PIRMĀ AINA
Verona. Pilsētas laukums.
Uznāk Samsons un Gregorio no Kapuleti nama, zobeniem un vairogiem bruņojušies.
Samsons. Kad es saku, Gregorio, mēs to necietīsim.
Gregorio. Nē, jo citādi mēs būsim cietēji.
Samsons. Es domāju, kad žults vairs necietīs, tad ies
vaļā.
Gregorio. Jā, draugs, kamēr vēl esi dzīvs, raisies no
cilpas laukā.
Samsons. Esmu veikls sitējs, lai tik mani iekustina.
Gregorio. Bet tevi nav tik viegli iekustināt.
Samsons. Katrs Monteki nama suns mani var iekustināt.
Gregorio. Iekustinātais parasti sāk kustēties, bet dros-
mīgais paliek uz vietas, tāpēc, ja tevi iekustinās, tu
muksi projām.
Samsons. Nu nē, neviens šī nama suns nepiespiedīs
mani mukt. Pie sienas nostājies, es atsitīšu katru
Monteki nama vīru vai jaunavu.
Gregorio. Tas rāda, ka tu pavārgs vergs: pret sienu bal-
stās tikai vārgie.
Samsons. Tiesa gan; tāpēc jau sievieti kā vājāku pie-
spiež pie sienas; un tāpēc ari es Monteki puišus aiz-
triekšu no sienas, bet meičas piespiedīšu pie sienas.
Gregorio. Naidojas taču mūsu kungi, bet mēs esam tikai
viņu kalpi.
Samsons. Viss viens, es palikšu par varmāku: kad būšu
pieveicis puišus, bez žēlastības ņemšu priekšā mei-
čas — visām galvas nost.
Gregorio. Meičām galvas?
Samsons. Jā, galvas vai godu, — saproti, kā gribi.
Gregorio. To katrs sapratīs tā, kā izjutīs.
Samsons. Nu, viņas izjutīs gan mani, kamēr vēl turos
kājās, un ir taču zināms, ka neesmu vēl slikts gaļas
kumoss.
Gregorio. Labi, ka neesi zivs, jo tad tu būtu tīra reņģe.
Velc ārā zobenu, tur nāk divi no Monteki nama.
Uznāk Ābrams un Baltazars.
Samsons. Mans ierocis jau kails. Sāc ķildu, es tevi at-
balstīšu.
Gregorio. Ko! Slēpsies man aiz muguras un muksi?
Samsons. Par mani nebaidies.
Gregorio. Bez jokiem; es baidos gan par tevi.
Samsons. Vajag tā rīkoties, lai likums būtu mūsu
pusē, — lai viņi sāk.
Gregorio. Viņiem garām iedams, es saraukšu pieri, lai
viņi saprot to, kā grib.
Samsons. Ne jau kā grib. Es viņiem parādīšu pigu, ja
viņi par to neapvainosies, tas viņu kauns.
Ābrams. Jūs rādāt mums pigu, ser?
Samsons. Es rādu pigu, ser.
Ābrams. Jus rādāt savu pigu mums, ser?
Samsons
uz Gregorio
Vai likums būs mūsu pusē, ja es
teikšu «jā»?
Gregorio. Nē.
Samsons. Nē, ser, es nerādu pigu jums, ser. Es rādu
tikai savu pigu, ser.
Gregorio. Jūs gribat uzsākt ķildu, ser?
Ābrams. Ķildu, ser! Nē, ser.
Samsons. Ja gribat ķildoties, ser, esmu gatavs. Es kal-
poju tikpat labam kungam, kāds jūsējais.
Ābrams. Bet ne labākam.
Samsons. Redzēsim, ser.
Nāk Benvolio.
Gregorio
sāņus, Samsonam.
Saki «labākam», tur nāk kāds mūsu kunga radinieks.
Samsons. Jā, ser, labākam.
Ābrams. Jūs melojat.
Samsons. Uz zobeniem, ja esat vīrs; Gregorio, dod savu
slaveno belzienu!
Uzsāk kautiņu.
Benvolio.
Mierā, nejēgas!
Izsit viņiem ieročus no rokām.
Prom zobenus! Jūs nezināt, ko darāt.
Uznāk Tibaits.
Tibalts.
Ko, tu ar lempja kalpiem cīņu sāc?
Benvolio, šurp, nāvei acīs ieskaties!
Benvolio.
Es viņus mierinu; tu zobenu
Liec nost vai nāc man palīgā pret viņiem.
Tibalts.
Ko, cīņā mieru saukt? Man riebj šis vārds
Kā pekle, visi Monteki un tu!
Tad turies, gļēvuli!
Viņi cinās.
Saskrien ļaudis no abiem pretējiem namiem, iejaukdamies
kautiņā; salasās pilsoņi ar rungām, Ierodas uzraugi.
Kāds pilsonis.
Šurp rungas, dunčus, šaujamos! Sit! Sit nost!
Nost visus Kapuleti, Monteki!
Uznāk vecais Kapuleti naktstērpā un sinfora Kapuleti.
Kapuleti.
Kas trokšņo te? Šurp manu zobenu!
Sinjora Kapuleti.
Kam zobenu tev? Tikai ķeģi, ķeģi!
Kapuleti.
Nē, zobenu! Lūk, vecais Monteki
Jau nāk un vicina man draudīgi.
Uznāk vecais Monteki un sinjora Monteki.
Monteki.
Ā, nelga Kapulet'l — Ļauj, neturi!
Sinjora Monteki.
Tak neej naidā meklēt nelaimi!
Uznāk princis Eskals ar pavadoņiem.
