Sapnis vasaras naktī — visromantiskākā no visām Šekspīra komēdijām — sarakstīta ap 1595.—1596. gadu. 1623. gadā tā uzņemta in folio izdevumā.
Komēdijas sižets un kompozīcija pieder pašam Šekspīram, lai gan daži stāsta pavedieni var būt aizgūti. Tā, piemēram, Atēnu fons ir Cosera bruņinieka stāstam, kas pārstrādāts no Bokačo poēmas Tese- īde, kā ari no Teseja biogrāfijas, kuru Šekspīrs pazina pēc Plutarha. Pirama un Tizbes traģēdija Šekspīram bija pazīstama no Ovīdija, kura Metamorfozēs viņš atrada vārdu savai feju karalienei Titānijai.
Kā ievērojamais krievu kritiķis Beļinskis atzīmē, Sapnis vasaras naktī rāda mums pavisam citu Šekspīra daiļrades pasauli nekā viņa pārējie darbi — fantastisko pasauli. Šai komēdijā lielais reālists dod brīvu vaļu savai fantāzijai. Taču fantāzija, izdoma, Šekspīra darbos nekad nav atrāvusies no reālās dzīves. Šekspīra fantāzija cieši saausta ar reālās dzīves elementiem, un arī šai komēdijā valda sava loģika.
Pasaku komēdijās savijušies dažādu tautu dzīves motīvi. Komēdijā notēlota Anglijas daba un cilvēki, tomēr tiem piemīt arī dienvidu kultūras un sadzīves īpatnības. F. Engelss atzīmē, ka komēdijā Sapnis vasaras nakti darbojošos personu raksturā jūtama tikpat spēcīga dienvidu ietekme kā traģēdijā Romeo un Džuljeta.
Centrālais dramatiskais motīvs komēdijā Sapnis vasaras naktī ir konflikts starp despotisko tēvu Egeju un viņa meitu Hermiju. Tēvs aizliedz meitai precēt viņas iemīļoto, bet Hermija nebaidās cīnīties par savu laimi. Uzvara ir jauno mīlētāju pusē, kuri pēc ciešanām un sarežģījumiem galu galā iegūst tiesības uz laimi. Daba izrādās spēcīgāka par likumiem un parašām. Seit atspoguļojas Šekspīra humānistiskie uzskati morāles jautājumos. Sis konflikts, kas gan parādīts kā personisko attieksmju konflikts, norāda, ka vecās feodālisma laika morāles un sadzīves normas savu laiku pārdzīvojušas un nespēj vairs vadīt un noteikt cilvēku attiecības mīlas un laulības problēmās.
Tomēr Šekspīrs savā komēdijā neparāda tikai dabas un mīlas uzvaru. Šekspīrs ar savu aso novērošanas spēju saskata dzīvi un notikumus visā to daudzpusībā un daudzkrāsainībā. Viņš atklāj pretrunas, kādās cilvēks nokļūst, ja seko vienīgi savām jūtām (Demetrija jūtas pret Helēnu), parāda arī feodālā laika sabiedrības pretrunas un nebūšanas.
Abu jaunavu — Hermijas un Helēnas mīla pārvar visus šķēršļus, un pat Hermijas tēvam jāsamierinās ar mīlas uzvaru.
Ar lielu dzejisku spēku Šekspīrs apdzied mīlu kā visskaistākās un augstākās cilvēka jūtas. Tādu mīlu redzam arī Romeo un Džuljetā, bet Romeo un Džuljetas mīla, lai gan gūst morālisku uzvaru, ir traģiska, un abi jaunie mīlētāji iet bojā apkārtējās vides naida un tumsonības dēļ. Turpretī Sapnis vasaras naktī ir mīlas komēdija.
Šekspīrs pasmejas par cilvēkiem, kuru jūtas nav pastāvīgas, tomēr viņa smieklos nav sarkasma. Viņa ironija ir labsirdīga.
Sapnis vasaras naktī — viena no visdzejiskākajām Šekspīra komēdijām. Tanī viņš meistariski pratis savīt teiksmaino ar reālo, nopietno ar smieklīgo, lirismu ar humoru.
Sevišķi skaists ir meža attēlojums, kad vasaras naktī pār koku galotnēm līst sudrabotā mēness gaisma un meža biezokņos atdzīvojas gariņi un laumiņas, kas klejo un lido ātrāk par mēness stariem.
Valijas Bratānes tulkojumā latviešu lasītāji visā pilnībā var iejusties un iepazīties ar šo burvīgo pasauli un tās fantastiskajiem un reālajiem notikumiem.
I cēliena 1. ainā
270. Vai spēsi ietērpties par mūķeni
Un tumšās klostersienās ieslēgties… —
Senajā Grieķijā, protams, klosteru nebija. Šis ir viens no Šekspīra anahronismiem.
2. ainā
277. Pirams un Tizbe — Ovīdija Metamorfožu mīlas stāsta varoni. 277. Erkuless — sengrieķu dieva vārda izkropjojums, jābūt Her- kuless.
II cēlieu a 1. ainā
282. Korins un Filida — gana un ganes vārdi, bieži sastopami pasto- rālēs.
282. Kotumas — zābaki ar augstiem papēžiem. Tos valkāja amazones, lai gan senie grieķi un romieši parasti valkāja sandales.
282. Perigena — laupītāja Sinnisa meita. Pēc tēva nāves, kuru nonāvēja Tezejs, viņa kādu laiku bija Tezeja mīļākā.
283. Egmeja — nimfa.
283. Antiope — viena no amazonēm.
285. Leviatans — bībelē pieminēts jūras briesmonis.
III cēliena 1. ainā
296. Prologs — aktieri, kurš runāja prologu, pašu sauca par prologu.
2. ainā
313. Nost, etiopiete! —
Etiopietes uzskatīja par neglītām, galvenokārt viņu tumšās ādas krāsas dēļ. Lizanders nosauca Hermiju par etiopieti, lai viņu apvainotu.
IV cēliena 1. aina
328. Valentīna diena garām, bet vai šie putni nu tik pārojas? — Pēc tautas ticējuma, Sv. Valentīna dienā (14. februārī) putni atgriežas no dienvidiem.
V cēliena 1. ainā
336. Traķijas dziedonis — leģendārais Orfejs, par kuru stāsta, ka
pēc sievas nāves viņš nokāpis pazemē, lai atgūtu mirušo. 341. Vai Safals Prokrusu tā mīlētu … —
Safals te lietots Kefala vietā. Prokrusa — Prokridas vietā. Tie ir sengrieķu teiku varoņi.
2. ainā
350. Ja mēs sadusmojām jūs … —
Paka monologs — traģēdijas epilogs, ar kuru viņš uzrunā skatītājus.