PIRMĀ AINA
Mantuja. Iela.
Uznāk Romeo.
Romeo.
Ja ticēt varu dusas mirkļa glaimiem,
Man sapņi kaut ko jauku cerēt liek.
Sirds krūtīs līksma savā tronī valda,
Un augu dienu neizprotams gars
Ceļ augšup mani lidojumā liegā.
Es sapņoju, ka biju nomiris,
Kad mana mīļā atnāca pie manis.
Kāds sapnis baiss, kad mirušais vēl domā!
Ar skūpstu viņa mani modināja;
Es atmodos un biju valdinieks.
Ak, cik gan īstenībā mīla salda,
Jau mīlas ēna dara laimīgu.
Ienāk Baltazars garos zābakos.
Vai vēsts no Veronas? Sveiks, Baltazar!
Vai atnesi man vēstuli no mūka?
Kā klājas manai sievai? Un kā tēvam?
Ko Džuljeta? — Man atkal jāvaicā;
Ļauns nevar būt nekas, ja viņai labi!
Baltazars.
Jā, viņai labi, ļaunums neskars vairs.
Dus viņas miesas Kapuleti kapā,
Bet nemirstīgā daļa — debesīs.
Pats redzēju to paglabātu velvē
Un tūdaļ steidzos šurp jums paziņot.
Jel piedodiet, ka nesu sliktu vēsti,
Jūs pats man vēlējāt jums pakalpot.
Romeo.
Vai tiešām tā? Tad spītēju jums, zvaigznes!
Ej atnes papīru un tinti, zini?
Un gādā zirgus. Steigšos šonakt pat.
Baltazars.
Ser, lūdzu jūs, jel nepārsteidzieties,
Jūs pats tik bāls un satraukts, jānudien, —
Tas nav uz labu.
Romeo.
Nē, tu maldies; ej
Un dari visu, ko tev vēlēju.
Vai neatvedi vēstuli no mūka?
Baltazars.
Nē, labais ser.
Romeo.
Nekas; bet tagad ej
Un zirgus pagādā; drīz mājā būšu.
Baltazars aiziet.
Es šonakt dusēšu pie Džuljetas.
Tik jāparauga līdzeklis. — Cik pēkšņi
Gan izmisušam prātā padoms šaujas!
Es aptieķnieku atceros, tepat
Viņš dzīvo; nesen redzēju vēl to
Tik noskrandušu, pieri sarauktu;
Viņš zāles šķiroja tāds drūms un skumīgs,
Līdz kauliem nabadzības posta krimsts.
Tam veikaliņā izkārts bruņrupucis
Un izbāzts krokodils, un zivjādas
Visādas, un vēl cits, bet plauktos jukām
Kā nabadzības kronis — tukšas bundžas,
Zajmāla podi, sasmakušas sēklas,
Gan pūšļi, auklas, rožmaizītes vecas, —
Viss samests redzami, kā smalkam klāstam.
So postu skatīdams, es nodomāju:
Ja kādam indes vajag, tad, lai gan
Ar nāves sodu liegts to pārdot šeit,
Te dzīvo nabags blēdis, kas to pārdos.
Man šāda doma iešaujas nu prātā,
Ka indi pārdos man šis nabags vīrs.
Cik atceros — tepat ir viņa māja;
Ir svētdiena, un nabagveikals slēgts.
Ei, aptieķniek!
Parādās aptieķnieks.
Aptieķnieks.
Kas tur tik skaļi sauc?
Romeo.
Nāc, cilvēks, šurp. Es redzu, esi nabags;
Te būs tev četrdesmit dukātu,
Dod drahmu indes man; bet dod tik stipru,
Ka malks uzreiz pa dzīslām izstrāvo
Un dzīves izmocītais nedzīvs krīt,
Tam elpu pēdējo no krūtīm triec
Vēl spējāk, nekā aizdegts pulveris
No baigā lielgabala stobra šaujas.
Aptieķnieks.
Man tāda inde ir; bet Mantujā
Draud nāves sods ikvienam, kas to pārdos.
Romeo.
Tik vārgs un nabags tu, tik pazemots
Un baidies mirt? Blenž tavos vaigos bads,
No tavām acīm posts un bēdas glūn,
Pār pleciem skrandains trūkums karājas.
Ne pasaule tev draugs, nedz viņas likums;
Nav likuma, kas dos tev bagātību.
Lauz likumu un esi bagāts, — ņem tad šo.