Princis.
Vai rimsieties? Jūs necilvēki, zvēri,
Jūs dumpinieki, miera naidnieki,
Kas ieroci mērc līdzcilvēku asinīs, —
Kas sava naida kvēli postošo
Grib apdzēst savu dzīslu sārtā strūklā, —
Pie moku sola jūs, ja nemetīsiet
Prom ieročus no asiņainām rokām
Un neklausīsiet, ko jums princis teic.
Jau trešo reizi karš par tukšiem vārdiem
Jums, vecais Kapulet' un Monteki.
Jūs trīsreiz klusās ielas satraucāt
Un likāt veroniešu pilsoņiem,
Lai, savas goda rotas pamezdami,
Tver rokā šķēpus, mierā rūsējušos,
Lai klusinātu jūsu spīvo naidu.
Ja vēl kaut reizi mieru satrauksiet,
Ar dzīvību šo noziegumu izpirksiet.
Un tagad visi citi ejiet mājās;
Jums, Kapuleti, jānāk būs man līdz,
Bet jūs, Monteki, nāciet pēcpusdienā
Uz veco Franki pili, kur mums tiesa,
Tad dzirdēsiet šai lietā spriedumu.
Ar nāves sodu draudot, izklīst pavēlu!
Visi aiziet, izņemot Monteki, sin/oru Monteki
un Benvolio.
Monteki.
Kas veco ķildu sacēla no jauna?
Vai, brālēn, bijāt klāt jau sākumā?
Benvolio.
Te jūsu pretnieka un mūsu ļaudis
Jau visi kāvās, kad es pienācu.
Es metos viņus šķirt, bet pēkšņi Tibalts
Nāk saniknots, ar kailu zobenu;
Viņš to, man ausī šņākdams lamu vārdus,
Virs galvas vicina un vēju šķeļ,
Kas neievainots viņam pretī svilpo.
Un, kamēr mijām cirtienus un lamas,
Bars pieauga un kautiņš pieņēmās,
Līdz visus izšķirt princis ieradās.
Sinjora Monteki.
Ak, kur gan Romeo? Vai viņu redzējāt?
Man prieks, ka nebij viņš šai burzmā klāt.
Benvolio.
Pirms stundas, cienītā, un iekams saule
Vēl zeltojusi nebij austrumus,
Kad nemiers mani dzina laukā paklejot,
Tur, krēslā, vīģes koku birztalā,
Kas viņpus pilsētas uz vakariem,
Es šorīt jūsu dēlu redzēju.
Es viņam tuvojos, bet, mani pamanījis,
Viņš ātri koku ēnā nozuda.
Es, viņa jūtas izjuzdams kā savas —
Kad vēlēšanās palikt vienatnē, —
To sapratu un pakaļ nesteidzos,
Labprāt no aizbēdzēja aizbēgdams.
Monteki.
Jau dažu labu rītu viņš redzēts tā
Tur dzestrā rasā kaisām asaras,
Vēl vairāk sabiezējot miglas mākoņus
Ar savām dziļām nopūtām. Bet,
Tiklīdz saule, priekā starodama,
Tur austrumos sāk atvilkt ēnu priekškarus
No gultas Aurorai, mans drūmais dēls,
No gaismas bēgdams, mājup dodas.
Tur istabā viens pats viņš ieslēdzas
Un, gaišā dienas laikā logus aizverot,
Ap sevi rada nakti mākslīgu.
Tumšs smagums nomāks to, ja padoma
Mums nebūs novērst likstas cēloņa.
Benvolio.
Vai cēlonis jums zināms, mīļo tēvoci?
Monteki.
Nē, nezinu un netieku ar gudrs.
Benvolio.
Vai mēģinājāt viņu izprašņāt?
Monteki.
Tiklab es pats, tāpat viens otrs draugs,
Bet viņš, pār savām jūtām valdinieks,
Nav iztaujāšanai tā pieejams, —
Tik noslēpumains, sevī noslēdzies
Kā pumpurs, kuru iekšā grauž jau tārps,
Pirms maigās lapas izplaukušas raisās,
Lai saulei savu daili rādītu.
Kādēļ viņš skumst, ja vien to zināt spētu,
Mēs zāles atrastu un izārstētu.
Ienāk Romeo.
Benvolio.
Lūk, tur viņš nāk! Jel atstājiet mūs nu,
Varbūt es noslēpumu izzinu.
Monteki.
Tavs nodoms jauks un varbūt palīdzēs
Tikt skaidrībā. Sinjora, iesim mēs!
Monteki un sinjora Monteki aiziet.
Benvolio.
Labrīt tev, brālēn!
Romeo.
Vai tad tagad rīts?
Tik agrs?
Benvolio.
Nu stunda devītā!
Ak vai, cik gauss šķiet bēdās laiks!
Vai nebij tas mans tēvs, kas aizsteidzās?
Benvolio.
Jā, viņš. Bet kas jums laiku gausina?
Romeo.
Ka nav man, kas to īsina.
Benvolio.
Vai mīla vainīga?
Romeo.
Nē.
Benvolio.
Mīlas nav?
Romeo.
Nav viņai mīlas, kuru es tā mīlu.
Benvolio.
Ak mīla, lai cik jauka tā mums liekas,
Kā tirāns nežēlīga izrādās.
Romeo.
Ai mīla, lai cik akla liekas vaigā,
Pat akla savas īstās tekas staigā!
Kur pusdienosim? Vai še ķilda bij?
Bet nestāsti, es visu dzirdēju.
Te daudz ko dara naids, vēl vairāk mīla.
