Uznāk Tezejs, Hipolita, Filostrats, augstmaņi un pavadoņi.
Hipolita.
Šie pāri, Tezej, stāsta brīnumus.
Tezejs.
Jā, vairāk dīvainus, ne patiesus. Un es
Šīm teikām neticēšu, nedz ar māņiem.
Ir ārprātīgajiem un mīlētājiem
Tik karstas smadzenes un dzīva fantāzija,
Ka vēsais saprāts viņiem gluži svešs.
Jo trakie, dzejnieki un mīlētāji
No iedomām vien sastāv. Piemēram,
Redz trakais vairāk velnu, nekā ellē ir.
Un mīlētājs ir tikpat neprātīgs.
Tam čigāniete šķiet jau Helēna.
Un jūsmas neprātā klīst skatiens dzejniekam
Pār debesi un zemi. Iztēlē
Tam nezināmā ainas veidojas.
Šo tukšumu tad aptver viņa spalva,
Tam vārdu dod un mājvietu.
Tā dzīva fantāzija rotaļājas.
Ja kādu prieku nojauš tā un gaida,
Jau parādās šā prieka vēstnesis,
Vai arī tumšā naktī lielās bailēs
It vienkāršs krūms tai bīstams lācis šķiet.
Hipolita.
Nē, liekas, viņu brīnišķīgā stāstā
Nav tikai rotaļīga fantāzija vien.
Kā pārmainījušās ir viņu jūtas!
Tas liecina, ka ir kas noticis.
Cik neparasti viss un dīvaini!
Tezejs.
Lūk, kur tie, laimē starodami, nāk!
Uznāk Lizanders, Demetrijs, Hermija un Helēna.
Jūs sveicu, draugi! Mīla lai un prieks
Jums sirdīs mīt!
Lizanders.
Vēl laimīgāks
Lai valdinieka ceļš un galds, un gulta!
Tezejs.
Nu, kādā maskarādē, kādās dejās
Trīs stundu mūžību mums īsināt,
Kas ilgst no mielasta līdz dusas brīdim?
Kur vīrs, kas pārzin mūsu izpriecas?
Kas viņam padomā? Varbūt ir luga, —
Un gausās stundas paies nemanot.
Kur Filostrats?
Filostrats.
Šeit, valdniek varenais.
Tezejs.
Teic — kādas izpriecas būs šovakar?
Vai maskas? Mūzika? Kā nositīsim
Nu savu laiku, ja ne līksmībā?
Filostrats.
Šeit saraksts ir ar visām izpriecām,
Un lūdzu izvēlēties, ko jūs gribat redzēt.
Pasniedz sarakstu.
Tezejs
lasa.
«Par cīniņu ar centauriem var dziedāt
Kāds atēniešu einuhs arfas pavadībā.»
Nav vērts. Jau stāstījis es tiku sievai
Par sava senča Herkulesa slavu.
Lasa.
«Kā bakhantes reiz dusmās saplosīja
Senseno dziedoni no Traķijas.»
Tā veca luga. To jau redzēju,
Ar uzvaru kad atgriezos no Tēbām.
Lasa.
Te «Mūzu vaimanas par zinātnieka nāvi,
kas miris nabadzībā». Droši vien
Tā dzēlīga un asa satīra,
Kas neder kāzu svētkiem.
Lasa.
Lūk! «Jaunā Pirama un daiļās Tizbes mīla».
It garlaicīgi īsi skati. Traģiskākais joks.
Joks un vēl traģisks! Garlaicīgs un īss!
Karsts ledus vai ar verdošs sniegs!
Kā saskaņot var šādu nesaskaņu?
Filostrats.
Sai lugā vairāk nav kā desmit vārdu,
Un lugu īsāku es nezinu,
Bet arī desmit vārdu tai par daudz,
Un tāpēc garlaicīga tā; jo tajā
Nav vārda prātīga, nedz arī aktiera.
Par traģēdiju to var nosaukt tāpēc,
Ka Pirams tajā padara sev galu.
Man mēģinājumā bij acīs asaras,
Un jāsaka, ka nebiju nekad
Tā savā mūžā raudājis aiz smiekliem.
