PIRMĀ AINA
Mūka Lorenco celle.
Ienāk mūks Lorenco un Pariss.
Mūks Lorenco.
Jau ceturtdien? Tik īsā laikā, grāf?
Pariss.
Tā Kapuleti, sievastēvs mans, vēlas,
Un steigu kavēt man nav iemesla.
Mūks Lorenco,
Es nezinu, ko teiks vēl līgava.
Tā labi nav; tas man gan nepatīk.
Pariss.
Bezgala viņa apraud Tibaltu,
Tāpēc par mīlu runāj's neesmu;
Jo asru namā nesmej Venera.
Tēvs, zinādams, cik viņai bīstami
Pārlieku skumju varai nodoties,
Ar gudru ziņu steidzina šīs kāzas,
Lai apvaldītu lielos asru plūdus,
Jo vientulība skumjas viņā vieš,
Bet vīra tuvumā tās izgaisīs.
Nu zināt jūs šīs steigas cēloni.
Mūks Lorenco
sāņus.
Kaut nezinātu es, kas aizkavēs!
Lūk, grāf! Tur ienāk pati sinjora.
Ienāk Džuljeta.
Pariss.
Kāds prieks šeit redzēt līgavu un sievu!
Džuljeta.
Tā, ser, es būšu tad, kad būšu sieva.
Pariss.
Tā būs, tas notiks drīz — jau ceturtdien.
Džuljeta.
Kam jānotiek, tas būs.
Mūks Lorenco.
Tā tas arvien.
Pariss.
Pie svētā tēva nākat grēkus sūdzēt?
Džuljeta.
Jums atbildot, es sūdzētu tos jums.
Pariss.
Jūs viņam neslēpsiet, ka mani mīlat?
Džuljeta.
Un jums es atzīšos, ka mīlu viņu.
Pariss.
Jā, viņam teiksiet, ka jūs mīlat mani?
Džuljeta.
Ja atzīšos, tad tik jums nezinot:
Tas vērtīgāk, nekā to pasakot.
Pariss.
Jums vaigs no asarām ir ļoti cietis!
Džuljeta.
Pie tā nav asaras vien vainīgas!
Jo skaista nebiju es it nekad.
Pariss.
Tāds spriedums kaitīgāks par asarām.
Džuljeta.
Bet, sinjor, taisnība nav pelšana;
Bez tam es runāju par savu vaigu.
Pariss.
Tas arī mans; jūs nonieciniet to.
Džuljeta.
Var būt, ka tā, jo tas vairs nav gan mans. —
Vai, svētais tēvs, jūs būtu tagad brīvs?
Vai atnākt man pie jums pirms vakarmesas?
Mūks Lorenco.
Es esmu brīvs, mans mīļais, skumjais bērns. —
Jūs brīdi atstāsiet mūs vienus, grāf?
Pariss.
Dievs sargi, lūgsnu traucēt nedrīkstu;
Džuljeta, ceturtdienas rītā agri
Jūs modināšu; sveika palieciet
Un saņemiet šo nevainīgo skūpstu!
Aiziet.
Džuljeta.
Slēdz durvis ciet, nāc līdz ar mani raudi!
Miers, palīgs, cerība — pagalam viss!
Muks Lorenco.
Džuljeta, bērns, es tavas bēdas zinu!
Tur saprašanas pietrūkst arī man.
Tev ceturtdien ar grāfu jālaulājas,
Un, kā es dzirdu, tas nav novēršams.
Džuljeta.
Tēvs, nepiemini to, ko dzirdēji,
Pirms neteici, kā to lai novērstu.
Ja saprāts tavs tev nedod padomu,
Tad atzīsti jel manu nodomu, —
Šis duncis mans man dāvās brīvību.
Dievs Romeo un manu sirdi vieno,
Tu — rokas derībā; un, pirms šī roka,
Ko saņēma no tevis Romeo,
Tiks citam sniegta jaunai derībai
Vai viltū citam ļausies mana sirds, —
Šis asmens abas viņas nonāvēs.
Un nu no mūžā krātās gudrības
Dod tūlīt padomu; ja ne, tad — tad — redzi?
Šo manu nelaimi un likteni,
Ko godam atrisināt neiespēj
Ne tava māksla, nedz tavs gudrais prāts,
It viegli izšķirs man šis asmens to.