Ai, mīlas dusmība! Naids mīlīgais!
Ai, tu kaut kas, kas radies no nekā!
Ai, smagais vieglums! Tukšā nopietnība
Ai, jauko tēlu nejauks sajaukums!
Ai, svina pūkas, dzidrie dūmi, kvēle,
Slims veselīgums un miegs nomodā!
Tā, mīlas nemīlēdams, mīlu es.
Tu nesmejies?
Benvolio.
Nē, draugs, man drīzāk jāraud.
Romeo.
Tu labā sirds, par ko?
Benvolio.
Par tavām sirdssāpēm.
Romeo.
Nav likstas smagākas par mīlu.
Man skumju svars, ko krūts vēl panest jaud,
No tavām rūpēm pieņemas un draud
Pār mēru iet; un tavas drauga jūtas
Man manas skumjas dara divkārt grūtas.
Ceļ mīlu nopūtas kā dūmus gaisā;
Tā kvēla mīlētājiem iedegas
Un acīs dzirkst, bet nomāktībā sūrā
No mīlētāju asrām pildās jūra.
Kas cits vēl tā? Gan gudrs neprāts, malds,
Žults rūgtākā un ziediņš medussalds. —
Draugs, paliec sveiks!
Benvolio.
Pag, iešu arī;
Tu, mani pamezdams, man pāri dari.
Romeo.
Vairs manis nav; gan vārdā mani min,
Bet nav vairs Romeo; kur viņš, — kas zin!
Benvolio.
Nu saki nopietni — ko mīli tu?
Romeo.
Vai vaimanājot to lai pateiktu?
Benvolio.
Nē, vaimanājot ne, tā droši saki.
Romeo.
Teic slimniekam, lai droši mantu dala;
Tas slimo nežēlīgi māc bez gala!
Draugs, nopietni, es mīlu sievieti.
Benvolio.
Es trāpīju, ka tevi mīla saista.
Romeo.
Labs strēlnieks tu! Un mana mīlā skaista!
Benvolio.
Jo mērķis skaists, jo vieglāk trāpīt tam.
Romeo.
Draugs, te nu netrāpīji vis: jo sirds
Tai amorbultas neskarta; kā Diānai
Prāts viņas tiklo dabu sarga stingri
Un zēna mīlas bultas atsit vingri.
Ne viņa ļausies skatam kairi celtam,
Nedz padosies tā kārdinošam zeltam.
Ak, viņa pati dailē bagāta
Un reizē nabaga, jo dārgums šis
Ar viņas nāvi velti izgaisīs.
Benvolio.
Tad viņa nevainībai zvērējusi?
Romeo.
Jā, skopumam, kas mantu saēd klusi.
Jo skaistums, atturības badā taupīts,
Ir skaistums — visai nākamībai laupīts.
Par skaistu tā, par gudru, gudri skaistu
Dot svētlaimi, lai izmisums mans gaistu.
Pret mīlu viņa aizliedzas, un tā
Kā miris dzīvoju, ja dzīve tā.
Benvolio.
Mans padoms — aizmirsti tu viņu, draugs.
Romeo.
Tad māci mani, kā to izdarīt!
Benvolio.
Ļauj vaļu savām acīm, paskaties
Uz citām skaistulēm.
Romeo.
Vislabais līdzeklis
Man viņu atzīt daiļāku par visām.
Zem maigo dāmu melnās maskas ceram
Mēs atrast iedomāto skaistumu.
Tas, kuru aklums sitis, nevar aizmirst,
Kāds dārgums — acu gaisma zaudētā.
Tad parādi man kādu daiļāku,
Es viņas dailē atzīt mācīšos,
Ka ir par daiļumu vēl kaut kas daiļāks!
Sveiks! Aizmirst neiemācīsi tu mani.
Benvolio.
Tavs parādnieks tad jutīšos līdz nāvei.
Viņi aiziet.
OTRA AINA
Iela.
Uznāk Kapuleti, Pariss un kalpotājs.
Kapuleti.
Monteki brīdināts, kā es, man šķiet,
Sods vienāds mums, un nav jau ar tik grūt'
Mums tādiem veciem vīriem mierā dzīvot.
Pariss.
Jūs abi vienlīdz godājami, žēl,
Ka jādzīvo tik ilgi ienaidā.
Sinjor, bet ko jūs teiksiet manā lietā?
Kapuleti.
Es varu teikt tik to, ko esmu teicis:
Mans bērns vēl lielo dzīvi nepazīst,
Nav viņai vēl ne gadu četrpadsmit,
Lai divi vasaras vēl nozied klusi,
Tad viņa līgavai būs nobriedusi.
Pariss.
Vēl jaunākas redz mātes laimīgas.
Kapuleti.
Par agru vīst, kas agri apprecas.
Man cerības ir zeme aprijusi,
Tik viņa viena vēl man palikusi.
Bet, mīļais, bildiniet; ja laimējas,
Būs mana griba — daļa viņējās.
Ja viņa solīsies ar prātu drošu,
Es tūdaļ savu jāvārdu jums došu. —
Mums šovakar būs mājās viesības,
Turp draugus aicinu, lai ierodas,
Kas mīļi man; starp viņiem es patiesi
Jūs apsveikšu kā visumīļo viesi.
Šonakt jūs apstaros mans nabags nams,
Par debess zvaigznēm gaišāk mirdzēdams.
Kā brašs un līksms jūtas jauneklis,
Kad atkal grezni tērpies aprīlis
Uz papēžiem min tūļai ziemai, — tā
Būs prieks par to, ko jaunavas jums sniegs
Pie manis šovakar; tur noskatiet
To, kura daiļākā no daiļām šķiet.