Tezejs.
Un kas ir tie, kas šajā lugā spēlē?
Filostrats.
Ak ļaudis vienkāršie, kas pelnās Atēnās.
Nekad tie strādājuši nav ar galvu,
Nu viņi nomocīja trulo atmiņu
Ar lugu tikai jums par godu.
Tezejs.
Mēs noskatīsimies.
Filostrats.
Bet, augstais kungs,
Tā neder jums. Es lugu redzēju, —
Nav tajā it nekā, nekā — nudien!
Jūs uzjautrināt var tik viņu nodoms
Un pūles sagādāt jums prieku.
Tezejs.
Gribu redzēt!
Jo nevar it nekas būt pārāk slikts,
Ko vienkāršība pazemībā dāvā.
Ved viņus iekšā! Lūdzu ieņemt vietas!
Filostrats aiziet.
Hipolita.
Man nepatīk par nabadzību smieties
Un skatīties uz pūlēm veltīgām.
Tezejs.
Tev, mīļā, arī nebūs jāredz tās.
Hipolita.
Viņš taču teica, ka tie nekā neprot.
Tezejs.
Jo laipnāki mēs būsim, pateikdamies
Par it neko. To kļūdas piedosim.
Ja padevība nevarīga, draugs,
Tad centība vien jau var visu izpirkt.
Ir bieži ceļojumos ierēdņi
Sveikt mani gribējuši daiļām runām,
Kas iepriekš sacerētas. Tomēr gadījās,
Ka viņi drebēja un kļuva bāli,
Tiem bailēs visi vārdi aizmirsās,
Tie stomījās un beidzot apklusa.
Tad tici, mīļā, viņu klusēšanā
Es jutu sirsnīgāko sveicienu,
Un mulsā cieņas pilnā pazemība
Man patika daudz labāk nekā veiklas runas,
Ko saka droši, nekaunīgi pļāpas.
Un tāpēc liekas — kautrība un mīla
Ar vārdiem nedaudziem spēj pateikt vairāk.
Ienāk Filostrats.
Filostrats.
Ja, augsto valdniek, pavēlēsiet sākt,
Tad Prologs gatavs.
Tezejs.
Lai viņš ienāk.
Tauru skaņas.
Uznāk Knauķis — Prologs.
Prologs.
To, kas jums nepatiks, mēs tīši darām
Un lūdzam nedomāt, ka gribam jums
Sniegt citu, ko ar vājiem spēkiem varam.
Lūk, tāds ir mūsu beigu iesākums.
Mēs visas savas pūles kopā liekam
Jūs sarūgtināt. Mūsu nodoms nav
It visu darīt tikai jūsu priekam.
Mēs šeit, lai žēl jums nav te laika sava.
Jau gaida aktieri. Kad viņus dzird,
Tad zināt dabūjat, kas jāzin ir.
Tezejs. Šis puisis ne visai ievēroja tādus sīkumus kā
pieturas zīmes.
Lizanders. Viņš palaida savu prologu kā neiebrauktu zirgu: tas nezina, kur apstāties. Laba mācība, valdniek: nepietiek ar to, ka runā vien, jārunā pareizi.
Hipolita. Nudien, viņš nospēlēja savu prologu kā bērns, kas spēlē fleitu: skaņa ir gan, bet valdīt to viņš neprot.
Tezejs. Viņa runa atgādināja samezglojušos važu; kaut ari visas atsevišķās daļas veselas, tās tomēr sapinušās. Kas būs tālāk?
Uznāk Pirams un Tizbe, Siena, Mēness un Lauva.
Prologs.
Jūs godātie, nekā vēl neuzminat?
Bet brīnieties vien, skaidrs drīz viss kļūs.
Šis jauneklis ir Pirams, ja to gribat zināt,
Šī daiļava par Tizbi jāsauc būs.
Vīrs, kaļķiem notriepies un māliem, tēlo Sienu,
Bet ļaunā Siena mīlētājus šķir,
Un tie pa šķirbu sačukstas arvienu.
Par to vai kādam no mums brīnums ir?
