meita
Lordi un citi pavadoņi, viesi un slepkavas pie Ričarda III,
galma /audis, herolds, rakstvedis, pilsoņi, slepkavas, vēst-
neSI, gari, kareivji un citi.
Notiek Anglijā.
PIRMAIS CELIENS
PIRMĀ AINA
Iela Londonā.
Ienāk Ričards, Glosleras hercogs, viens.
Glosters.
Nu Jorkas saule mūsu rūpju ziemu
Ir pārvērtusi spožā vasarā,
Un draudu mākoņi no mūsu nama
Nu atgulušies jūras tumšā dzelmē.
Mums pieres pušķo slavas vainagi,
Un sarobotie zobeni stāv dīkā.
Nu cīņas skarbais troksnis pārvērties
Par jautriem smiekliem, dzedrie kara marši
Par pieglaudīgu dejas mūziku.
Vairs dusmas nerāda mums bargais karš
Un, apbruņotā zirgā sēdēdams,
Vairs nedraud kaujaslaukā pretniekam,
Bet viesībās pie kokļu maigām skaņām
Nu viegli dejā lec ar jaunavām.
Tak es šai ākstu lomai nederu
"Un spogulī ar sevi nemīlinos.
Es, rupji izveidots un neaptēsts,
Un mīlestības dieves nicināts,
Pie lidojošām laumām nespiežos;
Mans augums greizs, bez daiļa samēra;
Es, dabas izķēmots un ļauni piekrāpts,
Priekš laika, pusgatavs laists pasaulē,
Tik neglīts esmu, ka uz mani rej
Ikkatrs suns, kad garām kliboju.
Šai gurdenā un laiskā miera laikā
Aiz gara laika nav man cita prieka
Kā savu ēnu saulē aplūkot
Un pētīt savu paša kroplīb u.
Bet, tā kā nevaru kā mīļotājs
Ar jaukām runām laiku pakavēt,
Es gribu kļūt par neliel i un nīst
Šo kūtro dienu vieglprātīgos priekus.
Ar reģu māņiem, vēstulēm un sapņiem
Es ķildu perinu un aizdomas
Starp karali un brāli Klerensu
Un kūdu tos uz asiņainu naidu.
Ja karalis tik patiesīgs un godīgs,
Cik viltīgs, ļauns un nepatiesīgs es,
Tad Klerensu vēl šodien iesprostos,
Jo pareģots, ka nāks no burta «G»
Pār Edvardu, tā dzimtu nelaime.
Uz leju melnās domas! Klerenss nāk.
I?nāk Klerenss sargu pavadībā un Brekenberijs.
Sveiks, mīļo brāl! Ko nozīmē šie sargi
Pie taviem sāniem?
Klerenss.
Viņa augstība
Aiz rūpības par manu drošību
Liek sargiem mani vest uz Taueru.
Glosters.
Kādēļ?
Klerenss.
Tik tādēļ vien, ka Džordžs man vārdā.
Glosters.
Bet, mīļo Klerens, tā nav tava vaina:
Lai met viņš tavus kūmus cietumā.
Kas zin, var būt, ka viņa augstība
Grib tevi Tauerā par jaunu kristīt?
Kāds īstais iemesls? Vai es drīkstu zināt?
Klerenss.
Ja es to zinātu! Tev galvoju,
Ka pats vēl nezinu. Kā ļaudis runā,
Viņš klausās reģu pasakās un sapņos,
Grib dzēst no alfabēta burtu «G»;
Kāds zintnieks pareģojis tam, ka «G»
Reiz ņemšot troni viņa ģimenē,
Un, tā kā iesākas mans vārds ar «G»,
Viņš spriež, ka nāks no manis nelaime.
Šis mulsais pareģojums, citi nieki
Dzen karali uz šādu bardzību.
Glosters.
Tā iet, kad sieva sāk pār vīru valdīt!
Ne Edvards, — Greija kundze, viņa sieva,
Liek tevi vest uz Taueru. Kurš cits
Kā šī un viņas brālis Antons Vudvils,
Šis labais goda vīrs, ir vainīgi,
Ka Heistingzam bij jāiet cietumā,
No kurienes tik šodien nāca vaļā.
Nē, mīļo Klerens, neesam vairs droši!
Klerenss.
Pie debess! Drošs nu nav vairs cits neviens
Kā tikai karalienes radnieki
Un vēstneši, kas naktīs aulekšo
Starp karali un Šora kundzēni.
Vai dzirdēji, kā Heistingzs viņu lūdzies,
Lai izgādā tam atkal brīvību?
Glosters.
Jā, žēli lūgdams viņas dievību,
Lords Heistingzs atdabūja brīvību.
Vai zini ko? Es esmu pārliecināts,
Ka karalim vislabāk iztiksim,
Ja iestāsimies dienestā pie viņas.
Jo vecā, greizsirdīgā atraitne
Un viņa, kamēr muižniecībā celta,
Ir varenākās kūmnieces šai valstī.
Brekenberijs.
Es lūdzu jūsu augstības man piedot,
Bet karalis man stingri pieteicis,
Ka it neviens, lai kādas kārtas būdams,
Ar viņa brāli slepen nedrīkst runāt.
Glosters.
Tā, tā! Ja patīk jūsu godībai,
Jūs varat mūsu runās noklausīties.
Valsts drošību jau neārdām; mēs sakām,
Ka karalis ir tikumīgs un prātīgs,
Ka karaliene, kaut jau labi gados,
Vēl pievilcīga un bez greizsirdības;
Ka Šora sievai skaista kājiņa,
Ka viņai sārtas lūpas, spulgas acis
Un salda balss; ka karalienes radi
Ir iecelti par muižniekiem. Ko teiksit?
Kungs, vai tas viss nav gluži taisnība?
Brekenberijs.
Pie visa tā, mans kungs, nav daļas man.
Glosters.
Pie Sora kundzes nav tev daļas? Draudziņ,
Es saku tev: kurš daļu tur pie viņas,
Lai turas slepeni, bez viņa ziņas.
Brekenberijs.
Bez kura ziņas, kungs?
Glosters.
Bez vīra ziņas!
Vai gribi, nelga, mani vārdos ķert?
Brekenberijs.
Jūs padevīgi lūdzu piedot man
Un pabeigt sarunas ar hercogu.
Klerenss.
Mēs saprotam un labprāt klausām jums.
Glosters.
Mums jāklausa: mēs karalienes kalpi.
Ardievu! Iešu nu pie kara|a.
Es visu darīšu, ko vēlies: saukšu
Pat Edvarda atraitni par māsu,
Ja spētu izgādāt tev brīvību.
Sī brāļu kārtas dziļā nievāšana
Man dziļāk sirdi kremt, kā vari domāt.
Klerenss.
Es zinu, tas mums abiem nepatīk.
Glosters.
Tu ilgi nepaliksi Tauerā:
Es gādāšu, ka nāksi atkal brīvs,
Vai iešu tavā vietā cietumā.
Tik pacieties!
Klerenss.
Man jāiet; brāl, ardiev'!
Klerenss, Brekenberijs un sargi aiziet.
Glosters.
Ej, vientiesīgo Klerens, ej to ceļu,
No kā tu neatgriezīsies nekad.
Tu man tik mīļš, ka tavu dvēseli
Es aizgādāšu drīz uz debesīm,
Ja debess pieņems dāvanu no manis.
Kas nāk tur? Tikko brīvā palaists Heistingzs.
Ienāk lords Heistingzs.
Heistingzs.
Jums vēlu labu rītu, cienīts kungs.
Glosters.
Un es to pašu mīļam kambarkungam.
No sirds jūs apsveicinu brīvā gaisā.
Kā pavadījāt laiku cietumā?
Heistingzs.
Kā cietumniekam klājas — pacietīgi.
Ja dzīvošu, būs jāpateicas tiem,
Kas izgādāja man šo cietumu.
Glosters.
Nu, zināms; Klerenss arī pateiksies,
Jo jūsu naidnieki ir arī viņa:
Tie sariebuši šim, tāpat kā jums.
Heistingzs.
Jā, ērgli diemžēl tagad sprostā liek,
Bet vanagi un pūces laupa brīvi.
Glosters.
Ko dzirdējāt? Kā ārpus mājām klājas?
Heistingzs.
Tik nelāgi nekur kā pašu mājās.
Pats karalis ir vārgs un grūtsirdīgs,
Un ārstiem viņa dēļ nu lielas rūpes.
Glosters.
Pie svētā Pāvila! Vēsts tiešām ļauna.
Par maz viņš veselību taupījis,
Un tādēļ lielkundziskās miesas dilst.
Man tiešām žēl, kad domāju par to.
Vai guļ uz gultas?
Heistingzs.
Jā.
Glosters.
Tik ejiet vien, es drīz jums sekošu.
Heistingzs aiziet.
Viņš nav vairs dzīvotājs, bet mirt vēl nedrīkst,
Pirms Klerenss debesīs nav iešķūtēts.
Es segšu melus labiem iemesliem
Un karali pret brāli rīdīšu,
Un, ja mans tumšais nodoms izdodas,
Vairs Klerenss nepiedzīvos rītdienas;
Pēc tam lai pieņem dievs ar karali
Un pasauli lai atstāj man, kur dzīvot.
Vorika meitu ņemšu tad par sievu;
Es viņai tēvu nokāvu un vīru,
Tādēļ visīsāks ceļš to izlabot,
Ka topu pats par vīru tai un tēvu,
To darīšu nevis aiz mīlestības,
Eet gan aiz citiem slēptiem nolūkiem,
Kas ar šo precību man jāsasniedz.
Ko? Drāžu iesmu, kad vēl putns mežā?
Vēl Klerenss elpo, Edvards dzīvs un valda;
Kad abi mirs, tad alga būs jo salda.
Prom.
OTRA AINA
Cita iela Londonā.
Ienes karaļa Henrija VI līķi bruņotas augstmaņu sardzes
pavadībā; aiz viņiem Anna sērās.
Anna.
Nu lieciet zemē godcienīgo nastu,
Ja gods un cienība var slēpties zārkā;
Es tikmēr liešu sēru asaras
Par tiklā Lenkastera agro nāvi.
Tu svētā valdinieka augstais tēls!
Tu Lenkastera nama pelnu kopa
Un viņa asins atlieka bez asins!
Se bēdās tavu garu piesaucu:
Ak, klausies gaužās sāpju vaimanās
No tavas vedeklas, no Annas mutes!
Lūk, šinīs logos atvērtos, pa kuriem
Nesen kā aizbēgusi dzīvība,
Līst balzams nevarīgs no manām acīm.
Lāsts rokai, kas šīs vātis situsi!
Lāsts sirdij, kas tik neganta un cieta!
Lāsts asinīm, kas izlēja šīs asin's!
Lai likten's bargi soda nelaimīgo,
Kas nelaimi mums nes ar tavu nāvi, —
Tik bargi, kā tik odzēm novēlu
Un citiem tādiem mūdžiem kaitīgiem!
Ja piedzimst viņam bērns, lai dzimst par kropli
Un ir tik šaušalīgs, ka mātes acs
Aiz bailēm satrūkstas, un lai turklāt
Vēl manto visus tēva netikumus!
Ja viņam sieva būs, lai viņš tai nes
Ar savu nāvi vairāk nelaimes
Kā man mans jaunais mūža draugs un tu!
Bet nu uz Čertsiju ar svēto nastu,
Ko nesam apbedīt no dievnama;
Un atkal nolieciet, kad piekusuši, —
Es tikmēr raudāšu par mirušo.
Ienāk Gtosters.
Glosters.
Ne soli tālāk: lieciet zārku zemē!
Anna.
Kāds burvis melns šo velnu uzbūris,
Kas traucē mūs pie mīlestības darba?
Glosters.
Jūs nelgas, stāviet! Zemē mironi!
Kas neklausa, kļūs pats par mironi!
Pirmais muižnieks.
Kungs, stājieties pie malas, laidiet garām!
Glosters.
Sasodīts suns! Kad saku, stājies tu!
Vērs projām pīķi, neliec man pie krūts.
Jo citādi, pie svētā Pāvila,
Es tsvi samīšu, tu bezkauņa!
Anna.
Jūs trīcat? Jums ir bail? Ak, tomēr es
Jūs nevainoju: esat mirstīgi,
Un mirstīgs cilvēks nevar velna ciest.
Prom, prom, tu nelietīgais pekles kalps!
Tev vara bij pār miesu mirstīgo,
Nevis pār dvēseli, un tādēļ prom!
Glosters.
Pie mīlestības darba, debess būte,
Tik ļoti nesirdies!
Anna.
Pie dieva vārda, projām, pekles nezvērs!
Tu aplaimoto zemi pārvērti
Par pekli, kur tik vaidi plūst un lāsti.
Ja tev ir prieks par savu briesmu darbu —
Tad skaties: še tavs slepkavības paraugs!
Jūs, kungi, redzat: nomirušā vātis
No jauna atver asiņainās lūpas
Un asiņo ar vālu! Sarksti, sarksti,
Tu kroplības un neglītuma tēls!
Jo tava klātbūtne dzen asinis
No aukstām dzīslām, kur vairs asins nemīt.
Tavs darbs tik pretdabisks un necilvēcisks,
Ka asinīm liek nedabiski plūst."
Te devi, dievs, šīs asin's — sodi viņu!
Tu zeme, dzer jel tās, ak, sodi viņu!
Grauj, debess, savus pērkonus uz viņu!
Ver, zeme, savus bezdibeņus vaļā
Un aprij viņu dzīvu, kā tu riji
Sī labā valdinieka asinis,
Ko izlējis šis ļaunais pekles kalps.
Glosters.
Jūs, kundze, aizmirstat, ka kristīgs tikums
Liek Jaunu atmaksāt ar labu, lāstus —
Ar svētību.
Anna.
Tev, lielais nelieti,
Nav svēts ne cilvēku, ne dieva likums.
Pat zvērs nereti sajūt līdzcietību.
Glosters.
Es ne, un tātad zvērs es neesmu.
Anna.
Tu brīnums! Velni runā patiesību!
Glosters.
Vēl brīnišķāk, kad eņģelis tā dusmo.
Ļauj man, tu sievas debess tēls, ka grēku,
Ko uzstiepj man, es nolieku tev priekšā.
Anna.
Ļauj man, tu vīra kauna traips, par grēku,
Ko izdarīji, lāstus uzkraut tev.
Glosters.
Tu, skaistāka, kā mēlei izsakāms, —
Ļauj vaļu man, ka varu taisnoties!
Anna.
Tu riebīgāks, kā sirdij saņemams, —
Ej taisnojies ar to, ka pakaries!
Glosters.
Ar tādu izmisumu vainotu pats sevi.
Anna.
Tu izmisumā atvainotu sevi,
Ja ņemtu nopelnītu galu tu,
Kas citus dzinis nepelnītā nāvē.
Glosters.
Ko teiksit, ja es nenokāvu viņus?
Anna.
Tad būtu viņi dzīvi; tomēr viņi
Ir miruši — no tavas rokas, bende!
Glosters.
Bet tavu vīru nenokāvu es.
Anna.
Tad viņš vēl dzīvs.
Glosters.
Viņš miris ne no manas.
Bet gan Edvarda rokas.
Anna.
Salti meli!
Jo Margarita klāt bij, redzēja
Vēl tavā rokā asiņaino dunci,
Ar kuru taisījies ar viņai durt,
Bet paša brāļi tevi atturēja.
Glosters.
Tā kairināja mani saviem zaimiem
Un krāva viņu vainu man uz galvas.
Anna.
Nē, kairināja paša negants prāts,
Kas sapņo tik par slepkavībām. Teic —
Vai nenonāvēji šo karali?
Glosters.
Jums dodu taisnību.
Anna.
Tu dodi, ezi,
Man taisnību? Lai dod tad arī dievs,
Ka taisnu sodu saņēmi par to!
Viņš bija tikls, lēns un labsirdīgs.
Glosters.
Jo labāk der viņš debess ķēniņam.
Anna.
Viņš debesīs, kurp nenāksi nekad.
Glosters.
Viņš man var pateikties, ka nācis turp;
Jo turienei viņš labāk der kā zemei.
Anna.
Tu noderi tik vienai vietai: peklei.
Glosters.
Ja drīkstu teikt, vēl vienai.
Anna.
Cietumam.
Glosters.
Nē, drīzāk istabai, kur dusat jūs.
Anna.
Kur dusi tu, tur dusai vietas nav.
Glosters.
Pareizi, ja šī vieta būs pie jums.
Anna.
To domāju.
Glosters.
To zinu. — Labā kundze,
Lai paliek atjautu un vārdu karš,
Un parunāsim nopietni: vai tas,
Kas bij par cēloni pie Henrija
Un tava Edvarda tik agrās nāves,
Nav nosodāms tikpat kā darītājs?
Anna.
Tu biji Jaunais darītājs un cēlon's.
Glosters.
Šī darba cēlonis bij jūsu skaistums;
Tas rādījās man sapnī, tālabad
Vai visu pasauli es grūstu nāvē,
Lai brīdi dzīvotu pie jūsu krūts.
Anna.
Ja to es zinātu, es izskrāpētu
Šiem nagiem savu skaistumu no vaigiem.
Glosters.
Nemūžam nepielaistu manas acis,
Ka bojā skaistumu: kamēr še stāvu,
Tas nenotiks. Kā visai pasaulei
No saules gaisma nāk, tā jūsu skaistums
Ir mana diena, mana dzīvība.
Anna.
Lai melna tumsa tavu dienu ēno
Un nāve — dzīvību!
Glosters.
Ak, sevi nelādi:
Tu esi mana dzīvība un nāve.
Anna.
33
Kaut būtu tā! Tad tev es atriebtos.
3 1544
Glosters.
Ir tiešām nedabisks un aplams darbs —
Riebt cilvēkam, kas mīļo jūs no sirds.
Anna.
Ir tiešām saprotams un prātīgs darbs —
Riebt cilvēkam, kas nokāvis man vīru.
Glosters.
Viņš laupīja tev vīru tādēļ vien,
Ka gribēja tev gādāt labāku.
Anna.
Nav zemes virsū labāka par viņu.
Glosters.
Ir kāds, kurš tevi labāk mīl kā viņš.
Anna.
Un kas?
Glosters.
Plāntedženets.
Anna.
Tā saucās viņš.
Glosters.
Gan vārds tas pats, bet vārda nesējs labāks.
Anna.
Bet kur viņš ir?
Glosters.
Šepat.
Viņa spļauj viņam.
Bet kādēļ spļauj?
34
Anna.
Kaut būtu tev šī sula nāvīga!
Glosters.
Tik saldā vietā nemīt nāves sula.
Anna.
Tik neģēlīgā krupī toties vairāk.
No acīm prom! Tās sirgst, kad tevi redz.
Glosters.
No tavām acīm manas sasirgušas.
Anna.
Kaut tās kā bazilisks tev nestu nāvi.
Glosters.
To vēlos pats: tad nomirtu uz vietas,
Bet tagad viņas nes man dzīvu nāvi.
Lūk, tavas acis izspiež sūru rasu
No manējām un viņu spīdumu
Ar bērnišķīgām pilēm apkauno.
Šīs acis nav vēl slacītas nekad
Ar līdzcietības asarām: nedz tad,
Kad raudāja mans tēvs un Edvards, dzirdot
Ratlenda vaimanas, kam drūmais Klifords
Patlaban taisījās ar šķēpu durt;
Nedz tad, kad stāstīja tavs tēvs tik žēli
Par mana tēva briesmu pilno nāvi,
Ka balss daudzreiz aiz raudām aizrāvās
Un klausītāju vaigi bij tik slapji
Kā lapas lietū; šinī skumju brīdī
Tik manas vīra acis bija sausas;
Ko skumjas nespēja, to spēj tavs daiļums:
Lūk, asaras man acis aptumšo.
Ne naidnieka, ne drauga esmu lūdzies;
Nekad šī mēle glaimu nerunāja,
3*
Bet nu tavs daiļums man par algu likts,
35
Nu lūdzas lepna sirds un loka mēli.
Viņa uzlūko lo ar nicību.
Dzen nost no lūpām nicinošo vaibstu,
Jo tās ir tikai skūpstiem radītas.
Ja atriebīgā sirds man nevar piedot,
Tad saņem, lūk, šo aso zobenu,
Un dur to šinīs uzticamās krūtīs!
Laid ārā dvēseli, kas tevi pielūdz!
Lūk, dūrienam es krūtis atsedzu
Un zemīgi uz ceļiem lūdzos nāves.
Viņš atsedz krūtis; viņa tēmē uz viņu ar zobenu.
Kauj vien! Es nokāvu šo karali,
Bet mani paveda tavs daiļais vaigs.
Dur vien! Ir Ēdvardu es nodūru.
Vj'ņa mērķē atkal uz viņu.
Bet iemesls — tavs neizsakāms skaistums.
Viņa izlaiž zobenu no rokām.
Ņem augšā zobenu vai uzņem mani!
Anna.
Nu celies, liekuli! Tev vēlu nāvi,
Bet negribu par tavu bendi būt.
Glosters.
Teic vārdiņu — un pats es noduršos.
Anna.
Jau teicu.
Glosters.
Dusmās teici; saki vēl!
Un, lūk, šī roka, kas reiz nodūra
Aiz mīlestības tavu mīlestību,
Ir gatava tūlīt aiz mīlestības
Vēl sirsnīgāku mīlestību nokaut.
Tu būsi vainīga pie abu nāves.
Anna.
Kas zin, kas sirdī tev!
Glosters.
Man sirds uz mēles mīt.
Anna.
Var būt, ka abas viļ.
Glosters.
Tad taisns nav neviens.
Anna.
Bāz makstī zobenu!
Glosters.
Vai mieru soli man?
Anna.
To vēlāk redzēsit.
Glosters.
Tak cerēt drīkstu es?
Anna.
To, ceru, drīkst ikviens.
Glosters.
Tad ņem šo gredzenu.
Anna.
Ņemt nav tas pats, kas dot.
Glosters.
Lūk, kā šis gredzens apkampj tavu pirkstu,
Tā manu sirdi ieslēdz tava krūts.
Nes abus tos, jo abi pieder tev!
Un, ja tavs zemīgs kalps drīkst izlūgties
Vēl vienu laipnību no tavas rokas,
Viņš jutīsies par savu laimi drošs.
Anna.
Ko vēlies?
Glosters.
Ka uzticat šo sēru lietu tam,
Kam sērot vairāk iemesla kā jums,
Un gaidiet Krozbijā, līdz karali
Es būšu paglabājis Certsijā;
Pie viņa kapa grēkus nožēlojis,
Es padevīgi apmeklēšu jūs.
Aiz dažiem neminamiem iemesliem
Jūs lūdzu man šo patikšanu darīt.
Anna.
No visas sirds. Es ļoti priecājos,
Ka savu noziegumu nožēlojat.
Tresei un Barklij, jūs man nāksit līdz!
Glosters.
Bez ardievām?
Anna.
Tas vairāk nekā pelni.
Tu mācīji man izlikties priekš tevis,
Nu izliecies, ka ardievas jau teiktas.
Anna, Tresels un Barklijs aiziet.
Glosters.
Nu nesiet zārku!
Pirmais muižnieks.
Kurp? Uz Čertsiju?
Glosters.
Uz karmelītiem; gaidiet mani tur.
Visi bez Glosteia projām.
Kas šādā veidā sievu precējis?
Kas šādā veidā sievu ieguvis?
To ņemšu, tomēr ilgi neturēšu.
Vai tas nav brīnums? Es, kas viņai vīru
Un tēvu nokāvis, to precu tad,
Kad viņas sirds aiz naida pušu plīst,
Kad mēle lād un asaras spīd acīs,
Un naida liecnieks pats guļ asinīs.
Dievs, viņas sirdsapziņa — viss pret mani,
Un it nekur nekāda pabalsta;
Tik liekulīgais skats un viltus mēle, —
Un tomēr iegūt — visu par neko!
Ha!
Cik drīz jau aizmirsts krietnais princis Edvards!
Trīs mēnešu vēl nav, kopš kaislās dusmās
Es viņu nokāvu pie Tjūksberi.
No dabas, izšķērdības brīdī radīts,
Viņš bij tik piemīlīgs un patīkams,
Jauns, gudrs, drošsirdīgs un karalisks,
Ka plašā pasaulē vairs otra nav, —
Un tomēr viņa aci met uz mani,
Kas zelta ziedonī šo princi lauzis
Un viņai sērot liek kā atraitnei!
Uz mani, kas pus Edvarda nav vērts,
Uz mani, neglītu un klibu kropli!
Es lieku ķīlām visu savu mantu,
Ka esmu sevī maldījies līdz šim!
Tik tiešām, kaut es pats to neatzīstu,
Bet viņa redz, ka esmu varens vīrs.
Ja tā, būs jāiegādā spogulis
Un jāuztur kāds ducis drēbnieku,
Būs jāsāk pētīt greznošanās māksla.
Kopš paša acīs cieņu ieguvis,
Es negribu šai ziņā skopoties.
Vispirms šo kungu ievietošu kapā,
Tad vaimanādams atpakaļ pie mīļās.
Spīd', saule, gaiši, rādi manu ēnu,
Lai redzu pats, kas es par brangu zēnu!
Projām.
TREŠA AINA
Pilī.
Ienāk karaliene Elizabete, Riverzs un Greijs.
Riverzs.
Ak, pacietieties, kundze! Karalis
Būs drīzi atkal vesels kā līdz šim.
Greijs.
Tādēļ, ka ciešat jūs, viņš cieš vēl vairāk.
No dieva puses, esiet mierīga
Un uzjautriniet viņu.
Elizabete.
Ak, kas būs,
Kad viņš man mirs!
Greijs.
Nekādas citas sāpes
Kā šāda laba kunga zaudējums.
Elizabete.
Šis zaudējums jau ietver katras sāpes.
Greijs.
Dievs apsvētījis jūs ar krietnu dēlu:
Pēc vīra nāves viņš jūs priecinās.
Elizabete.
Ak, viņš vēl jauniņš un līdz pilngadībai
Par viņa aizbildni būs Ričards Glosters,
Kas nevar ieredzēt ne jūs, ne mani.
Riverzs.
Vai viņš par aizbildni jau apstiprināts?
Elizabete.
Tā nodomāts, kaut nav vēl gluži nolemts;
Bet tā būs notikties, ja karal's mirst.
Ienāk Bakingems un Stenliļs.
Greijs.
Tur nāk lords Bakingems ar Stenliju.
Bakingems.
Mans zemīgs sveiciens jūsu augstībai!
Stenlijs.
Lai dievs dod seno līksmi majestātei!
Elizabete.
Ričmonda grāfiene vis neteiks «āmen»
Uz jūsu apsveikumu, mīļais Stenlij;
Bet tomēr, kaut gan viņa jūsu sieva
Un mani nemīl, — ticiet droši, jūs
Es nenīstu par viņas spītību.
Stenlijs.
Es lūdzu, kundze, neuzticieties,
Ko ļauni skauģi nepatiesi melš,
Un, ja ar būtu sūdzībām kāds pamats,
Tad pacietiet šīs vājības, kas nāk
No slima prāta, ne no ļaunas gribas.
Elizabete.
Vai karali jau šodien redzējāt?
Stenlijs.
Jā, kundze, hercogs Bakingems un es
Patlaban kā no viņa augstības.
Elizabete.
Ko cerat jūs par viņa labošanos?
Stenlijs.
