PIRMĀ aina
Laukums pilsētā.
Uznāk Merkucio, Benvolio, pāžs un kalpotājs.
Benvolio.
Merkucio, draugs, iesim labāk mājās;
Laiks karsts, un Kapuleti visi ārā,
Ja satiekam, bez ķildas neiztiks;
Tik karstā dienā asins trakot sāk.
Merkucio. Tu man esi tāds puisis, kas, pārkāpis kro-
ga slieksni, sper savu zobenu uz galda, iesaukda-
mies: «Lai dievs dod, ka tu man nebūtu vajadzīgs!»
Bet, kad jau otrs kauss iesitis galvā, vērš to pret kal-
potāju bez jebkāda iemesla.
Benvolio. Vai patiesi es tāds būtu?
Merkucio. Kā ne, tu savās dusmās esi tāds karstgalvis,
kāda otra Itālijā vairs nav; tik negants savās dusmās
un dusmīgs savā negantībā.
Benvolio. Nu un kas vēl?
Merkucio. Lūk, kas: ja te būtu divi tādi, tad drīz vien
nepaliktu neviena, jo jūs viens otru nodurtu. Tu!
Tu taču esi gatavs plēsties ar kuru katru tikai tāpēc,
ka viņam bārdā viens mats vairāk vai mazāk nekā
tev. Un esi gatavs plēsties ar katru tikai tāpēc, ka
viņam acis rudākas nekā tev. Un kādas acis vēl, iz-
ņemot tavējās, te varētu dot iemeslu ķildai? Tev
galva pilna ar ķildām kā ola ar dzeltenumu, un plē-
šoties tā jau sadauzīta mīksta kā mīkstčaula. Reiz tu
uzbruki kādam ielas gājējam tikai tāpēc, ka viņš
klupdams iztraucēja tavu piesaulē guļošo suni. Vai
tu nesarāvies reiz ar kādu skroderi tāpēc, ka tas bija
uzvilcis jaunu kamzoli pirms Lieldienām? Un vēl ar
kādu citu par to, ka viņš savām jaunajām kurpēm
ievēris vecas siksnas? Bet nu tu gribi mani mācīt
neplēsties!
Benvolio. Nu, ja es būtu tāds ķildnieks kā tu, tad ne-
viens par mani negalvotu ilgāk par stundu ar ce-
turksni.
Merkucio. Ak tu galvotājs! Ak vientiesība!
Nāk Tibalts un citi.
Benvolio. Lieku galvu ķīlā, ka tur nāk Kapuleti!
Merkucio. Lieku savu papēdi ķīlā, ka man no tā ne
silts, ne auksts!
Tibalts. Man sekojiet, es runāšu ar viņiem. — Nu, sveiki,
sinjori! Man jārunā kāds vārds ar vienu no jums.
Merkucio. Kā — kāds vārds tikai ar vienu no mums?
Piemetiniet vārdam vēl kaut ko, kaut cirtienu.
Tibalts. Uz to es esmu vienmēr gatavs, sinjor, ja tikai
dosiet iemeslu.
Merkucio. Vai jums grūti pašam atrast šo iemeslu?
Tibalts. Merkucio, tev labi saskan ar Romeo…
Merkucio. Saskan! Tu mūs gribi pataisīt par klejotā-
jiem dziedoņiem? Ja tu mūs padarīsi par klejotājiem
dziedoņiem, tad dzirdēsi tikai skarbas skaņas. Te
būs mans lociņš, — tas tūlīt liks jums padancot. Pie
joda saskaņas!
Mēs strīdamies šeit klajā laukumā.
Mums labāk būtu nomaļākā vietā
Sos strīdus vēsā prātā nokārtot
Vai izšķirties; te visi noskatās
Ar izbrīnu uz mums.
Merkucio.
Lai skatās; acis skatīšanai dotas!
Es citu dēļ te nepiekāpšos, nē!
Uznāk Romeo.
Tibalts.
Nu, miers ar jums! Tur nāk mans īstais vīrs.
Merkucio.
Lai mani pakar, ser, viņš nav jums kalps.
Bet pasauciet tik laukā, viņš tur jums
Tā pakalpos, ka viņa vērtību
Jūs godam izjutīsiet.
Tibalts.
Klau, Romeo, uz tevi mīlā kaistot,
Mans sveiciens viens: tu esi nelietis!
Romeo.
Bet cēlon's, Tibalt, kāpēc tu man mīļš,
Liek apklusināt manas taisnās dusmas
Par taviem vārdiem. Neesmu nelietis!
Ej sveiks! Tu, redzams, mani nepazīsti.
Tibalts.
Puis, tas vēl neatvaino izsmieklu,
Ko tu man uzkrāvis; nāc atbildi!
Romeo.
Es tevi apvainojis neesmu!
Cik tu man mīļš, to nesapratīsi,
Pirms nezināsi mīlas cēloņa.
Mans Kapuleti, vārds tavs ir man dārgāks
Par mana paša vārdu, — ej ar mieru!
Merkucio.
O, rāmā, gļēvā kauna pazemība!
Alla stoccata viņu noslaucīs.
Izrauj zobenu.
Tibalt, hē, žurku ķērāj, panāc šurp!
Tibalts.
Ko īsti tu no manis gribi?
Merkucio. Godājamais Runču karali, neko citu kā vienu
no jūsu deviņām dzīvībām! Tai vienai es gribētu uz-
brukt tūlīt un pēc tam ar jūsu atjauju izsist arī tās
pārējās astoņas. Vai vilksiet savu zobenu aiz ausīm
ārā no maksts? Tad ātri, citādi manējais būs jums
pie ausīm, pirms savu pacelsiet!
Tibalts.
Esmu gatavs!
Izvelk zobenu.
Romeo.
Merkucio mīļais, liec zobenu nost!
Merkucio.
Šurp, sinjor, jūsējais passado!
Viņi cīnās.
Romeo.
Benvolio, nāc izsit ieročus!
Nost varmācību, draugi, kaunieties!
Tibalt, Merkucio, tak princis aizliedz
Celt kautiņu uz ielas Veronā!
Jel mierā, Tibalt! Draugs Merkucio!
Tibalts zem Romeo paceltās rokas ievaino Merkucio un ar saviem ļaudīm aizbēg.
Merkucio.