Aptieķnieks.
Ne griba, — nabadzība spiež to darīt.
Romeo.
Ne tavai gribai, — nabadzībai dodu.
Aptieķnieks.
So ieberiet jebkurā šķidrumā
Un izdzeriet; lai divdesmitu spēks
Jums būtu dots — tas mirklī pieveiks jūs.
Romeo.
Lūk, zelts — šī ļaunā inde dvēselei, —
Daudz lielāks bende šinī pasaulē
Nekā tas šķidrums, kuru aizliegts pārdot.
Ne jau tu man, es tev šo indi devu.
Ardievu! Nopērc maizi, ieturies. —
Ne inde, dzīves dzēriens, līdzi nāc!
Pie mīļās kapa būšu dziedināts.
Abi aiziet.
OTRA AINA
Lorenco celle.
Ienāk mūks Džovanni.
Mūks Džovanni.
Ei, svētais brāli, franciskāni, nāc!
Ienāk Lorenco.
Mūks Lorenco.
Tā ir Džovanni balss, kas mani sauc.
No Mantujas: ko teica Romeo?
Ja viņš ko raksta, dod man vēstuli.
Muks Džovanni.
Es gāju meklēt ceļa biedri sev
No mūsu ordeņbrāļiem, baskāji,
Kas slimos apmeklēja pilsētā;
Bet uzraugi mūs abus aizturēja,
Mēs esot mājās bijuši, kur mēris;
Mūs ieslēdza un nelaida vairs ārā, 1 —
Tā Mantujā nemaz es netiku.
Mūks Lorenco.
Bet manu vēstuli kas aiznesa?
Mūks Džovanni.
Tā šeit, — es nevarēju nosūtīt,
Nedz atpakaļ ar kādu nogādāt.
Tā visi baidās ļaunās slimības.
Māks Lorenco.
Kāds liktenis! Pie mūsu brālības,
Nav tukša satura šai vēstulē,
Bet ārkārtīgi svarīgs; kavējums
Var lielu postu nest. Ej nu, Džovanni,
Tu gādā lauzni man un atnes to
Seit.
Mūks Džovanni.
To tūlīt es atnesīšu, brāl.
Aiziet.
Mūks Lorenco.
Man tagad vienam jātiek kapličā;
Pēc stundām trim Džuljeta modīsies
Un mani nolādēs, ka Romeo
Par notikušo nezin vēl nekā.
Es rakstīšu tam vēl uz Mantuju,
Bet meiču slēpšu cellē, līdz viņš nāks. —
Guļ viņa, nabadzīte, kapā dzīva!
Aiziet.
TREŠA AINA
Kapsēta; Kapuleti kapliča.
Ienāk Pariss un viņa pāžs ar puķēm un lāpu.
Pariss.
Dod lāpu, zēn, pats paliec ārpusē
Vai izdzēs to, lai mani nepamana.
Tu atgulsties tur zem tiem īves kokiem,
Pie zemes cieši savu ausi spied;
Ne soli nevar spert šeit kapsētā,
Ka irdā, kapiem izrakņātā zemē
Tas dzirdams nebūtu; un, ja kāds nāk,
Tu iesvelpies, man dodams signālu.
Dod puķes man un dari, kā tev lieku!
Pāžs
sāņus.
Man tā kā baisi vienam palikt te,
Sai kapsētā, bet tomēr saņemšos.
Pazūd.
Pariss.
Tev kāzu gultā ziedi, maigais zieds, —
Še putekļi un akmens, kur tu dusi!
Kaut dzīvību dot spētu smaržūdens
Vai asaras, kas skumjās rit tik klusi.
Es katru nakti vēlos būt tev klāt
Un ziedus nest, un tevi apraudāt.
Pāžs iesvelpjas.
Zēns brīdina, kāds laikam tuvojas.
Kas, nolādēts, te naktī kāju sper,
No manas mīļās atvadīties traucē?
Ar lāpu, ko? Jel paslēp mani, nakts!
Paslēpjas.
Ienāk Romeo un Baltazars ar lāpu, kapli u. c.
Dod tagad kapli man un dzelžu lauzni.
Še, ņem šo vēstuli un rīt no rīta
To nodod manam tēvam, gādniekam.
Dod lāpu šurp! Pie tavas dzīvības —
Lai ko tu dzirdi, redzi, nenāc klāt
Un mani manā darbā netraucē.