Vislabāko; viņš liekas gluži jautrs.
Elizabete.
Lai palīdz dievs! Vai runājāt ar viņu?
Bakingems.
Jā, runājām; viņš grib, lai hercogs Glosters
Ar jūsu brāļiem atkal mieru slēdz
Un šie — ar kambarkungu Heistingzu;
Viņš lika visiem ierasties pie viņa.
Elizabete.
Kaut izdotos! Bet tas nemūžam nebūs;
Man šķiet, ka mūsu laime slīd uz leju.
Ienāk Glosters, Heistingzs un Dorsels.
Glosters.
Man dara netaisni; to necietīšu!
Kur ir gan tie, kas sūdzas karalim:
Es esot ciets un viņu nemīlot?
Pie svētā Pāvila, tie viņu nemīl,
Kas ķildu tenkas viņam ausīs melš.
Tādēļ, ka glaimot nemāku un smaidīt,
Līst rāpus, vārdus skaldīt, viltu dzīt
Un kl anīties kā ē rms vai f ranču āksts , —
Tie mani turpar sīvu ienaidnieku!
Kuršgodīgs cilvēks drīkst vairs mierā dzīvot,
Kad katrs vientiess vārds top sagrozīts
No zīdā tērptu glaimotāju pūļa?
Greijs.
Uz kuru jūsu godība to zīmē?
Glosters.
Uz tevi, kas ne goda prot, ne kauna,
Vai esmu tev ko ļauna darījis?
Un tev? Un tev? Teic — kam no jūsu pūļa?
Lai rauj jūs mēris! Karalis, ko dievs
Lai uztur ilgāk, nekā vēlaties,
Aiz jūsu tukšām sūdzībām un tenkām
Nevienu brīdi nevar mierīgs būt.
Elizabete.
Brāl Gloster, jūs šai lietā maldāties:
Ne citu sakūdīts, bet pats no sevim
Jūs sauca karalis; varbūt viņš redz
No jūsu ārienes, ka iekšā jums
Rūgst slepens naids pret maniem radniekiem
Un mani pašu; gribēdams to novērst,
Viņš vēlas zināt naida iemeslu.
Glosters.
Es nezinu; nu pasaule tik ļauna,
Ka ceplītis sāk droši laupīt tur,
Kur nedrīkst laisties ērgļi. Kauna laiki!
Kopš nieka vīri kļūst par muižniekiem,
Dažs godāts muižnieks kļūst par nieka vīru.
Elizabete.
Brāl Gloster, pietiek! Zinām jūsu domas:
Jūs skaužat manus radniekus un mani.
Ja gribēs dievs, mēs iztiksim bez jums!
Glosters.
Dievs grib, ka es bez jums vis neiztieku.
Jo Klerenss jūsu dēļ guļ cietumā,
Pats esmu negodā, un muižniecība
Krīt neslavā, jo katru dien' pie galma
Ceļ muižniecībā tādus, kam nesen
Ne savas muižas bij, ne pagalma.
Elizabete.
Pie debess kunga, kas no miera dzīves
Šai rūpju pilnā augstumā mūs cēlis!
Nekad es nerīdīju karali
Uz Klerensu, turpretī biju viņam
Visdedzīgākais aizrunis un aizstāv's.
Ar šādām nepatiesām aizdomām
Jūs nodarāt man smagu netaisnību.
Glosters.
Nu, tad jūs varat teikt, ka arī Heistingzs
Bez jūsu vainas iemests cietumā.
Riverzs.
Var, viņa var, mans kungs.
Glosters.
Var, viņa var, mans kungs! Kas nezin to?
Jā, viņa var, mans kungs, vēl noliegt daudz;
Var palīdzēt jums iekļūt siltā vietā,
Tad atkal noliegt savu palīdzību
Un teikt, ka algo lielus nopelnus.
Ko viņa nevar? Var, pie goda vārda …
Riverzs.
Jā, var, pie goda vārda! Ko tad var?
Glosters.
Var tikt pie karalienes goda vārda,
Var precēt smuku puisi! Šaubos stipri,
Vai jūsu vecmāmiņai bij tāds vīrs.
Elizabete.
Lord Gloster, ilgi ciešu jūsu zaimus
Un nepelnītu pelšanu. Pie debess!
Es teikšu karalim, cik daudzreiz man
No jūsu mutes jādzird rupjas lamas.
Nē, labāk būt par prastu kalponi
Neka par karalieni, ja man galvo,
Ka mani nepulgos un nenievās.
Aizmugurē parādās karaliene Margarita.
Maz prieka man kā angļu karalienei!
Margarita.
Šo mazumu lai dievs vēl mazina:
Tavs gods un cieņa valstī — pieder man.
Glosters.
Jūs draudat man, ka teiksit karalim?
Nu, sakiet, manis netaupiet. Ko teicu,
To atkārtošu viņa klātbūtnē:
Es nebaidos nekāda cietuma.
Nu laiks ir runāt: nopelns mans jau aizmirsts.
Margarita.
Prom, sātan! Tevis atminos par daudz.
Tu Tauerā man vīru nonāvēji
Un dēlu Edvardu pie Tjūksberi.
Glosters.
Pirms nācāt tronī jūs un jūsu vīrs,
Es biju viņa darbu nastu zirgs;
Es iznīdēju lepnos prelniekus
Un draugus bagātīgi balvoju;
Lai nāktu viņa asinis pie goda,
Es savas izlēju.
Margarita.
Jā, izlēji
Daudz labākas kā tavējās un viņa!
t
Glosters.
Šai laikā jūs ar Greiju, savu vīru,
Arvien vēl bijāt Lenkastera pusē;
Jūs, Riverz, ar. — Vai jūsu vīrs nav kritis
Pie Sentolbenas, cīnoties pret mums?
Nu atgādinu jums, ja aizmirsuši,
Kas bijāt agrāk un kas esat tagad,
Tāpat kas biju es un esmu tagad.
Margarita.
Ļauns slepkava tu biji un vēl esi.
Glosters.
Tad Klerenss atstājās no Vorika
Un lauza zvērestu, — lai dievs tam piedod!
Margarita.
Lai dievs to soda!
Glosters.
Lai palīdzētu Edvardam vest cīņu,
Un viņu algo nu ar cietumu!
Kaut sirds, kā Edvardam, man būtu cieta
Vai viņam mīksta, jūtīga kā man!
Es esmu muļķīgs bērns šai pasaulē.
Margarita.
Tad atstāj pasaldi un brauc uz pekli,
Tu ļaunais gars, tur tava īstā valsts.
Riverzs.
Sai cīņas laikā karstajā, kad jūs
Mums naidu pārmetāt, mēs turējāmies
Pie īstā valdnieka; mēs sekotu
Tāpat ar jums, ja karalis jūs būtu.
Glosters.
Es — karalis! Nē, labāk klaidonis!
Nē, man ne prātā nenāk tādas domas!
Elizabete.
Cik mazu vien jūs varat domāt prieku,
Ja butu jus par angļu karali,
Tik maz ir prieka man ka karalienei.
Margarita.
Jā, maz ir prieka angļu karalienei.
Es esmu tā, bet prieka nav nemaz.
Nē, nevaru vairs ilgāk nociesties!
Iznākdama priekšā.
Jūs, laupītāji, kas še ķildojaties
Un dalāt to, ko laupījuši man!
Kurš no jums netrīc, mani ieraugot?
Kā pavalstnieki dodiet godu man
Un trīciet, dumpnieki, kad dusmoju!
A, mīļais blēdi, ko tu novērsies?
Glosters.
Kam rādies manās acis, ragana?
Margarita.
Tev gribu teikt, ko esi izpostījis,
Pirms ļauju aiziet, uzklausies!
Glosters.
Vai tevi neizraidīja no zemes
Pie nāves soda?
Margarita.
Tomēr palieku;
Jo dzīve svešatnē ir lielāks sods
Kā nāve tēvijā. — Tu dēlu man
Un vīru parādā. — Tu karaļvalsti!
Jūs visi pavalstnieka pienākumu!
Šīs sāpes, ko nu ciešu, pieder jums
Un visi prieki, ko jūs baudāt, man.
Glosters.
Lāsts, ko tev raidīja mans tēvs, kad kroni
No papīra tu liki viņam galvā
Un zaimu dzeloņiem tik asi dzēli,
Ka viņa acis straumēm sāka plūst,
Un, asaras ko žāvēt, sniedzi autu
Ar viņa dēla asinīm, — šis lāsts,
Ko viņa sāpinātā dvēsele
Tad pareģoja — tagad trāpīja.
Ne mēs, bet dievs šo asinsdarbu soda.
i
Elizabete.
Jā, dievs ir taisns, aizstāv nevainību.
Heistingzs.
Tā nokaut bērnu, — tas tik nežēlīgs
Un negants darbs, ka vēl nekad nav dzirdēts!
Riverzs.
To dzirdot, raudāja pat varmākas.
Dorsets.
Un visi pareģoja atriebšanos.
Bakingems.
Nortumberlendam asaras bij acīs.
Margarita.
Kad nācu šurp, jūs, zobus atņirguši,
Jau gribējāt cits citam kampt aiz rīklēm,
Un nu jūs visi brūkat virsū man!
Vai Jorka lāsts sver debesīs tikpat,
Cik Henrija un Edvarda nāve,
Valsts zaudējums un manas vajāšanas •—
Tas viss par vienu palaidni! Vai lāsts
Var urbties debesīs caur mākoņiem?
Tā! Dodiet ceju maniem žigliem lāstiem,
Jūs smagie mākoņi! Ja karā ne,
Lai mirst aiz nerīžības jūsu karalis,
Kas valda tur, kur mūsu karal's nokauts! 1
Tavs dēls, tavs Edvards, tagad troņa mantnieks,
Lai mirst priekš laika varmācīgā nāvē,
Kā Edvards, mans dēls, citkārt troņa mantnieks.
Tu, karaliene, manā goda krēslā,
So varu zaudēsi tāpat kā es!
Vēl dzīvo ilgus gadus, raudādama
Par savu bērnu nāvi! Piedzīvo
Vēl citu karalieni, kas reiz laupīs
Tev tiesības, kā laupīji tu man!
Lai laime agri mirst priekš tavas nāves,
Un, kad pēc ilgām bēdām mirsti pati,
Lai neesi ne māte vairs, ne sieva,
Ne karaliene! Riverz, Dorset, Heistingz,
Jūs visi bijāt klāt, kad nokāva
Man dēlu. Dievs, es lūdzos, ka no jums
Neviens līdz liktam galam nenodzīvo,
Bet nomirst varmācīgi, piepeši!
Glosters.
Beidz lādēt, sarukušā ragana!
Margarita.
49
Un tevi atstāt sveikā? Klausies, suns!
Ja debesīm vēl ir kāds sods vai sērga,
Kas pārspēj visu, ko es zinu nosaukt,
Lai taupa to, līdz pilns tavs grēku mērs,
Un tad lai savas dusmas gāž uz tevi,
Šīs bēdu zemes miera traucētāju!
Lai sirdsapziņas tārps tev sirdi kremt!
Lai tavi draugi kļūst par nodevējiem
Un nodevēji liekas tev par draugiem!
Nekad lai tavas acis neslēdz miegs,
Un, ja reiz iemiedzi, lai pekles baigi
Ar ļauniem murgiem tavu miegu pilda!
Tu apriebts kupris, posta nesējs kuilis,
Tu, kas no dzimšanas jau iezīmēts
Kā pekles nezvērs, dabas izvirtums!
Tu mātes klēpja kauna traipeklis!
Tu tēva asins riebīgs gāneklis!
Tu goda atkrislis, tu nīstams …
4 1544
Glosters.
Margarit!
Margarita.
Ričard!
Glosters.
Nu?
Margarita.
Es tevis nesaucu.
Glosters.
Tad atvaino, jo domāju, ka tu
Šos sīvos vārdus zīmēji uz mani.
Margarita.
Uz tevi, zināms; taču atbildes
Tev neprasu. Ļauj pabeigt lāstu virkni!
Glosters.
Es beidzu: lāstu gals ir Marg'ritā.
Elizabete.
Tā jūsu lāsts krīt atpakaļ uz jums.
Margarita.
Tu lubu karaliene! Manas laimes
Tukšs atspīdums! Kam kaisi cukuru
Uz pietūkušo zirnekli, kas auž
Ap tevi savus tīklus nāvīgos?
Tu, neprāte, sev pašai dunci trini!
Reiz diena nāks, kad pati vēlēsies,
Lai palīdzu tev lādēt nīgro krupi.
Heistingzs.
Beidz, melu reģe, ārprātīgos lāstus!
Ja nestāsies, mums pacietība lūzīs.
Margarita.
Kauns jums! Jūs manu salauzāt pavisam.
Riverzs.
Jūs prastu labāk savu pienākumu,
Ja jūsu darbus algotu, kā nākas.
Margarita.
Ja algotu, kā pienākas, jūs visi
Man būtu pienākumu parādā.
Man karalienei būt, jums — pavalstniekiem,
Un tādēļ dodiet, kas man pienākas,
Un protiet paši savu pienākumu!
Dorsets. *
Par velti runāt: viņa ārprātīga.
Margarita.
Marķīza kungs, jūs esat pārgudrs!
Vēl jūsu tikko kaltais goda vārds
Nesen kā ļaudīs laists. Es novēlu
Jums piedzīvot, kā ir ap dūšu tad,
Kad zaudē to un iekrīt nelaimē.
Kas augstu stāv, to visi vēji ķer,
Un, ja reiz krīt, viņš saplīst drupu drupās.
Glosters.
Labs padoms, marķīz; iegaumē šos vārdus!
Dorsets.
Nu, tas var zīmēties tikpat uz jums.
Glosters.
51
Pat vairāk: es šai augstumā jau dzimis;
Mans perēklis mīt ciedru galotnēs
Un rotājas ar vējiem, spītē saulei.
4*
Margarita.
Un ēnu met uz sauli; vai, ak vai!
Uz manu dēlu, manu spožo sauli,
Tu met nāves ēnu; viņas gaismu
Tavs mākuļainais piktums apēnojis
Ar mūža tumsu; jūsu perēklis
Nu ievietojies mūsu dzimtas ligzdā.
Dievs, tu to redzi, necieti vairs ilgāk:
Kas iegūts asinīm, tāpat lai zūd!
Bakingems.
Gan! Ne tev kauns, ne kristīgs tikums sirdī.
Margarita.
Kur jūsu kauns? Kur jūsu kristīgs tikums?
Jūs nekristīgi postījāt man dzīvi,
Bez kauna laupījāt man cerības.
Mans tikums — dusmas, dzīve — kauns. Ak, skaniet
Jūs, sāpju dusmas, manā kauna dzīvē!
Bakingems.
Gan! Stājieties!
Margarita.
Tev skūpstu rokas, krietno Bakingem,
Par draudzības un miera zīmi. Tev
Un tavai ģimenei lai klājas labi!
Pie tavām rokām nelīp mūsu asins,
Un tādēļ stāvi ārpus maniem lāstiem.
Bakingems.
Tā visi mēs, jo lāsti neķer citus
Un nevar pārkāpt lādētāja lūpas.
Margarita.
I
l
Man šķiet, ka viņi kāpj uz debesīm
Un traucē debess tēva saldo mieru.
Bet sargies no šī slepenkoža suņa:
Viņš kož, kad glaužas klāt, un, kad viņš kodīs,
Tev nesīs postu viņa nāvīgs zobs.
Ar viņu neielaidies, piesargies:
Grēks, posts un nāve viņu zīmējuši,
Un pekles gari viņam paklausīgi.
Glosters.
K o viņa sacīja, lord Bakingem?
Bakingems.
Tas nepelna nekādas vērības.
Margarita.
Tu nievā manu padomu? Un velnam,
No kā es biedinu, tu glaudies klāt?
Tu atminēsies mani citā dienā,
Kad dziļām skumjām viņš tev satrieks sirdi.
Tad teiksi: Marg'rita bij pareģe.
Tā dzīvojat ikviens par naidu viņam,
Viņš jums, kamēr jūs visus sodīs dievs.
Aiziet.
Heistingzs.
Šos lāstus dzirdot, mati ceļas stāvus.
Riverzs.
Man arī; kādēļ viņai ļauj tā staigāt?
Glosters.
Pie dieva mātes! Es tai nepārmetu:
Daudz viņa cietusi, un man ir žēl,
Ka arī es tur savu tiesu vainīgs.
Elizabete.
Cik zinu, es tai ļauna nedarīju.
Glosters.
Bet baudāt to, ko viņa zaudēja. —
Es biju pārāk dedzīgs kalpot tam,
Kas nu tik augsts, ka mani neatminas.
Bet Klerensam vislabāk atmaksā:
Par pūlēm viņu krātā liek un baro!
Dievs, piedod tiem, kas vainīgi pie tā!
Riverzs.
īsts kristīgs tikums: dievu lūgt par tiem,
Kas ļaunu dara mums.
Glosters.
Tā daru vienmēr,
Kad labi pārdomāju; (sānis) tur savs pamats,
Ja lādētu, es lādētu pats sevi.
Keitsbi/s Ienāk.
Keitsbijs.
Jūs, kundze, karal's aicina pie sevis.
Jūs arī, hercog; kungi, arī jūs!
Elizabete.
Es eju, Keitsbij. — Kungi, vai jūs nāksit?
Riverzs.
Mēs gatavi jums pakalpot.
Visi aiziet, izņemot Glosteru.
Glosters.
Pats daru netaisni, bet pirmais kliedzu,
Un nelaimi, ko slepen dēstīju,
Es citiem uzkrauju par smagu nastu.
Pats Klerensu es grūdu cietumā,
Bet nelgu priekšā, kādi Heistingzs, Stenlijs
Un Bakingems, es viņu apraudu
Un saku: karalienes piekritēji
Ir tie, kas gumda karali pret brāli;
Šie tic un musina, lai atriebjos
Pie Greija, Vogana un Riverza;
Tad nopūšos un saku: dieva vārds
Mums pavēl ļaunu atmaksāt ar labu.
Tā sedzu savu kailo ļaunumu
Ar novalkātiem rakstu kankariem ,
Un, būdams velns, es izlikos par svētu.
Ienāk divi slepkavas.
Ā, klusu! Lūk, kur mani bendes kalpi;
Nu, mani sparīgie un brašie puiši,
Vai esat gatavi pie darba iet?
Pirmais slepkava.
Jā, lielskungs; atnācām pēc pilnvaras,
Jo citādi mūs nelaidīs pie viņa.
Glosters.
Jums taisnība: še būs jums pilnvara.
Kad darīts, atnāciet uz Krozbiju.
Bet esiet stingri, neklausieties viņā
Un ejiet tūdaļ nadzīgi pie darba;
Jo Klerenss veikls runātājs, viņš var
Jums sirdis mīkstināt, ja gaidīsit.
Pirmais slepkava.
Nē, nē, milord, jo tenkas netīk mums,
Un tāds, kas pļāpā daudz, ir laisks pie darba.
Mēs strādāsim ar rokām, ne ar mēli.
Glosters.
Jums birst no acīm akmeņi; tik nelgām
Birst asaras. Tas patīk man. Pie darba!
Prom žigli, steidzieties!
Pirmais slepkava.
Tūlīt, mans kungs!
Projām.
CETURTA AINA
Londona. Tauerā.
Ienāk Klerenss un Brekenberijs.
Brekenberijs.
Kam jūsu augstība tik noskumis?
Klerenss.
Ak, kādu nakti pārcietu nupat!
Cik baigu murgu, kādus briesmu skatus!
Tik tiešām, ka es esmu kristīgs cilvēks, —
Ja diezin kādu laimi zaudētu,
Es nevēlos vairs otras tādas nakts:
Tik briesmu pilns un šausmīgs bij šis laiks.
Brekenberijs.
Kungs, kas par sapni? Stāstiet man!
Klerenss.
Man likās,
Ka biju izbēdzis no Tauera
Un braucu kuģī pār' uz Burgundu,
Un brālis Glosters mani pavadīja.
Viņš veda mani iet no kajītes
Uz kuģa virsu; tur mēs skatījāmies
Uz Angliju un runājām par karu
Starp Lenkast'ra un Jorka ģimenēm
Un tūkstoš briesmām šinī juku laikā.
Tā, kuģim šūpojoties, staigājām,
Te likās man, ka Glosters taisās klupt;
Es gribēju to tvert, bet krizdams grūž
Viņš mani bangu atvarā. Kungs dievs!
Cik moku pilna bij šī slīkšana!
Kāds šausmīgs ūdens troksnis nāca ausīs!
Cik baiga nāves aina acīs! Likās,
Ka gul tur tūkstoš sadragātu kuģu
Un milzums cilvēku, ko zivis kremta;
Zelts blāķos, pērles kaudzēm; rubini
Un citas rotas, kuru vērtība
Nav izsakāma, slēpās jūras klēpī:
Daudz pērļu galvaskausos; iedobumā,
Kur citkārt acis spulgoja, spožs dimants
Bij ievietojies kā par apsmieklu
Un lūkojās uz dzelmi dūņaino,
Un ņirgājās par ģindeņiem tur apkārt.
Brekenberijs.
Vai nāves brīdī bija vaļas jums
Vēl ieskatīties dzelmju noslēpumos?
Klerenss.
Tā šķitās man. Cik daudzreiz dzīrās gars
Jau mani atstāt: naidīgs ūdens plūds
Tak neizlaida manu dvēseli
Uz plašo, dzidro, brīvo gaisa telpu
Un žņaudza viņu sastingušās miesās,
Kas centās izgrūst viņu ūdenī.
Brekenberijs.
Un šādās mokās neuzmodāties?
Klerenss.
Ai nē, mans sapnis ilga vēl pēc nāves.
Ak, tad tik sākās manai dvēselei
Vēl īstas vētras! Drūmais laivinieks,
Ko apdzied dzejās, cēla mani pāri
Uz nebeidzamo tumsas valsti. Pirmais,
Kas sveicināja svešo dvēseli,
Bij Voriks slavenais, mans sievastēvs;
Viņš kliedza skaņi: «Kādu sodu saņems
Sai tumsas valstī nelietīgais Klerenss
Par to, ka lauza zvērestu?» Pēc tam
Viņš pazuda. Tad gāja garām ēna
Kā debess būte; gaišās matu sprogas
Bij aptraipītas asinīm. Viņš sauca:
«Lūk, Klerenss, nodevējs un viltnieks, Klerenss,
Kas mani nodūra pie Tjūksberi.
Surp, fūrijas! Surp, grābiet, mociet viņu!»
Un milzīgs pūlis ļaunu ienaidnieku
No visām pusēm mani apstāja
Un kauca ausīs man tik baigu troksni,
Ka trīcēdams no miega uzmodos,
Un ilgu laiku tā vien likās man,
Ka peklē atrodos; tik briesmīgi
Šis sapnis iespiedies man atmiņā.
Brekenberijs.
Nav brīnums, ka jums prāts tik ļoti uztraukts:
Man metas bail no stāstīšanas vien.
Klerenss.
Vai zināt, Brekenberij, visu to,
Ko mana dvēsele nu attēlo,
Es darīju tik Edvarda dēļ,
Un redziet, kā viņš mani algo! Dievs,
Ja manas lūgsnas tevi nespēj locīt
Un gribi atriebt manus nedarbus,
Tad sodi savās dusmās mani vien,
Bet taupi sievu, bērnus nevainīgos!
Es lūdzu, paliec, mīļais sargs, pie manis:
Man prāts ir mulss un gribētos vēl iemigt.
Brekenberijs.
Labprāt; lai dievs jums saldu dusu dod!
Kleienss iemieg.
Tā bēdas dusas brīžus jauc un ārda:
Nakts kļūst par rītu, pusdiena par nakti.
Kas prinča godība? Tukšs^ skanīgs vārds
Un ārējs spožums nastai iekšējai;
Viss spēks un vara —Tukšas iedomas,
Par ko tiem dzīvē jānes rūpju slogs?
Un tādēļ viss tik arējs spožums ir,
Kās lielkungus no zemās kārtas šķir.
Ienāk divi slepkavas.
Pirmais slepkava. Ē, kas šeit?
Brekenberijs. Ko gribi, puis? Kā ienāci?
Pirmais slepkava. Gribu runāt ar Klerensu un ienācu
pats savām kājām.
Brekenberijs. Ko? Tik īsi?
Otrais slepkava. Labāk īsi nekā garlaicīgi. Parādi viņam
pilnvaru — un vairāk ne vārda.
Brekenberijs lasa papīru.
Brekenberijs.
Šai rakstā pavēlēts, ka hercogs Klerenss
Man jūsu rokās jānodod. Es klausu
Un nemeklējos zināt iemeslu,
Jo gribu būt šai lietā nevainīgs.
Lūk, še ir atslēgas, tur Klerenss gul.
■ Es pavēstīšu tūdaļ karalim,
Ka nodevu jums savu amatu.
Pirmais slepkava. Pareizi; tā visprātīgāk, — laimīgu
ceļu!
Brekenberijs aiziet.
Otrais slepkava. Ko? Vai nodursim viņu aizmigušu?
Pirmais slepkava. Nē, uzmodies viņš varētu teikt, ka
mums trūka dūšas.
Otrais slepkava. Uzmodies! Viņš neuzmodīsies ātrāk kā
pastarā tiesā.
Pirmais slepkava. Nu jā, un tad viņš teiks, ka nodūrām
viņu miegā.
Otrais slepkava. Vai zini, kad runā par pastaro tiesu,
tad mani tā kā sirdsapziņa sāk grauzt.
Pirmais slepkava. Ko? Vai tev bail?
Otrais slepkava. Viņu nonāvēt ne, uz to man pilnvara,
bet iegūt mūžīgu sodību; no tās nekāda pilnvara ne-
glābs.
Pirmais slepkava. Man likās, ka tu biji stingri apņēmies.
Otrais slepkava. Tagad arī: atstāt viņu dzīvu.
Pirmais slepkava. Iešu tūlīt un pateikšu hercogam Glos-
teram.
Otrais slepkava. Vēl ne, pagaidi brītiņu. Ceru, ka svē-
tuma jūtas drīz pāries; tās nepaliek pie manis ilgāk,
kamēr izskaita līdz divdesmit.
Pirmais slepkava. Nu, kā tev tagad ap dūšu?
Otrais slepkava. Pie joda, mazliet no sirdsapziņas vēl
gul pašā dibenā.
Pirmais slepkava. Iedomājies darba algu.
Otrais slepkava. Labi, viņš mirs; biju aizmirsis par algu.
Pirmais slepkava. Kur nu tava sirdsapziņa?
Otrais slepkava. Hercoga Glostera makā.
Pirmais slepkava. Bet, kad viņš maku vaļā vērs, ko
maksāt mums algu, tad tava sirdsapziņa spruks
laukā.
Otrais slepkava. Nav vainas, lai sprūk; tās gandrīz ne-
viens vairs netur pie sevis.
Pirmais slepkava. Bet ja tā nāk pie tevis atpakaļ?
Otrais slepkava. Ar to vairs neielaidīšos; tā ir bīstama
lieta; tā padara cilvēku par gļēvuli: gribi zagt — tā
tevi apsūdz; gribi zvērētta liek tev stomīties;
gribi apmīļot kaimiņa sievu — tā tevi nodod. Tā ir
kaunīgsjiņ kautrīgs gars, kas krūtīs ceļ nemieruj_Јā
li ek visādus šķēršļus ceļi? rpi? ta pipspipriamani at-
dot naudas maku, ko biju atradis. Tā padara par
ubagu katru, kas viņu tur pie sevis. To~3zēn arā no
pilsētām un miestiem ka bīstamu sērgu, un katrs, kas
grib dzīvot labi, palaižas pats uz sevi un dzīvo bez
apziņas.