Es ievainots!
Rauj mēris jūsu dzimtas! Esmu beigts.
Un viņš vai aiziet sveiks?
Benvolio.
Tu ievainots?
Merkucio.
Jā, ieskrambāts, tik ieskrambāts; bet pietiks.
Kur ir mans pāžs? Puis, ej un dabū ārstu!
Pāžs aiziet.
Romeo.
Draugs, turies; rēta liela nevar būt.
Merkucio. Nē, tā nav tik dziļa kā aka, ne tik plata kā
baznīcas durvis; bet manai vajadzībai pietiks. Pra-
siet pēc manis rītu, un jūs atradīsiet gluži rāmu vīru.
Bet šai pasaulē, nudien, nu esmu dabūjis piparus. Lai
mēris parauj jūsu dzimtas! Nolādētais suns, tāds
žurka, pele, kaķis varēja tik nāvīgi ieskrambāt cil-
vēku! Tāds lielība, nelietis, kas kaujas pēc visiem
matemātikas likumiem! Kas, velns, jūs dzina iejauk-
ties starp mums? Zem jūsu rokas mani ķēra.
Romeo.
Es visu gribēju par labu griezt.
Merkucio.
Benvolio, ved mani kādās mājās:
Nav spēka vairs. Pie joda jūsu dzimtas!
Tās mani pārvērta par ēsmu tārpiem.
Es būšu beigts, drīz vien… Ak, dzimtu naids!
Merkucio un Benvolio aiziet.
Romeo.
Vai man! Tāds cilvēks, radnieks princim,
Mans patiess draugs, līdz nāvei ievainots;
Par manu aptraipīto godu iedams
Pret Tibaltu — to pašu, kurš kopš stundas
Mans svainis jau. — Džuljeta mīlā, ai,
Tavs skaistums mani dara sievišķīgu
Un krūtīs kausē drosmes tēraudu!
Atgriežas Benvolio.
Benvolio.
Ak Romeo, Merkucio ir miris!
Tā lepnais gars nu izgaist mākoņos,
Par agru nokratījis zemes pīšļus.
Romeo.
Šai drūmai dienai drūmas pakaļ steigsies —
Ļauns iesākums vēl nelaimīgāk beigsies.
Atgriežas Tibalts.
Benvolio.
Nāk niknais Tibalts atkal atpakaļ.
Romeo.
Viņš uzvarējis, dzīvs! Beigts ir Merkucio!
Brauc debesīs tu, svētā lēnprātība,
Lai niknums zvērojošs nu mani ved!
Ņem, Tibalt, «nelgu» atpakaļ, ko pirmīt
Tu teici man. Jo Merkucio gars
Vēl tepat lidinās pār mūsu galvām
Un gaida tavu piebiedrojamies!
Vai tu, vai es, vai abi iesim līdz!
Tibalts.
Tu, niekkalbi, kas šeit ar viņu pinies,
Tu skriesi līdz!
Romeo.
Tas tūlīt izšķirsies.
Divkauja; Tibalts krīt.
Benvolio.
Bēdz, Romeo, bēdz projām!
Surp steidzas pilsoņi, un Tibalts beigts.
Ko stāvi sastindzis? Ja tevi noķers,
Uz nāvi princis notiesās; nu bēdz jel!
Romeo.
Vai man, es laimes nerrs!
Benvolio.
Ko gaidi vēl?
Romeo projām.
Sanāk pilsoņi un virsnieki.
Pirmais virsnieks.
Kur palika, kas nodūra Merkucio?
Kur Tibalts, slepkava, vai aizbēdzis?
Benvolio.
Šeit Tibalts guļ.
Pirmais virsnieks.
Sinjor, jūs nāksiet līdz;
Prinča vārdā — piecelties! Es gaidu!
Uznāk princis ar pavadoņiem, Monteki, Kapuleti,
viņu sievas un citi.
Princis.
Kur ir tie neģēļi, kas naidu sāka?
Benvolio.
Man, augstais princi, zināms itin viss,
Kas nelaimīgā strīdā noticis.
To, kas šeit kritis, nonāvēja Romeo;
Viņš — jūsu brašo radnieku Merkucio.
Sinjora Kapuleti.
Tibalts, mans brāļadēls! Mans dzīves prieks!
Ak princi! Svaini! Vīrs! Lūk, radinieks
Guļ asinīs! — Par taisnību un godu
Liec, princi, Monteki nest asins sodu! —
Mans mīļais, mīļais brāļadēls!
Princis.
Benvolio, kurš pirmais uzbruka?
Benvolio.
Tibalts, kas guļ te, Romeo uzvarēts.
Gan Romeo to laipni mierināja
Par niekiem neplēsties un brīdināja
No jūsu augstās dusmības. Tas viss —
Teikts lēnām, rāmu skatu, godbijīgi —
Tibaltu straujo tomēr neremdēja;
Pret mieru kurls, ar tēraudasmeni
Viņš metās virsū drošajam Merkucio.
Tas iekaist, pretī krusto ieroci;
Kā drosmīgs cīņas vīrs ar vienu roku
Viņš pēkšņi nāvi atvaira, ar otru
To sūta Tibaltam, kurš izveicīgs,
To atsizdams. Te Romeo iesaucās:
«Stāt, draugi! Miers!» — un ātrāk vēl par vārdiem
Cērt savu ieroci starp asmeņiem,
Lai šķirtu pretniekus; bet te zem rokas
Vēl Tibalts cērt, ar ļauno cirtienu
Merkucio līdz nāvei ievainodams.
Tad Tibalts aizbēga; bet drīz jo drīz
Viņš atkal atgriezās pie Romeo,
Kas tagad atriebībā iedegās.
Nu cīņa atsākās, un, pirms vēl es
Tos spēju šķirt, bij brašais Tibalts beigts.
Viņš krita, Romeo bēga apmulsis. —
Kaut jāmirst man, ko saku, tiesa viss.
Sinjora Kapuleti.
Viņš radnieks Monteki, tās pašas cilts,
Aiz draudzības tā vārdos jūtams vilts.
Šai tumšā lietā viņu daudz būs bijis,
Lai gan viss bars tik vienu nonāvējis.
Es lūdzu, princi, spried mums taisnību,
Par Tibaltu dod Romeo dzīvību.
Princis.