Daudz nerunā; es nāves ilgojos,
Ja teiksi tu, ka nav man glābiņa.
Mūks Lorenco.
Pag, meit! Kaut ko kā cerību es jaušu,
Tak pie tās ķerties dzen tik izmisums,
Ja nonāvēties labāk tīkas tev
Nekā ar Parisu iet laulībā,
Tad droši pietiks spēka uzņemties
Ko nāvei līdzīgu, lai bēgtu kauna,
Kas baigs kā nāve tevi nāvē dzen.
Ja piekriti, es palīdzību sniegšu.
Džuljeta.
Ak, labāk nekā iet pie Parisa
Liec nolēkt man tur no tā augstā torņa
Vai laupītāju bedrē met, vai dzen
Pie čūskām alā, slēdz pie nikniem lāčiem,
Met mani naktī līķu pagrabā,
Kas pilns ar miroņkauliem grabošiem
Un galvaskausiem dzelteniem, bez acīm,
Liec gulties kapā tikko izraktā
Zem viena līķauta ar mironi, —
To visu, par ko dzirdot vien jau drebu,
Es darīšu bez bailēm un bez šaubu,
Lai vīram uzticīga paliktu.
Mūks Lorenco.
Tad ej vien mājās, liecies jautra, saki,
Ka iesi tu pie Parisa. Rīt trešdiena;
Bet nakti raugi viena aizvadīt
Un nejauj auklei gulēt tavā telpā.
So pudelīti ņem sev gultā līdz,
Tad izdzer visu zāļu devumu.
Te pēkšņi tev pa visām dzīslām liesies
Vēss gurdenums, jo pamirs dzīvība,
Pulss savā gaitā tūdaļ apstāsies;
Ne siltuma vairs būs, ne dzīvas elpas.
Vaigs paliks bāls, un rožu lūpas kļūs
Pelnpelēkas; ciet slēgsies acu plaksti,
Kā nāve dzīves dienai aizver tos.
Tev stīvi, auksti sastings locekļi,
Bez dzīvā spēka, kā jau mirušai.
Un tev šai baisā nāves līdzībā
Būs jāguļ četrdesmit un divi stundas;
Tad atmodīsies kā no jauka miega.
Bet rītu rītā, līgavain's kad nāks
Un tevi modinās, tu būsi nāvē.
Un tad pēc mūsu zemes ierašas
Tie, godam tērptu, tevi apglabās
Un guldīs tanī pašā kapu velvē,
Kur Kapuleti dzimtas senči dus.
Un, pirms vēl būsi atmodusies tu,
No vēstules jau zinās Romeo,
Kas noticis, viņš steigsies šurp, un abi
Mēs gaidīsim, kad celsies tu, lai viņš
To pašu nakti tevi aizvestu
Sev līdz uz Mantuju. Un tādā veidā
Tu izglābsies no lielā negoda,
Ja šaubu gars un sievišķīgās bailes
Tev drosmi nelaupīs, to izdarīt.
Džuljeta.
Ak, dod man, dod! Un nerunā par bailēm!
Mūks Lorenco.
Še, ņem; ej laimīga un esi stipra
Šai nodomā! Es mūku tūda] sūtu
Uz Mantuju ar ziņu tavam vīram.
Džuljeta.
Dod, mīla, spēku man! Tas mani glābs,
Ardievu, mīļais tēvs!
Aiziet.
OTRĀ AINA
Zāle Kapuleti namā.
Ienāk Kapuleti, sinjora Kapuleti, aukle un
divi kalpotāji.
Kapuleti.
Ej lūdz tos viesus, kas šeit minēti.
Pirmais kalpotājs aiziet.
Tu pieņemsi man labus pavārus.
Otrais kalpotājs. Sliktu jau nu jums, ser, neņemšu; pa-
raudzīšu, kas prot savus pirkstus aplaizīt.
Kapuleti. Kā tu to izdarīsi?
Otrais kalpotājs. Redziet, ser, tas ir slikts pavārs, kas
neprot sev pirkstus aplaizīt; jo, kurš pirkstus nelaiža,
tas lai līdz man netaisās.
Kapuleti. Nu ej jau, ej!
Otrais kalpotājs aiziet.
Tik maz ir laika, visu nepagūsim.
Vai mana meita aizgāja pie mūka?
Aukle.
Jā, tiešām tā.
Kapuleti.
