Uznāk Oberons.
Oberons.
Nu zināt gribētu, vai viņa modusies,
Ko pirmo ieraudzījis skatiens tai
Un ko tā iemīlējusi jo karsti.
Parādās Paks.
Tur nāk mans sūtnis. Neprātīgais gars!
Ko tu man šonakt vari jaunu stāstīt?
Paks.
Steidz mīlā Titānija ķēmu glāstīt.
Tās tuvumā, kad acis tai bij liegs
Zem kokiem kuplajiem jau slēdzis miegs,
Bars vienkāršu un rupju amatnieku,
Kas, savu maizi pelnot, tirgū tiekas,
Bij pulcējušies lugu mēģināt
(Jo Tezejam drīz kāzu diena klāt).
Vismuļķīgākais visā šajā pūlī
Tur Piramu tiem attēloja tūļīgs.
Aiz kāda krūmāja tas slēpās drīz,
Bet man jau pietiekams bij mirklis īss,
Lai to ar ēzeļgalvu apbalvotu.
Un, savai Tizbei atbildi lai dotu,
Nu iznāk aktier's mans. Bet, redzot to,
Kā meža zosis, kas drīz aizlido,
Kad tuvumā tām mednieks zagšus staigā,
Kā raibie kovārņi, kas spalgi klaigā
Un izklīst, drāzdamies kā vējš,
Kad šāviens atskanējis spējš,
Tā ari viņa biedri projām trauca
Un klupdami pēc palīdzības sauca.
Aiz bailēm vājš tiem bija kļuvis prāts,
Tos mēmas lietas sāka mulsināt,
Jo dzelksnāji tos tvarstīja un dzēla,
Tiem cepure no galvas zemē vēlās.
Es Jāvu, lai tie trakās bailēs skrien,
Bet maigais Pirams palika tur viens.
Šai brīdi Titānija modās spēji,
Un tūlīt ēzelī tā iemīlējās.
Oberons.
Veikts labāk, nekā var to sagaidīt.
Bet vai tev izdevās vēl apslacīt
Ar zieda sulu acis atēnietim?
Paks.
Jā. Atradu to aizmigušu cieti.
Netālu jaunava tur atdusas,
Un mostoties tam jāierauga tā.
Uznāk Hermija un Demetrijs.
Oberons.
Tas taču atēniet's, kas šurpu dodas!
Paks.
Tam meiča agrākā vairs līdzās neatrodas.
Demetrijs.
To nemoci, kurš tevi maigi mīl,
Pret naidnieku lai acis dusmās zvīl.
Hermija.
Jā, dusmas aug un smacē manas krūtis, —
Tu esi tas, kas izraisa šīs jūtas.
Varbūt tu Lizanderu miegā nonāvējis
Un mirksti asinīs. Ja nāvi sēji,
Tad nogalini arī mani!
Nē, saule nav tik uzticama dienai,
Kā bij viņš man. Kā mani vienu
Viņš pamestu? Tad ticamāk,
Ka var caur pašu zemes serdi sākt
305
Rakt eju, mēness gaismai pa to slīdot,
20 129
Lai dienu antipodiem sajauc spīdot.
Tu viņu nonāvējis! Lūk, tavs vaigs
Kā slepkavam ir tagad bāls un baigs!
Demetrijs.
Tāds nonāvētais izskatās, un esmu
Es nonāvēts ar tava naida dvesmu,
Bet pašai tev mirdz sejā daiļums cēls
Kā Venerai, kas tālā zilgmē kvēl.
Iiermija.
Kam šādi vārdi? Kur lai mīļo rod?
Ak Demetrij, tev viņš man jāatdod!
Demetrijs.
Tad labāk suņiem mestu viņa miesas.
Hermija.
Pats esi suns! Viņš nonāvēts, tas tiesa!?
Nē, nav man spēka vairs šo moku ciest!
Kopš brīža šī vairs cilvēks neskaities!
Ak, kas man patiesību, patiesību sacīs?
Vai tev bij bailes vērties viņam acīs
Un viņu nonāvēji guļošu? Kāds varonis!
Tā allaž nelietis ir darījis.
Tas vienmēr bijis čūskas, odzes dabā,
Bet tu jau dzel par visiem mūdžiem labāk.
Demetrijs.
Prāts gluži veltīgi tev dusmās ir tik sīvs.
Es vainīgs neesmu, un varbūt dzīvs
Ir Lizanders. Nav noticis nekas.
Hermija.