Pirmais slepkava. Kad tevi jupis! Tā patlaban iesēdusies
manā pakausī un grib ierunāt, lai žēlo hercogu.
Otrais slepkava. Saņem bargi šo nelieti un netici tai; tā
grib pie tevis iemēļoties un padarīt tevi par gļēvuli.
Pirmais slepkava. Man jestra daba, tikpat nekā nepa-
nāks.
Otrais slepkava. Tagad tu runā kā brašs zēns, kam savs
gods dārgs. Vai ķersimies pie darba?
Pirmais slepkava. Dod viņam ar zobena spalu pa sma-
dzeņu kausu un tad met viņu malvazieša mucā tur
blakus istabā!
Otrais slepkava. Un ietaisi viņu mērcē! Labi izdomāts!
Pirmais slepkava. Klusu!
Otrais slepkava. Zvel viņam!
Pirmais slepkava. Nē, pirms runāsim ar viņu.
Klerenss.
Kur esi, sargs? Sniedz kausu vīna man.
Pirmais slepkava.
Tūlīt, mans kungs, būs vīna jums papilnam.
Klerenss.
No dieva puses, kas tu esi?
Pirmais slepkava.
Cilvēks, tāpat kā jūs.
Klerenss.
Bet neesi tik augsts un ciltīgs.
Pirmais slepkava.
Gan neesmu tik ļauns un viltīgs.
Klerenss.
Tavs skatiens lēns, bet balss kā pērkons skan.
Pirmais slepkava.
Jo skatiens paša, balss ir karaļa.
Klerenss.
Cik nāvīga un tumša valoda!
Tu draudi man; bet kādēļ esi bāls?
Kas sūta jūs? Kādēļ jūs nācāt šurp?
Abi slepkavas.
Mēs … mēs … mēs nācām …
Klerenss.
Mani nonāvēt?
Abi.
Jā, jā!
Klerenss.
Jums dūšas trūkst šo vārdu izrunāt,
Vēl mazāk dūšas būs to izdarīt.
Vai esmu jums ko ļaunu darījis?
Pirmais slepkava.
Mums ne, bet karalim.
Klerenss.
Ar karali es atkal izlīgšu.
Otrais slepkava.
Nekad vairs; taisieties, ka varat mirt.
Klerenss.
Tad jūs no visiem ļaudīm izredzēti
Par nevainības bendēm? Sakiet — kāds
Mans noziegums? Kur liecības, kas apsūdz?
Kur zvērinātie, kas ir nodevuši
Par mani tiesai rūgto spriedumu?
Kur drūmais tiesnesis, kas vēstījis
Man nāves sodu? Iekam sūdzība
Nav likumīgu gaitu ņēmusi,
Nav likumīgi man ar nāvi draudēt.
Ja Kristus nevainīgās asinis
Jums cerību uz pestīšanu dod,
Tad ejiet projām, neaiztieciet mani.
Jo darbs, kas prātā jums, ir nosodāms.
Pirmais slepkava.
Mums pavēle, ka tā mums jādara.
Otrais slepkava.
Un pavēle no paša karaļa.
Klerenss.
Klau, maldinātais kalps! Pats kungu kungs
Mums savos baušļos stingri aizliedzis:
«Tev nebūs nokaut!» Viņa pavēli
Tu nicini un gribi izpildīt,
Ko pavēl cilvēks! Viņa taisnā rokā
Stāv atriebšanās; viņš to izgāzīs
Pār visiem tiem, kas viņa baušļus pārkāpj.
Otrais slepkava.
Tu pats no viņa tiesas neizbēgsi:
Tu lauzi zvērestu, tu nokāvi,
Pie svētā mielasta tu apzvērēji,
Ka cīnīsies par Lenkastera namu.
Pirmais slepkava.
Pie dieva svētā vārda noziegdamies,
Tu lauzi zvērestu; kā nodevējs
Tu nonāvēji sava kunga dēlu…
Otrais slepkava.
Kam biji uzticību zvērējis.
Pirmais slepkava.
Kā drīksti minēt dieva bargos baušļus,
Ko pats tik lielā mērā pārkāpis?
Klerenss.
Kā labā es to visu darīju?
Tik Edvarda, tik mana brāļa labā.
Viņš tādēļ neliks mani nonāvēt;
Šis noziegums tā mani spiež kā viņu.
Ja gribēs dievs, tad atriebsies viņš pats;
Viņš tiesās atklāti. Ak, neņemiet
No viņa rokas varenās šo tiesu!
Viņš nestaigā pa līkumainiem ceļiem,
Kad sodāms tāds, kas viņa dusmas pelna.
Pirmais slepkava.
Kas tevi iecēla par bendes kalpu,
Kad nonāvēji jauno, stalto princi
Plāntedženetu?
Klerenss.
Brāļa mīlestība,
Pats sātans un mans dusmu iekaisums.
Pirmais slepkava.
Tavs nedarbs, tava brāļa mīlestība
Un mūsu pienākums nu aicina
Pie tevis nāves sodu izpildīt.
Klerenss.
Ja brāli mīlat, neienīstiet mani,
Es esmu brālim mīļš un uzticams.
Ja derēti par algu, griezieties
Pie brāļa Glostera: viņš algos jūs
Par manu dzīvību daudz devīgāk
Nekā par nāves vēsti karalis.
Otrais slepkava.
Jūs maldāties, jo Glosters ienīst jūs.
Klerenss.
Ak nē, es esmu viņam mīļš un dārgs.
No manis ejiet turp.
Abi.
Jā, taisni turp.
Klerenss.
Kad mūsu kareiviskais tēvs mūs trīs
Ar uzvarnieka roku svētīja
Un zvērināja, lai cits citu mīlam,
Viņš nedomāja, ka šīs saites irs;
Tik atgādiniet to, un Glosters raudās.
Pirmais slepkava.
Jā, akmeņus: tā mācīja viņš mūs.
Klerenss.
Ak, nepeliet, jo viņš tik labs un lēnīgs.
5 '544
Pirmais slepkava.
Kā asniem sniegs. Jūs sevi maldināt,
Jo viņš mūs sūta nogalināt jūs.
Klerenss.
Tas nevar būt; kad es no viņa šķīros,
Viņš mani apkampa un asarām
Man zvērēja, ka atsvabinās mani.
Pirmais slepkava.
Viņš dara to, jo viņš jūs atsvabina
No zemes verdzības uz debess priekiem.
Otrais slepkava.
Kungs, salīdziniet savu dvēseli
Ar dievu, jums ir jāmirst.
Klerenss.
Draugs, ja tiešām
Šī svētā liesma tavā sirdī deg
Un vēlies, lai ar dievu salīdzinos, —
Kā vari būt tik akls pats pret sevi,
Ka, mani nokaudams, pret dievu karo?
Ak ļautiņi! Tas, kas jums liek to darīt,
Jūs vēlāk ienīdīs šī darba dēļ.
Pirmais slepkava.
Ko būs mums darīt?
Klerenss.
Būs nožēlot, glābt savas dvēseles.
Pirmais slepkava.
Nē, nožēlot ir bābiski un gļēvi.
Klerenss.
Bet nenožēlot — zvēriski un ļauni.
Ja manā vietā būtu kāds no jums
Tā iesprostots un divi slepkavas
Pie viņa nāktu, — vai jūs nelūgtos,
Lai žēlo dzīvību? Kā paši lūgtos,
Tā lūdzos es: ak, taupiet dzīvību!
Mans draugs, tev acīs līdzcietība spīd;
Ja viņas liekulīgi neglaimo, —
Nāc stājies manā pusē, lūdz par mani!
Pat ubagam ir prinča žēl, kas lūdzas.
Otrais slepkava.
Kungs, palūkojiet atpakaļ!
Pirmais slepkava (durdams).
Še tev! Še vēl! Un, ja vēl nebūs diezgan,
Es tevi vīna mucā iemērkšu.
Piojām ar līķi.
Otrais slepkava.
Kāds pārsteidzīgs un briesmīgs noziegums!
Kā Pilāts labprāt rokas mazgātu
No negantīgā slepkavības darba!
Pirmais slepkava ienāk atpakaļ.
Pirmais slepkava.
Ko domā? Kādēļ nepalīdzi man?
Pie joda, teikšu visu Glosteram.
Otrais slepkava.
Kaut varētu tu viņam ziņu nest,
Ka brāli izglābu! — Ņem algu viens!
Man žēl no sirds, ka hercogs nonāvēts.
5*
Projām.
67
Pirmais slepkava.
Man ne; skrej ratā, gļēvais nejēga!
Es mironi tur alā noslēpšu,
Līdz kamēr Glosters viņu aprakt liks.
Tiklīdz būs alga, projām žigli vien:
Kad nāks tas gaismā, slikti būs, nudien!
\
Projām.
OTRAIS CĒLIENS
PIRMĀ aina
Londona. Istaba pilī.
Ieved slimo karali Edvardu; ienāk karaliene Elizabete,
Dorsets, Greijs, Riverzs, Heistingzs, Bakingems un
vēl citi.
Edvards.
Tā, šodien padarīju labu darbu. —
Bet palieciet šai vienībā arvien!
Ik bridi priecas vēsti sagaidu,
Kad mani aicinās mans pestītājs.
Nu mana dvēsele var mierā aiziet
Pie dieva debesīs, jo še virs zemes
Starp maniem draugiem valda atkal miers.
Riverz un Heistingz, sniedziet mīlestībā
Viens otram rokas! Slepens naids lai zūd!
Riverzs.
Man sirds no naida tīra; mīlestību
Ar savu roku svēti apstiprinu.
Heistingzs.
Tā arī es, tik tiešām kā es zvēru!
Edvards.
Nav smieklā ņemams, ko jums ķēniņš teic,
Jo valdnieku visaugstais valdnieks jūs
Par viltu gāzīs kauna un jums liks
Viens otram būt par nāves cēloni.
Heistingzs.
Lai klājas man tik labi nākotnē,
Cik patiesi es zvēru mīlestību!
Riverzs.
Un man tik daudz, cik mīlu Heistingzu.
Edvards.
Tas zīmēts ar uz tevi, karalien,
Uz tevi, Dorset, Bakingem, uz jums, —
Starp jums vēl rūgst vecs naids. Siev, nedusmo
Uz Heistingzu, sniedz viņam roku skūpstīt
Un izturies arvien bez viltības.
Elizabete.
Šurp, Heistingz! Līdzšinējais naids ir aizmirsts.
Uz to lai man un manējiem iet labi!
Edvards.
Nāc, Dorset, apkamp Heistingzu kā draugu!
Dorsets.
Šo mīlestības savstarpējo maiņu
No savas puses neārdīšu vairs.
Heistingzs.
To zvēru arī es.
Apkamp/ to.
Edvards.
Nu apstiprini, Bakingem, šo mieru
Un apkamp karalienes tuvniekus;
Šai vienprātībā jutīšos es laimīgs.
Bakingems
karalienei.
Ja Bakingems jebkad ne mīlestību,
Bet naidu rāda jums un jūsējiem,
Lai soda mani dievs ar naidu tur,
Kur sagaidu visvairāk mīlestības!
Kad man visvairāk drauga vajaga
Un esmu pārliecināts, ka viņš draugs,
Lai viņš man atmaksā ar viltu, naidu
Un krāpšanu. To izlūdzos no debess,
Ja mīlestībā atsaltu no jums!
Apkampj Riverzu un citus.
Edvards.
Šis apsolījums, krietno Bakingem,
Ir tīkams balzams manai slimai sirdij.
Nu trūkst vēl tikai brāļa Glostera,
Lai galīgi šo mieru noslēgtu.
Ienāk Glosters.
Bakingems.
Lūk, krietnais hercogs īstā brīdī klāt.
Glosters.
Mans zemīgs sveiciens jūsu augstībām!
Jums, lielkungi, es vēlu līksmu dienu!
Edvards.
Patiesi, līksma mums šī diena, brāl,
Jo darīts kristīgs darbs: no ķildām — miers,
No naida — mīlestība starp šiem kungiem,
Kas kaislās dusmās naidojās līdz šim.
Glosters.
Jauks, svētīgs darbs, mans kungs un pavēlnieks!
Ja kāds no jūsu cienījamā pulka
Aiz greizām aizdomām vai pārpratuma
Uz mani naidu tur,
Ja netīši vai dusmu iekaisumā
Es esmu kādam pāri darījis,
Par ko viņš dusmo vēl, tad vēlos es
Ar visiem izlīgt draudzībā un mierā;
Naids mana nāve; to es ienīstu
Un vēlos labo ļaužu mīlestību.
Pirms, karalien, no jums es lūdzos miera,
Par ko jums maksāšu ar padevību. ■—
No jums, mans krietnais brālēn Bakingem,
Vai bijis kādreiz slepens naids starp mums? —
No jums, lord Riverz, un no jums, lord Dorset,
Tāpat no jums, lord Greij, — no visiem jums,
Kas lūkojas bez iemesla uz mani
Ar greizām acīm. Grāfi, hercogi!
Es nezinu neviena Anglijā,
Uz ko es vairāk naidu turētu
Kā šonakt dzimis bērns. Tev pateicos,
Mans dievs, ka devi man tik lēnu prātu!
Elizabete.
Sī diena turama uz priekšu svēta;
Lai piešķir dievs, ka naids reiz mitējas!
Es lūdzu, žēlo brāli Klerensu
Un atdod viņam brīvību.
Glosters.
Kā? Kundze,
Vai tādēļ solīju jums uzticību,
Lai mani izsmietu pie karaJa?
Kas nezin to, ka krietnais hercogs miris?
Visi kā sastinguši.
Nav glīti, zoboties par mirušo!
Edvards.
«Kas nezin, ka viņš miris?» Kas tad zin?
Elizabete.
Visžēlīgs dievs, cik pasaule ir Jauna!
Bakingems.
Vai izskatos tik bāls kā citi, Dorset?
Dorsets.
Jā, sārtums visiem izzudis no vaigiem.
Edvards.
Viņš miris? Pavēle bij atsaukta.
Glosters.
Viņš nomira pēc pirmās pavēles,
Ar kuru skrēja spārnots Merkurijs,
Bet atsaukumu nesa kroplis klibs,
Kas atnāca pēc tam, kad viņš bij aprakts,
Dažs labs, ne pus tik uzticams un krietns,
Ne tik daudz asins rads, cik asins kārs, —
Var vairāk noziegties kā nabags Klerenss,
Bet tomēr staigā vēl bez aizdomām!
Ienāk Stenlijs.
Stenlijs.
Kungs karal, žēlastību izlūdzos!
Edvards.
Laid, mana dvēsele ir noskumusi.
Stenlijs.
Es necelšos, pirms nedzirdi, ko lūdzos.
Edvards.
Tad saņem īsi savu lūgšanu.
Stenlijs.
Kungs, taupi manam kalpam dzīvību:
Viņš nonāvēja šodien muižnieku,
Kas pārgalvīgi viņu spīdzinājis.
Edvards.
Šī mēle teica brālim nāves sodu,
Un nu lai viņa vergu apžēlo!
Viņš bija domās noziedzies, ne darbos,
Un tomēr viņa sods bij sūra nāve.
Kas lūdzās viņa dēj? Kas krita ceļos
Un lika pārsteigumu pārdomāt?
Kas runāja par brāļa pienākumu
Un mīlestību? Kas tad ieminējās,
Ka brālis, atstājies no Vorika,
Man nāca palīgā? Kas atcerējās,
Ka viņš man kaujā glāba dzīvību,
Kad Oksfords mani pagāza gar zemi?
Viņš teica man: «Brāl, dzīvo, topi karalis!»
Kas iebildās par to, ka kaujaslaukā
Mēs gulējām līdz nāvei nosaluši
Un viņš ar savām drēbēm mani sedza,
Pats palikdams bez segas saltā naktī?
To visu zvērisks dusmu iekaisums
Bij izdzinis no apstulbušā prāta,
Un it neviens ne zinot nelikās!
Bet, tikko jūsu kalpi dzērumā
Vai pārgalvībā nosit cilvēku
Un izdzēš Kristus līdzību un ģīmi,
Tad klūpat tūdaļ ceļos: žēlo, žēlo!
Un man, kaut netaisni, jums jāpiekrīt.
Bet brāļa labā neteicāt ne vārda
Un pats es, apstulbotais, arī ne.
Vislepnākais no jums ir savā mūžā
Daudz labuma no viņa baudījis,
Bet viņa mūžs nevienam nerūpa.
Es bīstos, dievs, tu atmaksāsi visiem —
Jums, man, kā jūsu ģimenēm, tā manām.
Ved mani projām, Heistingz! Nabags Klerenss!
Karalis, karaliene, Heistingzs, Riverzs, Dorsets un Greijs
aiziet.
Glosters.
Lūk, dusmu augļi! Vai jūs ievērojāt,
Ka karalienes radi nobāla,
Tiklīdz par brāļa nāvi minēju?
Tie musināja karali arvien.
Dievs atriebsies. Bet tagad iesim, kungi,
Pie karaļa un mierināsim viņu.
Bakingems.
Mēs gatavi jums kalpot.
Projām.
OTRA AINA
Pili.
Ienāk Jorkas hercogiene ar Klerensa dēlu un meitu.
Dēls.
Teic, vecmāmiņ, — vai mūsu tētiņš miris?
Hercogiene.
Nē, puisīt!
Meita.
Kam raudi tu un sit vēl sev pie krūtīm?
Kam sauc tu: «Klerenss, nelaimīgais dēls!»
Dēls.
Kam skaties tā uz mums un krati galvu,
Un sauc par sērdieņiem un bāriem mūs?
Hercogiene.
Jūs mani nesaprotat, mīļie bērni.
Es bēdājos, ka karalis ir slims:
Lūk, tas man rūp un nevis tēva nāve;
Jo velti zūdīties par to, kas zudis!
Dēls.
Tad tomēr taisnība, ka tētiņš miris?
Tur vainīgs karalis, mūs' tēvocis.
Dievs viņam atriebsies par tēva nāvi;
Par to es lūgšu viņu katru dien'.
Meita.
Es ari.
Hercogiene.
Cst! Nemelsiet! Jo karalis jūs mīļo;
Jūs savā vientiesīgā nevainībā
Vēl nesaprotat, kas ir vainīgais.
Dēls.
Nē, mīļā vecmāmiņ, es zinu gan;
Jo Glosters, labais tēvocis, man teica,
Ka, karalienes gumdīts, karalis
Ir licis tēvu iemest cietumā.
Viņš ņēma mani klēpī, raudāja,
Man vaigu skūpstīja un sacīja,
Ka varot viņam uzticēt kā tēvam
Un viņš kā bērnu mani mīlēšot.
Hercogiene.
Ak, ļaunums māk zem tiklas sejas slēpties,
Un viltība sev skaistu segu zog!
Viņš ir mans dēls, tamlīdz mans kauns; ak nē,
Viņš nezīda no manas krūts šo viltu!
Dēls.
Tu domā, vecmāmiņ, ka krusttēvs viļ?
Hercogiene.
Jā, puisīt.
Dēls.
Es nedomāju tā. — Klau, kas par troksni?
Ienāk Elizabete visai uz/raukta; Riverzs un Dorsets.
Elizabete.
Ak, kas var liegt man vaimanāt un raudāt,
Gaust nelaimi un pašai sevi mocīt?
Tumšs izmisums ar mani sabiedrojies
Un karu ved ar pašas dvēseli.
Hercogiene.
Ko nozīmē šis mežonīgais skats?
Elizabete.
Jauns cēliens nežēlīgai bēdu lugai:
Mans vīrs, tavs dēls, mums karalis ir miris!
Kam zari zeļ, kad celms jau nokaltis?
Kam nevīst lapas, kurām sulas trūkst?
Kas dzīvot grib — lai raud, kas mirt — lai steidzas,
Lai skumjās dvēseles var spārnos skriet
Un sekot karalim kā pavalstnieki
Uz viņa jauno valsti debess mierā.
Hercogiene.
Pie tavām bēdām daļas man tikpat,
Cik tuvu man tavs krietnais laulāts draugs.
Kad vīrs man mira, remdējos ar to,
Ka dēlos atspīd viņa tīrais veidols.
Nu ļauna nāve abus spoguļus,
Kur viņš bij skatāms, drupās satriekusi;
Greizs stikls vien man pāri palicies,
Kur sev par skumjām redzu savu kaunu.
Kaut atraitne, tu palieci vēl māte,
Vēl paliek bērni tev par iepnecu;
Man nāve vīru atrāva no krūts
Un ņēma abus spieķus, Edvardu
Un Klerensu, no manām vārgām rokām.
Tev bēdu pus tik daudz kā man, un tādēļ
Man sērot divreiz vairāk iemesla.
Dēls.
Tu, krustmāt, neraudi ar mums par tēvu,
Un tādēj mēs ar tevi neraudam.
Meita.
Ja bāru likteņa tev nava žēl, —
Mums ari tavas nelaimes nav žēl.
Elizabete.
Ak, raudās palīgu man nevajag,
Ja manas acis dzemdē tās bez mēra.
Man acīs visi avoti plūst vajā,
Lai tad, kad mēness izsauks paisumu,
Slīkst visa zeme manās asarās.
Ak vai, par manu vīru Edvardu!
Bērni.
Ak vai, par mīļo tēvu Klerensu!
Hercogiene.
Ak vai, par abiem, abi bija mani!
Elizabete.
Kur nu mans vienīgs atbalsts — Edvards? Miris!
Bērni.
Kur mūsu vienīgs atbalsts — Klerenss? Miris!
Hercogiene.
Kur abi mani balsti? Miruši!
Elizabete.
Kur atraitne, kam zaudējums tik liels?
Bērni.
Kur bāreņi, kam zaudējums tik liels?
Hercogiene.
Kur māte ir, kam zaudējums tik liels?
Šo zaudējumu māte esmu es:
Jūs sērojat par vienu, es par abiem.
Šī raud par savu Edvardu, es arī;
Par Klerensu es raudu, viņa ne;
Šie bērni apraud Klerensu, es arī;
Par Edvardu es raudu, viņi ne.
Ak, lej iet savas skumju asaras
Jūs trīs uz mani, trīskārt noskumušu!
Es esmu jūsu bēdu zīdītāja
Un barošu tās savām vaimanām.
Dorsets.
Māt, remdējies, jo dievam nepatīk,
Kad kurn par viņa darbiem. Pasaulē
Mēdz saukt par nepateicīgu ikkatru,
Kas īgnā prātā maksā parādu;
Vēl ļaunāk tad, kad kurn par debess varu,
Kad tā nu ķēnišķīgo parādu
No tevis prasa atpakaļ.
Riverzs.
Kā mātei rūpīgai nu laiks tev domāt
Par princi, savu dēlu. Augstā kundze,
Sauc viņu šurp un liec to kronēt. Skumjas
Ar nomirušo Edvardu grimst kapā;
Prieks zeļ pie dzīvā Edvarda troņa.
Ienāk Gloslers, Bakingems, Stenlijs, Heistingzs, Retklifs.
Glosters.
Mās, pacietiet; mums visiem jāsēro,
Ka mūsu zvaigzne dzisusi, bet skumjas
Neviens nav izdziedējis vaimanām. —
Māt, piedod, tevis nepamanīju, —
Uz ceļiem lūdzu tavu svētību.
Hercogiene.
Dievs svēti tev' ar lēnu, taisnu prātu
Un mīļu, uzticamu, labu sirdi!
Glosters
sānis.
Āmen! Un vecumu liek piedzīvot ar godu.
Tāds mātes svētībām tas resgalis;
Man brīnums, ka šī aizmirsa to teikt.
Bakingems.
No dziļām skumjām piemeklētie prinči
Un kungi! Savstarpēja mīlestība
Lai palīdz nest jums smago bēdu nastu!
Pie tēva mūsu pļaujas laiks ir beidzies,
Lai krājam viņa dēlam jaunu pļauju.
Vēl plaisa, kas šīs lepnās sirdis šķīra,
Nesen kā saistīta un saliedēta,
Mums rūpēties, ka neirst liedējums.
Man šķiet, mazs pavadoņu pulks tūlīt
Lai princi pavada no Ladlovas
Uz Londonu, kur viņu kronēsim.
Riverzs.
Bet kādēļ gribat sūtīt mazu pulku?
Bakingems.
Lord Riverz, ja mēs sūtām lielu pulku,
Sāks apdzijušā vāts no jauna čūlāt;
No tam jo vairāk tādēļ jābīstas,
Ka valsts šai maiņu brīdī vēl bez galvas;
Vēl katrs zirgs pats savus grožus tur
Un savā vaļā skrien, kur ietikās.
Pēc manām domām, jānovērš pie laika
Kā esošās, tā paredzamās briesmas.
Glosters.
Bet karalis ar visiem slēdza mieru!
To gribu turēt ticīgi un stingri.
Heistingzs.
Tā arī es un, ceru, visi citi.
Tak slēgums jauns, un tādēļ jāsargās
No katra nieka, kas var ladīt plaisu,
Un lielā pulkā viegli var kas notikt.
Tādēļ es piebalsoju, Bakingem,
Ka jāsūta pie prinča mazāks pulks.
Stenlijs.
Tam piebalsoju arī es.
Glosters.
Lai notiek tā; un tagad apspriedīsim,
Kam tūdaļ jāpošas uz Ladlovu.
Es ceru, augstās kundzes, šinī lietā
Jus neliegsit mums sava padoma.
Aiziet visi bez Glostera un Bakingema.
Bakingems.
No dieva puses, lai turp iet kas iedams,
Mēs nedrīkstam nekādā ziņā trūkt.
Es ceļā iegrozīšu izdevību,
Kā pārrunāto lietu ievadīt.
Jo karalienes uzpūtīgie radi
No prinča tagad jāattālina.
Glosters.
Mans otrs pats! Mans praviet's, orākuls
Un mana dome! Tavai vadībai
Es, mīļo brālēn, sekošu kā bērns.
Uz Ladlovu! Mēs nedrīkstam tur trūkt.
Abi aiziet.
TREŠA AINA
Iela Londona.
Divi pilsoņi sastapdamies.
Pirmais pilsonis.
Sveiks, kaimiņ, sveiks! Kurp nu tik žiglām kājām?
Otrais pilsonis.
Tev galvoju, ka nesajēdzu pats.
Vai zināt jauno vēsti?
Pirmais.
Karal's miris.
Dievs pasarg, vēsts nav laba; šinīs laikos
Gan reti labas vēstis dzird, bet tagad
Man bail, man bail, nāks bargi juku laiki!
Ienāk treiais pilsonis.
Trešais pilsonis.
Dievs palīdz jums!
Pirmais.
Paldies, un tev tāpat.
Trešais.
Vai taisnība, ka labais karal's miris?
Otrais.
Jā, taisnības par daudz. Dievs stāv mums klāt!
Trešais.
Ai ļautiņi, tad gaidiet vētras laikus!
Pirmais.
Ar dieva palīgu nu valdīs dēls.
Trešais.
Vai zemei, kurā bērns par valdnieku!
Otrais.
Viņš dod mums cerību, ka valdnieks būs.