Tā, tā, var būt, ka viņš tai iedos prātu.
Tik untumaina tiepša meitene!
Ienāk Džuljeta.
Aukle.
Nu redziet, cik tā līksma nāk no bikts!
Kapuleti.
Nu, stūrgalve! Kur dauzījies tu apkārt?
Džuljeta.
Kur mācījos es grēkus nožēlot
Par nepaklausību, par pretošanos
Jums un jūsu pavēlēm, kur svētais tēvs
Man mācīja krist cejos jums pie kājām
Un piedošanu lūgt. Tēvs, piedodiet!
Es turpmāk paklausīga būšu jums.
Kapuleti.
Šurp sauciet grāfu! Pasakiet to viņam!
Jau rītu rītā salaulāšu jūs.
Džuljeta.
Lorenco cellē grāfu satiku,
Kā nākas, biju laipna es pret viņu,
Gan nepārkāpjot goda robežu.
Kapuleti.
Tas labi, priecājos! Nu, piecelies!
Tā vajag. Būtu jāsatiek nu grāfs.
Es saku, ejiet sauciet viņu šurp! —
Nudien, īsts goda vīrs šis svētais tēvs,
Tam visa pilsēta būs pateicīga.
Džuljeta.
Nāc, aukle, iesim manā istabā,
Tu palīdzēsi izvēlēties rotas,
Kas, tavuprāt, man rītu derētu.
Sinjora Kapuleti.
Līdz ceturtdienai laika tam vēl daudz.
Kapuleti.
E, aukle, ej! Rīt jāiet baznīcā.
Džuljeta un aukle aiziet.
Sinjora Kapuleti.
Mums ātri jātaisās, lai tiktu galā,
Nāk nakts.
Kapuleti.
Nu nebēdā! Pats ķeršos klāt,
Un viss būs labi, siev, es galvoju,
Tu ej un palīdzi Džuljetai posties.
Es gulēt neiešu, ļauj palikt vienam.
Es šoreiz gribu namamāte būt.
Hallo! — Jau visi prom. Na, iešu pats
Un teikšu Parisam, lai sataisās
Uz rītdienu. Cik sirds man tagad viegla,
Kopš prātējusies mana untumniece.
Abi aiziet.
TREŠA AINA
Džuljetas istaba.
Ienāk Džuljeta un aukle.
Džuljeta.
Jā gan, tas tērps būs labs, bet, mīļā aukle,
Tu, lūdzu, šonakt atstāj mani vienu,
Jo gribu nodoties es lūgšanām,
Lai debesis par mani apžēlojas,
Kas, kā jau zini, grēkos kritusi.
Ienāk sinjora Kapuleti.
Sinjora Kapuleti.
Jūs darbā vēl? Vai varu palīdzēt?
Džuljeta.
Nē, māt, mēs izraudzījāmies jau visu,
Kas godam vajadzīgs uz rītdienu.
Es lūdzu, atstājiet nu mani vienu,
Lai aukle nakti aizvada pie jums,
Jo droši vien jums rokas pilnas darba
Šai steigā nejaušā.
Sinjora Kapuleti.
Ar labu nakti!
Ej atdusies, tev vajadzīgs ir miers.
Sinjora Kapuleti un aukle aiziet.
Džuljeta.
Ardievu! Vai vēl tiksimies, kas zina.
Man dzedras bailes dzīslas caurstrāvo
Un ritmu dzīvīgo tur stindzina.
Saukt viņas atpakaļ, lai mierina? —
He, aukle! — Bet ko viņa darīs šeit?
Man vienai drūmā aina jātēlo.
Nāc, pudelīt!
Bet ja nu zāles neiedarbojas?
Tad ritu rītā mani salaulā?!
Nē, nē, tas nenotiks! — Tu būsi klāt.
Noliek dunci līdzās.
Bet ja nu inde tā, ko mūks ar viltu
Ir iedevis, lai mani nozāļotu,
Jo baidās nepatikšanu, ka mani
Pirms Parisa ar Romeo laulājis?
Ir baisi, tomēr, šķiet, tas nevar būt!
Viņš allaž cildināts kā svēts un taisnīgs!
Bet ja nu, noguldīta kapličā,
Es agrāk pamostos, pirms Romeo
Nāk mani glābt? Tas būtu briesmīgi!
Un vai es nenosmakšu kapa velvē,
Kur trūdu mutē svaigas vēsmas nav?