Romeo viņu, viņš Merkucio kāvis, —
Kas izpirks viņa dārgās asinis?
Monteki.
Ne Romeo, viņš Merkucio draugs!
Viņš pārsteidzies, bet, tā kā likums liek
Lemt nāvi Tibaltam …
Princis.
Tad par šo dēku
Viņš mūža trimdā izpirks savu grēku.
Pat es jau ierauts jūsu naida aukā,
Plūst manas asin's rupjo cīņu laukā.
Bet jūs tik bargu sodu saņemsiet,
Ka visi bēdās līdz man raudāsiet.
Es būšu kurls pret žēlastības gaudām,
Pret jūsu lūgšanām un rūgtām raudām.
Lai Romeo bēg vien; kā nosacīts,
Viņš nāvei neizbēgs, ja sagūstīs.
Nest līķi prom! Kā teikts, tā paliks tas:
Un taisnu sodu saņems slepkavas.
Visi prom.
OTRA AINA
Kapuleti dārzs.
Ienāk Džuljeta.
Džuljeta.
Jel trauciet ātrāk, ugunīgie zirgi,
Turp Fēba mājokļos! Tāds vadītājs
Kā Faetons jūs vestu vakarrietā,
Nakts krēslu vienā mirklī saviezdams.
Klāj savu segu, nakts, tu mīlas aukle,
Lai neredz ziņkārīgā acs un Romeo
Slīgst manās rokās kluss un nemanīts.
Aust mīlētājiem gaisma tiekoties
No pašu skaistuma; ja mīla akla —
Tai labāk patīk nakts. Nāc, svinīgā,
Tu sieva kautrā, melnā tērpusies,
Un māci man, kā laimēt zaudējot,
Kad divas nevainības spēlē liktas.
Slēp savā tumsas sagšā manu vaigu,
Ko sārto brāzmojošās asinis,
Līdz biklā mīla droša sajūtas,
Ka īstā mīlā viss ir gaišs un tikls.
Nāc, nakts! Nāc, Romeo, tu diena naktī!
Nakts spārnos dusēsi tu baltāks vēl
Par jauno sniegu kraukļa mugurā.
Nāc, maigā melnacīte nakts, nāc, dod
Man manu Romeo! Un, kad viņš mirs,
Ņem pārvērt viņu mazās zvaigznītēs,
Tad debess seja atmirdzēs tik skaista,
Ka visa zeme nakti iemīlēs,
Neviens vairs grezno sauli negodās.
Es mīlas pili esmu nopirkusi,
Tak ieguvusi ne; es pārdota,
Bet iegūta vēl ne. Cik gausa diena!
Tik gausa tā kā nakts pirms svētkiem bērnam,
Kam pašūts apģērbs jauns un jāgaida,
Kad vilks to mugurā. Lūk, tur nāk aukle!
Tā pastāstīs ko jaunu; un ik mēle,
Kas Romeo vārdu min, skan debešķīgi.
Ienāk aukle ar virvju kāpnēm.
Nu, auklīt, kas tev jauns? Kas tas? Vai kāpnes?
, Ko Romeo sūtīja?
Aukle.
Jā, kāpnes, jā!
Nomet tās zemē.
Džuljeta.
Kas noticis? Ko tu tā lauzi rokas?
Aukle.
Ak nedienas! Viņš beigts, viņš beigts, viņš beigts
Mēs pazudušas nu, sinjora! Jā!
Vai, manu dienu! Nokauts, beigts, pagalam.
Džuljeta.
Vai debesis var būt tik ļaunas?
Aukle.
Romeo —
Ir tāds, ne debesis! Ak Romeo!
Kas to gan domāja no Romeo!
Džuljeta.
Kas tu par velnu, kas tā mani moci?
Pat elle vaidētu šai mocībā!
Vai Romeo pats nāvē gājis? Teic «jā»,
Šī viena skaņa man būs nāvīgāka
Par baziliska satriecošo skatu.
Es nebūšu vairs es, kad teiksi «jā».
Vai acis slēdzis viņš? Tad saki «jā».
Viņš nosists — «jā»? Vai atbildi ar «nē»:
īss vārdiņš būs man laime nelaimē.
Aukle.
Ar savām acīm redzēju es brūci —
Dievs žēlīgais! — un viņam pašās krūtīs.
Tik nožēlojams asiņainais līķis.
Bāls, pelnpelēks, viss asins recekļos.
Es paģību, kad es to redzēju.
Džuljeta.
Ak, lūsti, mana sirds, tev viss pagalam!
Jūs, acis, cietumā! Nav jums vairs brīves.
Par zemi atkal zemes pīte taps!
Nu Romeo un mani segs viens kaps!
Aukle.
Ak Tibalt, Tibalt, tu mans labais draugs!
Ak Tibalt, vēlīgais un goda vīrs!
Tad pieredzēju gan es tavu nāvi!
Džuljeta.
Kāds negaiss gan visapkārt plosījies?
Romeo nonāvēts un Tibalts arī?
Mans mīļais vīrs un brālēns mīļotais?
Lai bazūnes skan tiesu pastaro!
Kam dzīvot vairs, kad viņu abu trūkst?
Aukle.
Jā, Tibalts beigts, bet Romeo izraidīts;
Viņš nonāvējis Tibaltu, pats trimdā.
Džuljeta.
Vai, manu dieniņ! Romeo roka tad
Tibalta asinīs ir mirkusi?
Aukle.
Jā, taisnība; ak vai, jā, taisnība!
Džuljeta.
Ak čūskas sirds tu, ziedā apslēpta!
Vai drakons piemitis tik skaistā alā?
Visjaukais varmāka? Velns eņģelī!
Vilks jēra ādā! Krauklis baložspalvās!
Zems radījums ar seju dievišķu!
īsts pretstats tam, kāds īstenībā rādies:
Nolādēts svētais, godīgs netiklis!
Ak daba, ko tu ellē meklēji,
Kad pašam ļaunajam par mājokli
Tik jauku miesas paradīzi cēli?
Vai bijis saturs grāmatai tik slikts,
Tik skaistā sējumā? Ak, kāds gan viltus
Mīt templī spožākā!
Aukle.
Jār vīriešiem
Ne kauna vairs, ne ticības, ne goda.
Tie visi blēži, lišķi, krāpnieki.