Būs arī mana meita tur starp viņām,
Tā skaista, bet ne pārāka par citām.
Nu iesim mēs. — Puis, ņem šo papīru
Un pateci pa skaisto Veronu:
Tos, kas šeit minēti, lūdz, sacīdams,
Ka viņus gaidu es un viss mans nams.
Kapuleti un Pariss aiziet.
Kalpotājs. Jā, saziņo nu visus, kas minēti šai sarakstā!
Varbūt te rakstīts stāv, lai kurpnieks paliek pie sava
olektsmēra un drēbnieks pie savas liestes, lai zvej-
nieks pievāc savu otu un gleznotājs savu tīklu? Mani
sūta uzmeklēt tos, kuru vārdi šeit minēti, bet es tak
nesaprotu, kādus vārdus rakstītājs te domājis. Būs
jāuzmeklē kāds pratējs. Par laimi tur jau nāk!
Uznāk Benvolio un Romeo.
Benvolio.
Draugs, uguni var dzēst ar pretuguni,
Ar vienām sāpēm otras projām dzīt.
Ja galva reibst, uz otru pusi griezies,
Jūt veco kaiti maz, kad jauna krīt.
Ļauj acīm jaunā skurbā iedegties,
Tad jaunā indē vecā aprimsies.
Romeo.
Cik laba tava ceļmalītes lapa.
Benvolio.
Kā tā? Teic — kam?
Romeo.
Nu, kājai pārlauztai.
Benvolio.
Vai prātā jucis, Romeo?
Romeo.
Ne traks, bet vairāk saistīts nekā trakais;
Mests cietumā un nolemts bada nāvei,
Un šausts, un izmocīts. — Labvakar, puisi
Kalpotājs. Sveicinu, sinjor! Lūdzu, vai lasīt protat?
Romeo. Jā, savu likteni pats savās bēdās.
Kalpotājs. To jūs varbūt esat izmācījies bez grāmatas;:
bet es lūdzu, vai jūs protat lasīt rakstīto.
Romeo. Jā gan, kad valodu un burtu protu.
Kalpotājs. Godam teikts; atvainojiet un palieciet sveiki,
veseli!
Romeo. Paklau! Puis, es izlasīšu!
Paņem papīru un lasa.
«Sinjors Martino ar sievu un meitām; grāfs Anselms
un viņa skaistās māsas; sinjora Vitruvio, atraitne;
sinjors Plačencio un viņa daiļās māsīcas; Merkucio
un viņa brālis Valentīns; mans tēvocis Kapuleti, viņa
sieva un meitas; mana skaistā māsasmeita Rozalīna
un Līvija; sinjors Valencio un viņa brālēns Tibalts;
Lučo un jautrā Helēna.»
Nekas, jauka sabiedrība! Kur viņiem jāierodas?
Kalpotājs. Tur.
Romeo. Kur — tur?
Kalpotājs. Uz mielastu; mūsu mājās.
Romeo. Kā — mājās?
Kalpotājs. Mana pavēlnieka mājās.
Romeo. Tiešām, man vajadzēja jums to vispirms pavai-
cāt.
Kalpotājs. Nu to es jums pateikšu, arī bez vaicāšanas;
mans pavēlnieks ir varenais, bagātais Kapuleti, un,
ja vien jūs neesat no Monteki nama, lūdzu, atnāciet
pie mums iebaudīt glāzi vīna. Dzīvojiet laimīgi!
Aiziet.
Benvolio.
Šais svētkos kārtējos pie Kapuleti
Būs arī tava mīļā Rozalīna
Starp citām veroniešu skaistulēm.
Ej turp un acīm neapmiglotām
Tās vaigā salīdzinot ieskaties,
Un gulbis tavs kā vārna izliksies.
Romeo.
Ja manas acis vil un laupīt zina
Man dziļo ticību, — tad asaras
Lai liesmās pārvēršas, kas neslīcina,
Bet manas acis sodot sadedzina.
Par viņu skaistāka! Šai saulē — nē,
Tāds daiļums nav vēl redzēts pasaulē.
Benvolio.
Jā, tad, kad viņai uzmet skatu ašu
Un viņu tikai sver ar viņu pašu.
Bet, ja reiz viņai tavos kristālsvaros
Cits jaunavīgais daiļums līdzās staros,
Ko spožu parādīšu viesībās,
Tad glīta būs, kas brīnums izlikās.
Romeo.
Es eju līdz, bet ne jau meklēties,
Tik vien par savu daiļo priecāties.
Abi aiziet.
TREŠA AINA
Istaba Kapuleti namā.
Ienāk sinjora Kapuleti un aukle.
Sinjora Kapuleti.
Kur mana meita? Pasauc viņu šurp!
Aukle.
Pie mana jaunavības laika gadiem, —
To saucu jau! — Ei, mārīt, čivulīt! —
Tu dieniņ baltā! Kur gan viņa paliek? —
Ei, Džuljeta!
Ienāk Džuljeta.
Džuljeta.
Kas ir? Kas mani sauc?
Aukle.
Te māte sauc.
Džuljeta.
Māt, esmu šeit. Ko vēlaties?
Sinjora Kapuleti.
Es gribēju tev teikt… Tu, aukle, ej,
Mums jāparunājas. Nē, labāk paliec;
Es piemirsu — tev tieši jādzird tas.
Nu mana meita ir jau pieaugusi!
Aukle.
Uz stundu varu noteikt viņas gadus.
Sinjora Kapuleti.