Ja nosmoku, pirms nāk mans Romeo?
Bet, ja es dzīvoju, nav patīkami,
Pat iedomājot nakts un nāves ainu
Un kapa velves tumsu drausmīgo;
Šai kapličā, šais vecos pagrabos,
Kur manu aizgājušo senču kauli
Jau gadu desmitiem un simtiem plēn;
Kur, tikko aprakts, asiņainais Tibalts
Trūd savā līķautā; kur, kā to stāsta,
Ap pusnakts stundu gari spokojas.
Ak vai! Ja es par agru pamostos
No smakas riebīgās, no vaimanām,
Kā mandragorai, izrautai ar saknēm,
Kad mirstīgie, to dzirdot, traki kļūst!
Bet, šausmās modusies, ja kļūstu traka,
Ar senču kauliem sāku rotaļu,
Tad Tibaltu no līķu auta rauju
Un ārprātā ar kādu senča kaulu
It kā ar vāli galvu pāršķeļu?
Ak, lūk, man šķiet, tas Tibalts, viņa gars,
Kas meklē Romeo, kurš viņa miesas
Uz asmens uzdūra. — Pag, Tibalt, pag. —
Es nāku, Romeo! Šo dzeru tev!
Atkrīt gulta aiz priekškariem.
CETURTĀ AINA
Zāle Kapuleti namā.
Ienāk sinjora Kapuleti un aukle.
Sinjora Kapuleti.
5e, aukle, atslēgas, vēl paņem virces.
Aukle.
Tur prasa dateles un augļus kūkām.
Ienāk Kapuleti.
Kapuleti.
Nāc drizāk, nāc! Jau gaiļi otrreiz dzied.
Zvans lūgsnā aicina, jau pulksten trīs.
Andželika, tu raugi cienastu?
Un mantas nežēlo.
Aukle.
Kā gūšķis,
Jūs ejiet gultā; rītu būsiet slims,
Ja augu nakti nomodā.
Kapuleti.
Nē! Nieku dēļ gan dažu labu nakti
Es neguļu un slims vēl neesmu.
Sinjora Kapuleti.
Jā, savā laikā biji trakulis,
Nu modrai jābūt man par tavu miegu.
Sinjora Kapuleti un aukle aiziet.
Kapuleti.
Ak greizsirdība, cits nekas!
Tris četri kalpi ienāk ar cepešu iesmiem,
malkas šķilām, groziem.
Ei, puis, ko tu tur nes?
Pirmais kalpotājs.
Nu, pavāram, bet, ko, to nezinu.
Kapuleti.
Nu steidzies, steidzies!
Pirmais kalpotājs aiziet.
Puis, atnes sausu malku,
Sauc Pjetro, pateiks viņš, kur atrast to.
Otrais kalpotājs.
Man pašam galva, ser, pats malku zinu, —
Nav Pjetro tādēļ darbā jātraucē.
Kapuleti.
Ha, labi teikts; kāds tu gan resgalis!
Tad būsi mūsu malkas pārzinis!
Otrais kalpotājs aiziet.
Mans dievs,
Jau diena aust! Grāfs nāks ar mūziku,
Kā solījās.
Ārā atskan mūzika.
Es dzirdu, viņš jau klāt.
Ei, aukle, sieva! Aukle, nāc, kad saucu!
Aukle ienāk.
Džuljetu modini, ej sapos viņu!
Es tikmēr uzkavēšu Parisu.
Jel pasteidzies! Jau līgavainis klāt.
Ej drīz, kad saku es.
Aiziet.
PIEKTĀ AINA
Džuljetas istaba.
Ienāk aukle.
Aukle.
Sinjora! Ei, Džuljeta! Tad gan guļ!
Mans jēriņ! Mīlulīt! Ak miegaine!
Jel runā! Manu sirsniņ! Līgaviņ!
Ne vārda, ko? Vai visas nedēļas
Nu miegu gulēsiet? Jā, nākošnakt
Grāfs Pariss čaklais miera neliks jums
Ne lāgā nosnausties. Tu mīļais dievs,
Tik cieti aizmigusi: nē un āmen!
Bet man ir jāpieceļ. Klau, dārgā, labā!
Ja grāfs jūs gultā atradīs, nudien,
Gan pratīs modināt! Vai nebūs tā?
Atvelk priekškaru.