Bet puisis šis jums Mēnesnīcu tēlo, —
Suns, žagarsaišķis, laterna tam klāt,
Jo mīlētājiem mēness gaismā vēlu
Pie Ņina kapa tikties norunāts.
Šis baigais zvērs par Lauvu jānosauc,
Tas Tizbi, kam ir pirmai jāierodas,
Tā izbiedē, ka viņa projām dodas
Un lielās bailēs bēgot mājup trauc.
No pleciem apmetnis tik viņai zemē krīt,
To Lauva asiņainiem zobiem plēš tūlīt.
Bet drīz jau šurpu steidzas Pirams skaistais,
Redz tērpu asinīs, bet Tizbes nav nekur,
Viņš aso šķēpu, kas tam rokās laistās,
Ņem, varonīgi savās krūtīs dur.
Bij Tizbe koka ēnā paslēpusies,
Un, mīļo beigtu ieraugot, tūlīt
Tā arī dunci izņem klusi,
Sev krūtīs spiež un zemē krīt.
Bet visu pārējo jums izstāstīs jo labi
Šis Lauva, Mēness, Siena, mīlētāji abi.
Prologs, Tizbe, Lauva un Mēness aiziet.
Tezejs.
Man gribētos zināt, vai arī lauva runās.
Demetrijs. Tas nebūtu nekāds brīnums. Kāpēc lai nerunātu lauva, ja jau tik daudz ēzeļu to dara?
Siena.
Šai pašā lugā ir vēl aina tāda,
Kur Snuķim, man, ir Siena jāizrāda.
Es esmu Siena, kādas visur taisa,
Un manī te ir šķirba vai ar plaisa,
Pa kuru Pirams Tizbei mīļus vārdus čukst,
Kad viņiem abiem sirdis mīlā pukst.
Ka esmu Siena, to šis apmetums
Un akmentiņi apliecinās jums.
Pa kreisi un pa labi šķirba gaida,
Lai mīlētāji čukstus pa to raida.
Tezejs. Vai var prasīt, lai māli un salmi runātu vēl saprātīgāk?
Demetrijs. Tā, valdniek, ir atjautīgākā siena, ko jebkad esmu dzirdējis runājam.
Ienāk Pirams.
Tezejs.
Klusu! Pirams tuvojas Sienai.
Pirams.
Ak baigā nakts! Tu melnā nakts, ak vai!
Ak nakts, kas nāk, kad dienas gaisma zūd!
Ak nakts, ak nakts! Ai-ai-ai-ai-ai!
Man bail, ka Tizbei aizmirsies te būt!
Tu, mana mīļā, labā, jaukā Siena,
Kas mūsu tēvu īpašumus šķir,
Nu, mana mīļā, labā, jaukā Siena,
Jel rādi šķirbiņu, kas tevī ir!
Siena izpleš pirkstus.
aū
Paldies tev, laipnā Siena. Jupiters
Tev atmaksās. Bet Tizbes nav.
Lai pērkons, Siena, tevi drupās sper,
Jo mani esi pievīlusi jau!
Tezejs. Man liekas, ka arī Sienai būtu jāsāk lādēties,
jo viņa taču jūt.
Pirams. Nē, to viņa nedarīs. «Pievīlusi jau» ir Tizbes
gala vārds; viņai tūliņ jānāk iekšā, un man viņa jā-
saskata caur šķirbu. Jūs redzēsiet, ka viss notiks uz
mata tā, kā sacīju. Tur jau viņa nāk.
Ienāk Tizbe.
Tizbe.
Tu, Siena, zini manas nopūtas,
No Pirama es šķirta ciešu Joti,
Un manas ķiršu lūpas pieskaras
Siem akmeņiem un māliem, kas tev doti.
Pirams.
Es redzu balsi. Raudzīšos nu priecīgs
Pa šķirbu. Varbūt dzirdu Tizbes vaigu.
Tizbīt.
Tizbe.
Mīļais, tu man domāt liec …
Pirams.
Ak, domā, ko vien gribi. Mīļā, maigā,
Es uzticams kā Limanders tev kļūšu.
Tizbe.
Es tev kā Helēna, līdz beigta būšu.
Pirams.
Vai Safals Prokrusu tā mīlētu?
