Šekspīra laikā Ričards III stipri nodarbinājis angļu dzejniekus,
bet it īpaši dramaturgus kā savdabīgākā uzurpatora figūra Baltās un
Sarkanās rozes cīnās. Vielu šo cīņu apgaismošanai autors aizguvis
no Holinšeda un Hola hronikas, no Tomasa Mora vēsturiskās apceres
un nostāstiem, kas saglabājušies tautā, gan krietni jau izbalojuši
simt gadu laikā. Ričardam III veltītas vairākas poēmas; tāpat jau
16. gs. 70.—80. gados Kembridžas studenti izlaiduma aktos izrādī-
juši tāda sižeta traģēdiju, ko sarakstījis viņu rektors Tomass Legs
latīņu valodā (Legge, Ričardus Tertius, 1579). Protams, šo darbu
literārā vērtība visai zema, Šekspīra traģēdiju tie neietekmēja.
Šekspīrs kā jauns dramaturgs vēroja sabiedrības neatslābstošo inte-
resi. Teātri tiecās iegūt savā repertuārā līdzīgu lugu ar šo populāro
tematu. Henzlova trupa vēlāk (1602) pat pasūtījusi Benam Džon-
sonam drāmu par Ričardu-Kuprīti, lai gan dramaturgs, cik zināms,
šo uzdevumu nav izpildījis.
Šekspīrs Ričardu III uzrakstījis kā spēcīgu finālu Jorkas un
Lenkasteras karaļdzimtu kariem, k.is neilgi pirms tam (1590—1592)
viņu bija nsčlarbīnājuši, un viņš pārstrādājis hroniku-drāmu trīs
daļās — Henrijs VI. Tur likteņa pavedieni jau diezgan jūtami sa-
vērpjas ap kupraino Glosteras hercogu Ričardu, tā ka viņš dzej-
nieka acu piTēRsā savā vēsturiskajā situācijā, gluži dabiski, izcēlās
turpmāk par galveno varoni īpašam darbam. Bez tam arī Elizabetes
laika sabiedrībai nevarēja būt vienaldzīgs tas moments, kad ai
Ričarda nāvi izbeidzās troņa tīkotāju kari, pilni nežēlīgas savstar-
pējas iznīcināšanas un patvaļas.
Šekspīru kā mākslinieku mazāk interesē vēstures patie-
sība par Ričardu III. Viņš ņēmis tās pašas drūmās krāsas, kādas
šim tēlam piedēvē hronisti. Saskaņā ar Mortona — Ričarda preti-
nieka un pēc tam Henrija VII kanclera memuāriem, kurus savai
apcerei izmantojis Utopijas autors Tomass Mors, tronī Ričards III
parādās, zīmēts ārkārtīgi vienkāršiem, rupjiem vilcieniem — valdo-
nīgs slepkava, velnišķas varas kāres iemiesojums kroplī, veikls
monstrs, kāds reti sastopams pat starp lielākajiem vēsturisko pār-
maiņu situācijas izmantotājiem tirāniem. īstenībā viņā asiņainais
gājiens uz troni galvenajos pagriezienos sāds: dzimis 1452. gadā,
Jorkas hercoga Ričarda dēls ar paralizētu roku, paklibs, šķībiem
pleciem un kupri, zemu, plakanu pieri, pēc tēva nāves Veiklīldas
kaujā (1460) mācās burgundiešu galmā Utrehtā, tad uzticīgi pa-
vada savu vecāko brāli tā svārstīgajos likteņos. Viņš kopā ar
jorkiešiem piedalās kaujā pie Barnetas (1471), kurā krita varenais
«karaļu taisītājs» Voriks. Un, kad pēc pāris desmitiem dienu Edvarda
ļaudis nomocīja pie Tjūksberi sagūstīto Velsas princi, šai zemiskas
atriebības akcijā it kā piedalījies arī Ričards. Pēc trim gadiem viņš
apprec šī prinča atraitni — bagāto Annu Nevili un pēc karaļa
Edvarda IV nāves līdz ar visiem ziemeļu vasaļiem zvērē uzticību
karaļa trīspadsmit gadu vecajam dēlam. Drīz pēc tam viņam sākās
naidīga sacensība ar lenkasteriešiem, vispirms ar grāfu Riverzu, kara-
lienes brāli, kura aizbildnībā bija atstāts nepilngadīgais Edvards V.