Bet kur mans kalpotājs? Dod aqua vitae!
Šais bēdās, bailēs nosirmošu es.
Tāds kauns par Romeo!
Džuljeta.
Lai mēle sažūst tev
Par tādiem vārdiem! Viņš kaunam dzimis nav,
Kauns kautrēsies uz viņa pieres mesties;
Tā — goda tronis, gods kur kronējams
Par visas zemes lielo valdnieku.
Ak, kāds es zvērs, reiz viņu gānījusi!
Aukle.
Ko teikt par rada slepkavu tev labu?
Džuljeta.
Kā lai par savu vīru sliktu saku?
Ak nabadziņš! Kā svešas mēles tevi
Var saudzēt, ja jau nievāju pat es,
Kas esmu sieva tev kopš dažām stundām?
Ak Jaunais, brālēnu kam nokāvi?
Bet Jaunais brālēns nokautu man vīru!
Prom muļķa asras savos avotos!
Jūs, sāpēm nesot savu nodevu,
Te īstenībā aplam ritat priekam.
Mans vīrs ir dzīvs! To Tibalts nokautu,
Bet Tibalts kritis, gribēdams to nokaut,
Tā prieka vēsts; kāpēc par to man raudāt?
Tur bij kāds vārds par rada nāvi ļaunāks,
Tas nāvīgs man. Kaut spētu aizmirst to!
Bet, ak, tas nospiež manu atmiņu
Kā noziedzniekam sirdi nāvesgrēks!
«Tibalts ir beigts, Romeo izraidīts!»
Vārds «izraidīts», tas viens pats nonāvējis
Tūkstošiem Tibaltu. Kad brālēns miris,
Vai bēdu nebij gana ar to pašu?
Ja bēdas nenāk vienas un ja mīl,
Lai pulkiem citu bēdu viņām seko,
Kādēļ pēc «Tibalts kritis» neteici,
Ka miris tēvs mans, māte, kaut vai abi? —
Es, bērns, par viņiem klusāk vaimanātu.
Bet vēsts, kas nāk tūlīt pēc Tibalta,
Ka «Romeo izraidīts», man skan, ka tēvs
Un māte, Tibalts, Romeo un Džuljeta —
Pagalam visi. «Romeo izraidīts»!
Bez gala un bez mēra nāvīgs griež
Šis vārds; ne izteikt vairs, ko sirds man cieš!
Ak aukle, kur mans tēvs un mana māte?
Aukle.
Raud vaimanādami pie Tibalta.
Vai iesiet turp? Es aizvedīšu jūs.
Džuljeta.
Lai skalo rētas viņu asaras,
Es savas raudāšu par trimdinieku!
Dod kāpnes man; ak nabags valgs, tu lieks
Kā es, jo Romeo nu — trimdinieks!
Uz manu gultu ceļu tām bij pašķirt,
Un jaunavās kā atraitnei man nomirt.
Nāc, aukle, nāc, lai kāzu gultai pošos,
Ne Romeo, bet nāves rokās došos!
Aukle.
Jūs ejiet turp; es Romeo pasaukšu
Par prieku jums; es zinu, kur viņš mīt.
Jā, jā, būs šonakt Romeo pie jums!
Pašlaik viņš uzturas Lorenco cellē.
Džuljeta.
Ej, šis mans gredzens viņam solījums,
Ka gaidu; lai nāk man sacīt ardievas.
Abas aiziet.
TREŠA AINA
Mūka Lorenco celle.
Ienāk Lorenco.
Mūks Lorenco.
Nāc ārā, Romeo, tu bailīgais!
Ir bēdas tevī iemīlējušās,
Ar nelaimi tu esi salaulāts.
Romeo iznāk.
Romeo.
Tēvs, kāda vēsts? Ko princis nolēmis?
Kas man par bēdām varētu vēl uzkrist,
Ko nepazīstu es?
Mūks Lorenco.
Par sirsnību,
Mans dēls, tev draudzība ar šādām skauģēm.
Es atnesu tev augsto spriedumu.
Romeo.
Vēl smagāks tas par tiesu pastaro?
Mūks Lorenco.
Nē, princis devis žēlīgāku to:
Ne nāves sods tev spriests, bet trimda gan.
Romeo.
Ko — izraidīts? Jel žēlo, saki — «nāve»!
Jo briesmīgs trimdas vaigs; par nāvi tas
Daudz briesmīgāks! Ak, neteic — «izraidīts»!
Mūks Lorenco.
No Veronas vien tieci izraidīts;
Bet pacieties: ir pasaule tik plaša.
Romeo.
Nav pasaules nekur aiz Veronas;
Tik. priekšelle un mokas, pati elle.
Ak, izraidīts es no šīs pasaules;
Un tas tikpat kā mirt; vārds «izraidīts» —
Tikpat kā nāves sods: tā sacīdams,
Tu nocērt galvu man ar zelta cirvi
Un pasmaidi par nāves cirtienu.
Mūks Lorenco.
Ak, nāvesgrēks! Ak, nepateicīgs spīts!
Pēc mūsu likumiem tu pelni nāvi,
To laipnais princis tavā labā apiet,
Tev baigā vārda vietā lemdams trimdu.
Bet tu šīs žēlastības neredzi.
Romeo.
Ne žēlastība — mokas tās! Jo debess
Ir šeit, kur Džuljeta! Ik suns un kaķis,
lk pelīte un niecīgs radījums
Var dzīvot šeit un skatīt debesis,
Tik Romeo vien ne. Te tiesības
Un vērtības ir vairāk maitas mušai
Nekā šim Romeo, tai atļauts aizskart
Džuljetas roku balto brīnumu,
Zagt debess svētlaimi no viņas lūpām,
Tik nevainīgām vēl un kautrīgām,
Kas sarkst jau, viena otrai pieskaroties.
Tik Romeo to nedrīkst — izraidīts.
Še muša nolaižas, — es projām laižos;
Tai brīve dota, bet es — izraidīts.
Un tu vēl teiksi — trimda, nevis nāve!
Vai nebija gan indes, trīta asmens,
Lai mani ātrāk nonāvētu tas,
Ne vārdiņš «izraidīts»? — Ak, «izraidīts»!