Es nokāpšu šai nāves mājoklī,
Lai vēlreiz savas sievas vaigu skatu.
Bet galvenais — lai mīļai mirušai
Es noņemtu no pirksta gredzenu,
Kas dārgs un svarīgs man. Nu, tagad ej!
Bet, ja aiz ziņkārības tuvosies
Un slepen lūkosies, ko daru es,
Tad saplēsīšu tevi gabalos
Un izsvaidīšu baigā kapsētā.
Šis brīdis, nodoms mans ir mežonīgs,
Daudz ļaunāks, postošāks un briesmīgāks
Pat nekā tīģeris vai jūras bangas.
Baltazars.
Es iešu, ser, un netraucēšu jūs.
Romeo.
Tu rīkosies kā īstens draugs. Še, ņem!
Un paliec sveiks! Lai dzīvē labi klājas!
Baltazars
sāņus.
Es tomēr paslēpšos šeit tuvumā,
Tāds viņam skats, ka ļauns kas nodomā.
Pazūd.
Romeo.
Tu rīkle riebīgā, tu nāves klēpis,
Kas aprij dārgāko šai pasaulē!
Es tavas trūdu žaunas atvēršu
Un jaunu ēsmu došu tev ar varu.
Uzlauž velvi.
Pariss.
Tas izraidītais Monteki, kas kāva
Man manas iemīļotās brālēnu.
Par viņu sērojot, tā nomira;
Šurp nācis viņš, lai paņirgātos vēl
Par mirušo, es viņu notveršu!
Iznāk priekšā.
Nost darbu nekrietno, tu ļaunais Montek'!
Vai atriebība sekos vēl pēc nāves?
Nolādēts nelieti, nu notverts tu,
Uz vietas nāc man līdz, nu jāmirst tev.
Romeo.
To tiešām darīšu, tādēļ jau nācu. —
Jel nekārdini mani, jaunekli,
Bēdz prom; par mirušajiem padomā,
Kas šeit jau guļ. Es lūdzu, jaunekli,
Jel negrūd mani atkal jaunā grēkā,
Man likdams iekaist naidā. Lūdzu, ej!
Es tevi mīlu vairāk nekā sevi,
Jo tik pret sevi esmu bruņojies.
Bēdz projām, dzīvo! Vēlāk pateiksies:
Bij trakais žēlsirdīgs, man ļaudams glābties.
Pariss.
Man riebjas tava murgu valoda,
^ Es tevi saņemšu kā noziedznieku!
Romeo.
Tu mani izaicini? Piesargies!
Viņi cīnās.
Pāžs.
Ak dievs, tie kaujas! Iešu sardzi saukt.
Aizsteidzas.
Pariss.
Es ievainots!
Krīt.
Ja esi žēlsirdīgs,
Tad kapā guldini pie Džuljetas.
Mirst.
Romeo.
To apsolu. Bet kas mans pretinieks?
Grāfs Pariss, Merkucio radinieks!
Ko teica man mans kalps, kad šurpu jājām? —
Es satraukts neielāgoju. Man šķiet,
Viņš teica: Pariss precot Džuljetu.
Vai bij vien tā? Vai es tik sapņoju?
Vai kļuvu traks, Džuljetas vārdu dzirdot,
Ka viņu precēs cits? Ak, sniedz man roku,
Tev vienāds liktenis ar mani lemts!
Es tevi krāšņā kapā guldīšu.
Vai kapā? Nē, visspožā pilī, zēn,
Jo tur dus Džuljeta, un viņas daile
Par svētku telpu velvi pārvērtīs.
Nu dusi, mirušais, ko mirējs glabā.
Nogulda Parisu velvē.
Cik bieži gadījies, ka cilvēki
Pirms nāves līksmi kļūst! To citi sauc
Par dzīves atblāzmu. Kā varu saukt
To atblāzmu. Ak mīla! Mana sieva!
Gan nāve atņēmusi saldo elpu,
Bet varas viņai nav pār daiļumu.
Tu — neuzvarēta: tavs dailes karogs
Vēl sārtojas uz lūpām un uz vaigiem,
Vēl nāves bālais karogs neplīvo.
Tu, Tibalt, dusi asiņainā autā?
Vai varu tev vēl vairāk pakalpot
Kā nogalināt ar šo pašu roku
To, kas kā naidnieks tevi nāvēja?