Nav viņai četrpadsmit.
Aukle.
Es varu saderēt
Uz saviem četrpadsmit — ak, ko es saku!
Uz saviem četriem zobiem, — viņai nav
Vēl četrpadsmit. Cik ilgi vēl
Līdz Jēkabiem?
Sinjora Kapuleti.
Ap divi nedēļas.
Aukle.
Vai ap, vai līdz, bet taisni tanī naktī
Uz Jēkabiem būs viņai četrpadsmit.
Ar manu Zuzannu — dievs mielo viņu! —
Tā viena vecuma. Man, grēcīgai,
Dievs Zuzi paņēma; bet Džuljetai
Uz Jēkabiem būs tieši četrpadsmit.
Tie viņai būs! Vēl labi atceros, —
Pirms gadiem vienpadsmit tai zemestrīcē,
Kad viņai krūti pašlaik atņēmu, —
Tās dienas mūžam neaizmirsīšu!
Ar vērmelēm sev krūtis ieziedusi,
Es saulē sēdēju pie dūjnīcas, —
Sinjors un jūs tad bijāt Mantujā. —
Cik laba galva man! — Nu, kā jau teicu:
Grib mazā manu pupu mutē ņemt,
Jūt rūgtas vērmeles, — tāds mazul's, — vai,
Kā apskaitās un krūti atmeta!
Te nobrīkš dūjnīca! Es metos prom,
Kā — pati nezinu.
Tas notika pirms gadiem vienpadsmit.
Jau viņa kājām gāja, nē, jānudien,
Pusrāpus tenterēja mudīgi.
Vēl dienu pirms tam nodauzīja pieri.
Mans vīrs — dievs mielo viņa dvēseli! —
Bij cilvēks jautrs — viņš mazo pacēla.
«Jā,» saka, «tagad vēl tu krīt' uz mutes,
Kad paaugsies un būsi gudrāka,
Gan kritīsi uz muguras,
Vai ne, Džuljeta?» Un, mans svētumiņ,
Bērns aprimst brēkt un jautri saka: «Jā!»
Ak dieniņ, joks cik ilgi prātā stāv!
Nudien, lai dzīvotu kaut tūkstoš gadus,
To neaizmirsīšu! «Vai ne?» viņš prasa,
Un mazais knauķis rimstot saka: «Jā.»
Sinjora Kapuleti.
Nu pietiek, lūdzu tevi, lai nu paliek,
Aukle.
Jā, kundze, man vēl tagad smiekli nāk,
Kad viņa aprima un teica: «Jā.»
Bet pašai pierē puns, nu, kad es saku —
Tik liels, ka to var labi aptaustīt,
Bij belziens sīvs un rūgtas asaras.
Mans vīrs — tas saka: «Tu uz mutes krīt,
Gan vēlāk kritīsi uz muguras,
Vai ne?» Un viņa aprimst, saka: «Jā».
Džuljeta.
Es lūdzu, aukle, rimsties arī tu.
Aukle.
Nu es jau beidzu. Dievs lai stāv tev klāt!
Tu bērns visjaukais, ko es auklējusi.
Vēl tavas kāzas piedzīvot, un tad
Es vairāk nevēlētos it nekā.
Sinjora Kapuleti.
Par kāzām, jā, par tām jau gribu es
Nu runāt. Džuljeta, saki, meit, —
Kā ir, vai gribētu tu precēties?
Džuljeta.
Tāds gods ne sapnī nav man rādījies.
Aukle.
Tāds gods! Ja nebūtu es aukle, liktos,
Ka gudrību no krūts tu izzīdusi.
Sinjora Kapuleti.
Nu padomā par to. Mums Veronā
Vēl jaunākas par tevi ir jau sievas
Un mātes kļuvušas. Un arī es
Jau tavos gados biju māte. Tātad —
Pēc tavas rokas jaunais Pariss lūdz.
Aukle.
Sinjora, gaišumiņ! Nu tas tik vīrs,
Nav otra tāda pasaulē, — kā liets!
Sinjora Kapuleti.
Nav otra tāda zieda Veronā!
Aukle.
Jā, jā; pareizi, zieds! Viņš tīrais zieds!
Sinjora Kapuleti.
Ko saki tu? Vai patiksies tev viņš?
Tu viesībās ar viņu satiksies,
Tā sejā lasi it kā grāmatā,
Ko dailes ota tanī rakstījusi.
Ik vaibstā veries liegmes apgarotā,
Tie cits ar citu sasaistās kā rotā.
Kas liktos tumšs šai jaukā grāmatā,
To lasi malās — acu atspulgā.
Tāds precnieks — dārga mīlas grāmata,
Kas prasās būt jo grezni iesieta.
Zivs dzelmi mīl; bet krāšņa aina tāda,
Kur slēpto daili ārējs skaistums rāda.
Tā grāmata visvairāk skatus saista,
Kas zelta stāstu zelta sprādzēm saista.
Kas viņam dots, tas tevi pavadīs,
Un iegūstot nekas tev nezudīs.
Aukle.
Ko — nezudīs! Pie vīra piebriedis.
Sinjora Kapuleti.
Nu teic — vai iemīlēsi Parisu?
Džuljeta.
Būs jāmēģina acuraugā zīlēt.
Es skatu metīšu, tā lidojums
Būs tik vien ilgs, cik patiktu tas jums.
Ienāk kalpotājs.
Kalpotājs. Sinjora, viesi jau sanākuši, vakariņas galdā,
jūs aicina un jauno sinjorinu lūdz, aukli virtuvē lamā
bez jēgas, un viss iet juku jukām. Man jāsteidzas
viesus apkalpot; pazemīgi lūdzu, pasteidzieties.