Šo vārdu nolādētie ellē sauc
Ar vaimanām. Vai sirds tev krūtīs, tēvs,
Kas esi dieva kalps, īsts garīdznieks,
Mans biktstēvs un mans draugs, kas jūt man līdz,
Ka nobeidz mani, vēstot — «izraidīts»?
Muks Lorenco.
Jel mani uzklausi, tu neprāti!
Romeo.
Tu atkal runāsi par baigo trimdu.
Mūks Lorenco.
Pret to es ieroci tev pasniegšu:
To spirdzinošu sulu — prātnieclbu,
Tā tevi, trimdā ejot, iepriecēs.
Romeo.
Vēl «izraidīts»? Pie joda prātniecību!
Šī prātniecība nedos Džuljetu,
Ne pārcels pilsētu, nedz atcels sodu;
Ja nevar to, tad neder, — nerunā.
Mūks Lorenco.
Nu redzu es, nav neprātīgiem ausu.
Romeo.
Kā citādi, ja gudrajam nav acu?
Mūks Lorenco.
Tad kopā apsvērsim nu tavu lietu.
Romeo.
Ak, nerunā par to, ko neizjūti!
Ja būtu tu tik jauns un mīlētu
Džuljetu, salaulāts ar to pirms stundas,
Tās radu nodūris, nu izmisis
Un izraidīts kā es, — tad varētu
Tu runāt, matus plēst un zemē krist
Kā es, sev kapa vietu mērodams.
Pie durvīm klaudzina.
Mūks Lorenco.
Kāds klauvē! Celies, Romeo, un slēpies!
Romeo.
Nē, neslēpšos! Gan manas nopūtas
Kā miglas vāls slēps mani ļaužu acīm.
Klauvējiens.
Mūks Lorenco.
Dzi, klauvē kāds! — Kas tur? — Ej, Romeo!
Te tevi noķers. — Pagaidi! — Nu, celies!
Klauvējiens.
Ej manā istabā! — Tūlīt! — Ak dievs,
Kāds tiepša. — Es jau eju, eju jau!
Klauvējiens.
Kas tur tā sit? Ko vajag? Kas tur nāk?
Aukle
aiz durvīm.
Jel ielaidiet, es teikšu, mani sūta
Sinjora Džuljeta.
Mūks Lorenco.
Ienāciet!
Aukle ienāk.
Aukle.
Ak svētais tēvs, jel sakiet, svētais tēvs, —
Kur viņš, sinjoras vīrs, kur Romeo?
Mūks Lorenco.
Tur zemē, savu asru sarijies.
Aukle.
Ak, viņš nu cieš tāpat kā sinjora,
Ja gan, tāpat!
Mūks Lorenco.
Ai, sērā saskaņa!
Ai, kļūmā līdzība!
Guļ viņa ar!
Tāpat — un šņukst un raud, un raud, un šņukst.
Nu celieties jel, ja jūs esat vīrs!
Džuljetas vārdā saku — celieties!
Kāpēc jūs iegrimis tā vaimanās?
Romeo.
Aukle!
Aukle.
Jā, jā, sinjor! Viss nāvē izbeidzas.
Romeo.
Tu runā par Džuljetu? Kas ar viņu?
Vai viņa mani lād par slepkavu,
Kas mūsu laimes agro bērnību
Ar viņai tuvām asnīm aptraipījis?
Kur viņa — mana citiem slēptā sieva?
Ko izjūt izpostītās mīlas postā?
Aukle.
Ne vārda nesaka, tik raud un raud,
Te gultā krīt, te atkal trūkstas kājās;
Sauc Tibaltu un piesauc Romeo,
Un atkal gultā krīt.
Romeo.
Sis vārds kā lode man,
Ko raidījis kāds nāvīgs lielgabals,
Nu viņu noveiks, kā šī Jaunā roka
Tās brālēnu, lūk, notrieca. Ak tēvs,
Kur manā Jaunā miesā piemājo
Mans vārds? Teic — kur? Lai pats es sagrauju
Šo mītni riebīgo!
Izrauj zobenu.
Mūks Lorenco.
Nost roku! Teic —
Vai esi vīrs? Pēc vīra izskaties,
Bet pinkšķ kā sievišķis, un rīkojies
Kā satracināts, plēsīgs meža zvērs …
Tu — sieviete, bet vīra izskatā!
Jeb negants zvērs šo divu kārtu veidā.
Pie svētajiem, par tevi brīnos es,
Jo tevi prātīgāku cerēju.
Pēc Tibalta vai nāvēsi pats sevi
Un sievu līdz, kas dzīvo tikai tev,
Tā lāstus sakrādams pār manu galvu?
Kam zemi, debesi un dzīvi pel?
Šī dzīve, zeme, debess — visas tevī
Trīsvienībā. Nu to tu bendēt gribi?
Tu apkauno pats sevi, prātu, mīlu;
Tu, bagātnieks, kam viss pārpilnām dots,
Par neauglīgu turi bagātību,
Sev, prātam, mīlai uzplaukt neļaudams.
Tavs jaukais veids ir tikai vaska tēls,
Kad esi vīrišķību zaudējis.
Tik viltus vien tavs lielās mīlas zvērests,
Tu nonāvē, ko lolot solījies.
Prāts — tavas būtības un mīlas rota, —
Kam vajadzētu visu vainagot,
Pats izšvirkst, nesaprašas pārvaldīts,
Kā pulver's blašķē tūļam kareivim;
Tavs ierocis pats sevi saplosa.
Nu, celies, esi vīrs! Džuljeta dzīvo —
Tā, kuras dēļ tu gribi doties nāvē.
Tev laimējies. Tev Tibalts uzbruka,
Tu viņu pieveici — tev atkal laime.
Kur nāves sods tev draud, kļūst likums draugs
Un pārvērš trimdā to — tā atkal laime.
Tev pieri apmirdz gaisma brīnišķa,
Ap tevi greznā laime rotājas;
Bet tu kā nebēdīgs un gražīgs meitens
Par laimi un par mīlu pukojies.
Nu, pielūko, tas laba gala neņems.
Pie savas mīļās steidz, kā norunāts,
Ej viņas istabā un mierini;
Bet ilgāk nepaliec, līdz sargi nāk,
Tad netiksi tu vairs uz Mantuju.
Tu paliec tur, kamēr mēs pasludinām
Par jūsu laulībām un ienaids rimst.