Līdz pilngadībai valdīs padome,
Un, kad viņš vīra gados nāks, viņš pats;
Tā valdība arvien mums laba būs.
Pirmais.
Tāds laiks jau bija reiz, kad Parīzē
Par karali mums cēla Henriju,
Kas nebija ne pilnu gadu vecs.
Trešais.
Diezin vai bija tā? Ne, mīļie draugi;
Tad valsts bij bagāta ar prātīgiem
Un labiem padomniekiem; karalim
Bij gudri tēvoči par aizbildņiem.
Pirmais.
Nu ar — no tēva un no mātes puses.
v ļ
Trešais.
Gan būtu labāk, ja no tēva vien
Vai ja no tēva nebūtu neviena;
Jo katrs grib vistuvāk būt pie troņa,
Un mums ir jācieš, — dievs lai novērš to!
Ai, hercogs Glosters ir pārlieku bīstams,
Bet karalienes radinieki lepni
Un uzpūtīgi: viņi nedrīkst valdīt,
Tie valdāmi, ja slima valsts grib atspirgt.
Pirmais.
83
Mēs baidāmies par daudz: viss būs vēl labi.
6*
Kad mākon's nāk, tad uzvelk mēteļus;
Kad lapas birst, tad ziema nav vairs tālu;
Kad saule riet, tad visi gaida nakti,
Un agras vētras vēsti bada laikus.
Dievs dos, vēl viss par labu griezīsies,
Bet tas ir vairāk, nekā pelnām mēs.
Otrais.
Patiesi, ļaužu sirdis šausmu pilnas;
Lai runā tu ar kuru runādams,
Tik rūpes vien un bažas dzirdēsi.
Trešais.
To redzam vienumēr priekš maiņu laikiem;
Jo dievišķīga jausma dvēselei
Liek noskārst mums, kad briesmas gaidāmas;
Tā ūdens plūst, kad bargas aukas nāk. —
Viss dieva rokā. — Kurp tad ejat nu?
Otrais.
Mūs tiesnesis pie sevis aicina.
Trešais.
Un mani arī; iesim vienu ceļu.
Visi projām.
CETURTA AINA
Londona. Pili.
Ienāk Jorkas arhibīskaps, jaunais Joikas hercogs,
karaliene Elizabete un Jorkas hercogiene.
Arhibīskaps.
Tie gulējuši nakti Nortemptonā
Un šodien būšot Stonistretfordā;
Un tātad rīt vai parīt būs jau klāt.
Hercogiene.
Ak, princi redzēt ilgojos no sirds;
Viņš būs jau paaudzis, kopš šķīrāmies.
Elizabete.
Nebūt, kā dzirdu. Jorks, mans otrs dēls,
Gandrīz jau viņu pāraudzis.
Jorks.
Jā, māmiņ;
Tak vēlētos, ka neaugtu tik ātri.
Hercogiene.
Bet kādēļ ne, mans puisīt? Augt ir labi.
Jorks.
Nesen man krusttēvs Riverzs sacīja,
Ka augumā es brāli panākšot.
Bet Glosters iebilda: «Mēs redzam dabā,
Ka ļauna zāle ātrāk aug kā labā,» —
Lai mani nesauktu par ļaunu augu,
Man netīk vairs, ka es tik ātri augu.
Hercogiene.
Sī paruna gan maz var zīmēties
Uz to, kas viņu mērķēja uz tevi;
Viņš auga gausi, bija bērnībā
Tik sīks un vārgs, ka pēc šīs parunas
Tam vajadzētu īsti tiklam būt.
Arhibīskaps.
Es, kundze, nešaubos, ka tāds viņš ir.
Hercogiene.
To vēlētos, bet mātei jāšaubās.
Jorks.
2ēl, ka man toreiz neienāca prātā!
Es būtu izzobojis tēvoci
Par viņa augumu vēl kodīgāk.
Hercogiene.
Nu, ko tu būtu teicis, mazo Jork?
Jorks.
Es teiktu: tēvocis tik ātri audzis,
Ka pirmā dienā grauzis garozas,
Kur man vēl otrā gadā nebij zobu.
Ko, vecmāmiņ, tas būtu kodīgs joks!
Hercogiene.
No kā to dzirdēji, mans mīļais bērniņ?
Jorks.
No viņa aukles, vecmāmiņ.
Hercogiene.
Ko? Viņa mira, pirms tu biji dzimis.
Jorks.
Hm! ja no viņas ne, tad nezinu.
Elizabete.
Ej, pļāpīgs zēns! Tu esi nerātnis.
Arhibīskaps.
Par bērnu nedusmojiet, labā kundze.
Elizabete.
Sienām ir ausis.
Ienāk vēstnesis.
86
Arhibīskaps.
Tur nāk kāds vēstnesis. Ar kādām vēstīm?
Vēstnesis.
Ar tādām, ka man grūti izrunāt.
Elizabete.
Ko dara princis?
Vēstnesis.
Sveiks un vesels, kundze.
Arhibīskaps.
Kas vēstāms tev?
Vēstnesis.
Lords Riverzs un lords Greijs, sers Vogans
Ir aizsūtīti gūstā Pamfretā.
Hercogiene.
Kas pavēlēja?
Vēstnesis.
Bakingems un Glosters.
Elizabete.
Par kādu vainu?
Vēstnesis.
Es izteicu jums visu, ko es zinu.
Par ko un kādēļ viņi cietumā,
Es, augstā kundze, nezinu nekā.
Elizabete.
Vai man! Es redzu, mūsu nams sāk grūt!
Ļauns tīģeris kampj nagos biklo stirnu;
Ap nevarīgo, nebīstamo troni
Sāk trakot droši varmācības auka;
Lai valda nāve, posts un slepkavība!
Kā kartē redzu visam beigas es.
Hercogiene.
Jūs ļaunās nemieru un ķildu dienas,
Cik daudz no jums jau manas acis redz!
Par troni cīnoties, man mira vīrs,
Un dēli brīžam cēlās, brīžam krita,
Un es te priecājos par uzvaru,
Te raudāju par nelaimi, — bet tagad,
Kad beidzies karš un uzvara ir mūsu,
Tie apkaro viens otru: brālis brāli
Un īstnieks īstnieku, pats — sevi pašu!
Tu ačgārnais un apstulbotais niknums,
Beidz savu nolādamo kaislību
Vai Jauj man mirt, pirms redzu tavas briesmas!
Elizabete.
Mums jāuzmeklē svētais patvērums.
Nāc, puisīt, nāc! Ardievu, hercogienei
Hercogiene.
Es ari iešu.
Elizabete.
Jums nav iemesla.
Arhibīskaps.
Jā, ejiet, augstība, un paņemiet
Sev visus dārgumus un mantas līdz.
Par drošību jums varu piedāvāt
Šo zīmogu. Lai man tik labi iet,
Cik sirsnīgi jums vēlu labklājību.
Bet labāk pats jūs pavadīšu turp.
Visi projām.
TREŠAIS CELIENS
PIRMĀ AINA
Iela Londonā.
Tauru skaņas. Ienāk princis Edvards, Glosters, Bakingems, kardi-
nāls Baučers, Keitsbijs un vēl citi.
Bakingems.
Sveiks, princi, savās mājās Londonā!
Glosters.
Sveiks, dārgo brālēn, manu domu valdniek!
Jūs dara grūtsirdīgu grūtais ceļš.
Princis.
Ne ceļš, bet nepatikšanas pa ceļam
Man dara viņu pretīgu un grūtu.
Bet kādēļ trūkst še citu tēvoču?
Glosters.
Mans princi, tīrais tikums jūsu gados
Vēl nespēj izprast ļauno pasauli.
Jūs apspriežat ikkatru cilvēku
No viņa ārienes, bet ārējs izskats
Ar sirdi saskan reti vai nekad.
Tie tēvoči, kas trūkst, ir bīstami;
Jūs klausījāties viņu medus vārdos,
Bet nezināt, cik nāvīgi tie dzeļ.
Dievs pasarg jūs no tādiem viltniekiem!
Princis.
No viltniekiem lai mani pasarga,
Bet viņi tādi nav.
Glosters.
Mans princi, lordmērs atnācis jūs apsveikt.
Ienāk Londonas lordmērs ar pavadoņiem.
Lordmērs.
Dievs piešķir laimi jūsu augstībai.
Princis.
Paldies jums, labais lord; paldies jums visiem!
Es cerēju, ka māte pasteigsies
Un līdz ar brāli sagaidīs mūs ceļā.
Kāds gliemezis šis Heistingzs! Kur viņš paliek,
Ka nevēstī, vai viņi nāks vai ne?
Ienāk Heistingzs.
Bakingems.
Patlaban elsdams steidzas labais lords.
Princis.
Sveiks, lord! Kas ir, vai mūsu māte nāks?
Heistingzs.
Nē, jūsu māte līdz ar brāli Jorku
Sev meklē patvērumu svētnīcā,
Aiz kāda iemesla, to zina dievs.
Labprāt man princis būtu nācis līdz,
Bet māte to ar varu atturēja.
Bakingems.
Cik aplamas tās domas! Kardināl,
Vai neraudzīsit viņu pierunāt,
Lai princi Jorku tūdaļ laiž pie brāļa?
Ja viņa liedzas, — Heistingz, ejiet līdz
Un atvediet ar varu viņu šurp.
Kardināls.
Ja manas vājās runas dāvanas
Spēs māti pārliecināt, hercogs Jorks
Būs drīz še klāt; ja neuzklausītu
Tā manu lūgšanos, tad — dievs lai novērš —
Es neaizskaršu svētās tiesības!
Es nevēlētos ne par visu valsti
So grūto noziegumu ņemt uz sevi.
Bakingems.
Ir aplam lūkoties tik tuvredzīgi
Un tiepīgi uz senām ierašām!
Mums jāņem vērā skarbā tagadne;
Nebūt nav aizskarts patvēruma svētums,
Ja princi izvedāt no turienes.
Šis patvērums tik tādiem atvēlams,
Kas viņu lūdz, kam jāglābj dzīvība.
Bet princis — ne viņš aizsardzības lūdzies,
Ne viņš ko noziedzies ar saviem darbiem
Un tādēļ nevar patvērumu baudīt.
Jūs nelaužat nekādas brīvtiesības,
Ja liedzat vietu tam, kam nenākas.
Gan esmu dzirdējis, ka pieaugušie
Pie altāra sev meklē patvērumu,
Bet it nekad, ka bērns to darījis.
Kardināls.
Jūs pierunājāt mani, esmu mierā.
Nu labi, Heistingz, — vai jūs nāksit līdz?
Heistingzs.
Jā, cienīgtēvs!
Bet pasteidzieties, kungi!
Kardināls un Heistingzs projām.
Bet sakiet, tēvoc, — ja mans brālis nāks,
Kur dzīvosim līdz kronēšanas laikam?
Glosters.
Kur jūsu augstībai vislabāk patīk.
Šim brīdim ieteiktu jums Taueru,
Bet vēlāk varat ierīkoties tur,
Kur jūtaties visjautrāk un visdrošāk.
Princis.
Man Tauers, tēvoc, nemaz nepatīk.
Vai Jūlijs Cēzars viņu uzcēlis?
Bakingems.
Jā, viņš šai pilij licis pamatu,
Bet viņa pabeigta daudz gadu vēlāk.
Princis.
Vai rakstos stāv, ka viņš to dibinājis,
Vai uzglabājies tikai valodās?
Bakingems.
Stāv rakstos, labais princi.
Princis.
Man šķiet, ja ari nestāvētu rakstos,
Bet patiesība pastāv dien' no dienas
Un uzglabājas līdz pat pastarai
Kā ļaužu saimes kopīgs mantojums.
Glosters
sānis.
Bērns, pārāk gudrs, nenodzīvo ilgi.
Princis.
Ko teicāt, krusttēv?
Glosters.
Ka slavas darbs bez rakstiem dzīvo ilgi.
Sānis.
Kā senās lugās Netikums, es saistu
Pie viena vārda divējādas domas.
Princis.
Šis Cēzars bija tiešām slavens vīrs;
Ko viņa prāts no varonības smēlās,
To uzrakstīja prāts, lai varonība
Vēl dzīvotu uz augum augumiem.
Pār varoni pat nāvei varas nava:
Kaut dzīvei miris, viņš vēl dzīvo slavā.
Vai zināt, Bakingem, jums teikšu ko?
Bakingems.
Ko, augstais princi?
Princis.
Ja dzīvošu, es gribu Francijā
No jauna iegūt vecās tiesības,
Ja ne, kā kareivis es miršu karā.
Glosters
sānis.
Pēc agra pavasara vasara nav gara.
Ienāk princis Jorks, Heistingzs un kardināls.
Bakingems.
Lūk, arī hercogs Jorks patlaban nāk.
Princis.
Ā, Ričards Jorks! Kā klājas, mīļo brāl?
Jorks.
Kungs karal, labi; tā nu jāsauc jūs.
Princis.
Jā, mīļo brāl, par skumjām tev un mums.
Cik sen kā miris tas, kam pienācās
Šis goda vārds, kurš, viņam mirstot,
Daudz zaudējis no savas godības.
Glosters.
Kā klājas mūsu brājadēlam Jorkam?
Jorks.
Paldies! Ā, tēvoc, jūs nesen man teicāt,
Ka ļaunā nezāle mēdz žigli augt;
Bet brālis tagad mani pāraudzis.
Glosters.
Jā, mīļo Jork.
Jorks.
Un tādēļ viņš ir ļauns?
Glosters.
Nē, mīļo brālēn, tā es nedomāju.
Jorks.
Tad viņu cienāt vairāk nekā mani?
Glosters.
Redz, viņu cienu es kā valdnieku
Un jūs kā savu mīļo radnieku.
Jorks.
Jūs lūdzu, tēvoc, dodiet man šo dunci.
Glosters.
Šo dunci, mazo brālēn? Jā, labprāt.
Princis.
Ko? Brālis ubago?
Jorks.
No labā tēvoča, kurš labprāt dod
Šo mazo dāvanu, ko dot nav žēl.
Glosters.
Es brālēnam vēl vairāk dāvinātu.
Jorks.
Vēl vairāk? Dodiet zobenu vēl klāt.
Glosters.
Labprāt, ja zobens būtu diezgan viegls.
Jorks.
Jūs dāvināt labprāt tik vieglas lietas;
Pie svarīgākām atbildat man «nē».
Glosters.
Jūs nespēsit tik lielu svaru nest.
Jorks.
Nav svarīgs man, ja būtu svars vēl lielāks.
Glosters.
Ko, mazo brālēn? Manus ieročus?
Jorks.
Lai izteiktu jums tādu pateicību,
Par kādu mani saucāt.
Glosters.
Kādu?
Jorks.
Mazu.
Princis.
Mans brālis Jorks sāk runāt pārgalvības,
Bet tēvocis gan mācēs panest to.
Jorks.
Ko? Tēvocis gan mācēs panest mani?
Mans brālis zobojas par jums un mani:
Tādē], ka esmu mazs kā pērtiķis,
Jūs varot mani nest uz muguras.
Bakingems.
Cik apdomīgi asa atjauta!
Lai zobgalība nedzeltu tik ļoti,
Viņš manīgi pats sevi zobo līdz.
Tik jauns un attapīgs, ka jābrīnās.
Glosters.
Vai neiesit uz pili, godāts kungs?
Bet mēs ar Bakingemu palūgsim,
Lai māte sagaida jūs Tauerā.
Jorks.
Ko, brāl, vai iesim mēs uz Taueru?
Princis.
Lords aizbildnis tā vēlas.
Jorks.
Tur nespēšu ne brīdi mierā aizmigt.
Glosters.
No kā jūs baidāties?
Jorks.
No Klerensa;
Tur spoko viņa gars, jo vecmāmiņa
Man sacīja, ka viņš tur nonāvēts.
Princis.
Man nomirušo tēvoču nav bail.
Glosters.
Es ceru, dzīvo arī ne.
Princis.
Kamēr tie dzīvo, ceru, arī ne.
Nāc, mīļo brāl; par viņiem domādami,
Ar grūtu sirdi iesim Tauerā.
Abi prinči aiziet.
Bakingems.
Vai domājat, ka mazais pļāpa Jorks
Nav uzkūdīts no mātes asās mēles?
Cik ļauni māk viņš dzelt un kaitināt!
Glosters.
Es nešaubos; šis zēns ir bīstams puika:
Drošs, manīgs, prātīgs, apķērīgs un pārgudrs,
No papēžiem līdz galvai mātes dabā.
Bakingems.
97
Lai viņi iet! — Tu, Keitsbij, zvērēji
Uz mata pildīt mūsu mājienus
Un neizpaust neviena nodoma;
Tu zini, kā mēs ceļā norunājām.
Ko domā tu? Vai Heistingzs piekritīs,
7 1544
Ka musu labais hercogs iecejams
Sai salā slavenā par karali?
Keitsbijs.
Viņš tēva dēļ tik ļoti mīļo princi,
Ka ne par ko no viņa neatstāsies.
Bakingems.
Un Stenlijs? Vai viņš ļausies pierunāties?
Keitsbijs.
Viņš darīs vienumēr tāpat kā Heistingzs.
Bakingems.
Ej, Keitsbij, izpētī tā iztālēm,
Vai Heistingzs piekrīt mūsu nodomam,
Rīt viņu aicini uz Taueru,
Kur kronēšanas dēļ būs padome.
Ja redzi, ka viņš ļaujas locīties,
Tad saki viņam mūsu iemeslus;
Bet, ja viņš paliek vēss un nepielaidīgs,
Tad izturies tāpat, beidz runu strupi
Un paziņo par viņa domām mums:
Rīt noturēsim slepenpadomi,
Kur būsi sevišķi mums vajadzīgs.
Glosters.
Nes viņam sveicienu un pasaki,
Ka viņa ienaidniekiem Pamfretā
Rīt laidīs asinis; aiz liela prieka
Par šādu labu vēsti var mans draugs
Dot Šora kundzei vienu skūpstu vairāk.
Bakingems.
Ej, mīļo Keitsbij, dari to ar prātu.
Keitsbijs.
Jā, labie lordi, būšu uzmanīgs.
Glosters.
Vai nāksi pateikt mums, pirms ejam gulēt?
Keitsbijs.
Jā, katrā ziņā, kungs.
Glosters.
Tu atradīsi Krozbijā mūs abus.
Keitsbijs aiziet.
Bakingems.
Ko tad, ja Heistingzs nepiekritīs mums?
Glosters.
Tad galvu nost; draugs, tā tam jānotiek.
Kad kļūšu karalis, tev piekritīs
Herforda grāfiste ar visām mantām,
Kas piederēja brālim — karalim.
Bakingems.
Es atsaukšos uz jūsu solījumu.
Glosters.
Šo solījumu pildīšu labprāt.
Nu iesim vakariņās, un pēc tam
Mēs izplānosim visu sīkumos.
Aiziet.
OTRĀ AINA
Lorda Heistingza nama priekšā.
Ienāk vēstnesis.
Vēstnesis.
Kungs, atveriet!
Heistingzs
Iekšpusē.
Kas klauvē tur?
7* 99
Vēstnesis.
Vēstnesis no lorda Stenlija.
Ienāk Heistingzs.
Heistingzs.
Cik pulkstenis?
Vēstnesis.
Taisni četri.
Heistingzs.
Tavam kungam,
Kā liekas, nenāk miegs šais garās naktis.
Vēstnesis.
Tā jādomā no mana sakāmā.
Vispirms viņš liek jūs sveicināt.
Heistingzs.
Un tad?
Vēstnesis.
Un tad liek teikt: viņš sapņojis, ka kuilis
Tam rāvis bruņu cepuri no galvas,
Bez tam, ka turot divas padomes,
No kurām pirmajā var nospriest to,
Kas otrajā jums abiem jānožēlo.
Viņš grib nu zināt, vai jums nepatīk
Ar viņu kopā jāt uz ziemeļiem
Un bēgt no briesmām, kādas paredz viņš.
Heistingzs.
Ej atpakaļ pie kunga; pasaki,
Lai nebaidās no šķirtām padomēm:
Viņš pats un es — mēs piederam pie vi
Un otrajā būs Keitsbijs, mūsu draugs,
Un tātad nevar notikt it nekas,
Par ko mēs nedabūsim laikā zināt.
Nav bailēm iemesla; man brīnums liels,
Ka viņš tik lētticīgs un svaru liek
Uz tukšiem murgiem nemierīgā miegā.
No kuiļa bēgdami, pirms kuilis uzbrūk,
Mēs kuili tracinām, lai dzenas pakaļ
Un medī tur, kur pats nav domājis.
Teic manā vārdā, lai tavs kungs nāk šurp
Un līdz ar mani iet uz Taueru:
Gan redzēs viņš, cik laipns būs šis kuilis.
Vēstnesis.
Es eju, kungs, un teikšu viņam tā.
Proļām.
Ienāk Keitsbijs.
Keitsbijs.
Jums vēlu labu rītu, cienīts kungs!
Heistingzs.
Un jums tāpat. — Tik agri jau uz kājām?
Vai grīļojošā valstī kas no jauna?
Keitsbijs.
Patiesi, mūsu valsts sāk grīļoties
Un drīzāk nestāvēs uz drošām kājām,
Pirms Ričards neuzstāsies tai par galvu.
Heistingzs.
Par galvu? Gribi teikt: par karali?
Keitsbijs.
Jā, kungs.
Heistingzs.
Lai drīzāk krīt šī galva man no pleciem,
Pirms atrauj valsti likumīgai galvai.
Vai zināms tev, ka tā viņš tiešām vēlas?
Keitsbijs.
Jums galvoju; turklāt viņš pārliecināts,
Ka neliegsit tam sava pabalsta,
Un tādēļ viņš jums sūta prieka vēsti,
Ka šinī pašā dienā Pamfretā
Mirs karalienes radi, jūsu skauģi.
Heistingzs.
Nav iemesla par šādu vēsti sērot,
Jo viņi vienumēr man stājās ceļā.
Bet nodot balsi Ričardam par labu
Un troņa īstam mantniekam par ļaunu, —
Dievs liecinieks, tas nenotiks nekad.
Keitsbijs.
Dievs piešķir jums joprojām tādu prātu.
Heistingzs.
Pēc gada es vēl pasmiešos par tiem,
Kas apmeloja mani karalim,
Un kuru bēdu lugu tagad redzu,
Vai zini, Keitsbij?
Keitsbijs.
Ko, mans kungs?
Heistingzs.
Pirms četrpadesmit dienas kļūstu vecāks,
Vēl aizbrauks dažs, kas domāt nedomā.
Keitsbijs.
Ir neģēlīgi, mīļo Heistingz, mirt,
Kad ļaunu neparedz, ne nāvi gaida!
Heistingzs.
Tas tiešām briesmīgi! To piedzīvo
Nu Riverzs, Vogans, Greijs un piedzīvos
Dažs labs, kas jūtas drošs kā tu un es.
Un ko, kā pats tu zini, hercogs Glosters
Un Bakingems jo augstā cieņā tur.
Keitsbijs.
Jā, viņi abi tur jūs augstā cieņā.
Sānis.
Drīz uzdurs jūsu galvu tilta galā.
Heistingzs.
To zinu; esmu arī pelnījis.
Ienāk lords Stenlijs.
Ā, draugs! Kur jūsu medinieka duncis?
No kuiļa bail, un ieroču nav klāt!
Stenlijs.
Jums vēlu labu rītu, mani kungi!
Jūs smejaties? Pie svētā krusta zvēru,
Man nepatīk šīs šķirtās padomes.
Heistingzs.
Tev zvēru, visā manā mūžā nav
Man dzīvība tik dārga bijusi
Kā taisni nu; ja nejustos tik drošs,
Vai būtu gan tik bezbēdīgs un jautrs?
Stenlijs.
Kā lordi, kuri sēž nu Pamfretā,
No mājām izgāja ar jautru prātu
Un apziņu, ka stāvoklis tiem drošs;
Un, tiešām, rūpēm nebij iemesla.
Bet, lūk, cik ātri diena apmācās!
Man rūp šie pēkšņie dusmu untumi:
Lai pašķir dievs, ka baiļojos par velti!
Ko, vai uz Taueru? Ir laiks jau iet.
Heistingzs.
Es iešu līdz. Vai zināt, šodien lordi,
Ko minējām patlaban, zaudēs galvas.
Stenlijs.
Kas zīmējas uz uzticību tronim, —
Tad sūdzētāju cepures daudz vairāk
Ir bīstamas kā apsūdzēto galvas.
Bet tagad iesim, lord.
Ienāk herolds.
Heistingzs.
Tik ejiet turp;
Es sekošu, bet vispirms jārunā
Ar krietno vīru šo.
Stenlijs un Keitsbijs aiziet.
Kā klājas?
Herolds.
Jau labāk tādēļ vien, ka cienīts kungs
Par mani apvaicājas.
Heistingzs.
Varu teikt,
Ka nu man labāk iet kā viņureiz,
Kad mani satiki šepat, jo tad
Es gāju cietumā uz Taueru,
Bet tagad mirst — to paturi pie sevis —
Tie mēlneši no karalienes sugas,
Tie paši, kuri mani apmeloja;
Mans stāvoklis nu drošāks kā jebkad.
Herolds.
Dievs uztur jums šo stāvokli arvien!
Heistingzs.
Paldies! Še, dzer uz manu veselību!
Met viņam savu maku.
Herolds.
Jums pateicos no sirds.
Projām.
Ienāk priesteris.
Priesteris.
Man prieks, ka redzu jūsu godību.
Heistingzs.
Jums tencinu. Nesen man pakalpojāt,
Par ko jums esmu parādā līdz šim;
To sestdien gribu atlīdzināt jums.
Ienāk Bakingems.
Bakingems.
Ko? Heistingzs sarunās ar priesteriem?
Jums grēkus sūdzēt nav vēl vajadzīgs,
Bet jūsu draugiem gan tur, Pamfretā.
Heistingzs.
Šo svēto tēvu ieraugot, patiesi
Man nāca prātā viņu liktenis.
Vai iesit jau uz Taueru?
Bakingems.
Jā, kungs; bet ilgi nepalikšu tur:
Es nākšu agrāk atpakaļ kā jūs.
Heistingzs.
Varbūt tur palikšu uz pusdienām.
Bakingems
sānis.
Uz vakariņām ar, vēl nezini.
Tad varam iet.
Heistingzs.
Jums gatavs pakalpot.
Abi projām.
TREŠA AINA
Pamfretas pils priekšā.
Ienāk Ričards Retklils ar sargiem, kuri ved Riverzu, Greiju un
Voganu uz soda vietu.
Retklils.
Nu vediet cietumniekus prom!
Riverzs.
Ser Ričard Retklif, ļauj vēl vārdu bilst.
Tu redzēsi nu mirstam pavalstnieku,
Kas mīl līdz nāvei savu valdinieku.
Greijs.
Lai princi sarga dievs no jūsu vilkšņas,
No asins suņa nelietīgās sugas!
Vogans.
Nāks laiks, kad jūs par sevi vaimanāsit.
Retklils.
Nu ejiet, jūsu dzīves laiks ir beidzies.
Riverzs.
Ak Pamfreta! Tu asiņainais cietums!
Tu goda vīru kaps un nāves ēna!
Še, tavu mūru noziedzīgās telpās,
Uz nāvi Ričards Otrais notiesāts;
Šīs briesmu vietas kaunu vairodams,
Tu dzersi mūsu nevainīgās asinis.