Ak brālēn, piedod man! — Džuljeta mīļā,
Kāpēc tik skaista vēl? Vai patiesi
Šī bezmiesīgā nāve tevi mīl,
Un ļaunais, kalsnais briesmonis vēl sev
Šeit tumsā tevi slēpj kā mīļāko?
Tad labāk palikšu es te pie tevis
Un vairs nekad no baismās tumsas pils
Prom neiešu. Šeit palikšu es kopā
Ar tārpiem, kas tev tagad apteksnes.
Te savu mūža mieru atradīšu
Un ļauno zvaigžņu jūgu nokratīšu
No gurdiem kamiešiem. — Nu, acis, skatiet
Vēl reizi pēdējo! Vēl apkampiet
Jūs, rokas; manas lūpas, elpas durvis,
Ar skūpstu zīmogojiet līgumu. —
Nāc, skarbais ceļvedi, nāc, sūrais biedri,
Nāc, pārgalvīgais stūrmani, un vētrā
Pret asu klinti vāro laivu triec, —
Tev, mīļā, dzeru es!
Dzer.
Jā, aptieķniek,
Tavs virums sīvs. Es mirstu skūpstīdams.
Mirst.
Pa kapsētas otru pusi ienāk mūks Lorenco ar
lākturi, lauzni un lāpstu.
Mūks Lorenco.
Ak svētais Francisk, palīdzi! Cik bieži
Pa kapiem vecā kāja klūp! Kas tur?
Baltazars.
Kāds jūsu draugs, viņš labi pazīst jūs.
Mūks Lorenco.
Lai tevi svētī dievs! Bet, labais draugs,
Kas tā par lāpu tur, kas savu gaismu
Par velti tārpiem, galvaskausiem šķiež?
Tā spīgo Kapuleti kapličā.
Baltazars.
Jā, svētais tēvs, tur ir mans pavēlnieks
Un jūsu draugs.
Mūks Lorenco.
Kas viņš tāds?
Baltazars.
Romeo.
Mūks Lorenco.
Vai ilgi viņš jau šeit?
Baltazars.
Būs pusstunda.
Mūks Lorenco.
Nāc, iesim kapličā!
Baltazars.
Ser, nedrīkstu;
Viņš nezina, ka neesmu prom gājis;
Ar nāvi briesmīgu viņš draudēja,
Ja palikšu un viņu vērošu.
Mūks Lorenco.
Tad paliec! Iešu viens. Jo bailes māc,
Es paredzu šeit lielu nelaimi.
Baltazars.
Zem īves koka sapnī rādījās, —
Mans pavēlnieks ar kādu cīnījās
Un nonāvēja to.
Mūks Lorenco.
Romeo!
Tuvojas kapličai.
Vai, vai, kā asinis gan triepušas
Šī kapa akmeņaino ieeju.
Kas metis asiņainos zobenus
Šīs klusās vietas durvju priekšā?
Ieiet kapličā.
Ak Romeo! Cik bāls! Kas vēl? Tas Pariss,
Viss asiņains! Ak, kāda nestunda
Gan vainīga šai drausmā notikumā? —
Jau viņa mostas.
Džuljeta atmostas.
Džuljeta.
Ak glābējs, labais tēvs! Kur ir mans vīrs?
Es labi atceros, kur jābūt man.
Un tur es esmu. Bet kur Romeo?
Ārā dzirdams troksnis.
Mūks Lorenco.
Es dzirdu troksni! Steigsimies mēs prom
No nāves, sērgu, drausmā miega alas,
Jo kāda vara, augstāka pār mums,
Ir izjaukusi nodomu. Nu, nāc!
Šeit tev pie kājām miris guļ tavs vīrs;
Tur arī Pariss. Nāc, es tevi slēpšu
Pie svētām māsām kādā klosterī.
Jel nevaicā, jau sardze tuvojas.
Džuljeta, iesim, palikt nedrīkstam.
Džuljeta.
Ej, ej viens pats, nekur es neiešu.
Mūks Lorenco aiziet.
Ko redzu? Mīļā rokā indes trauks?
Tad inde viņam mūža mieru nes.
Cik skops! Viņš visu izdzēris, ne piles
Nav atstājis! Tev lūpas skūpstīšu,
Varbūt vēl indes lāsi mātīšu,
Kas mirstot sniegs man veldzi pēdējo.
Skūpsta Romeo.
Vēl tavas lūpas siltas.
Pirmais uzraugs
ārpusē.
Zēn, rādi, kur!