Mēs lūgsim princi, lai viņš apžēlo,
Tad pārnāksi tu simtkārt priecīgāks,
Nekā tu tagad aizej vaimanādams.
Ej, aukle, sveicini no manis viņu,
Lai mājās visus mudina pie miera,
Pēc kā tie kāro, bēdu nomākti, —
Drīz klāt būs Romeo.
Aukle.
Tu, kungs! Es visu nakti klausītos
Šos labos padomus. To gudro galvu!
Sinjor, es teikšu viņai, ka jūs būsiet.
Romeo.
Jā, saki, un lai mani bargi sarāj.
Aukle.
Lūk, viņa sūta jums šo gredzenu.
Bet nāciet, steidzieties, jo ir jau vēls!
Aiziet.
Romeo.
Kā tas nu atkal mani ielīksmo!
Mūks Lorenco.
Ej! Labu nākt'! Viss atkarīgs no tā,
Vai namā iekļūt paspēsi pirms sardzes,
Un pārģērbies tad līdz ar gaismu prom
Uz Mantuju. Pie tevis savu kalpu
Es dažreiz sūtīšu, lai ziņo tev,
Kas labs šeit notiek, kādas izredzes.
Nu laiks, sniedz roku man, ar labu nakti!
Romeo.
Ja nebūtu tas prieka sauciens skaļš,
Man šķirties būtu grūt' no tevis, draugs!
Nu paliec sveiks!
Abi aiziet.
CETURTA AINA
Istaba Kapuleti mājā.
Ienāk Kapuleti, sinjora Kapuleti un Pariss.
Kapuleti.
Mums viss tik nelaimīgi iznāca,
Ka nepaspējām meitu sagatavot.
Tik Joti mīļš bij viņai brālēns Tibalts
Un man tāpat. Bet katram reiz mums jāmirst.
Ir vēls — pie mums vairs viņa nenonāks;
Man jāsaka, es sen jau būtu gultā,
Ja nebūtu man viesis patīkams.
Pariss.
Kā gan lai sērās runātu par kāzām.
Ar labu nakti, sveiciens Džuljetai!
Sinjora Kapuleti.
Jā, labprāt, rītu pat jau izvaicāšu,
Jo šonakt viņa skumju nomākta.
Kapuleti.
Es nešaubos, grāf Paris, mana meita
Jūs iemīlēs. Jūs varat paļauties,
Man viņa paklausīs uz galvošanu.
Tu, sieviņ, vēl pirms gulēt iešanas,
Ej aizrunā par manu Parisu
Un aizrādi, ka tūlīt trešdienā, —
Bet, pag, kas šodien mums?
Pariss.
Nu, pirmdiena, sinjor!
Kapuleti. .
Ak pirmdiena! Tad trešdien būs par ātru.
Liec ceturtdien, tā saki: ceturtdien
Būs viņai laulības ar grāfa kungu.
Jūs paspēsiet? Vai patiks tāda steiga?
Mēs neko lielu, tikai pāris draugu;
Jo, redziet, Tibalts tikko nonāvēts,
Ja dzīres rīkosim, var nodomāt,
Ka radinieka tuvā nav mums žēl.
Pusduci draugu ielūgsim, tas viss.
Vai ne? Bet kā jums patīk ceturtdiena?
Pariss.
Mans kungs, kaut rīt jau ceturtdiena būtu.
Kapuleti.
Tad labi, ceturtdien mēs gaidām jūs.
Tu, mīļā, ieej vēl pie Džuljetas,
Uz kāzu dienu viņu sagatavo. —
Nu sveiki, grāf! — Hē, uguni tur aizdegt
Man istabā! Patiešām, jau tik vēls,
Ka drīzāk jārunā par agrumu.
Ar labu nakt'!
Aiziet.
PIEKTĀ AINA
Kapuleti dārzs.
Romeo un Džuljeta augšā pie loga.
Džuljeta.
Vai tu jau gribi iet? Vēl diena tālu.
Tā lakstīgala bij, ne cīrulis,
Kas tev tik baigi ausī ieskanējās.
Ik nakti viņa granātkokā pogo.
Jel tici, mīļais, tā bij lakstīgala.
Romeo.
Tas cīrulītis, rīta vēstnesis,
Ne lakstīgala. Skat, kur austrumos
Jau blāzmas stari glūn aiz mākoņiem,
Nakts sveces izdziest, — jautrā, jaunā diena
Kāpj ziņkārīga miglas kalna galā.
Ja bēgšu — dzīvošu, ja ne — man jāmirst.
Džuljeta.
Šis gaišums dienas gaisma nav, es zinu:
Tas ir kāds saules palaists meteors
Par lāpas nesēju, kas šonakt ceļā
Tev gaismu rādītu uz Mantuju.
Nu paliec vēl, tev nav tā jāsteidzas.
Romeo.
Lai mani sagūsta, lai nonāvē!
Es visu pieņemu, kā vien tu vēlies.
Jā, nav šī krēsla rīta acis, — nē,
Tas mēness vaiga bālais atspīdums.
Un tas nav cīrulis, kas debess lokā
Pār mūsu galvām gaisā trallina.
Man grūti projām iet, lai nāve nāk;
Ja Džuljeta to novēl, tad labprāt.
Draugs, nav vēl rīts, nāc, parunāsimies!
Džuljeta.
Ir rīts, ir rīts, bēdz projām, pasteidzies!
Tas cīrulis, kas tur tā vītero,
Mums skarbas, juceklīgas skaņas bārsta.
Gan teic, ka cīruļdziesma savieno, —
Šī ne, tā tikai jauc un izšķir mūs.
Teic: cīrulis ar krupi acīm mijis;
Ak, kaut jel mainījušies ari balsīm.
Šī balss nu roku rokai atrauj mums,
Prom tevi dzen šis dienas vēstījums.
Ak, bēdz, jau ir tik gaišs, tev jāiet būs!
Romeo.
Ne gaisma, bēdu tumsa apņem mūs!
Aukle ienāk istabā.
Aukle.
Sinjora
Aukle, tu?
Aukle.
Džuljeta, jūsu māte nāks tūlīt.
Jau dienas gaisma klāt. Jel uzmanies!
Prom.
Džuljeta.
Pa logu gaisma iekšā, ārā — prieks!
Romeo.