Greijs.
Mums krīt uz galvas Margaritas lāsts
Par to, ka skatījāmies vienaldzīgi,
Kad Ričards viņas dēlu nokāva.
Riverzs.
Lāsts zīmējas tikpat uz Heistingzu,
Uz Bakingemu un uz Ričardu.
Dievs augstais, klausi viņas lūgšanu
Un atriebies reiz tiem, kā tagad mums!
Bet saudzi māsu, saudzi viņas dēlus
Un apmierinies mūsu asinīm,
Jo tās, kā zini, nevainīgi plūst!
Retklils.
Prom! Jūsu nāves stunda situsi.
i
Riverzs.
Nāc, Greij! Nāc, Vogan, apkampsimies!
Ardiev', līdz atkal tiksimies tur augšā.
Visi proļām.
CETURTA AINA
Londona. Tauera pilī.
Ienāk Bakingems, Stenlijs, Heistingzs, llijas bīskaps, Retklils,
Lavels līdz ar citiem un ieņem vietas.
Heistingzs.
Mums tagad jānospriež par kronēšanu,
Un tādēj sakiet, kungi, dieva vārdā,
Kad noliksim šo svētsvinīgo dienu.
Bakingems.
Vai lielai svētku dienai viss jau gatavs?
Stenlijs.
Vēl atliek tikai laiku apzīmēt.
Ilijs.
Tad rītu, kā man šķiet, būs īstais laiks.
Bakingems.
Kas zin, ko teiks lords aizbildnis par to?
Kas pazīst viņa sirdsdomas vislabāk?
Ilijs.
To, domāju, vislabāk zināt jūs.
Bakingems.
Viens otra sejas pazīstam, bet sirdis —
Viņš pazīst manu tik, cik jūsu es,
Es viņa tik, cik manu sirdi jūs.
Jūs, Heistingz, bijāt draudzīgi ar viņu.
Heistingzs.
Man jāatzīst, ka viņš man labvēlīgs,
Bet kronēšanas lietā neesmu
Vēl viņu vaicājis, un pats viņš arī
Nav teicis man, kāds viņa žēlīgs prāts.
Bet noteiciet jūs, mani kungi, laiku,
Es balsošu par hercogu, jo viņš,
Kā drīkstu cerēt, neņems ļaunā to.
Ienāk Glosters.
Ilijs.
Lūk, īstā brīdī hercogs pats ir klāt.
Glosters.
Labrīt jums visiem! Šorīt aizgulējos;
Tak ceru, ka ar savu prombūtni
Es nebūšu vēl aizkavējis darbus,
Kas jāizšķir, kad pats es esmu klāt.
Bakingems.
Ja nebūtu jūs nākuši kā saukti,
Tad Heistingzs jūsu lomu uzņemtos
Un būtu devis balsi jūsu vietā.
Glosters.
Par Heistingzu neviens nav pārgalvīgāks.
Viņš manas domas zin un mani mīļo.
Lord īlij, būdams Houlbenā, nesen
Es redzēju tur skaistas zemenes.
Vai nevarat man atsūtīt no tām?
Ilijs.
Tūlīt, mans kungs, es likšu atnest jums.
Glosters.
Uz vienu vārdu, brālēn Bakingem.
Runā ar v;ņu sānis.
Par mūsu lietu Keitsbijs runājis
Ar Heistingzu, bet kungs tik stūrgalvīgs,
Ka drīzāk savu galvu zaudēšot,
Pirms atļaušot, ka viņa kunga dēlam
Kāds atņem tiesības uz angļu troni.
Bakingems.
Uz brīdi izejiet, es sekošu.
Glosters un Bakingems iziet.
Stenlijs.
Vēl kronēšanas diena nenoteikta;
Bet rīt, man šķiet, būs pārāk piepeši;
es neesmu vel laga sataisījies
Un vēlētos, ka dienu atliktu.
Bīskaps lliļs nāk atpakaļ.
Ilij s.
Kur protektora kungs? Pēc zemenēm
Jau aizsūtīju.
Heistingzs.
Viņa augstība
Ir šodien vēlīgā un laipnā prātā;
Būs laikam noticis kas patīkams,
Ka viņš tik jautri labu rītu dod.
Neviena nezinu, kurš māk tik maz
No citiem savas jūtas slēpt: kas sirdī,
Tas tūdaļ nolasāms no viņa sejas.
Stenlijs.
Ko vērojāt jūs šodien viņa sejā,
Kas dod jums iespēju par sirdi spriest?
Heistingzs.
Ka ne uz vienu netur ienaidu,
Jo citādi tas būtu redzams vaibstos.
Glosters un Bakingems nāk atpakaļ.
Glosters.
Es lūdzu, sakiet man — ko pelna tie,
Kas nāvi grib man nest ar velna zintīm
Un ļaunu burvību, kas manu miesu
Ar savu pekles mākslu nobendē?
Heistingzs.
Jūs karsti mīlēdams, es iedrošinos
Vispirmais izteikt savu spriedumu:
Lai kas tie būdami, tie pelna nāvi.
Glosters.
Lai jūsu acis redz šo nedarbu:
Nu palūkojiet, kā es esmu apburts!
Kā vītis zars, man roka izģindusi.
Es saku jums, ka Edvarda sieva,
Šī nelietīgā burve, saziņā
Ar nekaunīgo ielasmeitu Šoru
Ir vainīgas pie manas slimības.
Heistingzs.
Ja tas ir viņu darbs, tad, cienīts kungs …
Glosters.
Jā! Sasodīto burvju aizbildnis,
Vēl saki «jā»? Tu esi nodevējs!
Es saku, galvu viņam nost! Še zvēru,
Ka nebaudu neviena kumosa,
Pirms neredzu šo galvu! Lavel, Retklif, —
Jūs pielūkojiet, lai tas padarīts!
Kas mani mīlu tur, lai seko man!
Aiziet visi bez Heistingza, Lavela un Retklifa.
Heistingzs.
Ak vai! ak vai! ne man, bet Anglijai!
Es, aplamnieks, vēl varēju to novērst,
Jo Stenlijs sapņoja, ka meža kuilis
Tam rāvis bruņu cepuri no galvas,
Bet es par viņu smējos, liedzos bēgt.
Trīsreiz man šodien klupa jājams zirgs,
Un, ieraudzījis Taueru, viņš krāca
Un slējās stāvus, it kā negribētu
Nest mani šurp, uz laužu kautuvi.
Ak, nu man pašam vajag garīdznieka,
Ar ko es pirmīt runāju; man žēl,
Ka stāstīju ar tādām gavilēm
Par manu skauģu nāvi Pamfretā.
Ak Margarita! Tavi smagie lāsti
Nu krīt uz manu nelaimīgo galvu.
Retklifs.
Nu žiglāk, kungs, bez gariem pātariem!
Laiks iet pie pusdienas, un hercogs gaida
Uz jūsu galvu; sūdziet grēkus īsi!
Heistingzs.
Cik ātri paiet ļaužu žēlastība!
Un tad nereti viņu kārojam
Daudz vairāk nekā dieva žēlastību.
Kas cer uz ļaudīm, cerības liek vējā;
Tāds līdzīgs iereibušam kuģniekam,
Kurš mastā uzrāpies: ikkatrs grūdiens
Var viņu iegāzt tumšā dzelmju klēpī.
Lavels.
Nav laika vairs; par velti vaimanāt!
Heistingzs.
Tu asins kārais Ričard! Anglija,
Tu nelaimīgā zeme! Pareģoju
Tev tādus briesmu laikus, kādus vēl
Šī bēdu pasaule nav redzējusi!
Nu iesim turp, kur nāve mani gaida;
Drīz jāmirst arī tiem, kas tagad smaida.
Projām.
PIEKTĀ AINA
Pie Tauera mūriem.
Ienāk Glosters, Bakingems vecās, rūsainās bruņās un loti ērmotā
apģērba.
Glosters.
Vai māki, brālēn, trīcēt, sarkt un bālēt,
Pusvārdā pēkšņi apraut valodu,
Tad atkal sākt un atkal aizrauties,
It kā aiz bailēm būtu prātā jucis?
Bakingems.
He! darīšu kā aktier's bēdu lugā,
Kas runā, skatās atpakaļ un sāņus,
Trīc, uztraucas, kad salmiņš pakust,
Un visur redz tik aizdomas un briesmas.
Man šausmu vaibsts arvien tāpat pie rokas
Kā liekuļoti smiekli, un šī māksla
Ir gatava jums katru brīdi kalpot
Un manai viltībai sniegt pabalstu.
Vai Keitsbijs aizgājis?
Glosters.
Viņš nāk jau atpakaļ ar lordmēru.
Ienāk lordmērs un Keitsbijs.
Bakingems.
Vai zināt, lordmēr . ..
Glosters.
Kas notiek tur uz tilta?
Bakingems.
Klau, bungas!
Glosters.
Keitsbij, palūko no vaļņa!
Bakingems.
Jūs, lordmēr, likām tādēļ aicināt. ..
Glosters.
Nāk ienaidnieki: sargies, bruņojies!
Bakingems.
113
Mūs sargās dievs un mūsu nevainība.
8 1544
Glosters.
Par velti bīstamies: nāk mūsu draugi.
Ienāk Retklils un Lavels un nes Heistingza galvu.
Lavels.
Lūk, Heistingza — šā nodevēja galva;
Viņš likās uzticams, bet bija bīstams.
Glosters.
Viņš bija man tik mīļš, ka nu man jāraud;
Es viņu turēju par godīgāko
No visām dvēselēm šai pasaulē;
Viņš bija mana grāmata, kur mēdzu
Sirds slepenākās domas ierakstīt.
Viņš netikumu pušķoja tik grezni
Ar maldinošu tiklību, ka viņš,
Ja nemin satiksmi ar Šora kundzi,
Līdz šim bij gluži tīrs no aizdomām.
Bakingems.
Viņš bij visslepenākais nodevējs,
Kāds dzīvojis jebkad. — Tad dzirdiet, lordmēr:
Jums prātā nenāktu, jūs neticētu,
Ja dievs mūs nebūtu no nāves glābis,
Lai paši varētu to apliecināt:
Valsts padomē šis velna nodevējs
Bij nodomājis šodien slepkavību
Un gribēja mūs abus divus nokaut.
Lordmērs.
Ko? Vai patiesi?
Glosters.
Vai mēs gan esam pagāni vai turki?
Vai būtu tā bez likuma un tiesas
Tik drīz ar nāvi viņu sodījuši,
Ja pārliecīgās briesmas, zemes miers
Un mūsu personīgā drošība
Mūs spiestin nespiestu uz bargo tiesu?
Lordmērs.
Dievs uztur jūs! Viņš nāvi pelnījis,
Un jūsu žēlastība dara pareizi.
Bakingems.
Tak mūsu nodoms nebij, ka viņš mirst,
Pirms nākat jūs un paši visu redzat;
Bet mūsu draugu padevīgais straujums
Mums izjauca šo nodomu; ja ne,
Tad dzirdētu jūs paši savām ausīm,
Kā runā viņš un baiļi atzīstas
Par nozieguma nolūku un veidu.
Jūs varētu to izteikt pilsoņiem,
Jo citādi var viņi pārprast mūs
Un nodevēja nāvi nožēlot.
Lordmērs.
Man jūsu vārds, tikpat kā būtu pats
To visu dzirdējis un redzējis;
Un nešaubieties, godājamie lordi:
Es izskaidrošu visu pilsoņiem,
Ka jūsu darīšanai taisnīgs pamats.
Glosters.
Mēs lūdzām, cienīts kungs, jūs tādēļ šurp,
Ka nevēlamies ļaunās runās nākt…
Bakingems.
Bet nācāt mūsu nolūkam par vēlu;
Tad lieciniet, ko dzirdējāt no mums.
Tamlīdz ardievu, cienīts mēra kungs!
8*
Lordmērs aiziet.
115
Glosters.
Tu, brālēn, steidzies, seko lordmēram,
Kas taisnā ceļā iet uz ģildes māju.
Tur izdevīgā brīdī jāizpauž,
Ka Edvarda zēni — bandu bērni;
Ka Edvards notiesājis pilsoni,
Kas teicis, viņa dēls reiz mantos kroni:
Ar to viņš apzīmējis savu namu,
Kas saucies tā pēc izkārtnes uz durvīm;
Teic, cik viņš netikls ir un negausīgs;
Ka kārībās, pēc maiņas dzīdamies,
Ne viņu sievas taupījis, ne meitas,
Ne kalpones, ar vārdu, it nevienu,
Ko viņa kārā acs un kaislā sirds
Sev vēlējās par laupījumu iegūt.
Ja vajag, virzi mani pašu tuvāk;
Tu vari teikt: kad mana māte nesa
So negausīgo Edvardu zem sirds,
Tad Jorks, mans krietnais tēvs, bij Francij
Un, laiku apsverot, viņš atradis,
Ka bērns nav viņa, ko ikviens jau zin
No tā, ka viņa sejas pantos nav
Nekādas līdzības ar hercogu,
To mini aplinkus, ar apdomu,
Jo mana māte dzīvo vēl, kā zini.
Bakingems.
Es runātāja lomu izrādīšu tā,
It kā šī zelta alga, kādēļ cīnos,
Man pašam pienāktos. Uz redzēšanos!
Glosters.
Ja izdodas, ved tos uz Bēnārpili,
Kur būšu augsi mācītu bīskapu
Un cienīgtēvu svētā sabiedrībā.
Bakingems.
Es eju, un ap pulksten trim vai četriem
No ģildes nama gaidi jaunas vēstis.
Aiziet.
Glosters.
Ej, Lavel, pasaki, lai doktors Šovs …
Keitsbijam.
Un tu, lai pāters Penkers ierodas
Pēc brītiņa pie manis Bēnārā.
Lavels un Keitsbijs aiziet. Glosters viens pats.
Un tagad gribu sarīkot, lai slepen
Klerensa bērnu aizgādā no acīm,
Un stingri noteikt, lai pie abiem prinčiem
Neviena cilvēka vairs nelaiž klāt.
Aiziet.
SESTĀ AINA
Iela Londonā.
Ienāk rakstvedis ar papīru rokā.
Rakstvedis.
Šis raksts, lūk, apsūdz labo Heistingzu.
Šai rūpīgā un glītā rokrakstā
To lasīs šodien Pāvilbaznīcā.
Bet palūko, cik brīnišķi tas saistās:
Es vakar vēlu dabūju šo rakstu;
Vienpadsmit stundas bija man ko rakstīt,
Un, rakstu sastādot, bij vajadzīgs
Ne mazāk laika; tak priekš piecām stundām
Vēl Heistingzs dzīvoja bez aizdomām,
Sveiks, neaizskarts un nenopratināts.
Tu Jaunā pasaule! Kas ir tik muļķis
Un nesaprot, ka viļ mūs, acīm redzot,
Un kas tik drošs, ka runāt drīkst, ko redz?
Ai, pasaulei būs bojā iet aiz kauna,
Ka klusu ciešot jāredz tik daudz ļauna!
Projām.
septītā aina
Bēnāra pils pagalmā.
Glosters un Bakingems nāk viens otram pretī.
Glosters.
Kā iet? Kas ir? Ko saka pilsoņi?
Bakingems.
Pie svētās dieva mātes! Pilsoņi
Ir gluži mēmi, nesaka ne vārda.
Glosters.
Vai minēji, ka mana brāļa zēni
Ir bandu bērni?
Bakingems.
Jā! Vēl piebildu
Par derībām ar skaisto Lūciju,
Par precībām ar franču princesi,
Par viņa nepildāmo miesas kāri,
Par uzmācību pilsētnieku sievām,
Par viņa varmācīgo raksturu;
Ka pats viņš bandu bērns, jo kļuvis ieņemts,
Kad tēva nebij mājās, un ka viņš
Nebūt nav tēvam līdzīgs, bet ka jūs
Uz mata esat tēva krietnais veidols
Kā augumā, tā taisnā goda prātā;
Vēl iztēloju jūsu uzvaras
Un veiklo kara mākslu skotu karos,
Sirds tiklību un prāta pazemību.
Tā nepalika neminēts nekas,
Kas likās derīgs mūsu nolūkam.
Kad skaistā runa virzījās uz beigām,
Es uzsaucu: kam zemes labums rūp,
Lai sauc: «Sveiks Ričards, angļu karalis!»
Glosters.
Un viņi sauca ar?
Bakingems.
Dievs stāv man klāt, tie neteica ne vārda;
Kā tēli nedzīvi, kā mēmi stabi
Tie lūkojās cits citam bālās sejās.
To redzēdams, es sāku viņus rāt
Un uzstājos, lai lordmērs izskaidro,
Ko nozīmē šī stūrā klusēšana.
Viņš teica, tauta esot ieradusi,
Ka valdes rakstvedis uz viņu runā.
Tad liku viņam visu atkārtot.
Viņš nepiebilda vārdiņa no sevis,
Bet tikai: «Hercogs saka, hercogs pavēl tā!»
Kad viņš bij beidzis, zāles dibenā
Kāds ducis manu laužu sāka klaigāt;
Tie vicināja cepures un sauca:
«Lai dzīvo Ričards, angļu karalis!»
Šo izdevību izlietodams, teicu:
«Paldies jums, krietnie pilsoņi un draugi!
Šie vispārīgie prieka saucieni
Dod liecību, cik prātīgi jūs esat
Un cik jums Ričards mīļš.» Ar to es beidzu
Un nācu šurp uz pili.
Glosters.
Mēmie stabi!
Tie negribēja runāt?
Bakingems.
Nē, mans kungs.
Glosters.
Vai lordmērs nāks ar amatbiedriem šurp?
Bakingems.
Jau lordmērs klāt. Bet izrādieties kautrīgs
Un liecieties no viņiem krietni lūgties.
Jūs ņemiet divus garīdzniekus līdz
Un turiet rokā lūgsnas grāmatu.
Tā jūs man dosit labu iemeslu
Tad pūļa priekšā svēti pātarot.
Tak nepielaidieties tik drīz, bet dariet
Kā meitiet's: sakiet vienmēr «nē» un ņemiet.
Glosters.
Ja mācēsi tā viņu vārdā runāt,
Kā es par sevi atbildu ar «nē»,
Tad droši izdosies, kā vēlamies.
Bakingems.
Jau lordmērs klauvē; ejiet žigli augšā!
Glosters aiziet.
Ienāk lordmērs, pilsētas vecākie un pilsoņi.
Bakingems.
Jūs sveicu, kungi! Veltīgi še gaidu;
Kā liekas, hercogs nelaiž klāt neviena.
Keitsbijs iznāk no pils.
Bakingems.
Nu, Keitsbij? Ko tad hercogs lika teikt?
Keitsbijs.
Viņš lūdz jūs atnākt rīt vai citu dien',
Jo viņš ar diviem dievbijīgiem mūkiem
Ir nogremdējies svētās pārdomās
Un negrib savās klusās lūgšanās
Ar pasaulīgām lietām traucēties.
Bakingems.
Ej, Keitsbij, atpakaļ pie hercoga
Un teic, ka lordmērs, pilsoņi un es
Ar viņa augstību grib pārrunāt
Par lietām svarīgām, kas zīmējas
Uz valsti, visas zemes labklājību.
Keitsbijs.
Tūlīt es vēstīšu, kā pavēlat.
Projām.
Bakingems.
Nu, lūk, milord, šis princis nav vis Edvards;
Viņš nevalstās pa mīkstiem atzveltņiem,
Bet guļ uz ceļiem karstās lūgšanās;
Viņš nelīksmo ar prieka meitu pāri,
Bet diviem garīdzniekiem grēkus sūdz;
Ne gulēdams viņš kūtro miesu baro,
Bet, dievu lūgdams, dvēseli grib glābt.
Ak, kāda laime būtu Anglijai,
Ja dievbijīgais princis uzņemtos
Sīs zemes virsvaldību; tomēr baidos,
Ka nevarēsim viņu pierunāt.
Lordmērs.
Lai pasarg dievs, ja viņš mums atbild «nē».
Bakingems.
Bet baidos, ka tā būs.
Keitsbijs nāk atpakaļ.
Bakingems.
Ko jūsu kungs mums lika atbildēt?
Keitsbijs.
Viņš brīnās, kādēļ tik daudz pilsoņu
Ir atnākuši šurp ar viņu runāt
Un viņa augstībai nekas nav vēstīts.
Viņš baidās, ka jums prātā nav kas ļauns.
Bakingems.
Mans augstais brālēns mani skumdina
Ar nepelnītām aizdomām. Pie debess!
Mēs nākam padevīgā mīlestībā;
Ej atpakaļ un saki viņam tā.
Keitsbijs aiziet.
Kad ticīgs cilvēks svētās lūgšanās
Uz augšu raida savas nopūtas,
Tad grūti viņam atrauties no tām,
Jo dieva lūgums dvēselei tik salds!
Glosters parādās uz balkona starp diviem bīskapiem;
Keitsbijs nāk atpakaļ.
Lordmērs.
Lūk, tur viņš nāk starp diviem bīskapiem.
Bakingems.
Starp diviem tikumības pīlāriem,
Kas viņu atbalsta, lai neklūp kājas.
Tam rokā lūgsnas grāmata — īsts krāšņums,
No kā var pazīt dievbijīgu sirdi. (Giosteram.)
Tu lielais Plāntedženet! Augstais princi!
Griez ausi vēlīgi uz to, ko lūdzam,
Un piedod žēlīgi, ka traucējam
No lūgšanām un svētām pārdomām!
Glosters.
Mans labais kungs, jums nav ko atvainoties,
Bet piedošanu jālūdz man no jums
Par to, ka, savam dievam nododamies,
Tik ilgi liku gaidīt saviem draugiem.
Ko jūsu žēlastība vēlētos?
Bakingems.
To pašu vēlas dievs tur debesīs
Un visi goda vīri mūsu zemē.
Glosters.
Man bail, ka esmu izdarījis ko,
Kas nav pa prātam mūsu pilsoņiem,
Un nu jūs nākat man šo vainu pārmest.
Bakingems.
Tā ir; mēs lūdzam jūsu augstību
So kļūdīšanos atkal izlabot.
Glosters.
Vai veltīgi gan esmu kristīgs cilvēks?
Bakingems.
Tad dzirdiet: jūsu kļūdīšanās tā,
Ka karaliskais sēdeklis, valsts tronis,
Sis jūsu tēvu valdonīgais amats
Un slavas mantojums, ko liktenis
Jums nolēmis un dzimums piešķīris, ■—
Aiz jūsu lēnības un pieļāvības
Nāk neīstnieka palaidnīgās rokās.
Par zemes labklājību rūpēdamies,
Mēs jūsu domas modinām no snaudas;
Jo mūsu sala slavenā tik slima,
Ka nespēj lietot savus locekļus;
Tai seja izķēmota kauna rētām,
Un karaliskais celms, kas uzpotēts
Ar nekrietniem un nederīgiem zariem,
Grimst neslavā un aizmirstības tumsā;
Un tādēļ lūdzam jūsu augstību
Ņemt zemes virsvaldību savās rokās
Nevis kā vietnieks, uzraugs, aizbildnis
Un cita mantas klausīgs pārvaldnieks, >—
Nē, ņemiet savu zemi, savu valsti
Kā mantnieks īsts pēc taisnības un tiesas!
Un tādēļ uzticīgie pilsoņi
Nāk pazemīgā padevībā šurp
Un man nu māktin uzmācas, lai es
Jums lieku priekšā viņu lūgumu.
Glosters.
Es nezinu, kā manā stāvoklī
Uz jūsu priekšlikumu izturēties:
Vai, nesakot ne vārda, projām iet,
Vai izsacīt jums rūgtus pārmetumus.
Ja neatbildu, varat iztulkot,
Ka mēmā godkārībā tiecos pats
Pēc zemes virsvaldības zelta jūga,
Ko vieglprātīgi gribat uztiept man;
Ja pārmetumus izsacītu jums
Par lūgumu, kur tik daudz' uzticības
Un tīras mīlestības iekšā pīts,
Tad varu apbēdināt savus draugus.
Lai pirmo novērstu, man jārunā,
Bet tā, ka neiekrītu otrā kļūdā,
Un tādēļ saku noteikti un gaiši:
Jūs pelnāt atziņu par mīlestību,
Bet mani nopelni tik niecīgi,
Ka neesmu šī lielā goda cienīgs.
Ja, pirmkārt, ceļš uz troni būtu tīrs
No visiem kavēkļiem, ja kronis kristu
Kā gatavs auglis man par mantojumu,
Ir tad es nevarētu piekrist jums;
Jo esmu gara dāvanām tik nabags,
Tik daudz un dažādu man trūkumu,
Ka gribu bēgt no šāda augstuma
Kā laiviņa no augstām jūras bangām,
Pirms pieļauju, ka augstums mani aprok
Un slavas tvaiki garu nosmacē.
Bet, paldies dievam, valdnieka jums netrūkst,
Un, ja ar trūktu, tomēr nespētu
Jums palīdzēt. No karaliskā koka
Jums paliek auglis jauks, kas ienācies
Var pušķot troni, valsti aplaimot.
To godu, ko jūs gribat uzlikt man,
Es lieku rokā tam, kam pienākas
Šis gods pēc tiesas un pēc likuma.
Lai pasarg dievs, es neņemšu nekad,
Ko laimes zvaigzne citam piešķīrusi.
Bakingems.
Tas liecina par jūsu sirdsapziņu,
Tak iemesli ir niecīgi un mazi,
Ja labi apsver katru apstākli.
Jūs sakāt, Edvards, jūsu brāļadēls;
Tā ir, bet ne no brāļa īstās sievas;
Jo viņš, kā jūsu māte zin, vispirms
Ar skaisto Lūciju bij saderināts
Un tad ar Bonu, franču princesi.
Šīs abas negodīgi atstūmis,
Viņš ņēma atraitni, daudzbērnu māti,
Kam ziedu laiks bij sen aiz muguras;
Šī, griezdamās ar lūgumu pie viņa,
Tā apstulboja viņa kaislās acis
Ar savu novītušo skaistumu,
Ka aizmirsa viņš savu augsto kārtu
Un krita smagā divlaulības grēkā.
Šāds nelikumīgs sakars radīja
Šo Edvardu, ko tā tik goda dēļ
Par princi sauc. Daudz rūgtāk skanētu
Mans apsūdzības raksts, ja savai mēlei
Es neuzliktu saudzējošus laužņus
Aiz cienības uz dažu, kas vēl dzīvo.
Tad pieņemiet nu paši žēlīgi
Jums pienācīgās tiesības un godu;
Ja nedarāt to valsts un mūsu labā,
Tad glābiet jūsu cilts un nama godu
No ļaužu apsmiekla šais mulsos laikos;
Jo īstā mantniecības kārtība
Tam atdos atkal seno spožumu.
Lordmērs.
Kungs, neatraidiet mūsu lūgumu!
Bakingems.
Un pieņemiet, ko sniedzam jums no sirds!
Keitsbijs.
Ak, novēliet šo prieku, žēlīgs kungs!
Glosters.
Vai gribat tik daudz rūpju uzkraut man?
Nē, augstībai un varai nederu.
Jūs, lūdzu, neņemiet to man par ļaunu:
Es nevaru un negribu jums klausīt.
Bakingems.
Mēs jūsu žēlastību pazīstam —
To rādāt saviem tuviniekiem, radiem,
To rādāt arī visām ļaužu šķirām.
