Lizanders, Hermija, Demetrijs, Helēna guļ. Laumu pavadīti, uznāk
Titāni ja un Pamat iņš. Skatuves dziļumā, viņu nepamanīts, stāv
Oberons.
Titānija.
Nāc, mīļais, apsēdies uz ziediem maigiem,
Ļauj gludo galvu rozēm izrotāt
Un glāstā kļauties taviem mīļiem vaigiem,
Un lielās, skaistās ausis skūpstiem klāt.
Pamatiņš. Kur ir Zirņuzieds?
Zirņuzieds. Esmu šeit.
Pamatiņš. Pakasiet man galvu, Zirņuziediņ! Kur irmsjē
Tīmeklītis?
Tīmeklī tis. Es šeit.
Pamatiņš. Msjē Tīmeklīt, mīļo msjē Tīmeklīt, sameklējiet savus ieročus un nositiet man sarkankāji biti, kas sēž tur uz tā dadža; un, mīļo msjē, atnesiet man tās meduskanniņu. Tikai nepārpūlieties, to darot, msje. Un, mīļo msje, uzmaniet, ka jums nesaplīst meduskanniņa. Man būtu žēl, ja jūs aplietos ar medu, sinjor. Kur ir msjē Sinepīte?
Sineplte. Šeit.
Pamatiņš. Dodiet man savu ķepiņu, msjē Sinepīt. Lūdzu, bez liekām ceremonijām, mīļo msjē.
Sineplte. Ko jūs pavēlat?
Pamatiņš. Neko sevišķu, msjē. Palīdziet tikai kavalrijam Tīmeklītim mani kasīt. Man būtu jātiek pie bārddziņa, msjē. Šķiet, ka esmu traki apaudzis ar sariem; bet esmu tik jūtīgs ēzelis, ka man tūlīt jākasās, tikko mani kāds matiņš kutina.
Titānija.
Vai nevēlies nu dzirdēt mūziku,
Mans dārgais draugs?
Pamatiņš. Jā, manas ausis kā radītas, lai klausītos mūziku. Nu, uzspēlējiet kaut ko uz knaiblēm un kauliņiem.
Titānija.
Teic, mīļais mans, — ko gribētu tu ēst?
Pamatiņš. Jā, es notiesātu krietni daudz lopbarības: labprāt pagremotu kaltētas auzas. Bet vislabāk dodiet man klēpi siena: labs siens, salds siens ir vislabākais pasaulē.
Titānija.
Man droša lauma ir, kas uzmeklēs
Tev riekstus vāverīšu midzeņos.
Pamatiņš. Man labāk garšotu pāris sauju sausu zirņu.
Bet nu, lūdzu, lai jūsu ļautiņi liek mani mierā; jūtu, ka man ir ekspozīcija uz gulēšanu.
Titānija.
Jā, dusi, tevi rokām apvīšu.
Jūs, laumas, ejiet projām, izklīstiet.
Laumas aizlido.
Tā maigais apinis vij savas vītes
Ap koka stumbru, liegā efeja
Jo cieši apskauj gobas raupjos zarus.
Kā tevi mīlu es! Kā dievinu!
Abi aizmieg.
Uznāk Paks.
Oberons
tuvodamies.
Sveiks, Robin! Vai tu redzi jauko skatu?
Nu kļūst man viņas neprāta jau žēl.
Nesen vēl satikos ar to aiz meža,
Kur ziedus viņa lasīja šim nelgām.
Es sāku viņu rāt un kaunināt,
Jo smaržu pilno ziedu vainagu
Tā apvija ap galvu spalvaino,
Un rasa, ziedu pumpuros kas mirdz
Vēl dzidrāk nekā austrumzemju pērles,
Tur ziedu acīs skumji laistījās
Kā asaras par savu lielo kaunu.
Kad biju viņu diezgan ķircinājis
Un viņa mīļi piedošanu lūdza,
Es prasīju tai zēnu, viņa tūdaļ
To deva man un aizsūtīja laumas,
Lai atved to uz manu mitekli.
Nu zēns ir mans, un gribu atbrīvot
Es acis tai no nelaimīgiem maldiem.
Un, mīļo Pak, tu arī tagad noņem
Šim atēniešu vīram ēzeļgalvu baigo,
Lai viņš ar citiem reizē atmostas,
Uz Atēnām lai viņi atgriežas
Un lai tiem viss, kas naktī noticis,
Vairs tikai murgu pilni sapņi šķiet.
Vispirms es atbrīvošu valdnieci.