Ak, lūdzu, saki, kur viņš atrodas!
Demetrijs.
Ja pateikt varētu, ko sev tad gūtu?
Hermija.
Vien to, ka mūžam es tev sveša būtu.
No tevis, ienīstā, man gribas projām traukt —
Vienalga, vai mans mīļais dzīvs vai miris jau.
Aizsteidzas.
Demetrijs.
Nu karstās dusmas aklu viņu dara.
Tai velti sekot. Atpūsties te varu.
Just sāpes vairāk savu smagmi liek,
Ja miegs mums palicis ir parādnieks.
Varbūt tas atlīdzinās kādu daļu,
Ja galvu nolikšu uz ciņa zaļa.
Nogulstas un aizmieg.
Oberons.
Kas noticis? Tu esi kļūdījies
Un citām acīm miegā pieskāries,
Jo sirdi uzticīgu mīlā saldā
Nu aplam esi ievīlis tu maldā.
Paks.
Bet tāds jau allaž dzīvē likums ir, —
Uz vienu godīgo no simtiem melus dzird.
Oberons.
Par vēju ātrāk nu caur mežu dodies
Un nerimsties, līdz Helēnu man rodi.
Tā izmisusi mocās vienatnē,
Un nopūtas tai sirdi saindē.
Ej pielūko, ka šurp to atvilt vari,
Es acis ieziedīšu jauneklim šim ari.
Paks.
Es laižos, lidoju un, lūk, cik aši eju, —
Par katru tatārbultu ātrāk skrēju.
Aizsteidzas.
Oberons.
Zieds mans, purpursarkanais,
Amorbultas aizskartais,
Lai šais acis sula plūst,
Lai viņš mīlā redzīgs kļūst
Un kā Veneru, kas zaigo,
Jaunavu lai iemīl maigo, —
Mostoties un ieraugot
Lai viņš lūdz to laimi dot.
Parādās Paks.
Paks.
Valdniek, dzirdi, so]i skan,
Helēna jau seko man,
Ari jauneklis, ko vīlu,
Karsti lūdzas viņas mīlu.
Pasmiet varam mēs par tiem, —
Ir gan muļķi mirstīgie!
Oberons.
Paliec sāņus. Paklausies!
Demetrijs var uzmosties.
Paks.
Abi viņai pakaļ trauks, —
Tas nudien tad joks būs jauks!
Jo kas notiek muļķīgāk,
Jo man gardāk smiekli nāk.
Uznāk Lizanders un Helēna.
Lizanders.
Kāpēc tu domā, ka par tevi smejas?
Vai smējējam maz acīs asras mirdz?
Tev zvērot, raudu un man asras lejas,
Bet asarās šais patiesība ir.
Par apsmieklu kā var tās uzskatīt,
Ja tajās patiesības gaisma spīd?
Helēna.
Tu, redzu, kļūsti viltīgāks arvienu.
Vai viena patiesība otras vērts?
Tā Hermijai tu zvērēji ik dienas.
Ja spētu tavus zvērestus es svērt,
Ja līdzās liktu tos uz svaru kausa,
Tad aizlidotu tie kā pūkas sausas.
Lizanders.
Es muļķis biju, viņai zvērēdams.
Helēna.
Tāds esi, arī viņu pamezdams.
Lizanders.
Bet Demetrijs mīl Hermiju, ne tevi.
Demetrijs
pamozdamies.
Ak Helēna, tu brīnišķā, tev slavai
Ar ko man salīdzināt acis tavas?
Ir kristāls nespodrāks. Tev lūpas deg
Kā ķiršogas, ko vajag skūpstiem segt.
Pat mūžu sniegs, kas kalnu galos zaigo,
Šķiet gluži melns pret tavu roku maigo.
Ai mīļā, ļauj man, lai es noskūpstu
Šo baltumu un laimes zīmogu.
Helēna.
Ak nelaime! Ak tavu dziļu kaunu!
Nu abi izsmiet gribat mani ļauni.
Ja pieklājību prastu jūs mazliet,
Neviens no jums tad nebūtu tik ciets.
Jūs abi kvēlojat pret mani naidā,
Un nu vēl izsmieklu kā bultas raidāt.
Ja vīri nebūtu pēc izskata jūs vien,
Tā izturēties nespētu, nudien.
Kaut zvērat, solāt, saldi vārdi līst,
Es zinu, sirds jums mani tikai nīst.
Jūs esat sāncenši un mīlat Hermiju,
Un sacenzdamies smejat Helēnu.