Bet, ja aiz pārspīlētas mīlestības
Jūs kautrējaties atraut valdību
Šim bērnam, jūsu brālēnam, tad ziniet:
Vai lūgumu jūs pieņemsit vai ne,
Bet brāļadēls par karali mums nebūs.
Mēs celsim karali no citas cilts
Par krišanu un kaunu jūsu dzimtai.
Ar šādu apņemšanos ejam mēs.
Dievs sodi! Iesim! Negribam vairs lūgties.
Glosters.
Bez lāstiem, mīļo Bakingem, bez lāstiem!
Bakingems un pilsoņi aiziet.
Keitsbijs.
Kungs, sauciet viņus atkal atpakaļ
Un neliedzieties pieņemt lūgumu,
Jo citādi būs visai zemei jācieš.
Glosters.
Jūs gribat man šo rūpju pasauli
Ar varu uzkraut! Labi, sauciet viņus!
Jūs redzat, neesmu no akmens
Un viņu lūgums spiežas man līdz sirdij,
Kaut mana apziņa tam pretojas.
Bakingems un pilsoņi atgriežas.
Jūs brālēn Bakingem! Jūs prāta vīri!
Kad laimi tā nu veļat man uz pleciem
Un liekat nest, vai gribu pats vai ne,
Tad jāuzņemas vien šī nasta būs.
Bet, ja tai sekos melna mēlnesība
Un ļaunprātīgas ļaužu valodas,
Tad zināsit, ka esmu nevainīgs,
Jo troni man ar varu uzspiedāt.
Dievs zina to un jūs nu paši redzat,
Cik pretīga man jūsu vēlēšanās.
Lordmērs.
Lai dievs jums sūta savu svētību!
Mēs redzam to un visur stāstīsim.
Glosters.
To teikdami, jūs teiksit patiesību.
Bakingems.
Jūs apsveicu ar karalisku vārdu:
Lai dzīvo Ričards, angļu karalis!
Lordmērs un pilsoņi.
Āmen!
Bakingems.
Vai nepatīk jums kronēties jau rītu?
Glosters.
Kā patīk jums, jo tā ir jūsu griba.
Bakingems.
Mēs gatavi jums rītu pakalpot
Un tagad līksmā prātā atvadāmies.
Glosters.
Mēs varam atkal iet pie svētā darba.
Ardievu, brālēn! — Sveiki, mīļie draugi!
Visi piojam.
CETURTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Tauera priekšā.
No vienas puses Ienāk karaliene Elizabete, Jorkas hercogiene un
marķīzs Dorsets, no otras puses Anna, Glosteras hercogiene ar
Margaritu Plāntedženetu, Klerensa mazo meitu, pie rokas.
Hercogiene.
Ko redzu? Dēlameitu Margaritu
Pie rokas savai mīļai krustmātei?
Tik tiešām, viņas grib, tāpat kā mēs,
Iet apsveikt jauno princi Tauerā.
Man prieks jūs redzēt, meitiņ.
Anna.
Dievs lai piešķir
Daudz laimes dienu jūsu augstībām!
Elizabete.
To vēlu arī jums. Uz kurieni?
Anna.
Tepat līdz Taueram; ja nemaldos,
Tai pašā mīļā nolūkā kā jūs.
Mēs gribam princim laimes novēlēt.
Elizabete.
Paldies jums, mīļā mās! Tad iesim reizē.
Ienāk Brekenberijs.
Patlaban nāk kā saukts pils pārvaldnieks.
Jūs lūdzu, pārvaldnieka kungs, man pateikt,
Kā princim iet? Ko dara otrais dēls?
Brekenberijs.
Iet labi. Piedodiet, ka nedrīkstu
Jūs laist pie viņiem klāt, jo karalis
To stingri noliedzis.
Elizabete.
Kāds karalis?
Brekenberijs.
Es domāju par protektora kungu,
Valsts pārstāvi.
Elizabete.
Dievs kungs lai aizstāv valsti
No tāda kunga! šķēršļus likt starp mani
Un maniem bērniem! Esmu viņu māte:
Kas var man liegt ar bērniem satikties?
Hercogiene.
Man, viņu tēva mātei, tiesība
Ar viņiem redzēties.
Anna.
129
Pēc tiesībām
Gan esmu krustmāte, bet mīlestībā
Tikpat kā īsta māte; tādēļ saku:
Ved mani turp! Es tevi atsvabinu
No tava amata un pienākuma
Un vainu uzņemos uz savu galvu.
9 1544
Brekenberijs.
Nē, augstā kundze, zvērests mani saista;
Jūs piedosit, ka nedrīkstu jūs laist.
Aiziet.
Ienāk lords Stenlijs.
Stenlijs.
Ja nāktu stundu vēlāk, augstās kundzes,
Es varētu jūs apsveikt, hercogien,
Kā divu cēlu karalieņu māti.
Annai.
Jums, kundze, jānāk līdz uz Vestminsteru,
Kur tūdaļ kronēs Ričardu un jūs.
Elizabete.
Ak! raisiet drēbes man no krūts, jo sirds
Man krampjos raustās … dodiet telpas tai,
Lai brīvāk tā var pukstēt! Citādi
Es nobeigšos no ļaunās nāves vēsts!
Anna.
Ak, kā man riebj šī nolādētā vēsts!
Dorsets.
Māt, saņem dūšu! Saki, kas tev kait!
Elizabete.
Bēdz, Dorset, bēdz! Vairs nerunā ar mani!
Posts, nāve seko tev uz papēžiem,
Jo tavas mātes vārds nes bērniem likstas!
Brauc jūrai pāri, bēdz pie Ričmonda,
Kur ļaunā vara tevi nesasniegs.
Skrej steidzīgi no vilku bedres prom
Un neļauj vairot nonāvēto skaitu,
Lai nepiepildās Margaritas lāsts,
Ka nomirstot es nebūšu ne māte,
Ne sieva vairs, ne angļu karaliene.
Stenlijs.
Šis padoms izdveš gudru gādību.
Jums katrs brīdis dārgs; es došu līdz
Jums vēstules pie dēla; viņš jūs uzņems,
Bet steidziet! Gausums lieks var postu nest.
Hercogiene.
Tu nelaimes un posta nesējs vējš!
Lāsts manam mātes klēpim, nāves gultnei!
Tu izperēji Jaunu bazilisku,
Tā nenovēršams skatiens nāvi nes.
Stenlijs.
Man pavēlēja steigties; nāciet, kundze!
Anna.
Ar riebumu un īgnumu es eju.
Lai zelta kronis man ap galvu vijas
Kā tērauds zvērojošs un izžāvē
Man visas smadzenes! Ar nāves zālēm
Lai mani svaida, un es nomirstu,
Pirms izsaukt spēj: «Lai dzīvo karaliene!»
«
Elizabete.
Ej, nelaimīgā! Neapskaužu tevi;
Nav iemesla tev Jauna novēlēt.
Anna.
9*
Nav? Kādēļ ne? Kad tuvojās man toreiz
Mans tagadējais vīrs, es Henriju
Uz kapu pavadīju; viņa rokām
Vēl nomazgātas nebij asinis,
Kas plūda manam mijam Edvardam
Un dārgam nelaiķim, ko pavadīju.
Kad Ričardam es acis uzmetu,
Es vēlējos: lāsts tev, kas mani jaunu
Tik vecu darīja kā atraitni! Ja precies,
Lai bēdas tavu gultu apēno!
131
Lai tavai sievai — ja tik traka rastos —
Nes tava dzīve vairāk nelaimes
Kā vīra nāve man! Bet diemžēl gan,
Pirms spēju viņam lāstu atkārtot,
Jau mana vieglprātīgā sievas sirds
Bij valdzināta viņa medus vārdiem,
Un tā uz mani krita pašas lāsts,
Kas manas acis vienmēr modras tur;
Vairs nebaudīju miega zelta rasas
Ne stundiņu, jo viņa baigie sapņi
Ik brīdi manu dusu traucēja.
Turklāt viņš ienīst mani tēva dēl
Un drīzi grib no manis vaļā tikt.
Elizabete.
Ardievu, skumjā sirds! Man tevis žēl.
Anna.
Sirds skumst par jums ne mazāk kā par sevi.
Dorsets.
Ardievu! Apsveic godību ar skumjām!
Anna.
Ardievu tu, kas atvadies no tās!
Hercogiene.
Dorsetam.
Tavs ceļš pie Ričmonda: ņem laimi līdz!
Annai.
Tavs ceļš pie Ričarda: lai palīdz dievs!
Elizabetei.
Tavs ceļš uz svētnīcu: tur bēdas rims!
Mans ceļš uz kapsētu: tur dusā grims
Mans sāpju mūžs, kas sen pēc miera tvīka,
Jo mani prieki bēdu jūrā slīka.
Elizabete.
Pag! Vienu skatu vēl uz Taueru.
Jūs sirmie mūri, saudziet manus mīlos,
Ko ļaunprātība tavā klēpī slēdz!
Tu maigu bērnu skarbais šūpuli!
Klints akmens aukle! Drūmais spēju biedri!
Glāb manus lolojumus! Sargi tos!
Tā atvadoties saucu sirdēstos.
Visi projām.
OTRA AINA
Londona. Pili.
Tauru skaņas. Ienāk Ričards karaliskā tērpā, kroni galvā,
Bakingems, Keitsbijs, pāžs un citi.
Ričards.
Pie malas visi! Brālēn Bakingem!
Bakingems.
Mans pavēlnieks!
Ričards.
Sniedz roku!
Kāpj uz troņa.
Karal's Ričards sēž tik augstu
Ar tavu padomu un pabalstu.
Vai viss šis spožums vienai dienai lemts
Vai mums par prieku pastāvēs vēl ilgāk!
Bakingems.
Lai mūžam mirdz, lai pastāv vienumēr!
Ričards.
Vai zini — gribu tevi pārbaudīt,
Vai esi tīra zelta. Jaunais Edvards
Vēl dzīvo: mini, ko es domāju!
Bakingems.
Kungs karal, sakiet man!
Ričards.
Redz, Bakingem, es vēlos karal's būt.
Bakingems.
Jau esat karalis, mans pavēlniek!
Ričards.
Es esot karalis. Bet Edvards dzīvo!
Bakingems.
Tas tiesa, augstais princi.
Ričards.
Rūgti vārdi:
Ka Edvards dzīvo, tiesa, augstais princi.
Tu agrāk nebiji tik neattapīgs.
Vēl gaišāk teikt? Es vēlētos, ka mirst
Tie palaidņi un ka tas notiek drīz!
Ko teiksi tu? Nu, žigli; saki īsi!
Bakingems.
Kā patīk jūsu augstībai, tā dariet!
Ričards.
Bā! auksts kā ledus! Draudzība sāk atsalt.
Teic — vai tu piekriti, ka viņiem jāmirst?
Bakingems.
Pirms atbildu, kungs, Jaujiet atņemt elpu;
Pēc brītiņa jums teikšu savas domas.
Bakingems projām.
Keitsbijs (sānis).
Cik karalis ir dusmīgs: lūpas kož sev.
Ričards.
Es runāšu ar muļķa stūrgalvjiem
Un padevīgiem zēniem. Netīk man,
Ka pētījoši skatās man uz pirkstiem.
Mans uzpūtīgais Bakingems top pārgudrs.
E, zēn!
Pāžs.
Mans kungs?
Ričards.
Vai kādu nezini, ko zelts var pavest
Uz slepkavību neizpaužamu?
Pāžs.
Man zināms vīrs, kurš ienīst pasauli
Un kura šaurā rocība stāv naidā
Ar plašo uzdzīvi; viņš klausa zeltam
Daudz labāk nekā ducim runātāju
Un ļaujas pavesties uz katru darbu.
Ričards.
Kā viņu sauc?
Pāžs.
Par Tirelu, mans kungs.
Ričards.
Pa daļai pazīstu. Ej atsauc viņu.
Zēns aiziet.
Šis dziļdomīgais viltnieks Bakingems
Man padomē vairs nebūs tuvākais.
Tik ilgi nenokusis nāca līdz,
Un nu šim pietrūkst elpas! — Tā lai notiek!
Ienāk Stenlijs.
Ričards.
Ko teiksi? Vai kas jauns?
Stenlijs.
Es dzirdēju,
Ka Dorsets aizbēdzis pie Ričmonda.
Ričards.
Nāc, Keitsbij, tuvāk! Izlaid valodas,
Ka Anna, mana sieva, ļoti slima;
Es gādāšu, ka viņa paliek mājās.
Tad uzmeklē kaut kādu muižnieku
No zemas cilts; tam gribu izprecēt
Klerensa meitu. Dēls ir vājprātīgs,
No viņa nav ko baidīties. Tu sapņo!
Tev saku vēlreiz: ej un izplati,
Ka mana sieva guļ uz nāves gultas.
Pie darba! Jāizrauj ikkatrs dīglis,
No kā man nākotnē var izaugt briesmas.
Keitsbijs aiziet.
Man jāprec-brāļameita, citādi
Stāv visa mana valsts uz trausla stikla.
Pirms brāļus nonāvēt, tad māšu precēt!
Baigs ceļš! Tik dziļi asinīs mirkst kājās,
Ka grēks pie grēka līp un virkne krājas.
Uz priekšu! Asarainas līdzcietības
Šīs acis nepazīst.
Ienāk pāžs ai Tirelu.
Vai esi Tirels?
Tirels.
Džeimss Tirels, jūsu padevīgais kalps.
Ričards.
Vai tiešām?
Tirels.
Pārbaudiet!
Ričards.
Vai drīksti vienu
No maniem draugiem nonāvēt?
Tirels.
Kā patīk;
Vēl mīļāk divus jūsu ienaidniekus.
Ričards.
4
Būs, kā tu vēlies. Divi ienaidnieki
Man traucē mieru, laupa saldo miegu;
Tos uzticu nu tev; es domāju
Par abiem bandu bērniem Tauerā.
Tirels.
Tik izgādājiet brīvu ceļu turp,
Un drīz vairs nebūs jābaidās no tiem.
Ričards.
Siem vārdiem salda skaņa. Tuvāk, Tirel.
Še pilnvara. Vēl tuvāk! Sniedz man ausi!
Čukst Tirelam ausī.
Un tas ir viss. Kad darbs būs izdarīts,
Es tevi mīlēšu un celšu godā.
Tirels.
Būs darīts drīz.
Tirels projām. Bakingems nāk atpakaļ
Bakingems.
Mans kungs, es pārdomāju jautājumu,
Ar ko jūs griezāties nesen pie manis.
Ričards.
Lai paliek! — Dorsets ir pie Ričmonda.
Bakingems.
Tā dzirdēju, mans kungs.
Ričards.
Viņš jūsu padēls, Stenlij; lieciet vērā.
Bakingems.
Kungs, atgādinu jums par dāvanu,
Ko jūs pie goda vārda solījāt:
Herforda grāfa dzimto īpašumu
Ar kustamām un nekustamām mantām.
Ričards.
Ja jūsu sieva sūtīs vēstules
Pie Ričmonda, jums, Stenlij, jāatbild.
Bakingems.
Ko teiksit, kungs, uz manu lūgumu?
Ričards.
Henrija Sestā reģojums nāk prātā;
Uz Ričmondu, kurš bija aušīgs zēns,
Viņš teica: «Zēn, tu būsi karalis.»
Varbūt, varbūt…
Bakingems.
Mans kungs!
Ričards.
Bet kādēļ nepareģoja viņš man,
Kas biju klāt, ka viņu nonāvēšu?
Bakingems.
Mans kungs, jums atgādinu solījumu.
Ričards.
Hm, Ričmonds! Kad es Ekseterā biju,
Pils uzraugs laipni rādija man pili
Un sauca viņu «Rudžmont». Sarāvos,
Šo vārdu dzirdot, jo kāds īru bards
Man teica, ka vairs ilgi nedzīvošu
Pēc tam, kad Ričmondu es redzējis.
Bakingems.
Kungs karal…
Ričards
Bakingemam.
Ā, cik pulkstenis?
Bakingems.
Es iedrošinos jūsu augstībai
Par apsolīto balvu ieminēties.
Ričards.
Es prasu, cik ir pulkstenis.
Bakingems.
Taisni desmit.
Ričards.
Tad ej un nozvani!
Bakingems.
Kādēļ lai zvanu?
Ričards.
Nu tādēļ, ka ar savu lūgumu
Kā zvaniķis starp manām domām zvani!
Jo šodien nav man prāts uz došanu.
Bakingems.
Tad izskaidrojiet, vai jūs gribat dot vai ne.
Ričards.
Tu traucē mani; esmu īgnā prātā.
Aiziet visi, izņemot Bakingemu.
Bakingems.
Vai tā? Tik zaimi vien ir mana balva
Par to, ka viņam kroni liku galvā!
Tavs likten's, Heistingz, prātā nāk šobrīd:
Uz Breknoku, pirms mana galva krīt.
Projām.
TREŠA AINA
Turpat.
Ienāk Tirels.
Tirels.
Nu asiņainais briesmu darbs ir darīts,
Viszvēriskākais šausmu noziegums,
Kāds iezīmēts šīs zemes grēku virknē!
Daitons un Forists, kam es uzdevu
Šo neģēlīgo asins nedarbu,
Kaut īsti izvirtņi un asinssuņi,
Aiz jutības un līdzcietības kusa
Un stāstīdami raudāja kā bērni.
«Tā,» saka Daitons, «gulēja mīļš pārīt's …
«Lūk, tā,» krīt starpā Forists, «apkampuši
Viens otru šķīstām marmorrociņām.
Kā četras sārtas rozes vienā zarā,
Tā viņu lūpas dzīves ziedonī
Bij vienojušās skūpstā. Pagalvī
Bij lūgsnas grāmata; to redzēdams,
Gandrīz jau domas mainīju,» tā Forists.
«Bet velns, ak vai!» te balss tam aizrāvās,
Un Daitons turpināja: «Nožņaudzām
Visraženāko darbu, kādu daba
Kopš pirmās radīšanas veidojusi.»
Te apziņa tos sāka grauzt, ka runāt
Vairs nespēja … tad nācu paziņot
Šo vēsti asinskāram karalim.
Ričards nāk Iekšā.
Ā, nāk jau. — Slava, karal!
Ričards.
Mīļo Tirel,
Vai jutīšos no tavas ziņas laimīgs?
Tirels.
Ja jūsu laime ziņā, ko es nesu,
Tad esat laimīgs: darbs jau padarīts.
Ričards.
Vai redzēji tu pats, ka tie pagalam?
Tirels.
Jā, kungs.
Ričards.
Un aprakti, mans mīļais Tirel?
Tirels.
Pils garīdznieks tos klusām apraka,
Bet, kur un kā, to tiešām nezinu.
Ričards.
Tūlīt pēc vakariņām atnāksi
Un izstāstīsi man par viņu nāvi;
Tad teiksi ar, ko vēlies sev par algu.
Un būsi mantnieks katrā prasībā.
Līdz tam ardiev'!
Tirels aiziet.
Klerensa dēlu metu cietumā
Un meitu ieprecēju zemā kārtā;
Dus Abramklēpī dēli Edvardam,
Un Anna teica «labunakt» uz mūžu.
Cik zinu, bretonietis Ričmonds tīko
Elizabeti, manu brāļameitu,
Un acis met uz kroni; tādēļ steigšos
Kā dedzīgs precinieks tūlīt pie viņas.
Ienāk Keitsbijs.
Keitsbijs.
Kungs! …
Ričards.
Ļauna vēsts vai laba, ka tik strauji
Še klūpi iekšā?
Keitsbijs.
Ļauna, žēlīgs kungs.
Jo īlijs aizbēdzis pie Ričmonda.
Un Bakingemam nelieši iet talkā,
Ar katru brīdi viņu pulki aug.
Ričards.
Ričmonds un īlijs dara vairāk raižu
Kā Bakingems ar sagrābstīto pulku,
Es zinu: baiļu pilna prātošana
Ir kūtras gardienības svina kalps;
Lieks gausums saviem rāmiem gliemežsoļiem
Ved līdzi nespēku un nevarību.
Tu, spārnots žiglums, pildi manu būtni
Un esi man par vēstnesi un sūtni!
Mans padomnieks ir šķēps un vairogs ciets,
Kad nodevēju vara jāsatriec.
Abi projām.
CETURTĀ AINA
Pils priekšā.
Ienāk karaliene Margarita.
Margarita.
Tā! Viņu laimes auglis nobriedis
Krīt nāves trūdu rīklē. Noglūnēju,
Kā viens pēc otra pretnieki man zūd.
Jau noskatījos baigā ievadā
Un tagad bēgšu prom uz Franciju
Tai cerībā, ka arī lugas beigas
Tikpat būs rūgtas, drūmas, bēdīgas.
Prom, nelaimīgā Margarit! Kāds nāk?
Ienāk karaliene Elizabete un Jorkas hercogiene.
Elizabete.
Ak mījie bērni! Saldās cerības!
Jūs salnas kosti ziedu pumpuri!
Ja šķīstās dvēseles vēl lido gaisā
Un soģa vārds tās nesaista uz mūžu,
Tad skrieniet liegos spārnos šurp pie manis
Un sniedziet ausi mātes vaimanām!
Margarita.
Šis sods ir pelnīts; tev nu jānoskumst,
Ka bērniem mūža rīts par nakti tumst.
Hercogiene.
Man balss jau tik daudz bēdām piemākta,
Ka gurdā mēle apklust vaimanāt.
Vai tu jau miris, Edvard Plāntedženet?
Margarita.
Viens Plāntedženets mira otra vietā,
Viens Edvards jau par otru nāvi cieta.
Elizabete.
Tu novērsies, mans dievs, no šķīstiem jēriem
Un liki viņiem vilku rīklē krist!
Kad šādus darbus esi pieļāvis?
Margarita.
Kad Henrijs, manējs vīrs, un dēls man mira.
Hercogiene.
Dzīvs miron's! Dzisis gaišums! Kapu mesls,
Ko dzīvība ar varu atrauj kapam.
Dzīvs maldu spoks, kas dzīvei sen jau miris!
Tu vaidu mūžs un bēdu dienu saraksts!
Nu meklē mieru savam nemieram
Uz savas likumīgās tēvu zemes
apsēžas zemē,
Kas likumam un taisnībai par spīti
Mirkst nevainīgu ļaužu asinīs!
Elizabete.
Sniedz, zeme, manai grūtsirdībai kapu,
Ne sēdekli! Jo mani kauli kāro
Ne mirkļa atpūtu, bet mūža dusu.
Kam sērot vairāk iemesla kā mums!
Apsēžas zemē hercogienei blakus.
Margarita.
Ja vecām bēdām piekrīt vairāk cieņas,
Tad manējām še jādod priekšroka;
Jūs atļausit še pirmo vietu tām.
Nosēžas viņām blakus.
Ja sirdēsti var sabiedrību ciest,
Tad stāstiet savus, klausīdamās manos:
Man Edvards bij, to Ričards nokāva;
Man bija vīrs, to Ričards nokāva;
Tev Edvards bij, to Ričards nokāva!
Tev Ričards bij, to Ričards nokāva.
Hercogiene.
Man ar bij Ričards, tu to liki nokaut;
Man Ratlends bij, to palīdzēji nokaut.
Margarita.
Tev Klerenss bij, to Ričards lika nokaut.
No tava klēpja dzimis asinssuns,
Kas dzen mūs visus nāves rīklē, suns,
Kam ātrāk nekā acis bija zobi,
Ko jērus plēst, lakt viņu asinis.
Šis dieva darbu Jaunais maitātājs,
Šis negantākais varmāka virs zemes
No tava klēpja nācis pasaulē.
Tu visuvaldīgs, taisnīgs debess tēvs!
Kā pateicos es tev, ka ļaunais suns
Pats savas mātes miesas augļus rij
Un liek tai līdz ar citiem vaimanāt!
Hercogiene.
Par manām bēdām negavilē, Margarit!
Dievs liecinieks, ka raudāju par tavām.
Margarita.
145
Vēl pacieties, man slāpst pēc atriebšanās.
Ļauj manas sāpes dzēst ar tavām skumjām.
No tava Edvarda mans Edvards miris;
Lai dzēstu parādu, tavs Edvards beigts,
Tavs otrais Edvards beigts un piedevām
Vēl jaunais Jorks: ar diviem vien
Mans lielais zaudējums vēl nebij atsvērts.
Tavs Klerenss nonāvēts un visi citi
Šīs bēdu lugas blakus darbnieki:
Greijs, Riverzs, glumais viltnieks Heistingzs
Pirms liktā laika tumšos kapos smok;
Tik Ričards dzīvs kā pekles melnais spiegs
Un uzpircējs: viņš mango dvēseles
10 1544
Un sūta viņas turp. Bet drīz gan viņam
Nāks nožēlojams nenožēlots gals.
Dzirkst pekle, zeme veras, velni kauc, •—
Un svētie lūdzas, lai to projām sauc,
Griez pušu viņam mūža pavedienu,
Ak žēlīgs dievs, ka pieredzu to dienu,
Kad varu saukt: pagalam asinssuns!
Elizabete.
Tu pareģoji: reiz es vēlēšos,
Lai palīdzi man lādēt Jauno krupi
Un nīgro, pietūkušo zirnekli.
Margarita.
Par lubu karalieni tevi saucu,
Par manas laimes tukšu atspīdumu
Un varas ēnu, raibu izkārtni,
Ko pievilkt skatītājus briesmu lugai.
Tu augstu pacelta tik tādēļ vien,
Lai tevi varētu jo dziļāk gāzt;
Tev dēli bij par vaimanām un raudām;
Tu izbijušā vara, cieņas ēna,
Mulss sapnis, atbalss, ūdens burbulis,
Spožs mērķis katrai ienaidnieka bultai;
Tu karaliene tirgus skatuvei, —
Sauc visu atmiņā un aplūko,
Kas esi tu. Reiz sieva laimīga,
Nu nelaimīgā raudu atraitne!
Reiz līksma māte, nu par bērniem skumsti,
Reiz valdnieces, nu raižu kronis galvā;
Reiz pielūgta, nu pati žēli lūdzies;
Reiz nicināji mani, nu es tevi!
Reiz visiem bīstama, nu bīsties pati;
Reiz visi klausīja, bet nu neviens!
Tā griežas laimes rats un tevi met
Par laupījumu laika taisnai tiesai.
Tik atmiņa vēl ir no tā, kas biji,
Lai vairāk mocītos par to, kas esi.
Tu spiedies manā vietā, tādēļ tevi
Spiež manas bēdas; tagad vēl mans slogs
Pa pusei guļ uz tavas lepnās krūts;
To mani gurdie pleci nokrata
Un uzveļ nastu tikai tev.
Tu nelaimes un raižu karalien,
Ardiev'! Uz Franciju es došos drīz,
Kur angļu bēdas mani nespiedīs.
Elizabete.
Tu, lāstu pratēja, vēl kavējies
Un māci man, kā lādēt ienaidniekus!
Margarita.
Pa dienu gavē, naktī bēdz no miega
Un salīdzini dzīvo nelaimi
Ar nomirušo laimi; iztēlo
Sev bērnus jaukākus, kā viņi bij,
Un viņu slepkavu vēl Jaunāku:
Tā pavairosi divkārt dusmu sparu
Un lāstu kvēle aizdegs trulo garu.
Elizabete.
Bez zobiem mani vārdi, trin jel tos!
Margarita.