Esi atkal tu tā pati
Un kā agrāk visu skati,
Diānas zieds smaržo kairāk,
Kupidona viltu vaira.
Nu, Titānija, daiļā valdiniece, mosties!
Titānija.
Ak Oberon! Es sapni redzēju!
Man šķita, ēzeli es mīlēju!
Oberons.
Lūk, kur tavs mīļais.
Titānija.
Kā tas notika?
Man tagad bail pat viņu uzlūkot.
Oberons.
Cst… Klusāk! Robin, noņem viņam masku!
Liec, Titānij, lai salda mūzika
Vēl dziļāk gulētājus iežūžo.
Titānija.
Lai mūzika tiem saldus sapņus nes!
Atskan mūzika.
Paks.
Nu tāds pats muļķis pamosties, kāds biji.
Oberons.
Tad plūstiet, skaņas! Mīļā, sniedz man roku!
Lai zeme nodimd mūsu dejas lokā!
Jo draudzība mums atkal sirdīs mīt,
Un tāpēc jautri dejosim mēs rīt
Jau Tezejpilī, kur svin kāzu dienu.
Tā namam laimi veltīsim arvienu.
Ir uzticamos mīlētājus šos
Rīt siržu saites līksmi savienos.
Paks.
Klausies, pavēlniek, man šķiet, —
Cīrulis jau skaļi dzied.
Oberons.
Valdniec, slīdēsim it klusi
Prom uz zemes ēnas pusi.
Aizlidot var sapņu gars
Ātrāk nekā mēness stars.
Titānija.
Lidosim, un gaitā straujā
Stāsti, draugs, jo gribu taujāt,
Kā gan varēju es Jaut
Mirstīgajam sevi skaut.
Aizlido.
Tauru skaņas.
Uznāk Tezejs, Hipolita, Egejs un pavadoņi.
Teze js.
Lai iet un mežsargu kāds uzmeklē!
Ir izpildītas maija parašas,
Un, tā kā dienas ausma tuvojas,
Lai dzird nu mīļotā, kā mani suņi
Prot trokšņot medībās. Tos palaidiet!
Lai izklīst viņi rietumielejā.
Kāds no pavadoņiem aiziet.
Sai pakalnā mēs, mīļā, uzkāpsim.
No turienes vislabāk dzirdēsim,
Kā atbalss saplūdīs ar skaļām rejām.
Hipolita.
Ar Herkulesu kopā reiz un Kadmu
Mēs Krētas biezos mežos dzinām lāci
Ar Spartas vīru suņiem. Jaukāku
Vēl dzirdējusi nebiju neko,
Jo ne vien mežs, bet visa debess, strauti
Tad skaņās dārdēja, un melodiskāku
Es neesmu dzirdējusi pērkonu.
Tezejs.
Ir ari mani suņi Spartas sugas,
Ar tādu pašu spalvu, garām ausīm,
Kas zālei notrauc visu rīta rasu,
Tiem pakrūtes kā Tesālijas vēršiem.
Kaut gaitā lēni, rējiens katram tiem
Skan it kā zvans. Un skaņas jaukākas
Nav lulinātas, raidītas ar tauri
Ne Krētā, Spartā, nedz ar Tesālijā.
Bet vari pati spriest. Kas šīs par nimfām?
Egejs.
Ak kungs! Tā mana meita, kas te dus.
Un šis ir Lizanders. Šis — Demetrijs.
Te Helēna, kas meita Nedaram.
Kā viņi visi gadījušies kopā?
Tezejs.
Tie agri atsteigušies būs, lai piedalītos
Te maija svinībās. Un, zinādami,
Ka ieradīsimies, mūs sagaidīja.
Bet saki, Egej, — vai tas nebij šodien,
Kad Hermijai bij jādod atbilde?
Egejs.
Jā, valdniek, šodien.
Tezejs.
Teic, lai mednieki
Ar ragu skaņām viņus modina!
Ragu skaņas un saucieni aiz skatuves. Lizanders, Demetrijs.
Helēna un Hermija uzmostas.
Jūs sveicu! Valentina diena garām, —
Bet vai šie putni nu tik pārojas?
Lizanders.
Kungs, piedodiet.
Viņš un visi pārējie noslīgst ceļos.
Tezejs.
Nē, lūdzu, piecelieties!
Es taču zinu — sāncenši jūs esat.
Kā pēkšņi var būt tāda saderība?
Kā ienaids ienaidam var blakus dusēt
Un atriebības nebīties?
Lizanders.