Sinjora Kapuleti.
Tūlīt.
Kalpotājs prom.
Džuljeta, grāfs jau klāt.
Aukle.
Ej, bērns, lai vari viņu sveicināt.
Viņas aiziet.
CETURTĀ AINA
Iela.
Uznāk Romeo, Merkucio, Benvolio ar piecām sešām maskām un
lāpu nesējiem.
Romeo.
Vai ieejot mēs atvainosimies,
Vai tā bez atrunas tik iesim iekšā?
Benvolio.
Nav laika te mums garām izrunām.
Nav līdz mums Amora, kas acīm aizsietām
Un izrakstītu tatārstopu rokā
Kā putnu biedēklis prom dāmas baida.
Nav iemācīta prologa, ko bikli
Ar suflēšanu teikt pie ieejas.
Lai viņi mēro mūs, kā viņiem tīk,
Mēs padejosim mēreni un iesim.
Romeo.
Man lāpu dod. Es dejai nederu;
Gan esmu drūms, bet gaismu gribu rādīt.
Merkucio.
Nē, mījais Romeo, tev jādejo.
Romeo.
Man ne! Jums kājā dejotāju kurpes
Ar vieglām pazolēm, man sirdī svins —
Tas lejup velk, nav brīves kustībās.
Merkucio.
Tu — iemīlējies; Amors spārnus dos,
Ņem tos un laidies visiem ļaudīm pāri.
Romeo.
Jo smagi viņa bulta mani ķēra,
Par smagu es, lai spārnots lidotu,
Par ciešu siets, lai sāpju saites rautu,,
Zem mīlas smagās nastas sagurstu.
Merkucio.
Bet, krizdams mīlā, būsi viņai nasta;
Svars pārāk liels tik maigai lietiņai.
Romeo.
Vai mīla maiga? Nē, par rupju tā,
Par skarbu, negantu, kā ērkšķiem dur.
Merkucio.
Ar rupju mīlu rupji apejies;
Dur viņu nost ar savu dzeloni.
Uz maskas masku liec! — Šurp manu viepli!
Ja skatam pētošam es ķēms, kas man?
Lai sarkst nu liekā piere manā vietā.
Benvolio.
Nu, iekšā iesim, klauvējiet! Bet tur
Lai katrs savas kājas braši cilā.
Romeo.
Man dodiet lāpu! Omā vieglākie
Lai kalmju klonā piesit papēdi.
Man jāpaliek pie senču parunas —
Kas gaismu rāda, visu labāk redz.
Joks brīnum jauks, tik man te neveicas.
Merkucio.
Ko — neveicas, tu šķieti novadējies.
Mēs tomēr tevi izvilksim no purva —
No mīlas, kura esi iestidzis
Līdz ausīm tu. Nāc, gaisma velti deg.
Romeo.
Nē, tā tas nav.
Merkucio.
Es domāju, — šeit stāvot dīkā,
Deg uguns veltīgi, kā lampa dienā.
Nāc līdzi, klausi labam padomam,
Tas piecreiz gudrāk, nekā prātot te.
Romeo.
Iet viesībās, tāds nodoms atzīstams,
Bet ne jau iekšā.
Merkucio.
Kāpēc, lūdzams?
Romeo.
Es šonakt sapni redzēju.
Merkucio.
Es arī.
Romeo.
Kādu?
Merkucio.
Ka sapņošana — blēņas vien.
Romeo.
Kas gultā guļ, redz sapnī īstenību.
Merkucio.
Ā, tev bij viesos karaliene Meba!
Tā elfu vecāmāte, parādās
Tik maziņa kā ahāts gredzenā,
Kas oldermenim rādītāja pirkstā.
Tā saules puteklīšu pajūgā
Pa degunu brauc cilvēkiem, kas guļ;
Tai ratu spieķi — zirneklīša kājas,
No sienāzīša spārniem pārsega,
No smalkiem tīmeklīšiem streņģltes,
No valgniem mēnesnīcas stariem sakas,
Tai plauku pātaga, kāts circeņkaula
Un vedējs — odiņš svārkā pelēkā,
Ne pus' tik liels kā sīkais kāpuriņš,
Kas laiskai meitai pirkstiņā aiz naga.
Sēž viņa rieksta čaulas karietē,
Ko taisījuši vāvere vai ķirmis —
Šie vecu vecie elfu ratnieki.
Tā lepni Meba vizinās ik nakti
Pa mīlētāju mulsām smadzenēm
Un sapņot liek tiem mīlas sapņus tad.
Vai pieskārās pie ceļa galmniekam,
Un sapņo tas par kortezijas glaimiem;
Skar pirkstus tiesnesim, un sapņo tas
Par kukuli; vai dāmu lūpas skar,
Un sapnī viņas saldu skūpstu tvīkst;
Tās bargā Meba bieži sit ar pūtēm,
Kad pārāk kāras ir uz saldumiem.
Brāž reizēm augstmanim pa degungalu,
Un sapnī labu vietu noģied tas.
Kādreiz ar sivēnsaru pakutina
Tā mācītājam guļot degunu,
Tad sapņo viņš par jauniem sieciņiem.
Tā reizēm brauc pa skaustu kareivim,
Un sapnī redz tas sīvus cīniņus.