Nudien, tā vīrišķība, varoņdarbs, —
Ar joku, kas tik apvainojošs, skarbs,
Likt rūgtas asaras lai acīs riest,
Likt radījumam vājam smagi ciest,
Lai varētu par to tik pasmieties!
Lizanders.
Tavs solis, Demetrij, nav atzinīgi minams,
Ka mīli Hermiju, sen visiem zināms.
Ja kādreiz mīlējis es esmu to,
Tad tagad tavā priekšā atkāpjos,
Bet nedrīksti ir manā ceļā stāvēt,
Jo Helēnu es mīlēšu līdz nāvei.
Helēna.
Vai kādam vairāk izsmiekla ir dāvāts?
Demetrijs.
Nē, Hermija man vajadzīga nav.
Ko pret to jutu, izgaisis viss jau.
Man sirds pie tās tik viesoties reiz gāja,
Pie Helēnas tā atgriezusies mājās,
Kur vienmēr paliks.
Lizanders.
Netici jel to!
Demetrijs.
Tu skaidras mīlas jūtas nepulgo,
Ja nepazīsti lās, sev krāsi sodu.
Lūk, tava mīļotā pie tevis dodas!
Hermija tuvojas.
Hermija.
Ja tumsā saredzams nav it nekas,
Jo vairāk mūsu dzirde asinās;
Ja dziļā naktī redze liedzas klausīt,
Kaut divas, taču sirdi vienotas,
Un it kā divi simboli mēs bijām,
Kas apvienoti vienā ģerboni.
Vai tiešām gribi samīt seno mīlu,
Ar viņiem kopā izsmiet draudzeni?
Tas nav ne draudzīgi, nedz sievišķīgi.
Viss mūsu dzimums tevi nosodīs,
Lai arī kaunu izjūtu es viena.
H ermi ja.
Es pārsteigta par taviem kaisliem vārdiem,
Bet neizsmeju, mani izsmej tu.
Helēna.
Vai Lizanderu neuzsūtīji tu man,
Lai izsmieklā viņš mani cildinātu?
Un tāpat savu otru pielūdzēju ari,
Kas nesen gribēja man spert ar kāju,
Lai tas nu mani godātu kā dievi,
Par nimfu sauktu, brīnišķo un daijo?
Kam saka viņš tā man, ko taču ienīst?
Un Lizanders kam atteicas no tavas mīlas
Un aizrautīgi slavē tagad mani,
Ja ne ar tavu ziņu, tevis mudināts?
Es taču neesmu tik laimīga kā tu,
Ko mīla pavada uz katra soļa, —
Jo mīlu nelaimīgi, mani nemīl.
Es tāpēc žēlojama, nevis nicināma.
Hermija.
Nē, nesaprotu, ko tas nozīmē.
Helēna.
Jā, tagad līdzjūtīga izliecies
Un man aiz muguras vien savieb seju.
Viens otram pamiršķinot, joku turpiniet,
Ar to vēl beidzot slavu iemantosiet.
Ja žēlums svešs jums nebūtu un gods,
Jūs nespētu tik nesaudzīgi būt.
Kļūst divkārt uzmanīgas mūsu ausis.
Man, Lizander, bij grūti saskatīt,
Un tava balss vien ļāva pēdas dzīt.
Kā mani pametot tā spēji baidīt?
Lizanders.
Vai tas, ko mīla sauc, var palikt, gaidīt?
Hermija.
Kas tā par mīlu, kas var projām saukt?
Lizanders.
Es mīlu Helēnu. Tā būs mans draugs,
Jo viņa daiļumā mirdz valdzinošā
Par itin visām debess zvaigznēm spožāk.
Ko gribi vēl? Vai nav jau skaidrs viss?
Es naidā esmu tevi pametis.
Hermija.
Nē, tu to nedomā, ko saki! Nevar būt!
Helēna.
Kā? Arī tu ar viņiem vienkopu?
Jā, saprotu, jūs gribat visi trīs
Nu izspēlēt ar mani ļaunu joku.
Ak Hermija! Tu — viltus draudzene!
Kā varēji gan viņiem pievienoties!
Vai viss, ko kādreiz mīļi dalījām, —
Gan zvēresti, gan skaisti, dīki brīži,
Kad laikam steidzīgajam pārmetām,
Ka tas mūs šķir, — viss ir jau aizmirsts?
Kur bērnu dienu skaidrā draudzība?
Kā divas dievišķīgas būtnes mēs
Reiz abas vienu ziedu izšuvām
Pēc viena parauga, uz viena sola sēžot.