Kungs, tiešām nezinu, ko atbildēt.
Vai sapnī bija tas vai nomodā, —
Bet pateikt nevaru, kā šeit es nokļuvu …
Un tomēr … Taisnību kaut runāt spētu!
Jā, jā, nu šķiet man jau, ka atceros.
Ar Hermiju šurp abi steidzām. Nodoms
Mums bija pamest Atēnas un bēgt,
Kur neskartu vairs atēniešu likums …
Egejs.
Nu diezgan, diezgan! Ir jau skaidrs viss.
Es lūdzu viņu sodīt, bargi sodīt!
Tie būtu aizbēguši… Jā gan, Demetrij.
Mūs abus viņi būtu piekrāpuši.
Tu sievu zaudētu, es — goda vārdu,
Ka Hermija tik tev reiz piederēs.
Demetrijs.
Kungs, daiļā Helēna man atklāja,
Ka tiem ir nodoms atbēgt šurp uz mežu.
Es niknās dusmās viņiem sekoju,
Bet mīlot Helēna man nāca līdz.
Kungs, tiešām nezinu, ar kādu spēku
(Bet dīvains spēks tas bija) mana mīla
Pret Hermiju tā izkusa kā sniegs.
Tā šķiet man tikai viegla rotaļa,
Ar kuru bērna dienās aizrāvos.
Nu manas ilgas, manu acu prieks
Ir Helēna. Ar viņu saderināts
Es biju, satiku pirms Hermiju.
Bet, tā kā slimnieks atstumj barību
Un tikai veselam tā atkal garšo,
Tā tagad viņu mīlu, dievinu
Un uzticams tai palikšu uz mūžu.
Tezejs.
Ir labi, draugi, ka jūs satiku.
To visu sīki izstāstīsiet vēlāk.
Tev, Egej, šoreiz jāpiekāpjas būs,
Jo šodien turpat templī līdz ar mums
Šie abi pāri savienoti kļūs.
Un, tā kā sākusies jau gaiša diena,
Būs arī medības mums jāatliek.
Uz Atēnām nu visi dosimies
Un trijiem pāriem kāzas svinēsim.
Nāc, Hipolita!
Tezejs, Hipolita, Egejs un pavadoņi aiziet.
Demetrijs.
Viss šķiet tik niecīgs man un neskaidrs
Kā kalni tālumā, kas izgaist mākoņos.
Hermija.
Šķiet, visu redzu acīm divējām,
Jo katra lieta dubultojas.
Helēna.
Es tāpat.
Kā pērli Demetriju atradu,
Viņš — mans un arī nav mans.
Demetrijs.
Vai ticat jūs, ka esam nomodā?
Man liekas, guļu vēl un sapņoju.
Vai valdnieks nebij šeit un nelika
Mums viņam sekot?
Hermija.
Jā, un mans tēvs.
Helēna.
Un Hipolita.
Lizanders.
Viņš aicināja mūs iet līdzi tiem uz templi.
Demetrijs.
Tad taču esam nomodā. Nu, iesim!
Pa cejam izstāstīsim savus sapņus.
Visi aiziet.
Pamatiņš
pamozdamies.
Kad pienāk mana kārta, tad pasauciet' vien, es runāšu savu tekstu. Man būs jāsaka: «Vismīļo Piram.»
Hei! Ho! Pēter Knauķi! Plēšu lāpītāj Stabule! Skārdniek Snuķi! Badmira! Kungs, apžēlojies, aizmukuši un pametuši mani te guļam! Man bija traki ērmota parādība. Es sapņoju… Bet tur neviens netiks gudrs, kas tas īsti bija par sapni. Tas būtu tīrais ēzelis, kas mēģinātu iztulkot šo sapni. Man likās, ka es būtu… Bet to nu gan neviens nepateiks, kas īsti. Es sapņoju, ka es biju… ka man bija… Bet tas būtu gatavais nelga, kas uzdrošinātos pateikt, ko es sapņos redzēju. Cilvēka acs to nav dzirdējusi, cilvēka auss to nav redzējusi, cilvēka roka to nespēj izgaršot, viņa mēle aptvert un sirds izstāstīt, kas tas bija par sapni. Es piedabūšu Pēteri Knauķi, lai uzraksta balādi par šito sapni, un tad to sauks «Pamatiņa sapnis», jo tam nav nekāda pamata. Un es to nodzie dāšu lugas beigās valdniekam priekšā. Bet varbūt, lai iznāktu vēl jaukāk, nodziedāšu to, Tizbei mirstot.
Aiziet.