Redz brāzmu, aplenkumu, spāņu durkļus,
Redz kausus, piecas pēdas dziļus; te
Skan ausīs bungas, un viņš atmostas,
Ar bailēm lādēdamies norūc lūgsnu
Un tālāk guļ. — Tā ir tā pati Meba,
Kas naktīs zirgiem krēpes sapinko
Un sagriež grīstu grīstēs lēkšķainās,
Ja atraisīt tās grib — draud nelaime.
Tā miegā moca brašās jaunavas,
Kas ilgojas pēc mātes cerībām.
Tā viņa ir …
Romeo.
Beidz, beidz, Merkucio, nu pietiks!
Tu niekus mels.
Merkucio.
Jā, runāju par sapņiem,
Par bērniem dīkā prātā dzimušiem,
Ko radījusi tukša fantāzija
No vielas, smalkākas par šķidro gaisu
Un grozīgākas nekā vējš, kas viegli
Te glaužas ziemelim pie ledus krūts,
Te dusmīgs projām šņāc no turienes
Uz veldzes aprasotiem dienvidiem.
Benvolio.
Tavs teiktais vējš mūs pašus aizdzīs prom,
Jau mielasts beigts, mēs nonāksim par vēlu.
Romeo.
Man šķiet, par agru vēl; gars šaubās, jūt
Ko liktenīgu zvaigznēs rakstītu,
Kas piepildīties sāks šai baigā stundā
Nakts dzīru jautrībā, un noslēgs drīz
Man apnikušās dzīves elpu krūtīs
Kāds ļauns un nejaušs agras nāves joks.
Bet viņš, kas manas laivas stūri vada,
Lai buras griež! Uz priekšu, jautrie draugi!
Benvolio.
Lai bungas rīb!
Visi dodas namā.
PIEKTĀ AINA
Zāle Kapuleti namā.
Muzikanti gaida. Ienāk kalpotāji ar servjetēm.
Pirmais kalpotājs. Kur Potpens, ka nepalīdz novākt?
Viņš galdus pārmaina! Traukus notīra!
Otrais kalpotajs. Labs tikums maitajas, ja atrodas viena
vai divu vīru rokās, pie tam vēl nemazgātās.
Pirmais kalpotājs. Aizvākt krēslus, nostumt pie malas
galdu! Uzmaniet sudraba traukus! Tu esi tik labs,
paglabā man gabaliņu marcipāna un, ja esi man
draugs, liec durvju sargam ielaist Zuzannu Grind-
stoni un Nelliju. Anton Potpen!
Otrais kalpotājs. Labi, būs paveikts.
Pirmais kalpotājs. Jūs meklē, sauc un klaigā, prasa lie-
lajā zālē.
Trešais kalpotājs. Mēs nevaram būt reizē te un tur. Salaiž jautrāk, zēni! Kas visus pārdzīvos, tas visu iemantos.
Izklīst.
Ienāk Kapuleti ar Džuljetu un citiem mājas ļaudīm, saņemdami viesus un maskas.
Kapuleti.
Nu sveiki, kungi! Dāmas cienītās,
He, dejojiet jūs, kam nav varžaču.
He, cienītās! Jūs negribēsiet diet?
Ja kāda no jums leposies, nudien,
Tad tai ir varžacis; ko, vai ne tā? —
Sinjori, sveiki, sveiki! Bija laiks,
Kad palīksmojos maskā arī es
Un ausī pačukstēju skaistulei,
Kas viņai patīkams. Tas ir jau sen.
Es lūdzu, kungi! — Muzikanti, spēlēt!
Te, plašāk, plašāk! Meičas dejojiet!
Mūzika spēlē, viesi dejo.
Ei, vairāk, gaismas, zēni! Galdus nost!
Dzēst guni kamīnā, te jau tik karsts.
Cik patīkams šis negaidītais joks!
Nu sēdi, brālēn, sēdi tu nu arī,
Mums abiem diviem dejas laiks jau pāri.
Cik sen tas bij, kad reizi pēdējo
Mēs maskās gājām?
Otrais Kapuleti.
Būs gadu trīsdesmit.
Kapuleti.
Ko, draugs! Tik daudz gan nav, nē, nav' tik daudz.
Mēs maskās bijām Lučencio kāzās;
Lai saka man, ko vien kāds grib, ir skaidrs —
Par dividesmit pieciem vairāk nav.
Otrais Kapuleti.
Nē, vairāk, vairāk; viņa dēls jau vecāks, —
Tam ir jau trīsdesmit.
Kapuleti.
Ko tu man mels!
Pirms divi gadiem nebij pilngadīgs.
Romeo
kādam kalpotājam.
Kas tur tā dāma, kura roku sniedz,
Lūk, tur tam bruņniekam.
Kalpotājs.
Ser, to es nezinu.
Romeo.
Ap viņu lāpas gaišāk uzliesmo!
Nakts tumsā viņas skaistums izstaro
Kā mirdzošs rubīns maura auskaros,
Kas šķiet par košu šinī pasaulē.
Starp citām dejotājām rindā garā
Šķiet viņa balta dūja vārnu barā.
Kad deju beigs, es viņai tuvošos
Un laimīgs viņas rokai pieskaršos.
Un mīlu to jau sen? Acs, atzīsties,
Tev pirmoreiz tāds daiļums atvēries!
Tibalts.
Pēc balss tas droši vien kāds Monteki.
Puis, padod rapieri! Kā drīkst šis vergs,
Aiz vecas maskas slēpies, iekšā nākt
uU
Un zoboties par mūsu viesībām?
Pie manas dižciltīgās dzimtas goda,
Nav grēks, ka viņu kāds ar nāvi soda!
Kapuleti.
Kas, mīļais, tev? Kam tu tā uztraucies?
Tibalts.