Mēs abas vienu dziesmu dungojām,
Un mūsu rokas, balsis, prāti bija
Tad nešķirami. Tā mēs kopā augām
Kā divas ķiršogas uz viena kāta,
Bet sveiki! Ir tā ari mana vaina, —
To nāve izdziedēs un šķiršanās.
Lizanders.
Akf paliec, mīļā! Ļauj tev izskaidrot!
Tu mana dzīvība un mana sirds!
Helēna.
Cik jauki!
Hermija.
Mīļais, viņu neizsmej!
Demetrijs.
Ja lūgums nelīdzēs, es piespiedīšu.
Lizanders.
Nedz piespiedīsi tu, nedz viņa pielūgs,
Kā draudi, tā ar lūgumi ir velti.
Es mīlu tevi, Helēna, un zvēru,
Ka nomiršu vai arī pierādīšu,
Ka maldās tas, kas šaubās vēl par to.
Demetrijs.
Bet zvēru es, ka mīlu viņu stiprāk.
Lizanders.
Nāc pierādi to man ar zobenu!
Demetrijs.
Jā.
Hermija.
Lizander, ko tas viss nozīmē?
Lizanders.
Nost, etiopiete!
Demetrijs.
Skat, kā viņš izliekas!
Šķiet, ka ir saniknots, grib izrauties,
Bet nekust ne no vietas, lēnīgais!
Lizanders.
Prom, kaķe! Ko man ķeries klāt kā dadzis!
Es nokratīšu tevi nost kā čūsku.
Hermija.
Kam pēkšņi tu tik jauns? Kas noticis?
Mans mīļais…
Lizanders.
Mīļais tavs? Nost, brūnā tatāriete!
Tu esi apnikusi man kā rūgtas zāles.
Hermija.
Vai joko?
Helēna.
Joko viņš tāpat kā tu.
Lizanders.
Bet, Demetrij, es vārdu turēšu.
Demetrijs.
Kaut pierakstītu mēs šo līgumu!
Spēj vājas rokas tevi atturēt, tev neticu.
Lizanders.
Vai tad man viņu sist vai nonāvēt?
Kaut nīstu, negribu to sāpināt.
Hermija.
Kas sāpīgāks var būt par tavu naidu?
Tu mani ienīsti? Kāpēc? Par ko?
Vai neesmu es Hermija? Tu — Lizanders?
Un vēl arvien es esmu tikpat daiļa.
Vēl šonakt mīlēji tu mani. Šonakt
Tu mani pamet. Kā tas iespējams?
Lizanders.
Jā, tā tas ir, tik tiešām kā es dzīvs.
No tevis esmu novērsies uz mūžu,
Un tāpēc neceri, nekā vairs nejautā
Un neiedomājies, ka tas ir joks!
Es tevi nīstu, mīlu — Helēnu.
Hermija.
Ko dzirdu? — Viltniece! Tu — zieda tārps!
Tu esi zagle! Naktī piezagies
Un atņēmi man viņa sirdi.
Helēna.
Skaisti!
Vai tiešām tev nemaz nav kautrības,
Vai tev nav kauna vairs? Vai tiešām gribi,
Lai es tev tikpat skarbi atbildu?
Kauns! Kauns! Tu esi liekule un lelle!
Hermija.
Es — lelle? Jā, nu saprotu reiz visu, —
Tu salīdzini mūsu augumus
Un lepojies ar savu stāvu —
Ar slaido stāvu, savu slaidumu!
Ar to tu viņu esi apbūrusi,
Un augusi tu esi viņa acīs
Tik tāpēc vien, ka esmu maza es.
Cik tad es maza? Teic, tu izpušķotā maikste!
Lai būtu es cik maza būdama,
Ar nagiem tomēr aizsniegšu tev acis!
Helēna
De met rifam un Lizander am.
Kaut arī abi smejaties par mani,
Jūs lūdzu tomēr mani aizsargāt.
Tā uzbrucis man nav nekad neviens.
Ar zaimiem mētāties es neprotu,
Un nav tas manā atturīgā dabā.
Sist mani neļaujiet! Kaut viņa arī
Par mani drusku mazāka, es tomēr
To neuzveikšu.
Hermija.
Mazāka! Klau! Atkal!
Helēna.
Ak, nedusmojies, dārgā Hermija!
Es vienmēr esmu tevi mīlējusi
Un tevi klausījusi uzticama,
Bet, tikai Demetriju mīlot, izpaudu
Par tavu kluso bēgšanu uz mežu.