Džuljeta.
Jau nāk! Es pasteigšos. Ak, duncis jaukais!
Pakampj Romeo dunci.
Šeit tava maksts.
Iedur sev krūtis.
Tur sarūsi un ļauj man mirt.
Nokrīt pār Romeo un mirst.
Ienāk uzraugi ar Parisa pāžu.
Pāžs.
Tepat jau būs, rau, tur, kur lāpa deg.
Pirmais uzraugs.
Te zemē asinis. Prom kapsētā,
To pārmeklējiet, katru aizturiet!
Cik šausmīgs skats! Te nogalināts grāfs;
Džuljeta asinīs, tā tikko mira,
To apbedīja te pirms dienām trim. —
Ej ziņo princim, Kapuleti ar!
Sauc Monteki un citus aicini!
Te šausmu noziegumam vieta rasta.
Tik noskaidrojot, atradīsim mēs
To īsto iemeslu šai nelaimei.
Daži uzraugi ienāk ar Baltazaru.
Otrais uzraugs.
Te Romeo kalps; to kapos atradām.
Pirmais uzraugs.
To uzraugiet, līdz atnāks princis!
Ienāk mūks Lorenco ar citiem uzraugiem.
Trešais uzraugs.
Te ir kāds mūks, viņš dreb un vaid, un raud.
Mēs lāpstu viņam atņēmām un lauzni,
Kad pretī nāca viņš no kapsētas.
Pirmais uzraugs.
Pavisam aizdomīgi, aizturēt!
Ienāk princis ar pavadoņiem.
Princis.
Kur nelaime tik agrā stundā cēlās,
Kas mūs no rīta miera iztraucē?
Ienāk Kapuleti, sinjora Kapuleti un citi.
Kapuleti.
Kas noticis, ka visur sauc un klaigā?
Sinjora Kapuleti.
Pa ielām ļaudis klaigā: «Romeo!»
Cits sauc: «Džuljeta!», «Pariss!» — visi steidz
Ar vaimanām uz mūsu kapliču.
Princis.
Kas tās par briesmām, kas mums ausīs skan?
Kas tās par izbailēm, kas satrauc prātus?
Pirmais uzraugs.
Ak valdniek, te ir nonāvēts grāfs Pariss,
Te beigts guļ Romeo; Džuljeta arī
Jau mirusi, tā nodurta, vēl silta.
Princis.
Jel uzziniet, kas slepkava var būt!
Pirmais uzraugs.
Te ir kāds mūks un arī Romeo kalps,
Pie viņiem tādi rīki atrasti,
Ar ko var uzlauzt kapliču.
Kapuleti.
Ak Džuljeta! Skat, sieva, asinīs!
Šis duncis maldījies: lūk, tukšā maksts
Pie sāniem Monteki, bet asmens ass
Sev vietu radis mūsu meitas krūtīs.
Sinjora Kapuleti.
Vai man! Šis skats kā sēru zvani skan
Un brīdina, ka kaps jau tuvu man.
Ienāk Monteki un citi.
Princis.
Monteki, nāc! Tu agri piecēlies,
Lai redzētu, ka dēls jau apgulies.
Monteki.
Ak vai, man sieva šonakt nomira;
Sirdssāpēs sagura par dēla trimdu.
Kas vēl par bēdām nāks man vecumā?
Princis.
Tik skaties, pats to labi redzēsi.
Monteki.
Ak nejēga! Vai tā nu pieklājas
Papriekšu tēvam kapā aizsteigties?
Princis.
Jel cieties, vaimanām nav īstais laiks,
Līdz noskaidrojam mēs šai tumšā lietā,
Kur sākums tai, kur cēlonis un gals.
Es pats ar jums tad bēdās dalīšos
Un būšu atbalsts līdz pat kapa malai.
Liec tagad skumjām pazemīgi klusēt.
Šurp vediet aizturētos vainīgos!
Mūks Lorenco.
Es — galvenais, kaut gan pats vājākais,
Uz kuru aizdomas krīt slepkavībā,
Jo laiks un vieta man par sliktu runā.
Kā sūdzētājs un aizstāvis šeit stāvu,
Pats sevi tiesādams un attaisnodams.
Princis.
Tad saki drīz, kas zināms tev šai lietā.
Mūks Lorenco.
Mans stāsts būs īss, jo mūža cēliens mans
Nav vairs tik ilgs kā viss šis skumjais stāsts.