Tizbe.
Kā Šafals tev uz mūžu piederu.
Pirmās.
Dod mutes man pa Jaunās Sienas plaisu.
Tizbe.
Ne tevi bučoju, bet tukšu gaisu.
Pirams.
Vai šonakt apsolies pie Ņina kapa nākt?
Tizbe.
Vai dzīva, vai ar mirusi — tur būšu klāt.
Pirams un Tizbe aiziet.
Siena.
Te loma man kā Sienai beidzas
Un tāpēc projām jāaizsteidzas.
Aiziet.
Tezejs. Tātad siena starp abiem kaimiņiem nojaukta.
Demetrijs. Tā tam bija jānotiek, ja sienām ir ausis un
tās bez atļaujas visu noklausās.
Hipolita. Savu mūžu nebiju dzirdējusi neko muļķīgāku.
Tezejs. Arī labākās šāda veida lugas ir tikai pa-
tiesības ēnas un sliktākās nebūs pārāk sliktas, ja iz-
tēle tās papildinās.
Hipolita. Tad jau tai jābūt jūsu iztēlei un ne viņu.
Tezejs. Ja mēs neiedomāsimies par viņiem neko Jau-
nāku kā viņi paši par sevi, tad tos varēs uzskatīt par
viskrietnākajiem Jaudīm. Bet tur jau nāk divi cildeni
zvēri — Mēness un Lauva.
Uznāk Lauva un Mēness.
Lauva.
Ak dāmas, kuru maigā sirds jau baidās,
Ja maza pelīte pa grīdu skraida,
Kaut nesadomātu jūs bailēs bēgt,
Kad jūsu priekšā lauva iesāks rēkt!
Es lauva neesmu, lai baiļu nav nekādu,
Es galdnieks Glītums, tērpies lauvas ādā.
Bet, ja kā lauva īsts te ierastos,
Tad laikam gan man labi neklātos.
Tezejs. Tik rāms zvērs un turklāt tik apzinīgs!
Demetrijs. Visrāmākais plēsoņa, valdniek, kādu jebkad
esmu redzējis.
Lizanders. Šis lauva drosmes ziņā ir īsta lapsa.
Tezejs. Patiešām, un saprāta ziņā tīrā zoss.
Demetrijs. Ne gluži tā, valdniek, jo viņa drosme nepār-
spēj tā prātu, bet lapsa vienmēr uzveiks zosi.
Tezejs. Nu, viņa prāts gan nekādā ziņā nepārspēs tā
drosmi, tāpat kā zoss nekad nevar uzveikt lapsu. Bet
atstāsim to visu viņa saprātam un paklausīsimies, ko
teiks Mēness.
Mēness. Šis lukturis ir mēness rags, kas spīd.
Demetrijs. Viņam labāk vajadzēja nest ragus pierē.
Tezejs. Nē, tas nav augošs mēness, un tā ragi nav sa-
redzami viņa apaļumā.
Mēness.
Šis lukturis ir mēness rags, kas spīd,
Es — vīrs, ko mēnesī var saskatīt.
Tezejs. Tā nu ir vislielākā aplamība: cilvēku vajadzēja
ielikt lukturī. Kā citādi viņš var būt vīrs mēnesī?
Demetrijs. Viņš nedrīkst līst tajā tāpēc, ka tur ir svece.
Palūkojieties, kā tā apdegusi nikni sprakst!
Hipolita. Man jau apnicis šis Meness, vai tas nemainī-
sies?
Tezejs. Tā kā tam ir tik vāja prāta gaisma, tas sāk jau
dilt, bet pieklājības un kārtības dēj mums jāpacie-
šas.
Lizanders. Turpini, Mēnes!
Meness. Viss, kas man jāsaka, ir tas, ka lukturis ir mē-
ness. Es esmu vīrs mēnesī. Šis žagaru saišķis ir mans
žagaru saišķis, un šis suns ir mans suns.
Demetrijs. Tam visam jau nu gan vajadzēja atrasties
lukturī, jo tas atrodas uz mēness. Bet klusāk! Tur
nāk Tizbe.
Ienāk Tizbe.
Tizbe.