Gan bēdas taviem vārdiem zobus dos.
Margarita aiziet.
Hercogiene.
Bet kādēj bēdās tik daudz vārdu plūst?
Elizabete.
Jūs sāpju nevarīgie pilnvarnieki
Un tukšu prieku vēja mantinieki!
Jūs elpas dvestie bēdu runātnieki, —
Ak, plūstiet, vārdi! Maz gan līdzēt varat,
Bet vieglāku jūs tomēr sirdi darāt!
Hercogiene.
Tad raisi savu mēli, palīdz man,
Lai nosmok rūgtu vārdu virumā
Mans lāstu dēls, kas nobendēja tavus.
Es dzirdu bungas: laiks ir vaimanāt!
Ienāk Ričards ar karapulka, taurēm un bungām skanot.
Ričards.
Kas uzdrīkstas man pārtraukt kara gaitu?
Hercogiene.
Es, kurai žēl, ka nepārtraucu tev
Vispirmo gaitu šinī pasaulē;
Tad nebūtu man jāžēlojas tagad
Par tavām slepkavībām, nelieti!
Elizabete.
Tu pieri apslēpi ar zelta kroni?
Tur kauna zīme jāuzspiež par to,
Ka princi nokāvi, kam kronis pieder.
Kur mani dēli, nelietīgais kalps?
Hercogiene.
Tu nīgrais krupi, kur tavs brālis Klerenss
Un Edvards Plāntedženets, viņa dēls?
Elizabete.
Kur drošsirdīgais Riverzs, Vogans, Greijs?
Hercogiene.
Kur labais Heistingzs?
Ričards.
Kam stāvat? Pūtiet taures, sitiet bungas!
Lai debess nesadzird, ka pļāpu sievas
Pel dieva svaidīto! Es saku: bungas!
Tauru un bungu skaņas.
148
Es prasu laipnību un pacietību,
Jo citādi ar dobjām kara skaņām
Es noslāpēšu jūsu pārmetumus.
Hercogiene.
Vai tu mans dēls?
Ričards.
Jā, paldies dievam, tavs un mana tēva.
Hercogiene.
Tad paciet manu nepacietību!
Ričards.
Man jūsu raksturs, māt, kas nevar ciest,
Kad pārmetumus dzird.
Hercogiene.
Ļauj runāt man.
Ričards.
Ja patīk, runājiet, es neklausīšos.
Hercogiene.
Es būšu saudzīga.
Ričards.
Bet īsi, māt;
Nav vaļas gaidīt.
Hercogiene.
Kurp tev jāsteidzas?
Dievs zina to, kad nāci pasaulē,
Es nāves mokās tevi gaidīju.
Ričards.
Vai jums par prieku beidzot neatnācu?
Hercogiene.
Par prieku ne; kopš nāci pasaulē,
Man pasaule ir pekles nesaule.
Jau dzimšanā man biji auglis sūrs;
Kā bērns tu biji ietiepīgs un stūrs,
Kā skolnieks — sirdīgs, nevaldāms un ālīgs,
Kā jauneklis — traks, pārdrošs, ātrs, ārīgs
Un vēlāk — viltīgs, lepns, asinskārīgs.
Gan smalkāks, bet jo Jaunāks, laipns naidā.
Vai vari minēt vienu brītiņu,
Kad tavā klātbūtnē man bijis prieks?
Ričards.
Kā redzu, jūsu acīs neatrodu
Nekādas žēlastības; negribu
Vēl vairāk sariebt. Tālāk! Sitiet bungas!
Hercogiene.
Es lūdzu, uzklausies, ko runāšu.
Ričards.
Tu runā pārāk rūgti.
Hercogiene.
Vienu vārdu,
Jo nerunāšu vairs nekad ar tevi.
Ričards.
Nu labi!
Hercogiene.
Vai mirsi tu, pirms pārnāksi no kara,
Vai beigšos es aiz nespēka un bēdām:
Es jūtu, tevis neredzēšu vairs.
Nes līdz vissmagāko no maniem lāstiem,
Kas kaujas dienā tevi nokausēs
Daudz vairāk nekā visas tavas bruņas.
Par taviem pretniekiem es dievu lūdzos,
Un brāļa bērnu baltās dvēseles
Liek ienaidnieku sirdīs cerības
Un sola viņiem uzvaru un laimi.
Lai asins tevi asins nāvē grūž
Un kauna galu ņem tavs kauna mūžs!
Hercogiene aiziet.
Elizabete.
Man viņu lādēt vairāk iemesla,
Bet mazāk spēka; tādēļ saku — «āmen».
Ričards.
Tik vienu vārdu, kundze! Pagaidiet!
Elizabete.
Man dēlu nav no karaliskas cilts,
Ko bendēt tev, un manas meitas, Ričard,
Lai labāk klosterī iet dievu lūgt
Nekā pie troņa raud, un tādēļ tev
Nav jātīko pēc viņu dzīvībām.
Ričards.
Jums meita ir no karaliskas cilts,
Ko sauc Elizabeti: tikla, skaista
Un mīlīga.
Elizabete.
Un tādēļ viņai jāmirst?
Ak, ļauj tai dzīvot, un es gribu pati
Tai maitāt tikumu, pelt skaistumu
Un viņai uzsegt kauna plīvuru.
No slepkavībām meitu glābdama,
Es labprāt atzīstos, ka Edvards vilts
Un meita nav no karaliskas cilts.
Ričards.
Jūs peļat viņas augsto dzimumu.
Elizabete.
Tā gribu viņai izglābt dzīvību.
Ričards.
Šis dzimums sarga dzīvību visdrošāk.
Elizabete.
Šai drošībā bij jāmirst viņas brāļiem.
Ričards.
Tiem dzimstot labas zvaigznes iztrūka.
Elizabete.
Tiem dzīvē ļaunu draugu netrūka.
Ričards.
Nav novēršams, ko lēmis liktenis.
Elizabete.
Tā ir, kad novērsts tikums viņu lemj.
Daudz jaukāks būtu viņu liktenis,
Ja nenovērstos tu no tikuma.
Ričards.
Jūs pārmetat man rada bērnu nāvi.
Elizabete.
Rads rada bērnu velns! Tu laupīji
Tiem mieru, radus, valsti, dzīvībul
Lai būtu kāda roka būdama,
Kas dūra mīļās sirdīs, tava galva
Šo slepkavību slepen vadīja;
Bez šaubām, viņu ierocis bij truls.
Bet, trīts pie tavas cietās akmens sirds,
Viņš griezās manu balodīšu sirdīs.
Bet ziniet: laiks un ieraduma vara
Visnegantākās bēdas rāmas dara,
Jo citādi, pirms mēle tavām ausīm
Par bērniem minētu, es saviem nagiem
Kā enkuriem tev acīs iecirstos,
Kamēr šai nāves līcī briesmīgā
Kā laiviņa bez burām un bez airiem
Es sašķīstu pie tavas klinšu krūts.
Ričards.
Lai neveicas man it nevienā darbā,
Ja negribu jums laba darīt vairāk,
Kā es līdz šim jums jauna darījis.
Elizabete.
Kāds labums var vēl zemes virsū būt,
Ar ko tu gribi mani aplaimot?
Ričards.
Es jūsu bērnus celšu augstumā.
Elizabete.
Pie kāķa, kur tie galvas pazaudēs.
Ričards.
Nē, laimības un cieņas virsotnē
Un zemes godības visaugstā vietā.
Elizabete.
Tad saki, manām bēdām glaimodams,
Kas tā par cieņu, godību un laimi,
Ko vari vienam manam bērnam dot?
Ričards.
Kas vien man ir, jā, sevi pašu, visu
Es vienam tavam bērnam atdošu;
Tad remdēsies tavs iekaisušais prāts
Un aizmirsīs visas pārestības,
Ko tavas dusmas man par vainu liek.
Elizabete.
Tad saki drīz, jo tava draudzība
Var izdzist drīzāk, nekā spēsi pateikt.
Ričards.
No visas sirds es mīlu tavu meitu.
Elizabete.
Un meitas māte to ar sirdi redz.
Ričards.
Ko redzi tu?
Elizabete.
Es redzu to, cik tālu
No visas tavas sirds šī mīlestība:
Tā viņas brāļus mīlēji no sirds,
Un es par to no sirds tev pateicos.
Ričards.
Tu sagrozi man vārdus; gribu teikt:
Ar visu sirdi mīlu tavu meitu
Un gribu viņu celt par karalieni.
Elizabete.
Par karalieni? Kas būs karalis?
Ričards.
Tas, kas to ceļ šai godā; kas gan cits?
Elizabete.
Vai tu?
Ričards.
Es, zināms, es. Ko domājat par to?
Elizabete.
Kā vari viņas sirdi iemantot?
Ričards.
To, kundze, mācītos labprāt no jums,
Kam viņas sirds vislabāk pazīstama.
Elizabete.
Vai tiešām tu no manis mācītos?
Ričards.
No visas sirds.
Elizabete.
Ar brāļu slepkavām
Tai sūti divas asiņainas sirdis;
Tur iegriez: Jorks un Edvards; kad nu tā
Sāk raudāt, sniedz tai asiņaino autu,
Kā Margarita reiz, un piezīmē,
Ka brāļu asinīm tas piesūcies;
Ar to lai viņa žāvē asaras.
Ja viņas sirds vēl tomēr neiesilst,
Tad apraksti tai savus krietnos darbus:
Ka nonāvēji viņas tēvočus,
Ka viņas labad mīļo tanti Annu
Tu sūtīji uz viņu pasauli.
Ričards.
Jūs zobojaties; tas nav īstais ceļš
Uz viņas sirdi.
Elizabete.
Cita ceļa nav.
Vai vari sevi pārveidot par citu
Jn nebūt Ričards, kas to darījis?
Ričards.
To izdarīju, viņu mīlēdams.
J 55
Elizabete.
Patiešām, viņa var tik ienīst tevi,
Kas mīlestību pērk ar asins algu.
Ričards.
Kas darīts, nevar kjūt vairs nedarīts,
Jo daudzreiz rīkojas bez apdoma,
Kas vēlāk pašam rūgti jānožēlo.
Ja tavam dēlam valsti atņēmu,
Tad meitai dodu viņu atpakaļ;
Ja nonāvēju jūsu pēcnācējus,
Tad mana mīlestība radīs jums
No jūsu asins jaunus mantniekus;
Un vecmāmiņas vārds nav mazāk mīļš
Kā mātes saldi skanošs nosaukums;
Tie būs kā bērni, tikai kāpsli zemāk,
Tāpat no jūsu asins, un tikpat
Būs rūpju jums — bez vienas vaidu nakts,
Ko cietīs tā, par ko jūs citkārt cietāt.
Jums bija bērni jaunībai par nastu,
Šie būs jums vecumā par iepriecu.
Jūs dēlu zaudējāt, kas būtu karalis,
Tā vietā meita būs par valdnieci.
Es nevaru jums atmaksāt, kā vēlos,
Bet ņemiet to, ko draudzīgs prāts var sniegt.
Vēl Dorsets, jūsu dēls, ar rūgtumu
Un bailēm sirdī klejo svešās zemēs;
Šī siržu vienība sauks viņu mājās,
Cels lielā, augstā godā. Karalis,
Kas tavu skaisto meitu sauks par sievu,
Sauks mīļā prātā Dorsetu par brāli;
Tu būsi atkal karalim par māti,
Un nelaimīgo dienu zaudējumus
Es divkārt atsvēršu ar prieka mantām.
Daudz, daudz vēl piedzīvosim prieka dienu!
Un dzidrās piles, kas aiz bēdām plūda,
Nāks atkal, pārvērstas par prieka pērlēm;
Tās atsvērs jūsu parādu ar augļiem
Un laimes lomu daudzkārt pavairos.
Ej, mana māte, ej pie savas meitas
Un iedrošini kautro jaunību
Ar savām pamācībām; sataisi
Uz precinieka stāstu viņai ausis!
Dedz viņas biklā sirdī drosmes liesmu
Un centību pēc troņa; stāsti tai
Par klusiem laimes brīžiem laulībā.
Kad pārmācīs šī roka Bakingemu,
Šo tukšpauri un dumpinieku urķi,
Tad spožā gājienā es, vainagots
Ar uzvaru, pie tavas meitas iešu,
Un viņai, uzvarnieka uzvarniecei,
Es cīņas augļus nolikšu pie kājām.
Elizabete.
Bet kā lai saku es? Ka tēvabrālis
Grib viņai būt par vīru? Jeb vai teikt,
Ka tēvocis? Vai tas, kas nokāvis
Tai tēvočus un brāļus? Kādā vārdā
Lai tevi precinu, lai dievs, mans gods,
Valsts likumi un viņas mīlestība
Sim priekšlikumam pretī nestātos?
Ričards.
Šī siržu vienība nes zemei mieru.
Elizabete.
Un viņas sirdij nebeidzamu karu.
Ričards.
Teic: valdnieks, kas var pavēlēt, nu lūdzas .
Elizabete.
No viņas to, ko aizliedz debess valdnieks.
Ričards.
Teic: viņa kļūs par augstu karalieni.
Elizabete.
Lai vēlāk raudātu kā viņas māte.
Ričards.
Teic: pastāvīgi viņu mīlēšu.
Elizabete.
Cik ilgi pastāvēs šī pastāvība?
Ričards.
Līdz mūža galam līksmībā un laimē.
Elizabete.
Cik ilgi viņas mūžs un laime ilgs?
Ričards.
Tik ilgi, kamēr dievs un daba liks.
Elizabete.
Tik ilgi, kamēr velns un Ričards ļaus.
Ričards.
Teic: valdnieks viņai būs par pavalstnieku.
Elizabete.
Kā pavalstniecei viņai riebj šāds gods.
Ričards.
Tad iztēlo šo godu skaistiem vārdiem.
Elizabete.
Pie goda pieder vienkāršs, sirsnīgs vārds.
Ričards.
Teic vientiesīgi, ka es viņu mīlu.
Elizabete.
Bet negods nesader ar vientiesību.
Ričards.
Nē, jūsu spriedums paviršīgs un straujš.
Elizabete.
Nebūt, mans spriedums visai dziļš un nāvīgs,
Jo dziļš un nāvīgs manu bērnu kaps.
Ričards.
Kas beigts, tas beigts: šo stīgu neskariet!
Elizabete.
To aizskaršu, līdz visas stīgas trūks.
Ričards.
Pie svētā Jorģa, ordeņa un kroņa …
Elizabete.
Sis sagānīts, tas pulgots, trešais zagts!
Ričards.
Es zvēru …
Elizabete.
Pie nekā; vai tas kāds zvērests?
Tavs Jorģis sagānīts — bez svētuma;
Tavs goda orden's appulgots — bez goda;
Tavs kronis zagts — bez spožuma un slavas.
Ja gribi, zvērestam lai ticēt var,
Pie tā tev jāzvēr, kas nav sagānīts.
Ričards.
Pie pasaules …
Elizabete.
Tavs ļaunums viņu pilda.
Ričards.
Pie tēva nāves …
Elizabete.
Tava dzīve peļ to.
Ričards.
Pie sevis paša …
Elizabete.
Pats tu sev par kaunu.
Ričards.
Pie dieva …
Elizabete.
Dieva pulgojums visļaunāks.
Ja bītos zvērestu pie viņa lauzt,
Tad vienība, ko noslēdza mans vīrs,
Vēl stāvētu un brālis būtu dzīvs;
Ja bītos zvērestu pie viņa lauzt,
Tad zelta kronis nepušķotu tavu,
Bet mana dēla galvu; abi prinči,
Kas tagad pīšļos smok kā dusas biedri,
Vēl dzīvotu un šeitpat elpotu.
Pie kā tu zvērēsi?
Ričards.
Pie nākotnes.
Elizabete.
To esi sāpinājis pagātnē.
Tā arī man ar gaužām asarām
Būs mazgāt nākotni no dziļām brūcēm,
Ko tava pagātne man situsi.
Tie bērni, kam tu ņēmi vecākus,
Nu dzīvo jaunībā bez padoma;
Tie vecāki, kam bērnus atņēmi,
Stāv vecumā kā neauglīgi stumbri,
Pie nākotnes tu zvērēt nedrīksti,
Nākotnes darbus, pirms tie darīti,
Ir maitājuši tavi nedarbi.
Ričards.
Tik tiešām, gribu laboties no sirds!
Ja ne, lai neveicas man šinī karā
Un it nekur! Lai izpostu pats sevi!
Dievs, laime, atrauj prieka brīžus man!
Nakts, liedz man dusu, diena, savu gaismu!
Lai visas laimes zvaigznes mani atstāj,
Ja tavu skaisto, godcienīgo meitu
Es neprecu aiz tīras mīlestības,
Ar svētām domām, šķīstu sirsnību!
No viņas izplūst laime tev un man,
Bez viņas uzbruks man un mūsu zemei,
Tev, viņai pašai un vēl daudziem citiem
Posts, nāve, nelaime un asins plūdi;
Šis posts nav novēršams kā tikai tā,
Un nenovērsīs to kā tikai tā!
Ej, labā māt, — tā saukšu tevi, — esi
Par manas mīlestības aizstāvi;
Teic, kāds es gribu būt, ne to, kāds biju,
Ne līdzšinējos nopelnus, bet to,
Ko gribu izpelnīties; rādi tai
Valsts labumu un laika vajadzību
Un lielās lietās aplam netiepies.
Elizabete.
Vai Jaušos tā no velna kārdināties?
Ričards.
161
Kādēļ gan ne, ja kārdina uz labu.
11 1544
Elizabete.
Vai vajadzēs man pašai sevi aizmirsi?
Ričards.
Ja sevi atminēties jums ir kaitīgi.
Elizabete.
Tu manus mīļos bērnus nonāvēji.
Ričards.
Es aproku tos jūsu meitas klēpī.
Un viņi tur no pīšļiem atkal atdzims
Uz jaunu dzīvi, jums par iepriecu.
Elizabete.
Vai jūsu labā meitu bildināt?
Ričards.
Jūs būsit laimīga kā meitas māte.
Elizabete.
Es eju turp; tik rakstiet man jo drīz,
Bet es jums pavēstīšu viņas domas.
Ričards.
Un nesiet mīlestības skūpstu! Sveika!
Karaliene Elizabete aiziet.
Tukšs, grozīgs sieviet's! Sekla aplamniece!
Ienāk Retklils; viņam seko Keitsbijs.
Retklifs.
Kungs, augstais karal, rietumos gar krastu
Peld spēcīgs jūras spēks, un viņam pretī
Iet nebruņotu draugu šaubāms pulks,
Kas neuzdrīkstas dzīt tos atpakaļ.
Kā runā, Ričmonds viņu admirālis.
Tie gaida pabalstu no Bakingema,
Kas krastmalā grib piebiedroties tiem.
Ričards.
Kāds nadzīgs draugs lai skrien pie Norfolka:
Tu, Retklif, jeb vai Keitsbijs, kur viņš ir?
Keitsbijs.
Še, labo karal!
Ričards.
Skrej pie hercoga!
Retklifam.
Un tu uz Solsberi, kad nāksi turp . . .
Keitsbiļam.
Tu nevērīgais nelga, ko vēl gaidi?
Keitsbijs.
Kungs, augstais karal, pirms es eju, sakiet,
Kas vēstāms man no jūsu augstības.
Ričards.
Pareizi, Keitsbij. Lai viņš pulcē spēku,
Cik drīz viņš spēj, cik lielu vien viņš var
Un gaida mani Solsberi.
Keitsbijs.
Es eju.
Retklits.
Ko pavēlat man darīt Solsberi?
Ričards.
Kas tur ko darīt, pirms es nākšu pats?
Retklifs.
Jūs pavēlējāt man, lai steidzos turp.
Ienāk Stenlijs.
U* 163
Ričards.
Lai paliek. — Stenlij, kādas vēstis jums?
Stenlijs.
Kungs, ne tik labas, ka jums prieks tās dzirdēt,
Tak ne tik ļaunas, ka jums nedrīkst teikt.
Ričards.
Ko? Mīkla jāuzmin? Ne ļauns, ne labs?
Kam tik daudz jūdžu skriet ar līkumu,
Kad ziņu vari pateikt taisnā ceļā?
Kas ir? — es prasu.
Stenlijs.
Ričmonds ir uz jūras.
Ričards.
Lai nogrimst tur un jūra ir uz viņa!
Teic, gļēvo klaidoni, — ko dara viņš?
Stenlijs.
Kungs, nezinu, bet varu tikai minēt.
Ričards.
Nu mini, mini!
Retklifs.
To gumda Dorsets, Bakingems un īlijs,
Lai nāk uz Angliju un prasa kroni.
Ričards.
Vai tronis brīvs? Un zobens sarūsējis?
Vai karal's miris? Valsts bez valdnieka?
Kurš Jorkas mantinieks vēl dzīvs bez manis?
Kas cits kā Jorks var būt par karali?
Un tādēļ teic — ko dara viņš uz jūras?
Stenlijs.
Ja tādēļ ne, tad nemāku jums teikt.
Ričards.
Ja tādēļ ne, lai karalis jums kļūtu,
Tad nezināt, ko grib šis velsietis.
Man bail, tu dumpojies un bēgsi turp.
Stenlijs.
Par mani nešaubieties, žēlīgs kungs.
Ričards.
Kur ir tavs pulks, ko viņu atgaiņāt?
Kur tavi bruņinieki, kareivji?
Vai viņi nestāv rietumos pie jūras,
Lai palīdzētu dumpiniekiem izkāpt?
Stenlijs.
Nē, karal, mani draugi ziemeļos.
Ričards.
Man salti draugi: kādēļ ziemeļos,
Kad viņi vajadzīgi rietumos?
Stenlijs.
Vēl nebij tādas pavēles, kungs karal.
Ar atļauju es pulcināšu viņus
Un sagaidīšu jūsu augstību,
Kur vien jums patīk, kad vien pavēlat.
Ričards.
Nu labi, pulcē ļaudis. Bet vai dzirdi:
Tu atstāsi man ķīlām savu dēlu;
Ja atkriti, krīt dēlam galva nost!
Stenlijs.
Lai cieš mans dēls, ja būšu neuzticīgs.
Ienāk vēstnesis.
Vēstnesis.
Kungs karal, man no draugiem droša vēsts,
Ka Devonširā Eksetera bīskaps,
Sis lepnais baznīckungs, un viņa brālis
Sers Edvards Kortnijs rīkojas uz dumpi
Un pulcina ap sevi domu biedrus.
Ienāk cits vēstnesis.
Otrs vēstnesis.
Kungs, gildfordieši Kentā stāv jau bruņās
Un katru brīdi jauni dumpinieki
Nāk talkā tiem un vairo viņu pulkus.
Ienāk trešais vēstnesis.
Trešais vēstnesis.
Mans karal, Bakingema karaspēks . ..
Ričards.
Prom, likstas putni! Tikai nāves dziesmas?
Viņš sit vēstnesim.
Se, kamēr vēstīsi ko labāku.
Trešais vēstnesis.
Es nāku vēstīt jūsu augstībai,
Ka Bakingema pulki izkaisīti:
Tos pārsteiguši negaiss liels un plūdi;
Viņš pats ar lielām pūlēm aizbēdzis
Un klejo diezin kur.
Ričards.
Ak, atvaino!
Lūk, še mans maks, ko sāpes dziedināt.
Vai nelika kāds labs un prātīgs draugs
Par viņa galvu algu izsolīt?
Trešais vēstnesis.
Jau alga izsolīta, žēlīgs kungs.
Ienāk celurlais vēstnesis.
Ceturtais vēstnesis.
Kungs karal, marķīzs Dorsets un Toms
Stāv Jorkšīrā, uz dumpi bruņoti.
Bet jums par mierinājumu var teikt,
Ka bretoniešu kuģi negaisa
Un vētras izklaidēti; Ričmonds gan
Pie jūrmalniekiem licis apvaicāties,
Vai nākšot viņam palīgā vai ne.
Tie teikuši, ka ejot palīgā
No Bakingema puses; neticēdams
Viņš buras uzvilcis un aizbraucis.
Ričards.
Uz cīņu! Prom uz karu! Esam bruņās;
Ja ne ar ārzemniekiem cīnīties,
Mums jāpārmāca dumpinieki mājās.
Ienāk Keitsbijs.
Keitsbijs.
Kungs karal, Bakingems ir sagūstīts;
Tas saldi skan; ka Ričmonds Milfordā
Ar lielu spēku malā izkāpis,
Skan saltāk, tomēr man tas jāsaka.
Ričards.
Uz Solsberi! Kamēr še vārdus skaldām,
Jau būtu izšķīruši lielu kauju.
Viens paziņos, lai Bakingemu ved
Uz Solsberi, un citi nāks man līdz.
Tauru skaņas; visi projām.
PIEKTĀ AINA
Lorda Stenlija mājā.
Ienāk Stenlijs un sers Kristoiors Erzviks.
Stenlijs.
Ser Kristofor, tu saki Ričmondam,
Ka asins kārā meža kuiļa kūtī
Ir iesprostots mans dēls; ja dumpojos,
Tad manam zēnam galva tūdaļ nost,
Un tādēļ nevaru vēl iet jums talkā.
Kur princis Ričmonds tagad atrodas?
Erzviks.
Viņš tagad Pembrukā vai Harfordvestā.
Stenlijs.
Kas vēl no slavenākiem viņam līdz?
Erzviks.
Sers Valters Herberts, slavens karavīrs,
Sers Džilberts Tālbots, drošsirdīgais Pembruks,
Sers Viljams Stenlijs, Raizsaptomass, Oksfords;
Džeimss Blants, — ikviens ar saviem kareivjiem
Un vēl dažs labs, kā vārdam laba skaņa;
Tie taisnā ceļā iet uz Londonu,
Ja ienaidnieks tos neizsauks uz cīņu.
Stenlijs.
Tad steidzies! Sveic no manis savu kungu
Un teic, ka karaliene savu meitu
Elīzabeti viņam dod no sirds.
Šais vēstulēs būs tuvāk paskaidrots.
Ardiev'!
Abi projām.
PIEKTAIS CĒLIENS
PIRMĀ AINA
Lauks Solsberi.
Serils un sargi ved Bakingemu uz nāves soda vietu.
Bakingems.
Vai karalis sev nelaiž mani klāt?
Šerifs.
Nē, nelaiž; stiprinieties pacietībā!
Bakingems.
Greij, Riverz, Heistingz, Edvarda bērni,
Tu svētais karal Henrij un tavs dēls,
Un visi, kas ar viltu, ļaunumu
Un netaisnību nāves rīklē gāzti, —
Ja jūsu sāpinātās dvēseles
Caur mākoņiem šai brīdī noskatās,
Tad līksmojiet par manu krišanu!
Vai šodien, draugi, visu dvēsļu diena?
Šerifs.
Jā, kungs.
Bakingems.
Sī diena manai miesai tiesas diena;
So tiesas dienu pats sev vēlējos,
.Ja Edvarda bērniņiem un sievai
Es izrādītos viltīgs, ļauns un naidīgs;
Sai dienā pats sev sodu vēlējos
No tā, kam es visvairāk uzticējos.
Nu manai dvēselei šai dvēsļu dienā
Ir nolikts soda laiks par maniem grēkiem.
Dievs visuzinālājs, par ko es smējos,
Griež manu liekuļotu lūgšanu
Uz manu galvu, dodams nopietnībā,
Ko es pa smieklam izlūdzos no viņa.