Viņš sekoja tev, bet es mīlā — viņam,
Kaut arī draudēja viņš mani sist,
Ar kājām spārdīt un pat nogalināt.
Ļauj mierīgi man iet, uz Atēnām
Es, neprātīgā, atkal atgriezīšos.
Jums nesekošu vairs. Ļauj tikai iet!
Tu redzi, cik es klusa nu un kautra.
Hermija.
Nu labi, ej! Kas tevi te vēl tur?
Helēna.
Vien muļķe sirds, ko atstāju es šeit.
Hermija.
Pie Lizandera.
Helēna.
Nē, pie Demetrija.
Lizanders
Helēnai.
Ko baidies? Nedrīkstēs tā tevi skart.
Demetrijs.
Nē, kaut tu ari viņas pusē stāvi.
Helena.
Ak, dusmās viņa ļoti bīstama.
Jau skolas gados viņa bija sīva,
Kaut maza, taču visai neganta.
Hermijci.
Kā? Atkal maza! Tikai to vien dzirdu!
Kam viņai mani zaimot atļaujat?
Nē, laidiet mani!
Lizanders.
Paej nost, tu knisli,
Ar melniem graudiem izaudzētais pundur,
Tu — īkstīte!
Demetrijs.
Ak, cik tu pakalpīgs
Tai, kas šo pakalpību nicina.
Liec viņu mierā! Neuzdrošinies
Vairs sargs būt Helēnai! Ja stāstīt
Vēl domā tai par savu mīlu,
Sargies!
Lizanders.
Nu tā atlaidusi mani.
Nāc seko, ja vien nebaidies, lai redzam,
Kam vairāk tiesību uz Helēnu!
Demetrijs.
Tev sekot? Nē! Es iešu cieši blakus.
Lizanders un Demetrijs aiziet.
Hermija.
Lūk, mīļā, viss tas notiek tevis dēļ!
Nē, neaizbēdz!
Helēna.
Es neticu vairs tev,
Un derdzīgs man ir kļuvis tuvums tavs.
Kaut ari cīņā veiklākās tev rokas,
Lai aizbēgtu, man kājas slaidākas.
Aizsteidzas.
Hermija.
Cik dīvaini! Es nezinu, ko domāt.
Aiziet.
Oberons.
Tu esi vainīgs. Atkal kļūdījies.
Bet varbūt allaž kļūdīties tev prieks?
Paks.
Nē, tici, netīšām tas, pavēlniek.
Vai nesūtīji, vīrs lai atrasts kļūtu,
Kas atēniešu drēbēs ģērbies būtu?
Šis, acis gadījās kam apslacīt,
Jau arī taču Atēnās vien mīt.
Par padarīto prieks tik mani silda, —
Mēs pasmiesimies vēl par viņu ķildu.
Oberons.
Šie jaunekļi sev cīņas vietu meklē.
Steidz nakti melnu pārvērst tiem kā pekli,
Tik bieza migla lai nu zvaigznes sedz,
Pār Aheronu kādu tumstam redz.
Bet sāncenšus tu krustām šķērsām vadā
Un, lai tie nekad nesatiktos, gādā,
Gan tā kā Lizanders šeit tumsā sauc,
Lai Demetrijs tev dusmās pakaļ trauc,
Un Demetrija balsī lamas raidi, —
Tā viņus abus klīdini un baidi,
Līdz paguruši viņi beidzot rimst
Un dziļā, svina smagā miegā grimst.
Šo sulu zied tad Lizanderam acīs,
Jo, kad tā miegā viņa plakstus slacīs,
Nakts maldi atkal viegli izgaisīs,
Viņš kā caur miglu gaismu ieraudzīs.
Un pamostoties viss, kas naktī bija,
Tiem izliksies kā raibu sapņu vija.
Uz Atēnām tie dosies, mājup ies
Tik cieši vienoti, ka mūžam nešķirsies.
Bet, kamēr veikli itin visu veiksi,
Pēc zēna es pie Titānijas steigšu.
No malda skatiens tiks tai atbrīvots,
Un visai zemei atkal miers būs dots.
Paks.
Bet, pavēlniek, mums jāpasteidzas arī,
Jo strauji trauc nakts pūķu melnie bari,
Un rīta zvaigzne gaiši iemirdzas,
To redzot, tumsas gari izbīstas
Un slēpjas kapsētās, bet grēcinieki,
Kas maldu ceļos vien un dzelmēs tiekas,
Jau savās tārpu cisās atgriežas,
Jo tiem no dienas gaismas jāvairās;
Lai gaisma viņu kaunu neatsedz,
Ar nakti viņi sadraudzību slēdz.