Lūk, vecā Ņina kaps. Kur mīļais mans?
Lauva
rūc.
R-r-r!
Tizbe aizskrien.
Demetrijs. Labi rūkts, Lauva!
Tezejs. Labi skriets, Tizbe!
Hipolita. Labi spīdēts, Mēnes! Nudien, Mēness spīd
jauki!
Lauva saplosa Tizbes apmetni un aiziet.
Tezejs. Labi plēsts, Lauva!
Demetrijs. Bet tur nāk Pirams.
Lizanders. Un nu Lauva pazuda.
Ienāk Pirams.
Pirams.
Tev, Mēnes, pateicos par saules stariem spožiem.
Tev pateicos, ka tava gaisma spīd,
Man tavi tīrie zelta stari droši
Ļaus uzticamo Tizbi saskatīt.
Pag, briesmas klāt!
Stāt, bruņniek, stāt!
Cik šausmīgs skats, paties'!
Acs tumša kļūst,
Un sirds man lūst!
Kas, mīļā, noticies?
Tavs mētelis
Ir asinīs!
Lai fūrijas šurp drāž!
Un, likten, steidz,
Man dzīvi beidz, —
Lai gāžas, veļas, brāž!
Tezejs. Tāds izmisums un mīļotā drauga nāve, nudien, var gandrīz apbēdināt.
Hipolita. Atzīstos, ka man žēl šī vīra.
Pirams.
Kāpēc gan pasaulē ir lauva laista,
Sirdsmīļo lai man spētu saplosīt?
Tā ir, — nē, nē, tā bija reiz tik skaista,
Par visām skaistākā, kas vien virs zemes mīt.
Lai asras plūst!
Šķēps krūtīs lūst, —
Te, kreisā pusē!
Lai asins mirdz,
Kur sita sirds.
Es mirstu klusi.
Noduras.
Nu esmu beigts,
Var dvēsle steigt
Uz debess mājām.
Man mēle dziest,
Beidz, Mēnes, gaismu šķiest!
Mēness aiziet.
Pagalam ir mani kauliņi un čupā krājas.
Demetrijs. Vai viņš runā par spēļu kauliņiem? Bet viņš taču ir viens pats kā dūzis.
Lizanders. Nē, viņš ir vēl mazāk vērts, jo ir beigts.
Viņš vairs nav nekas.
Tezejs. Ar laba ārsta palīdzību viņu varētu dabūt uz pekām, un tad izrādītos, ka viņš ir ēzelis.
Hipolita. Kā Mēness varēja aiziet, pirms Tizbe atgriezusies? Kā nu viņa atradīs savu iemīļoto?
Tezejs. Viņa atradīs to zvaigžņu gaismā. Tur jau viņa nāk. Un ar viņas vaimanām luga beigsies.
Ienāk Tizbe.
Hipolita. Man šķiet, ka par tādu Piramu nav daudz ko vaimanāt. Ceru, ka viņa nerunās gari.
Demetrijs. Tikai mazs puteklītis svaru kausā izšķirs, kurš no viņiem labāks — Pirams kā vīrietis (lai dievs stāv mums klāt!) vai Tizbe kā sieviete (lai dievs mūs pasarga!).
Lizanders. Viņa jau pamanījusi to ar savām maigajām actiņām.
Demetrijs. Un sāk viņu apraudāt šādi.
Tizbe.
Vai dusi tu?
Beigts esi nu?
Ak Piram, atmosties!
Vairs neesi silts,
Drīz kapa smilts
Tev acīm pārklāsies.
Šīs lilju lūpas,
Ķiršu deguns,
Pureņzelta vaigs
Un acu logs,
Kas zaļš kā loks,
Vairs neuzsmaidīs maigs.
Lai parces trīs
Nu steidzas drīz
Ar rokām pienbaltām.
Tās asnīs trīc,
Jo saplosīts
Ir mīlas auds ar tām.
Ko runāt daudz!
Lai zobens trauc
Un krūtis pušu šķeļ.
Noduras.
Un draugiem «Sveiks!»
Vēl Tizbe teiks.
Tā beidzas mīlas ceļš.
Mirst.