No savas puses šo naidu kurināja Bakingema intrigas, lidz beidzot
Ričards uzsāka cīņu pret karalienes radiem un piekritējiem, pārņēma
valsts pārvaldību savās rokās un sāka iznīcināt visu, kas vien viņam
varētu stāties ceļā uz troni, kuru viņš arī iegūst (1483. g. 26. jūnijā).
Atklātās cīņas posms sākas ar Klerensa nogalināšanu (1478). Pēc tam
šai gājienā galveno upuru un noziedzīgo faktu skaits vēsturē nav
mazāks, kā to attēlojis Šekspīrs. Līdztekus tam pastāv aizdomas par
Ričarda nemorālisko rīcību ģimenes dzīvē (sievas Annas nāve un
nolūks apprecēt Elizabeti), kas sabiedrību vēl vairāk saceļ pret viņu.
Ričarda zvaigzne sāka ātri rietēt, lidz beidzot atklātā karā ar grāfa
Ričmonda vadītajiem pretinieku pulkiem viņš krita kaujā pie Boz-
vertas (1485. g. 1. augustā). Tāds ir vēsturiskais Ričards III: pašas
dabas sarūgtināts, visa skaistā un cēlā nīdējs, tuvinieku nemīlēts
un ļaužu nicināts, cinisks liekulis, atriebīgs un varas kārs nodevējs,
viltīgs Intrigants un mizantrops ar karaļa kroni kroplajā galvā,
nesaudzīgs uzurpators ceļā uz mērķi.
Salīdzinot traģēdiju ar hronikām, kļūst redzams, ka Šekspīru
neinteresē, vai vēsture un literatūra nodarījusi pāri šim «varonim»,
tam pilnīgi āti audumā" "ClītTēnaš "cTT"vē c i g ā s varonības oreolu.
Dramaturgs ār zināmo tīksrffi tziauga VlIJTi par sava darba centrālo
varoni. Brīžiem liekas, ka literārā viela pārāk nomāktu mākslinieka
brīvo uztveri, tomēr lielu uzmanību Šekspīrs veltījis psiholoģiskiem
celoņiem, kas spilgti parādīti jau paša pirmajā Cilostera atziņu mono-
logā. Lugas darbības gaitā Ričards skatītāju acu priekšā sevišķi
gan neattīstās, it kā nesastapis dziļāku pretestību un nepārdzīvo-
dams spējāku cilvēcīgu šaubu, tomēr soli pa solim izaug monumen-
tāls uz tā pjedestāla, kur dzejniekā asā izjūta to nostādījusi. Val-
donības kāre Ričardam stiprāka nekā drūmajam Makbetam, un to
viņš cenšas īstenot, rīkojoties pēc devīzes — merjjjs attaisno
līdzekļus.
Šekspīra jaunības darbu ciklā Ričards III ir viņa pirmā patstā-
vīgā karaļdrāma. Reizē ar to viņa plašākā traģēdija pēc Ham-
leta; tā ietver- dziļu* saturu un izteic to atbilstošā lormā. Valoda
tanī dzejiski spēcīga un konkrēta. Ričards III beidzas Šekspīram
zīmīgā didaktiskā izskaņā par gaišākas nākotnes ausmu, ko šeit
vesta Ričmonds, pārņemdams kroni (Hamletā Fortinbrass, Antonijā
un Kleopatra Augusts utt.). Klasiskā teātra repertuārā tā bija viena
no iemīļotākajām Šekspīra traģēdijām ar visu tās drūmo nokrāsu
un vieglāku nianšu trūkumu kompozīcijā.
Traģēdiju Ričards III tulkojis F. Adamovičs. Tulkojums pie-
dzīvojis divus izdevumus: 1902. un 1938. gadā. Tagadējā iespie-
dumā tas nāk klajā trešo reizi, jo tulkojuma pareizi izprasta autora
doma un emocijas un kā saturs, tā forma pareizi atveidota latviešu
valodā.