Nu, sveika, sveika! Skūpstu vēl man sniedz!
Nokāpj lejā.
Džuljeta.
Vai tu jau prom? Mans vīrs, mans acuraugs!
Laid ziņu man ik mīļu stundu dienā,
Jo katra minūte man būs daudz dienu.
Tās skaitot, es jau būšu ļoti veca,
Kad atkal redzēšu es savu Romeo!
Romeo.
Nu paliec sveika!
Es izlietošu katru iespēju
Tev, mana mīļā, sūtīt sveicienu!
Džuljeta.
Vai domā, mēs vēl kādreiz tiksimies?
Romeo.
Es nešaubos! Un rūgtās ciešanas
Mēs kādreiz dienās mīļi pārrunāsim.
Džuljeta.
Ak dievs! Man sirds kā ļauna pareģe!
Kad tevi uzskatu nupat tur lejā,
Man šķiet — tu guli miris dziļā kapā.
Vai acis viļ, vai esi tu tik bāls?
Romeo.
Sirdsmīļā, arī tu man tāda liecies!
Sūc sāpes mūsu asinis! Nu sveika!
Prom.
Džuljeta.
Ak laime! Tevi sauc par mainīgu!
Ja tāda tu, ko iesāksi ar to,
Kas paliek uzticīgs? Ak laime, mainies!
Pie sevis ilgi viņu neturi,
Jel sūti atpakaļ.
Sinjora Kapuleti
aiz durvīm.
Vai esi augšā, meit?
Džuljeta.
Kas mani sauc? Tā laikam mana māte!
Nav gulējusi vai jau cēlusies?
Kas negaidot liek viņai šurpu nākt?
Ienāk sinjora Kapuleti.
Sinjora Kapuleti.
Kā klājas tev, Džuljeta?
Džuljeta.
Māt, labi nav.
Sinjora Kapuleti.
Vēl vienmēr raudi tu par brālēnu?
Vai gribi viņu tu ar asarām
No kapa celt? Ja to tu iespētu,
Tak dzīvības vairs viņā nejaustu.
Jel beidz! Gan sēras rāda lielu mīlu,
Bet skumt pār mēru vairs nav prātīgi.
Džuljeta.
Ļauj apraudāt man mīlu zudušo.
Sinjora Kapuleti.
Tā zaudējumu jūti tu, ne draugs,
Ko apraudi.
Džuljeta.
Bet, zaudējumu sajūtot,
Kā varu es pēc drauga neraudāt?
Sinjora Kapuleti.
Jel neraudi par mirušo tik daudz
Kā par to blēdi, slepkavu, kas dzīvs.
Džuljeta.
Par kādu blēdi, māt?
Sinjora Kapuleti.
Nu, blēdi Romeo.
Džuljeta
sāņus.
Starp to un blēdi milzu atstatums. —
Lai piedod viņam dievs! Es lūdzos to
No visas sirds, ko viņš tā ievainojis.
Sinjora Kapuleti.
Par to, ka dzīvs viņš, ļaunais slepkava?
Džuljeta.
Jā, māt, šīm manām rokām nesasniedzams,
Lai brālēnu es pati atriebtu!
Sinjora Kapuleti.
Gan atriebsimies mēs, tu nebēdā
Un neraudi. Es kādu sūtīšu
Uz Mantuju, kur bēglis trimdā slapstās,
Tas viņu pacienās ar tādu dziru,
Kas aizraus viņu biedros Tibaltam.
Es domāju, tas tevi apmierinās.
Jā, miera nebūs man par Romeo,
Kamēr to neredzēšu… mirušu…
Man atmiņa par brāli sirdimāc.
Ak māt, ja jums ir kāds, kas pasniegtu
Tur viņam indi, pati es to jaukšu,
Lai Romeo, tik reizi baudījis,
Var aizmigt mierīgi. Sirds sažņaudzas,
Kad viņa vārdu min, un nav viņš sniedzams,
Lai mīlā, brālēnam kas domāta,
Es savos apkampienos viņu žņaugtu!
Sinjora Kapuleti.
Tik zāles pagādā, gan cilvēks būs.
Bet nu, meit, es tev nesu prieka ziņu.
Džuljeta.
Cik tīkams prieks šais skumju pilnās dienās.
Kā skan šī vēsts, jel saki, lūdzama!
Sinjora Kapuleti.
Redz, bērns, kāds tev ir mījš un gādīgs tēvs.
Lai gaisinātu tavu grūtsirdību,
Viņš gādājis par īstu prieka dienu,
Ko neparedzēji ne tu, nedz es.
Džuljeta.
Cik jauki! Kas tas būtu, mīļā māt?
Sinjora Kapuleti.
Redz, bērns, šo pašu ceturtdien no rīta
Kāds jauns, tik stalts un dižens kungs — grāfs Pariss
Ņems, vedīs tevi Pēterbaznīcā
Pie altāra kā savu līgavu.
Džuljeta.
Pie svētā Pētera un tempļa zvēru,
Ka grāfa līgava es nebūšu.
Es brīnos: steigt tā mani salaulāt,
Kad precinieks nav mani bildinājis.
Māt, lūdzama, jel saki manam tēvam,
Ka neprecēšos es; un apzvēru —
Es drīzāk ņemtu nīsto Romeo,
Ne Parisu. Patiesi, jauna vēsts!
Sinjora Kapuleti.
Tur nāk tavs tēvs, to saki viņam pati;
Tad redzēsim, ko viņš par tevi teiks.
Ienāk Kapuleti un aukle.
Kapuleti.
Kad saule riet, gaiss rasu izkaisa,
Bet mana brāļadēla norietā
Gāž lietus aumaļām.
Ko, meitēn-strūkla, tu vēl asarās?
Vēl lietus gāž un gāž? It kā nu tevī
Tur būtu jūra, vētra, laiva — viss!
Jo tavās acīs — sauksim tās par jūru —
Plūst asaras un zūd; tavs ķermen's — laiva
Šais viļņos sājajos; vējš — nopūtas,
Kas, plosīdamās tavās asarās,
Var satriekt laivu, vētrās svaidīto,
Ja nerimsies. — Nu, sieviņ, vai tu viņai
Jau pastāstīji mūsu lēmumu?
Sinjora Kapuleti.
Jā gan, bet viņa laipni noraida.