Tezejs. Mēness un Lauva palika dzīvi, lai apglabātu mirušos.
Demetrijs. Jā, un Siena arī.
Pamatiņš
pieceldamies.
Nē, nudien ne; tās sienas, kas šķīra viņu tēvus,
vairs nav. Vai jūs nevēlētos noskatīties epilogu un
noklausīties bergamiešu deju, ko dejos divi mūsējie?
Tezejs. Nē, lūdzu, bez epiloga, jo jūsu lugai nevajag
nekāda atvainojuma. Nav ko atvainot; ja reiz visi
aktieri ir pagalam, tad nav neviena ko vainot. Ja
tas, kas uzrakstījis šo lugu, nospēlētu Piramu un pa-
kārtos Tizbes zeķu saitē, tad tā gan būtu jauka
traģēdija. Bet ari tāpat ir labi. Un ļoti labi tika spē-
lēts. Nu parādiet bergamiešu deju, bet epilogs lai
izpaliek.
Deja.
Ir pusnakts mēle dzelžainā mums teikusi
Jau divpadsmit. Laiks iet pie miera.
Es baidos, ka mēs rītu aizgulēsimies,
Tāpat kā šonakt ilgi bijām modri.
Šī vientiesīgā spēle tomēr labi
Mums pakavēja laiku. Tagad — gultās!
Vēl divas nedēļas ilgs svinības,
Ik vakaru mūs gaida izpriecas.
Visi aiziet.
Parādās Paks.
Paks.
Rēc nu Lauva izsalcis,
Mēnesnīcā vilki gaudo,
Tikai arājs noguris
Grimst pēc darba dziļā snaudā.
Klusu izdeg pagales.
Pūce tumsā spalgi klaigā.
Sirdzējam šīs skaņas nes
Nojautu par galu baigu.
Tumsas laiks, kad kapsētās
Kapi vaļā veras lēni,
Gulētāji pieceļas.
Klīst pa takām gurdas ēnas.
Laumas, teiksmu gari, mēs
Hekatei drīz līdzi ļimsim,
Saule tur mūs nemeklēs, —
Mēs kā sapņi tumsā grimsim.
Taču vēl mums līksmot ļauts.
Pele pat te netiks iekšā.
Putekļi man jānotrauc
Ar šo slotu nama priekšā.
Parādās Titānija un Oberons ar pavadoņiem.
Oberons.
Vieglu vizmu pārlej iet
Namam, iegrimis kas miegā.
Laumu bari, dejojiet
Nu par putnu lidām liegāk.
Dziesmu līdz man lūlojiet,
Dziediet, līksmi virmojiet!
Titānija.
Dziesma jāiemācās mums,
Katra nots kā trallināma.
Liegi vīsies dejojums,
Aplaimosim tā šo namu.
Dzied un dejo.
Oberons.
Nu, līdz agra gaisma svīst,
Laumas lai šeit apkārt klīst.
Augstam pārim dusu saldu!
Laime lai tā namā valda!
Jaunlaulātos pārējos
Arī laumas aplaimos.
Dzīves ceļš lai pāriem trijiem
Uzticībā kopā vijas.
Lai to dzimums laimīgs ir,
Daba lai tiem nepiešķir
Kroplību vai kādu vainu,
Ļauni izskatu kas maina,
Lai bez zaķa lūpām tie,
Dzimumzīmēm, plankumiem.
Laumas lai sēj rasu svaigu
Visos ceļos, kur tie staigās.
Tā šis nams tiok apveltīts,
Katrs kakts tam mierā tīts.
Steidziet projām lidināt,
Ausmā esiet atkal klāt!
Oberons, Titānija un pavadoņi aiziet.
Paks.
Ja mēs sadusmojām jūs,
Viss, es ceru, labi būs.
Domāsiet, ka sapnis bija
Raibo notikumu vija.
Varbūt vājo lugu drīz
Tā kā sapni aizmirsīs.
Bet, ja luga, kā man likās,
Tomēr mazliet iepatikās,
Čūskas šņāciens nepamodās,
Kārtībā viss labākā.
Sniedziet roku man ar prieku,
Parādā jums nepalieku.
Nozūd.