Ienāk Knauķis, Stabule, Snuķis un Badmira.
Knauķis. Nu, vai aizsūtījāt kādu pēc Pamatiņa? Vai viņš vēl nav pārnācis mājās?
Badmira. Par viņu nekas nav zināms. Būs parāvis kāds nelabais gars.
Stabule. Ja viņš nepārnāk, tad esam izgāzušies ar visu lugu: bez viņa taču nekā nevaram iesākt, vai ne?
Knauķis. Zināms, ka ne! Visās Atēnās neatradīs vairs otru, kas tā varētu nospēlēt Piramu kā viņš.
Stabule. Skaidrs! Viņam taču no visiem atēniešu amatniekiem tā visgudrākā galva.
Knauķis. Jā, un pie tam viņš ir visglītākais. Bet, ja iedomājas viņa maigo balsi, tad viņš ir vislabākais
mīlētājs.
Stabule. Saki labāk — viskārtīgākais cilvēks, jo «mīlētājs» ir — lai dievs pasarga! — nepieklājīgs vārds.
Ienāk Glītumiņš.
Glltumiņš. Draugi, valdnieks atgriežas no tempļa. Tur reizē ar viņu saprecinātas vēl divas vai trīs dāmas un kavalieri. Kad tik nu varētu labi nospēlēt savu lugu, tad gan mēs būtu vīrā.
Stabule. Ak tu mūsu mīļo, brašo Pamatiņ! Nu viņam uz visu mūžu seši pensi dienā pagalam. Tie viņam bija
tikpat kā rokā. Lai mani pakar, ja valdnieks nebūtu viņam devis pensiju — seši pensi dienā par to, ka
viņš tik jauki nospēlējis Piramu. To viņš būtu pelnījis. Seši pensi dienā par Piramu, un tas ir viss.
Ienāk Pamatiņš.
Pamatiņš. Kur jus esat, rakari? Kur jūs esat, mani sirds mīļie?
Knauķis. Pamatiņ! Tad ta jauka diena! Tad ta laimīga stunda!
Pamatiņš. Draugi, man jums jāizstāsta brīnumlietas,
bet neprasiet it nekā, — ja es to izstāstu, tad ne-
esmu vairs nekāds īstais atēnietis. Es jums izstāstīšu
visu, kā tas patiešām bija.
Knauķis. Stāsti, stāsti, mīļo Pamatiņ!
Pamatiņš. Ne pušplēsta vārda! Viss, ko es jums teikšu,
ir, ka valdnieks tikko beidzis mielastu. Savāciet sa-
vas mantas, piesieniet bārdām krietnas saites un
kurpēm jaunas lentas! Mums jāsapulcējas pilī. Lai
katrs vēlreiz pārlasa savu lomu, jo, ar vārdu sakot,
mums jāspēlē. Lai Tizbe katrā ziņā uzvelk tīru krek-
lu, bet Lauva lai nedomā apgriezt nagus, jo tiem
jārēgojas laukā zem lauvas ādas kā ķetnām. Un,
mīļie aktieri, neēdiet ne sīpolus, ne ķiplokus, jo
mums jāizdveš salda elpa. Un es nešaubos, ka skatī-
tāji teiks: tā tik ir jauka luga. — Bet nu bez liekiem
vārdiem: uz priekšu! Ejam!
Visi aiziet.