It kā tā būtu kapam pielaulāta!
Kapuleti.
Pag! Kā tu teici, kā tu teici, siev?
Ko! Noraida? Un nepateicas mums?
Ne lepojas, ne saņemt prot to laimi,
Ka mēs tai, necienīgai, gādājam
Tik cienījamu augstmani par vīru?
Džuljeta.
Es nelepojos, tikai pateicos,
Ka esat manā labā pūlējušies!
Man nav ko lepoties ar to, kas riebjas.
Tik pateicos par to, kas mīļi domāts.
Kapuleti.
Kas tās par blēņām? Ko tas nozīmē?
Te — «lepna», «nelepna», te — «pateicos»,
Te — «nepateicos jums». Kļaus', vīzdegune!
Vai pateicies vai ne, vai lepojies vai ne,
Bet ceturtdien tu sapos savu stāvu,
Lai ietu Pēterbaznīcā ar Parisu,
Vai valgā tevi es turp aizvilkšu.
Prom, sprāgoņa, prom, bālvaidze, vai dzirdi!
Tu palaidne!
Sinjora Kapuleti.
Fū, fū! Vai traks jau esat?
Džuljeta.
Mans mīļais tēvs, es, ceļos krītot, lūdzu,
Jel vienu manu vārdu uzklausiet!
Kapuleti.
Ej ratā, padauza! Ej, stūrgalve!
Es saku: ceturtdien uz baznīcu,
Ja ne, tad nerādies vairs manās acīs!
Ne vārda vairs, ne atbildi, ne lūdz;
Man nagi niez. — Mēs, sieva, gaudāmies,
Ka dievs mums tikai vienu bērnu devis.
Nu redzu — šis pats viens jau ir par daudz,
Ka viņa mums ir vienīgi par krustu. —
Prom, nekauņa!
Aukle.
Dievs debesīs tai žēlīgs!
Kungs, kaunieties tā viņu nolamāt!
Kapuleti.
Ko, viszine? Tu mēli pievaldi;
Ej patarkšķēt ar savām balmutēm!
Aukle.
Vai es ko sliktu saku?
Kapuleti.
Dievs ar tevi!
Aukle.
Vairs runāt nedrīkstēs?
Kapuleti.
Klus' muldoņa!
Pie kafijtantēm vari sprediķot!
Te tas nav vajadzīgs.
Sinjora Kapuleti.
Kur jūs tik skarbs!
Kapuleti.
Patiesi gan, te trakam jāpaliek!
Diennaktīm — agrs vai vēls, ik stundu, mirkli,
Vai darbs, vai miers, vai esmu viens vai pulkā
Es raizējos, kur viņai vīru rast.
Nu ir man vīrs, īsts muižnieks, dižciltīgs
Un bagāts, jauns un labi audzināts;
Kā saka, goda vīrs no visām pusēm,
Stalts noaudzis, kā vien var vēlēties.
Bet te man muļķa raudulīgā auša,
Tāds pinkšķa lellis, laimes mājienam
Teic: «Nē, es neprecēšos; nemīlu;
Par jaunu es; man, lūdzu, piedodiet.»
Nu labi, neprecies, — es piedošu;
Bet tad no mājām prom un grauz, ko gribi!
To vērā liec — es joku neprotu!
Nav ceturtdiena tālu, pārliec sirdī:
Ja tu mans bērns — tad savam draugam došu;
Ja ne, ej ratā, ubago uz ielas!
Es tevis nepieņemšu vairs, to zini!
Kas mans, nekad tas nepiederēs tev.
To apdomā! Es vārdu turēšu!
Aiziet.
Vai tiešām debesīs nav līdzcietības,
Kas manas lielās bēdas saprast spētu?
Ak mīļā māt, jel neatstum tu mani!
Ļauj mēnesi, kaut nedēļu līdz kāzām;
Ja ne, tad taisiet kāzu gultu man
Tai pašā velvē, kur jau Tibalts guļ.
Sinjora Kapuleti.
Jel nerunā, es neteikšu nekā.
Kā zini— dari, neesi man meita.
Aiziet.
Džuljeta.
Ak dievs! Ai mīļā aukle, ko man darīt?
Mans vīrs — virs zemes, zvērests — debesīs!
Kā atsaukt zvērestu virs zemes man,
Līdz kamēr vīrs, šo zemi atstājis,
To atsūtīs no debesīm? Ko nu?
Kāpēc gan debesis tā nomoca
Tik lēnīgu un vāju, kāda es!
Ko saki tu? Vai nav tev padoma,
Ko mani mierināt?
Aukle.
Patiesi, te tas būs.
Romeo izraidīts; šai saulē vairs
Viņš nedrīkstēs šurp nākt jūs zvērināt;
Bet, ja ar nāktu, tad tik paslepen.
Bet, ja jau tā tās lietas ņem, kā ir,
Es domāju — tad labāk ej pie grāfa.
Patiesi, viņš ir lielisks vīrs! Pret to
Nu Romeo kā nieks. Pat ērglim nav
Tik zaigas, redzīgas un skadras acis,
Tik tiešām, saku es to tev no sirds,
Jums otrā laulība būs tīrā laime, —
Par pirmo pārāks viņš. Man jāsaka —
Tas pirmais miris vai tikpat kā miris;
Ja arī būtu te, kas jums no viņa?
Džuljeta.
Tu runā to no sirds?
Aukle.
Un dvēseles;
Dievs sodi abas, ja tā nav!
Džuljeta.
Āmen!
Aukle.
Ko?
Džuljeta.
Tu mani brīnišķīgi priecēji.
Ej saki mātei: tā kā tēvam dusmas
Es aizdevu, pie Lorenco nu eju
Lūgt piedošanu, grēkus izsūdzot.
Aukle.
To pateikšu. Lūk, tas ir prātīgi!
Aiziet.
Džuljeta.
Tu nolādētais elles izdzimums!
Tik lielā grēkā dzīt — lauzt zvērestu
Vai savu vīru pelt ar pašas mēli,
Kas nupat viņu slavēja un cēla
Daudz tūkstoškārt? Prom, padomniece ļaunā
No savas sirds es tevi izraidu!
Pie biktstēva nu eju, palīgs labs:
Ja neglābs viņš, lai saņem mani kaps.
Aiziet.