Seit, tēvoc, Monteki kāds ieradies.
Sis neģēlis kā izsmieklam te staigā,
Met zaimus jūsu svētku viesiem vaigā.
Kapuleti.
Vai jaunais Romeo?
Tibalts.
Jā, nelga Romeo.
Kapuleti.
Jel valdies, mīļais dēls, liec viņu mierā,
Viņš uzvedas kā daždien dižciltīgs.
Un jāatzīst, ka visa Verona
To teic par tiklu, gudru jaunekli.
Lai atdod man kaut visu pilsētu,
Es savā namā viņu nenievāšu.
Tu apmierinies, neievēro viņu.
Tā gribu es, un tev man jāklausa.
Ej jautru seju, izlīdzini grumbas,
Ļauns izskats svētku līksmē nepiedien.
Tibalts.
Bet der, ja viesos ienāk nelietis.
Es necietīšu to!
Kapuleti.
Tev jāpacieš!
Kāds lielkundzēns! Vai dzirdi, ko es saku?
Kurš te gan kungs — vai tu, vai es? Nu ej!
Viņš necietīšot? Tā? Lai dievs man žēlīgs!
Viņš nāks un manos viesos karu cels!
Te spēlēs tītaru! Kāds varonis!
Tibalts.
Bet, tēvoc, tas tak kauns!
Kapuleti.
Ej prom, ej prom!
Tu esi nejauks zēns! Vai ne, patiesi?
Šis joks tev atriebsies, jā, tā tas būs!
Viņš man vēl pretosies! Nu, redzēsim. —
Tā, mīļie, jautrāk! — Ej, tu gailēns tāds!
Kā miers lai būtu! — Mīļie, vareni!
Tibalts.
Viss drebu es, vai dusmas valdīt varu
Šai pacietībā, uzspiestā ar varu.
Es aiziešu. Bet laipnais iebrukums
Par rūgtu žulti pārvērtīsies mums.
Aiziet.
Romeo
Džuljetai.
Ja grēko mana rupjā roka, kautri
Tev pieskaroties, maigais, svētais tēls,
Tad manas lūpas — svētceļnieki kautrie,
Lai vainu izpērk skūpsts mans, lēns un cēls.
Džuljeta.
Nav rokas jānievā, jums, svētceļniek,
Jā, viņās godbijīgais sveiciens jūtams.
Jo svētceļnieks pie svētiem rokas liek,
No rokas rokā svētais skūpsts tam sūtāms.
Romeo.
Vai lūpu nav pat svētajam un svētai?
Džuljeta.
Jā, svētceļniek, tās dotas lūgšanām.
Romeo.
Tad atjauj, mana svētā izredzētā,
Ka lūpas seko roku paraugam;
Jel pieņem viņu karstās lūgšanas,
Lai šaubas ticībā man pārvēršas.
Džuljeta.
Cieš klusu svētie, lūgsnu uzklausot.
Romeo.
Tāds klusē, kamēr piepildās man viss,
Un ņem no manām lūpām manu grēku.
Skūpsta viņu.
Džuljeta.
Nu manas lūpas tavu grēku pārņem.
Romeo.
Mans lūpu grēks? Ak, svētlaimīgais mirklis!
Sniedz atpakaļ.
Džuljeta.
Ai, kā tu skūpsti!
Aukle.
Sinjora, māte grib jums kaut ko teikt.
Romeo.
Kas viņas māte?
Aukle.
Gudrinieks, viņš nezin!
Tā mūsu namamāte, laba kundze
Un gudra, godājama. Viņas meitu
Es auklēju; ar viņu jūs nupat
Kā runājāt. Vai ne, kas viņu cels,
Tas zeltu smels.
Romeo.
No Kapuleti viņa?
Ak svētums! Nu es ienaidnieka ziņā.
Benvolio.
Nu iesim prom un beigsim jauko joku.
Romeo.
Jā, žēl, man sirdī tikai vairāk moku.
Kapuleti.
Nē, mani kungi, neejiet vēl prom,
Būs tūliņ kalpi klāt ar cienastu.
Jūs steidzaties? Nu labi, tencinu!
Paldies jums, cienītie! Ar labu nakt'!
Tur lāpas parādiet! — Mēs iesim gulēt.
Patiesi, draudziņ, ir jau krietni vēls,
Pie miera jādodas.
Aiziet visi, izņemot Džuljetu un aukli.
Džuljeta.
Nāc, aukle, pasaki — kas tur tas kungs?
Aukle.
Tas vecā Tiberio dēls un mantinieks.
Džuljeta.
Un tas, kas nupat ārā iet pa durvīm?
Aukle.
Tas tur? Man liekas, jaunākais Petručo.
Džuljeta.
Un tur, tas nākošais, kurš nedejoja?
Aukle.
To nezinu.
Džuljeta.
Ej uzzini. Ja viņš ir precējies,
Tad kāzu gulta būs man vēsais kaps.
Aukle.
Kāds Monteki, sauc viņu Romeo.
Viņš jūsu lielā ienaidnieka dēls.
Džuljeta.
No mūsu naida izaug mana mīla!
Nāk nezināmais, ieraudzīts par vēlu!
Dzimst manā mīlā likten's briesmīgais:
Man jāmīl ienaidnieks vissīvākais.
Aukle.
Kas? Ko?
Džuljeta.
Tā dzeja; to man iemācīja
Nupat kāds dejotājs.
Iekšā dzirdams sauciens: «Džuljeta».
Aukle.
Jā, ejam,
Nu nāc! Jau visi viesi aizgājuši.
Abas aiziet.