Viņš Jaunu ļaužu šķēpiem asumu
Griež atpakaļ uz viņu pašu krūtīm.
Tā Margaritas lāsts jo smagi nāk pār mani.
«Ja viņš tev sirdi satriec,» viņa teica,
«Tad zini, Margarita — praviete.»
Nu lieciet manu galvu kauna valgā;
Par ļaunu — ļauns, par grēku — grēka alga.
Aizved viņu projām.
OTRA AINA
Lauks Temvertas tuvumā.
Ar karogiem un kara mūziku ienāk Ričmonds, Oksfords,
Džeimss Blants, sers Valters Herberts un vēl
citi ar saviem kareivjiem.
Ričmonds.
Jūs, draugi mīļotie un kara biedri,
Ko spiež un dragā varmācības jūgs!
Tik tālu esam jau bez kavēkļiem,
Un še no Stenlij tēva nāk mums vēsts,
Kas sirdi priecina un iedrošina.
Sis plēsīgais un asinskārais kuilis,
Kas izrakņā jums vīnkalnus un sēju,
Kas jūsu miesas plēš un asinis
Kā samazgas no savas siles dzer, —
Šis kuilis guļ nu zemes vidienē
Netāl' no Lesteras. No Temvertas
Līdz turienei tik vienas dienas gājums.
Tad iesim, drošie draugi, dieva vārdā
Ar bargā kara asiņainu cirpi
Pļaut pastāvīgam mieram jauku ražu.
Oksfords.
Ikvienā apziņā ir tūkstoš šķēpu,
Lai cīnītos ar nelieti līdz nāvei.
Herberts.
Bez šaubām, draugi atkritīs no viņa.
Blants.
Aiz bailēm draugi; viņi atstāsies,
Kad vajadzība būs vislielākā.
Ričmonds.
Viss mums par labu. Dievs lai palīdz mums.
Uz priekšu! Straujā cerība mūs nes
Ar ērgļa spārniem prom no šejienes.
Jo zemos karaļiem tā pielīdzina
Un karaļus par dieviem paaugstina.
Visi projām.
TREŠA AINA
Bozvertas lauks.
Karalis Ričards ar karaspēku; hercogs Norlolks,
grāls Sarijs un vēl citi.
Ričards.
Te, šinī klajumā, man celiet teltis.
Grāf Sarij, kādēļ raugāties tik drūmi?
Sarljs.
Man sirds ir daudzkārt jautrāka kā skatiens.
Ričards.
Lord Norfolk …
Noriolks.
Šeit, mans pavēlnieks.
Ričards.
Šeit belzieni mums jāsaņem, vai ne?
Norfolks.
Mums jāsaņem un jādod atpakaļ.
Ričards.
Tad celiet telti: dusēšu še nakti.
Bet rītu kur? Lai ir, viss viena alga.
Kas izspiegoja ienaidnieka skaitu?
Norfolks.
Viss viņu spēks ap septiņtūkstoš vīru.
Ričards.
Nu, mums tad trīsreiz vairāk karevju;
Turklāt mūs apsarga kā stipra pils
Karaļa vārds, kā ienaidniekam trūkst.
Pirms aplūkosim, kādus labumus
Mums cīņas lauka stāvoklis var dot;
Tad apziņojiet prātīgākos vīrus.
Lai valda kārtība, nav vaļas snaust,
Jo liela darbdiena mums rītu aust.
No klajuma otras puses nāk Ričmonds, sers Viljams
Drendons, Oksfords un citi. Kareivji cel Ričmondam telti.
Ričmonds.
Ar zelta stariem šķīrās gudrā saule,
Un viņas ugunsratu spožais cejš
Mums apsola uz rītu jauku dienu.
Vēl jāuzzīmē kaujas kārtība,
Vēl vadoņiem ir jāierāda vieta,
Un jāiekārto mazais spēks ar prātu. —
Lord Oksford, jūs, ser Viljam Brendon, jūs,
Ser Valter Herbert, palieciet pie manis.
Grāfs Pembruks atrodas pie sava pulka;
Blant, nesiet viņam labunakt no manis
Un lūgumu, lai rīta otrā stundā
Nāk šurp uz telti pārrunāt ar mani
Vēl vienu lietu; labo Blant, pirms aizej,
Vai zini teikt, kur Stenlijs atrodas?
Blants.
Ja viņa krāsas izšķīru pareizi,
Par ko es nešaubos, tad viņa pulks
No karaļa pusjūdzi dienvidos.
Ričmonds.
Ja iespējams bez briesmām, labo Blant,
Tad nesiet viņam sveicienu no manis
Un nododiet šo loksni svarīgu.
Blants.
To katrā ziņā uzņemos, mans kungs.
Lai dievs jums piešķir spirdzinošu dusu!
Ričmonds.
Ar labu nakti, Blant! Tad nāciet, kungi,
Vēl jāapspriež mums nākošdienas darbi
Še, teltī; gaiss ir vēss un nemīlīgs.
Visi iet teltī.
Karalis Ričards tuvojas savai teltij; viņam iet līdz
Norfolks, Retklils un Keitsbijs.
Ričards.
Cik pulkstenis?
Keitsbijs.
Vakariņu laiks, mans kungs:
Jau deviņi.
Ričards.
Bet ēst man negribas.
Šurp papīru un tinti! —
Vai bruņu cepure vairs nav tik smaga?
Un visas bruņas teltī noliktas?
Keitsbijs.
Jā, karal, visas lietas kārtībā.
Ričards.
Ej, labo Norfolk, ieņem savu vietu;
Ņem drošus sargus, turi acis vaļā.
Norfolks.
Es eju, kungs.
Ričards.
Un rīt ar cīrujiem pie darba, Norfolk.
Norfolks.
Uz mani, karal, varat pajauties!
Ričards.
Keitsbij!
Keitsbijs.
Mans karal!
Ričards.
Pie Stenlija tu sūti vēstnesi,
Lai viņš ar pulkiem ir pirms saules še;
Ja nepaklausa viņš, tad viņa dēls
Krīt mūža nakts vistumšākajā alā.
Surp kausu vīna; padodiet man sveci!
Rīt agri seglojiet man sirmo Sari,
Lai mani ieroči ir diezgan stipri
Un ne par smagiem! Retklif!
Retklils. T . .
Kungs un karal?
Ričards.
Kur grūtsirdīgais lords Nortumberlends?
Retklifs.
Kad metās krēsla, Sarijs un viņš pats
No viena pulka staigāja uz otru
Un mudināja kareivjus uz cīņu.
Ričards.
Ar to man pietiek. — Sniedz man kausu vīna!
Man šodien nav ne gara mundruma,
Ne spirgtās drosmes, kāda mēdza būt. —
Liec vīnu še. — Vai rakstāmlietas ir?
Retklifs.
Jā, žēlīgs kungs.
Ričards.
Teic sargiem, lai ir modri; varat iet.
Pēc pusnakts, Retklif, esi manā teltī.
Un palīdz' bruņoties. Ej, gribu viens būt.
Ričards iet telti; Retklils un Keitsbijs aiziet.
Ričmonda telts atveras; tur redz viņu un viņa kara
virsniekus. Stenlijs ieiet telti.
Stenlijs.
Lai tavām bruņām uzvara un laime.
Ričmonds.
Un ieprieca, ko tumša nakts var sniegt,
Lai ir ar tevi, krietnais audžutēvi
Nu saki man, kā klājas mīļai mātei.
Stenlijs.
Es nesu tev no mātes svētību,
Tā vienumēr par Ričmondu lūdz dievu.
Tik daudz par mājām. — Klusās stundas bēg,
Un austrumos jau bālas svītras rodas.
Laiks skubina, un tādēļ teikšu īsi:
Rīt agri esi gatavs kauju sākt,
Kur kara asiņainie zvēlieni
Un nāves troksnis izšķirs likteni.
Cik spēšu — jo es nevaru, kā gribu, —
Es izlietošu laiku mums par labu
Un būšu klāt visbīstamākā cīņā,
Jo visai tālu nedrīkstu vēl iet:
Tiklīdz to manīs, tavu mīļo brāli
Man acu priekšā notiesās uz nāvi.
Ardievu! Nevaļa un bažīgs laiks
Liek pārtraukt siržu svētus zvērestus
Un mīlestības vārdu apmaiņu,
Kas dara prieku ilgi šķirtiem draugiem.
Dievs piešķir laiku mīļām sarunām!
Ardievu vēlreiz! Veiksmi jums un laimi!
Ričmonds.
Jūs, kungi, viņu pavadiet līdz teltij.
Es lūkošu ar savām mulsām domām
Uz mazu brīdi iesnausties, lai rītu,
Kad mani uzvara uz spārniem ņems,
Uz leju nevelk miega svina slogs.
Sleniiļs un visi citi aiziet.
Kungs dievs, par kura kareivi es skaitos,
Met acis žēlīgi uz maniem pulkiem!
Sniedz viņu rokai savus dusmu šķēpus,
Lai ienaidnieku bruņu cietais tērauds
Šķist gabalos no mūsu zvēlieniem!
Liec mūs par tavas pārmācības kalpiem,
Ka varam tevi teikt par uzvaru!
Tev novēlu es modro dvēseli,
Pirms manas acis savus logus slēdz.
Kā nomodā, tā miegā tu mans sargs!
Iemieg.
Starp abām teltīm parādās prinča Edvarda — Henrija VI
dēla gars.
Gars
Ričardam.
Rit gulšos tev kā slogs uz dvēseles!
Tu mūža ziedonī man nesi nāvi;
To turi prātā, izmisumā mirsti!
Ričmondam.
Sveiks, prinču sāpinātās dvēseles
Tev, Ričmond, uzvaru un laimi nes!
Tev princis Edvards novēl saldu dusu!
Parādās Henrija VI gars.
Gars
Ričardam.
Kad biju mirstīgs vēl, daudz nāves brūču
Tu dūri manā miesā svaidītā;
To atceries un izmisumā mirsti;
Tev karalis liek izsamist un mirt!
Ričmondam.
Tev uzvara, tu svētais, tiklais vīrs!
Tas pats, kas troni pareģoja tev,
Nu uzsauc dusā: dzīvo sveiks un laimīgs!
177
Parādās Klerensa gars.
12 1544
Gars
Ričardam.
Rīt gulšos tev kā slogs uz dvēseles!
Es, nabags Klerenss, nonāvēts ar viltu
Un vēl pēc nāves nīgrā vīnā mazgāts!
Rīt mani atminies! Lai trulais šķēps
Tev krīt no rokām. Izmisumā mirsti!
Ričmondam.
Par tevi, zars no Lenkastera nama,
Lūdz Jorkas spīdzinātie mantnieki.
Lai sarga tevi debess! Dzīvo, ziedi!
Parādās Riverza, Greija un Vogana gari.
Riverza gars
Ričardam.
Rīt gulšos tev kā slogs uz dvēseles!
Tev novēl Riverzs izmisumā mirt!
Greija gars
Ričardam.
Par Greiju domā, izmisumā mirsti!
Vogana gars
Ričardam.
Skat' Voganu un noziedzīgās bailēs
Met šķēpu zemē, izmisumā mirsti!
Visi
Ričmondam.
Ričarda krūtīs mūsu sāpes cīnās
Par tevi, Ričmond; uzvara būs tava!
Parādās Heistingza gars.
Gars
Ričardam.
Ļauns, asiņains — ar ļaunu apziņu
Tu modīsies uz asiņainu cīņu,
Kur beigsi kauna mūžu! Turi prātā,
Ko saka Heistingzs: izmisumā mirsti!
Ričmondam.
Ak šķīstā sirds! Lai debess tevi glabā!
Ej cīņā, uzvari tu zemes labā!
Parādās abu prinču gari.
Gari
Ričardam.
Skat' sapnī brālēnus, ko liki nožņaugt;
Kā svins tev, Ričard, gulsimies uz krūtīm
Un vilksim tevi apsmieklā un nāvē!
Tev brālēni liek izsamist un mirt!
Ričmondam.
Dus', Ričmond, mierā, mosties līksmā garā!
No kuiļa dusmām izglābs debess vara.
No tavas cilts nāks karaļu vēl daudz;
Zel! Plauksti! — nelaimīgie prinči sauc.
Parādās Annas gars.
Gars
Ričardam.
Es, Anna, tava nelaimīgā sieva,
Kam neļāvi ne stundu mierā dusēt,
Nu pildu tavu miegu ļauniem murgiem;
Rīt mani atminies, un trulo šķēpu
Laid krist no rokām! Izmisumā mirsti!
Ričmondam.
Nu dusi, skaidrā dvēsele, tu maigu miegu
Un sapņo saldi! Ienaidnieka sieva
Tev uzvaru un laimi lūdz no dieva!
Paradās Bakingema gars.
Gar.s
Ričardam.
Es pirmais līdzēju tev kļūt pie varas,
Man beidzamam šo varu liki just.
Rīt Bakingemu atminies un mirsti,
Par saviem briesmu darbiem drebēdams!
Tik sapņo vien par asinīm un nāvi!
Tu, ļaunu murgu nomākts, nomokies
Un gurdā izmisumā nobeidzies!
Ričmondam.
Aiz cerībām tev līdzēt bij man mirt,
Bet tavām cerībām vis nebūs irt!
Ar Ričmondu ir debess pulks un dievs,
Bet lepnais Ričards kaunā gāzīsies!
Gari pazūd, Ričards uztrūkstas no miega.
Ričards.
Šurp citu zirgu! Sieniet manas vātis!
Kungs Jēzus, žēlo! — Nieki! Tikai sapnis.
Tu, baiļu apziņa, kā moci mani!
Vēl dziļa pusnakts: uguns zili deg.
Man miesa trīc un auksti sviedri plūst.
Kā_bīstos? Sevis? Cita nav še. Ričards
Mīl Ričardu, tas ir: es esmu es.
Vai še kāds slepkava? — Nē, nav. — Ir. gan:
Š e esm u es. Tad bēdz! — Kā? Pats no sevis?
Jā, bēgt ir iemesls, jo gribu atriebt.
Ko? Atriebt sev? Bet sevi pats es mīlu.
Far ko? Par labu, ko sev darījis?
Ak nē! Es drīzāk ienīstu pats sevi —
Par darbiem nīstamiem sev pašam.
Es — nelietis. Nav tiesa! Muļķi, runā
Par sevi labu! — Muļķi, neglaimo!
Daudz tūkstošjnēļam^ā -apziņā,
Un katrs stāsts man nelietības pārmet.
Lauzts zvērests, lauzts visaugstākajā mērā,
Visnegantākā kārtā lieta asins;
Ikkatrs grēks, ikkatrā veidā darīts,
Uz āru laužas, saukdams: vainīgs! Vainīgs!
Nāk izmisums. Neviens vairs nemīl mani;
Ja mirstu, it neviens man nejūt līdz;
Ko cits lai līdzi jūt, kad sevi palsa
Vairs līdzcietības nejutu sev pašam?
Ienāk Retklils.
Retklifs.
Mans karal. ..
Ričards.
Kas tur ir?
Retklifs.
Es, Retklifs. Agrais ciema gailis
Jau divreiz sveica rītu. Jūsu draugi
Ir kājās jau un sprādzē bruņas klāt.
Ričards.
Vai, Retklif, vai! Man bija briesmīgs sapnis!
Teic — vai uz draugiem varu palaisties?
Retklifs.
Bez šaubām, kungs.
Ričards.
Es baidos, Retklif, baidos!
Man likās, nonāvēto dvēseles
Bij še pie telts, un katra draudēja,
Ka ritu tie man smagi atriebsies.
Retklifs.
No ēnām nav ko bīties, labais kungs!
Ričards.
Pie svētā Pāvila! Šīs ēnas nakti
Daudz briesmīgāk man garu uztrauca
Kā desmittūkstoš apbruņotu vīru,
Ko ved uz kauju paviršīgais Ričmonds.
Vēl neaust rīts. Nāc, Retklif, nāc man līdz!
Es iešu vēl pie teltīm noklausīties,
Vai nedomā no manējiem kāds atkrist.
Aiziet.
Ričmonds uzmostas. Oksfords un citi ieiet pie
viņa telti.
Lordi.
Labrīt jums, Ričmond.
Ričmonds.
Es lūdzu piedošanu, modrie kungi,
Ka atrodiet še laisku gardieni.
Lordi.
Kungs, kā jūs gulējāt?
Ričmonds.
Kā aizgājāt, es gulēju tik maigi,
Mans sapnis bij tik saldu jausmu pilns,
Kāds gurdai galvai rādījies jebkad.
Man šķitās, nonāvēto dvēseles
Bij še un solīja man uzvaru.
Jums saku, atmiņas no jaukā sapņa
Man sirdi piepilda ar līksmību.
Cik tālu ir jau rīts?
Lordi.
Būs pulksten's četri.
Ričmonds.
Laiks bruņoties un rīkot karaspēku.
Viņa uzruna kareivjiem.
Daudz vairāk paskaidrot, kā sacīju,
Liedz nevaļa un laika spiedīgs brīdis.
Tik turiet prātā, mīļie kara biedri:
Mums dievs un labais nolūks spēku dod;
Mūs sarga spīdzinātās dvēseles
Un svēto pulks ar savām lūgšanām
Kā mūris augsts, un visi pretnieki
Mums mīļāk novēl uzvaru kā tam,
Kam viņi seko. Tiešām, kas viņš ir?
Ļauns varmāka un ļaužu nāvētājs,
Kas uzkāpis un valda asinīs;
Tas ieguvis ar viltu, kas tam ir,
Un nonāvējis savus palīgus;
Prasts, neglīts akmens, kura vienīgs dārgums
Ir viņa iekalums — šīs zemes tronis,
Un arī to viņš citam nozadzis.
Viņš bijis vienmēr dieva ienaidnieks;
Ja karosit ar dieva ienaidnieku,
Jūs sargās dievs kā savus kareivjus;
Ja, gāžot varmāku, jums sviedri plūdīs,
Būs miegs jo salds, kad varmāka būs gāzts;
Ja karosit ar zemes ienaidnieku,
Tad zemes auglība jums algu dos;
Ja aizstāvēsit cīņā sievu godu,
Pēc cīņas sievu gaviles jūs sveiks;
Ja bērnus sargāsit no šķēpu varas,
Jūs vecās dienās bērnubērni teiks.
Mans algojums par drošsirdīgo darbu
Lai ir mans līķis auksts uz aukstās zemes!
Bet, ja man izdodas, pie darba augļiem
Ņems dalību vismazākais no jums.
Lai kara bungas trīc un taures skan!
Dievs kungs un svētais Jorģi, palīdz' man!
Visi aiziet.
Ričards un Retklifs nāk atpakaļ; viņiem seko pavadoņi
un karapulki.
Ričards.
Ko sacīja Nortumberlends par viņu?
Retklils.
K<» Ričmonds kara lietās maz ko jēdz.
Jiičards.
Tas tiesa. Ko tad atbildēja Sarijs?
Retklifs.
Viņš teica smīnēdams: jo labāk mums.
Ričards.
Viņš teica taisnību; tā tiešām ir.
Pulkstenis sit.
Cik pulksten's sit? — Dod kalendāru šurp!
Vai šodien kāds jau sauli redzējis?
Retklifs.
Es ne, mans kungs.
Ričards.
Tā liedzas spīdēt; jo pēc kalendāra
Tai jāmirdz austrumos jau pilnu stundu.
Kaut kam būs melna diena! — Retklif!
Retklifs.
Kungs karal!
Ričards.
Saule negrib rādīties!
Virs mūsu pulkiem debess tumst un dusmo!
Es vēlētos, ka rasu asaras
No zemes būtu projām. Saule nespīd!
Ek, tukši nieki! Tas var zīmēties
Tikpat uz Ričmondu; tā pati debess,
Kas dusmo man, spīd drūmi arī viņam.
Pienāk Norlolks.
Norfolks.
Uz kauju, kungs, uz kauju! Ienaidnieks
Jau dižojas uz lauka.
Ričards.
Žigli! Žigli!
Lai visi kust un steidzas! Man zirgu seglot!
Saukt Stenliju, lai nāk ar pulku šurp!
Es iešu klajumā ar visu spēku
Un kaujas kārtība būs šāda. Priekšpulks,
Kas sastāv līdzīgi no jātniekiem
Un kājniekiem, lai stiepjas garā slejā,
Un strēlnieki lai vidū stāv. Grāf Sarij
Un hercog Norfolk, jums būs jāvada
Šis jātnieku un kājinieku pulks.
Kad priekšpulks nostāsies, mēs sekosim
Ar visu spēku, ko tad abos spārnos
Segs mūsu sirdīgākie jātnieki.
Lai Jorģis stāv mums klāt! Ko domā, Norfolk?
Norfolks.
Pareizi rīkots, kareivisko valdniek!
Šo zīmi šorīt teltī atradu.
Pasniedz viņam zīmi.
Ričards
lasa.
«Norfolkas Janci, tavs stāvoklis bīstams:
Nodots un pārdots tavs pavēlnieks nīstams.»
Šis joks no ienaidnieka izdomāts.
Nu steidzieties ikviens uz savu vietu!
Lai sapņu tenkas prātu neuztrauc;
Sirdsapziņa ir vārds, ko gļēvie lieto,
Ar ko grib spēcīgajam laužņus likt.
Prom! Cērtiet pūlī, kamēr aptrūksi elpas;
Ja debess ne, dos pekle visiem telpas.
Viņa uzruna pulkiem.
Ko piebilst vēl pie tā, ko sacīju?
Jūs zināt paši, kas mums pretī stāv;
Tik blēži, diedelnieki, vazaņķi
Un Jaužu salašņas no Bretaņas,
Ko izvēmusi pārpildītā zeme
Uz cīņu aplamu, uz drošu postu.
Jums bija miers, tie nes jums nemieru;
Jūs svētīti ar zemi, skaistām sievām,
Tie zemi grib jums atņemt, sievas apsmiet.
Kas viņu vadonis? — Kails nejēga,
Kas barojies līdz šim no mūsu sviedriem;
Gļēvs pienapuika, kas jau trīc un dreb,
Kad sniegs nāk kurpēs. Periet atpakaļ
Šos diedelniekus! Aizdzeniet pār jūru
Šos iedomīgos franču lupatas!
Šos ubagus, kam dzīvot apnicis,
Kas sen aiz bada būtu pakārušies,
Ja murgi aplami tos nedīdītu.
Ja uzvar kāds, lai vīri uzvar mūs,
Ne sētmalnieku bars no Bretaņas,
Ko mūsu tēvi viņu dzimtenē
Tik daudzkārt pēruši un kūluši,
Ka kauna viņiem gan uz mūžu laikiem!
Vai ļausim viņiem zemi atņemt mums
Un apsmiet mūsu sievas, mūsu meitas?
Klau, bungas skan?
Tālumā dzirdamas bungas.
Uz cīņu, brīvie kungi!
Uz cīņu, angļu vīri! Strēlnieki,
Līdz galvas galam bultas! Zirgiem piešus!
Prom! Jājiet asinīs un zveliet tiem,
Ka pīķi šķīst un sprāgst līdz mākoņiem!
Ienāk vēstnesis.
Ko Stenlijs? Vai viņš nāk ar savu pulku?
Vēstnesis.
Viņš liedzas nākt.
Ričards.
Nost dēlam galvu!
Noriolks.
Kungs karal, ienaidnieks jau purvam pāri.
Lai jaunais Stenlijs mirst pēc kautiņa.
Ričards.
Man tūkstoš siržu krūtīs viļņojas.
Ar karogiem pa priekšu! Brūciet virsū!
Lai svētais Jorģis, mūsu aizstāv's, dod
Mums ugunīgu pūķu piktumu!
Uz priekšu! Uzvara mums pušķos galvu.
Visi projām.
CETURTĀ AINA
Cita vieta kaujaslaukā.
Kau/as troksnis; sadursme. Norfolks nāk ar pulkiem;
viņam pretī Keitsbijs.
Keitsbijs.
Kungs, glābiet, Norfolk, glābiet! Karalis
Veic vairāk brīnumu, kā cilvēks spēj!
Zirgs nokauts jau, un viņš nu cīnās kājām
Un nāves rīklē skrien pēc Ričmonda.
Kungs, glābiet! Citādi pagalam viss!
Cīņas troksnis. Ienāk Ričards.
Ričards.
Šurp zirgu! Zirgu! Valsti atdodu par to!
Keitsbijs.
Kungs, atkāpieties, gādāšu jums zirgu.
Ričards.
Tu vergs! Es lieku dzīvību uz spēli.
Lai nāk kas nākdams, atpakaļ ne soli!
Man liekas, seši Ričmondi še laukā —
Jau piecus tādus nokāvu. — Surp zirgu!
Zirgu! Valsti atdodu par to!
Projām.
PIEKTĀ AINA
Cita vieta kaujaslaukā.
Cīņas troksnis. Ričards un Ričmonds aiziet cīnīdamies;
Ričards krīt. Karaspēks atkāpjas,- tauru skaņas. Nāk
atpakaļ Ričmonds, Stenlijs ar kara/a kroni rokā un
vēl citi.
Ričmonds.
Lai slavēts dievs un jūsu bruņas, draugi;
Mums uzvara, un asinssuns ir beigts.
Stenlijs.
Gods tavam darbam, drošsirdīgais Ričmond!
So zelta rotu, valstij laupītu,
Es nelietim no galvas norāvu;
Ar viņu pušķoju nu tavu pieri:
Ņem, valkā viņu tēvijai par godu!
Ričmonds.
Dievs debesīs uz to lai saka «āmen»!
Bet saki man — vai jaunais Stenlijs dzīvs?
Stenlijs.
Viņš Lesterā vēl dzīvs un neaizskarts.
Ja patīk, iesim turpu.
Ričmonds.
Kādi viri
No slavenākiem krituši šai kaujā?
Stenlijs
Lords Valters Ferers, Džons Norfolks, hercogs,
Sers Roberts Brekenberijs un sers Viljams Brendons.
Ričmonds.
Tos apraksim, kā viņu kārtai nākas.
Liec vēstīt žēlastību visiem bēgļiem,
Kas padevībā griežas atpakaļ.
Pie svētā vakarēdiena, kā solīts,
Mēs savienosim atkal sarkano
Un balto rozi. Jaukai vienībai
Lai debess uzsmaida, jo ilgu laiku
Tā dusmojās par viņu ienaidu.
Kurš nodevējs ar mums gan neteiks «āmen»?
Daudz gadu Anglija kā ārprātā
Sev pašai sita brūces; apstulbumā
Tēvs žņaudza dēlus, dēli — savu tēvu
Un brālis lēja brāļa asinis,
Jo, kamēr Lenkasters ar Jorku nīdās,
Tie visi nīstin nīdās cits ar citu.
• Bet tagad Ričmonds un Elizabete,
. So abu namu īstie mantnieki,
Pēc dieva prāta vienos tos no jauna.
Lai viņu dzimums svētī nākotni! —
Dievs — ja tas ir tavs prāts — ar saldu mieru,
Ar līksmu pilnību un laimes dienām!
Kungs, novērs nodevēju asmeņus,
Lai nenāk atpakaļ vairs briesmu laiki,
Kad zeme asins straumēs raudāja!
Lai nedzīvo, lai zeme nenes to,
Kas slepen viņas mieru apkaro!
Dzīst kara brūces; visi lūdzamies:
Ak, mieru uzturi, tu žēlīgs dievs!
Visi projām.