Tulkojuma valoda vispār atbilst Šekspīra dinamiskajai izteik-
smei, kādā sarakstīta šī traģēdija. Šekspīrs to sarakstijis 1592.—
1593. gadā, un tā publicēta sešos izdevumos — laikā no 1597. līdz
1622. gadam. Nākamajā gadā uzņemta in folio izdevumā. Galvenie
avoti, kurus Šekspīrs izmantojis, ir Holinšeda hronikas un kāda ano-
nīma luga ar nosaukumu Ričarda III īstā traģēdija (The True Tra-
gedy ol Richard III, 1594). Sižeta pamatā — Baltās un Sarkanās
rozes karš. Traģēdija Ričards 111 nav pieskaitāma Šekspīra vēstu-
riskajām karaļdrāmām, tā ir tikai pāreja no vēsturiskajām hroni-
kām uz lielajām traģēdijām.
I cēliena 1. ainā
21. Izteiciens par Jorkas sauli un mākoņiem attiecas uz Jorkas
hercogu. Karaļa Edvarda IV vapenī attēlota saule, kas parādās
no mākoņiem. Angļu oriģinālā lietota vārdu rotaļa: Made
glorious summer by this Sun of York. Sun — saule un son —
dēls — angļu valodā izrunājami vienādi, tādēļ sun ol York
saprotams arī kā son of York — Jorkas dēls.
22. Pēc Holinšeda hronikas, Edvardu IV uztrauca pareģojums, ka
viņam draud briesmas no cilvēka, kura vārds sākas ar burtu
«G», tātad no Džordža (George) Klerensa, bet īstenībā Ed-
vardu IV apdraudēja Ričards Glosters. Vēsturiski šis fakts
tomēr nav pierādīts.
23. Tauerā kristīt — norādījums uz Klerensa nāvi. Pēc nostāstiem,
Ričarda III uzpirktie slepkavas Klerensu nodur un viņa līķi
iesviež vīna mucā. Piezīmes par noslīcināšanu vīna mucā atkār-
tojas ari tālākajos dialogos (I, 4.; V, 3.).
23. Greija kundze — karaliene Elizabete. Karalis Edvards IV appre-
cēja Greija atraitni.
23. Antons Vudvils — karalienes brālis, iecelts par grāfu Riverzu.
23. Šora kundze — zeltkaļa Sora sieva, Edvarda IV mīļākā.
2. ainā
29. Pēc sena ticējuma, ja slepkava tuvojas savam upurim, nonā-
vētā brūces atveras un sāk asiņot.
38. Krozbija — Ričarda Glostera pils Londonā.
39. Uz karmelītiem — «balto brāļu» jeb karmelītu klosteris Lon-
donā, dibin. 1241. gadā. Savā laikā tur atradās vislielākā biblio-
tēka Anglijā. Vēlāk (ap 1633. g.) klostera vietā, kuru iznīcināja
Henrijs VIII, ierīkoja teātri. Ka Ričards liek apglabāt Hen-
riju VI karmelītu, nevis Certsijas klosteri, — tā, protams,
Šekspīra izdoma.
3. ainā
41. Grāfa Ričmonda atraitne (Samersetas hercoga meita, vēlāk
precējusies ar lordu Stenliju) bija Lenkasteru cilts un tīkoja
iegūt troni savam dēlam Henrijam, pēdējam Lenkasteru pēc-
teclm, tāpēc atradās naidīgās attiecībās ar Jorkiem, kurus
atbalstīja Bakingems un Heistingzs. So naidu izmantoja Glos-
ters, lai troni iegūtu sev.
49. Posta nesējs kuilis. —
Ričarda ģerbonī bija kuiļa attēls, tāpēc Stenlijs Ričardu
apzīmē par kuili, kurš viņam sapnī ar ilkni norāvis bruņu cepuri
(III, 2.).
4. ainā
61. Malvazieša muca — vins maizes apmercēšanai. Klīda baumas,
ka Klerenss Tauerā noslīcināts malvazieša mucā. Nogalināšanas
ainā Šekspīrs seko Ričaida III traģēdijas pirmparaugam.
II cēliena 4. ainā
84. Stonistretforda — vieta Bakingenias grāfistē. Tur Ričards un
Bakingems ieslēguši viesnīcā Riverzu, pēc tam saņēmuši gūstā
jauno karali kopā ar Voganu un Greiju.