Romeo mirušais — Džuljetas vīrs,
Un nelaiķe bij viņa īstā sieva.
Es viņus laulāju; to kāzu diena
Bij nāves diena Tibaltam; par to
Nu izraidīja jauno Romeo.
Par viņu, ne par brālēnu tā skuma,
Lai viņai skumjas kliedētu, jūs spiedāt
To precēties ar grāfu Parisu.
Tad viņa atnāca pie manis cellē
Un izmisusi lūdza padomu,
Kā izglābties no otrām laulībām, —
Ja ne, uz vietas sevi nonāvēs.
Es, savā mākslā pratējs, iedevu
Tai miega dzērienu; tas darbojās,
Kā paredzēts, un viņa iegrima
Kā nāves miegā. Tūlīt rakstīju
Es Romeo būt te šai drausmā naktī,
Lai glābtu to no kapa aizgūtā,
Tiklīdz kā beigsies miega zāļu spēks.
Bet mūks Džovanni, turpu aizsūtīts
Ar vēstuli, bij kļūmi aizturēts.
Man šonakt nodeva to atpakaļ.
Tad pamošanās stundā noliktā
Viens pats es nācu šurp uz kapu velvi.
Lai Džuljetu no dzimtas kapa celtu
Un līdzi ņemtu paslēpt savā cellē,
Pēc tam to aizvestu pie Romeo.
Kad ierados — tik dažas minūtes
Pirms viņas mošanās, — jau gulēja
Šeit beigti — dižais Pariss, cēlais Romeo.
Tad viņa atmodās; es izlūdzos
Nākt līdz un ļauties debess augstai gribai.
Te troksnis mani spieda atstāt celli,
Bet viņa izmisusi palika
Un, šķiet, sev pati roku pielikusi. •—
Tas viss, ko zinu. Viņas laulību
Vēl aukle zin. Ja esmu vainīgs es
Šai nelaimē, lai mana vecā dzīve
Nu izbeidzas pirms laika neilga,
Par upuri krīt bargam likumam.
Princis.
Mēs tevi pazīstam kā goda vīru. —
Kur Romeo kalps? Ko viņš var teikt šai lietā?
Baltazars.
Es kungam teicu par Džuljetas nāvi,
Viņš tūdaļ atsteidzās no Mantujas
Un taisni šurpu uz šo kapliču.
Šo vēstuli viņš lika nodot tēvam,
Tad devās kapličā, ar nāvi draudot,
Lai eju prom un viņu atstāju.
Princis.
Dod šurp man vēstuli, lai pats to lasu. —
Kur grāfa pāžs, kas trauksmi sacēla?
Teic, puis, — ko šeit gan darīja tavs kungs?
Pāžs.
Viņš nesa ziedus līgavai uz kapa;
Man lika savrup iet, to darīju.
Te kāds ar lāpu nāca atvērt kapu;
Mans kungs tam uzbruka ar zobenu;
Es tūlīt aizsteidzos, lai sardzi sauktu.
Princis.
Šai rakstā mūka vārdi apstiprinās,
Par viņu mīlu un par nāves ziņu.
Vēl raksta viņš, ka indi nopircis
No aptieķnieka, šurp tad steidzies drīz
Džuljetas kapā mirt un dusēt kopā. —
Kur naidnieki? Monteki! Kapuleti!
Lūk, debess sodība par jūsu naidu —
Jums mīlas vara prieku ņēmusi!
Pat man, te jūsu ķildās jaucoties,
Dažs radinieks ir kritis! Man ar sods!
Kapuleti.
Ak brāli Monteki, sniedz savu roku,
Tā būs man meitas atmaksa par visu,
Es vairāk neprasu.
Monteki.
Es varu vairāk dot:
Tai tīra zelta pieminekli celšu;
Un, kamēr Verona būs Verona,
Te nepacelsies piemineklis dižāks,
Kā uzticīgai Džuljetai tas būs.
Kapuleti.
Tāds pats būs viņai līdzās Romeo.
Par upuri tie mūsu naidam krita.
Princis.
Drūms ataust rīts, mums mieru vēstīdams,
Aiz skumjām saule nerāda vēl vaigu,
Bet iesim, mums vēl daudz kas pārliekams,
Kam nākas sods, kam žēlastība maiga.
Nav stāsta skumjāka ar mīlas metu
Kā stāsts par Romeo un par Džuljetu.
Visi aiziet.