Oberons.
Mēs nepiederam tāda veida gariem,
Pat rotaļājos es ar ausmas stariem.
Kā mednieks esmu klejojis, kad rīts
Jau tuvojas, viss uguns krāsās vīts,
Un viļņus Neptunam tas zaļi saltos,
Ar gaismu pārliedams, vērš plūdos baltos.
Bet tomēr nekavējies, nav ko snaust,
Lai visu paveicam, pirms diena aust.
Aiziet.
Paks.
Vadāšu gan šur, gan tur,
Lai tie netiek it nekur,
Lai tie bailes sirdī tur,
Vadāšu gan šur un tur.
Viens jau tuvojas.
Uznāk Lizanders.
Lizanders.
Nu, lepno Demetrij! Kur esi? Nāc!
Paks.
Šeit, nelieti. Mans zobens gaida. Sāc!
Lizanders.
\ Tev tuvojos.
Paks.
Jā, seko gan.
Te līdzenāks.
Lizanders aiziet, Paka balsi) sekodams.
Uznāk Demetrijs.
Demetrijs.
Nu, Lizander, teic man —
Kur esi, gļēvuli, kam kavējies?
Vai kādā krūmā būtu paslēpies?
Paks.
Pats gļēvulis, tik skaļi plāties,
Bet baidies cīņā pretī stāties.
Nāc, zaķapastala, nāc, puika tāds!
Ar žagariem man tevi izpērt prāts,
Jo zobenu celt kauns.
Demetrijs.
Ak tā, tu te?
Paks.
Mums cīņai cita vieta jāmeklē.
Abi aiziet.
Uznāk Lizanders.
Lizanders.
Viņš klaigādams arvien uz priekšu dodas,
Kad tuvojos, tas vairs tur neatrodas;
Kaut tam uz pēdām sekoju arvien,
Sis nelietis par mani ātrāk skrien,
Līdz beidzot paklupu es tumsā baigā.
Šeit atgulšos. Ak, austi, diena maigā!
Un, tikko iedegsies tavs pirmais stars,
Jau pretinieku atriebība skars.
Aizmieg.
Atgriežas Paks un Demetrijs.
Paks.
Ho-ho! Tu, gļēvuli, ko apkārt staigā?
Demetrijs.
Ja tev ir drosme, nāc un skaties vaigā!
Kad tuvojos, tu manis izvairies
Un nedrīksti man pretī nostāties.
Kur tagad esi?
Paks.
Nāc, es tepat vien.
Demetrijs.
Šos jokus nožēlosi tu, nudien,
Kad rīta ausmā satikšu es tevi!
Bet ej! Liek gurdums manīt sevi.
Šai saltā guļas vietā atgulšos,
Bet gaidi, — rīt ar tevi sastapšos!
Apguļas un aizmieg.
Uznāk Helēna.
Helēna.
Ak nakts, tik moku pilna tu un gara!
Lai stundas skrien, lai agra ausma svīst,
Ka ceļu atkal mājup atrast varu
Un pamest tos, kas mani tikai nīst.
Lai miegs, kas skumjām aizmirstību rod,
Nu arī man šo nemaņu te dod!
Apguļas un aizmieg.
Paks.
Tikai trīs? Par maz tas būs.
Divreiz divi četri kjūs.
Te jau viņi skumji nāk.
Amorbulta viltīgā
Sirdis trakas darīt māk.
Uznāk Hermija.
Hermija.
Es nogurusi esmu nu līdz nāvei.
Tērps rasā izmircis un saplosīts.
Nav spēka tālāk iet, nedz stāvēt,
Vairs kājas nespēj sirdij paklausīt,
Šeit atdusēšos, un lai cīņā bargā
Vien debesis man Lizanderu sargā.
Apguļas un aizmieg.
Paks.
Zālē dusi
Saldi, klusi.
Tagad iešu,
Acīs liešu
Sulu dziedinošu tev.
Iespiež Lizandera acīs zieda sulu.
Mostoties
Iemīlies
Katrā ziņā
Atkal viņā —
Savā pirmā līgaviņā.
Notiks, kā teic sakāmvārds, —
Katrs bauda, kas tam gards.
Džeks un Džille
Kopā abi,
Viss būs labi.
Aiziet.