88. Valsts zīmogs glabājās pie Jorkas arhibīskapa. Pēc hroniku
ziņām, viņš zīmogu nodevis karalienei Elizabetei, tā apliecinā-
dams viņai savu uzticību, bet pēc dažām dienām paņēmis to
atpakaļ un nodevis Glosteram.
III cēliena I. aina
89. Savās mājās Londonā. —
Svinīgos gadījumos Londonu dēvēja par karaļu māju —
camcra Regis.
96. Jūs varot mani nest uz muguras. —
Mazais princis zobojas par Ričarda Glostera kupri, uz kura
viņš varētu sēdēt kā pērtiķēns kamieļa mugurā.
98. Pēc Edvarda IV nāves Sora kundze kļuva par Heistingza mīļāko.
t
2. ainā
100. Dialogā pieminētais kuilis atkal attiecas uz Glosteru resp. uz
viņa ģerboni ar kuiļa attēlu.
103. Drīz uzdurs jusu galvu tilta galā. —
Londonas tilta galā vēl Šekspīra laika uz kārts uzdūra notie-
sāto galvas, kuri bija sevišķi smagi noziegušies.
103. Slepenā padome, ko piemin Stenlijs, pēc hroniku ziņām, pastā-
vēja lidzās atklātajai padomei un sekmēja Ričarda gājienu uz
troni.
4. ainā
111. Kā vītis zars man roka izģindusi. —
Ričards III dzimis ar kroplu roku, bet viņš mēģināja iestās-
tīt citiem, ka karaliene un Sora kundze to viņam sakropļojušas
ar burvju mākslu.
Hronisti, pie kuriem Šekspīrs šai ainā diezgan cieši pieturē-
jies, apraksta Ričarda zīmīgo vaibstu spēli. Pēc hronikām, viņš
dusmu brīžos stipri kodījis apakšlūpu.
5. ainā
117. Benārpils Londonā, Temzas krastā, piederēja Jorkiem.
7. ainā
118. Lēdija Lūcija. — Līdz laulībām ar Elizabeti Greiju karalim
Edvardam IV bijuši ar Lūciju sakari, un viņš solījies to precēt.
Bijušas arī sarunas par Edvarda IV precībām ar franču princesi.
118. Domāta Edvarda IV laulība ar Greija atraitni. So laulību Lionas
sinode atzina par nelikumīgu.
IV cēliena 1. ainā
128. Vecā Jorkas hercogiene bija abu karaļu — Edvarda IV un
Ričarda III māte.
131. Lai zelta kronis man ap galvu vijas kā tērauds zvērojošs. —
Karaļu slepkavas un citus sevišķi smagi noziegušos sodīja,
uzliekot galvā nokaitētas dzelzs kroni.
2. ainā
136. Ari hronisti apstiprina, ka Ričards licis izplatīt baumas par
savas sievas slimību, lai to noindētu.
140. Breknoka — Bakingemas hercoga pils Velsā.
3. ainā
141. Vēsturiska patiesība. Nonāvēto skeletus tikai 19. gs. atrada
zem kādām kāpnēm.
5. ainā
168. Milforda un Harforda — ostas Pembrukšlrā.
V cēliena 3. ainā
171. Bozverta — ciems Lesterā, kur notika kauja.
175. F. Adamoviča tulkojumā — Rīt agri seglojiet man sirmo; ori-
ģinālā — Saddle \vhile Surrey-, Sarijs, Ričarda iemīļotais zirgs.
185. Tulkojumā — Noriolkas Janci, tavs stāvoklis bīstams: Nodots
un pārdots tavs pavēlnieks nīstams; oriģinālā: Jockey ol Nor-
lolk, be not so bold, For Dickon thy master is bought and
sold. —
Kā Hola hronikā sacīts, tāds teiciens patiesi bijis rakstīts
uz Norfolka telts durvīm naktī pirms Bozvertas kaujas.
186. Kungs karal, ienaidnieks jau purvam pāri. —
Pēc hronikas zinām, starp abiem karapulkiem bijis purvs,
kas Ričmonda pulkam bijis jāapiet.
4. ainā
187. Pazīstamais karaļa Ričarda izteiciens — Surp zirgu! Zirgu!
Valsti atdodu par to! — A horse, a horse! My kingdom ior a
horsel — pārņemts no traģēdijas Ričards III pirmtekstiem.