Ko? Saģērbusies un jau atkal guļ?
Bet jāmodina. Līgava! Sinjora!
Vai, vai! Ei, palīgā! Tā mirusi!
Ak dievs, kāpēc es esmu pasaulē!
Man degvīnu! Ser, nāciet! Nāciet, kundze!
Ienāk sinjora Kapuleti.
Sinjora Kapuleti.
Ko tu tā kliedz?
Aukle.
Vai, manu dieniņu!
Sinjora Kapuleti.
Kas noticis?
Aukle.
Lūk, lūk! To nedienu!
Sinjora Kapuleti.
Vai man, vai man! Mans bērns, mans vienīgs prieks!
Ak, mosties! Vai es miršu līdz ar tevi.
Ak, glābiet! Glābiet! Sauc ir tu!
Ienāk Kapuleti.
Kapuleti. Ak kauns! Džuljetu šurp! Grāfs ir jau klāt.
Aukle. Pagalam viņa! Mirusi! Ak bēdas!
Sinjora Kapuleti.
Ak bēdu diena, viņa mirusi!
Kapuleti.
Ļauj viņu paraudzīt! — Ak vai, jau auksta!
Jau asin's stingas, stingi locekļi;
No lūpām dzīvība sen zudusi,
Pār viņu nāve gulusi kā salna,
Pirms laika ziedu krāšņāko kas liec.
Aukle.
Ak diena nebaltā!
Sinjora Kapuleti.
Ak bēdu laiks!
Kapuleti.
To nāve atņēmusi, lai es ciestu,
Man lūpas stingst, nav spējas vārdu teikt.
Ienāk mūks Lorenco un Pariss ar mūziķiem.
Mūks Lorenco.
Vai līgava jau posta baznīcai?
Kapuleti.
Jā, posta gan, bet ne lai pārnāktu.
Ak dēls, šonakt pirms tavām kāzām nāve
Ir tavu sievu skārusi. Un, lūk,
Te zieds, kas nāves apkampienos vītis.
Nu nāve ir mans znots un mantinieks;
Tā meitu paņēma. Man nomirstot,
Viss paliks Nāvei — manta, dzīvība.
Pariss.
Kā gaidīju es gaišo rītu austam,
Un kādu skatu viņš nu rāda man?
Sinjora Kapuleti.
Ak ļaunā, nelaimīgā posta diena!
Drūms bēdu brīdis, kādu man jebkad
Sī dzīve mūža gaitā sniegusi!
Viens bērns, viens vienīgs nabags mīļais bērns,
Viens vienīgs prieks, kas sirdi ielīksmoja, —
To pašu bargā nāve laupīja!
Aukle.
Ak vai! Ak bēdu, bēdu, bēdu diena!
Tu diena briesmīgā un drūmākā,
Man nav vēl tāda aususi nekad!
Ak diena, diena, diena riebīgā!
Tik drūmas neatminos es kā šī.
Ak vaimanu un rūgtu bēdu diena!
Pariss.
Pagalam satriekts, salauzts, nelaimīgs!
No tevis pievilts, nolādētā nāve,
Par šausmām šausmīgāk no tevis šausts!
Ak, mīla! Dzīve! Nē, tik mīla nāvē!
Kapuleti.
Šausts, apsmiets, vajāts, mocīts, nonāvēts!
Laiks nejaukais, kam tāds tu atnāci,
Lai nāvētu, lai laupītu mums prieku?
Ak bērns! Tu mana dvēsele, ne bērns!
Vai man! Mans mīļais bērns ir miris, miris,
Un līdz ar viņu aprakts viss mans prieks!
muKs Lorenco.
Jel kļūsiet, protiet kaunu! Vaimanas
Nav bēdu ārsts. Ar debesim uz pusēm
Jums bija dota meita; jaukais bērns
Nu pieder debesīm, kur viņai labāk.
No nāves neglābāt jūs savu tiesu,
Bet savai debess dod nu dzīvi mūžam.
Jūs domājāties pacelt jaunavu,
Līdz jūsu debesīm lai viņa augtu;
Nu raudat, redzot viņu paceltu
Pār mākoņiem, tur pašās debesīs?
Jūs ļoti slikti mīlat savu bērnu,
Ja gaužaties, to zinot laimīgu.
Nav laimes dzīvot ilgā laulībā,
Bet laime nomirt jaunai laulībā.
Nost asaras! Nu kaisiet rosmarīnu
Šīm skaistām miesām un pēc parašas
Tās, godam tērptas, nesiet kapličā.
Jo daba vaidus saceļ bēdu lejās,
Bet prāts par dabas asarām tik smejas.
Kapuleti.
Viss, kas šeit rīkots kāzu svinībām,
Nu pārvērtīsies drūmā bēru gaitā:
Kļūs draiskās kokļu skaņas sēru zvani,
Būs kāzu dzīres bēru mielastam,
Par kapa dziesmām skanēs laulībhimnas,
Un kāzu vainags greznos mirušo, —
Viss, viss būs pārmainījies citādi.
Mūks Lorenco.
Kungs, ejiet! Arī sinjora jums līdz,
Jūs arī, Paris, — visi sataisieties
Uz kapu aizgājēju pavadīt.
Jums debess dusmo, diezgan grēku krāts;
Kam vairot to, lai notiek augstā prāts.
Kapuleti, sinjora Kapuleti, Pariss un Lorenco
aiziet.
Pirmais mūziķis. Nudien, mums jāpievāc savas stabules
un jālasās mājup.
Aukle.
Pievāciet, pievāciet, labie ļautiņi.
Jūs redzat, kādas te mums bēdu lietas.
Aiziet.
Pirmais mūziķis. Jā gan, bet maksa tomēr pienāktos.
Ienāk Pjetro.
Pjetro. Muzikanti, muzikanti, uzspēlējiet — «Sirds, prie-
cājies! Sirds, priecājies!». Ja jums mana dzīvība
mīļa, ak, spēlējiet — «Sirds, priecājies!».
Pirmais mūziķis. Kāpēc «Sirds priecājies»?
Pjetro. Ak muzikanti, nu tāpēc, ka mana paša sirdi
skan — «Sirds pilna žēlabu». Ak, uzspēlējiet kaut
ko līksmi sērīgu, lai mani iepriecētu!
Pirmais mūziķis. Nebūs nekā līksma; te dziesmām nav
vietas.
Pjetro. Jūs tātad negribat?
Pirmais mūziķis. Nē. •
Pjetro. Es jums pamatīgi atlīdzinātu!
Pirmais mūziķis. Kā tad?
Pjetro. Protams, ne jau naudā — bet ar dziesmu ska-
ņām. Gan es jums sadotu, prāģeri tādi!
Pirmais mūziķis. Es jums sadošu, kalpa dvēsele.
Pjetro. Bet es ar kalpa dvēseles dunci pataustīšu jūsu
pauri. Ciest nevaru pārgudrības — jūsu re un jūsu
ia; jūs mani mācīsiet?
Pirmais mūziķis. Ar saviem re un ia jūs gribat mūs
mācīt!
otrais muziĶis. pievaciet savu dunci un paradiet savu
aso prātu!
Pjetro. To es izdarīšu un pieveikšu jūs bez visa asā
dunča. Atbildiet man kā vīri!
Kad sirdi plosa sāpju smeldze
Un garu smagas skumjas māc,
Tad sudrabskaņu maigā veldze …
Kāpēc «sudrabskaņu»? Kāpēc mūzika ar «sudrabska-
ņām»? Ko teiksiet, Sīmani Stīga?
Pirmais mūziķis. Vienkārši tāpēc, ser, ka sudrabam
maiga skaņa.
Pjetro. Labi teikts! Un jūs ko teiksiet, Hugo Kokle?
Otrais mūziķis. Es saku, «sudrabskaņa» tāpēc, ka mū-
ziķi spēlē par sudrabu.
Pjetro. Arī labi! Un ko teiksiet jūs, Džeimss Džīga?
Trešais mūziķis. Es nudien nezinu, ko teikt.
Pjetro. O, piedošanu! Jūs esat dziedonis. Tad pateikšu
pats jūsu vietā. «Sudrabskaņa» tāpēc, ka muzikan-
tiem ar zeltu neviens nekad nemaksā!
Tad sudrabskaņu maigā veldze
Man bēdu slogu vieglot nāc!
Aiziet.
Pirmais mūziķis. Nolāpītais knēvelis tāds!
Otrais mūziķis. Rauj viņu jods! Iesim labāk iekšā, pa-
gaidīsim bēriniekus un paliksim uz mielastu.
Visi aiziet.