Ienāk Tezejs, Hipolita, Filostrats un pavadoņi.
Tezejs.
Ak daiļā Hipolita, mūsu kāzu brīdis
Jau tuvojas. Pēc četrām laimes dienām
Būs jaunais mēness. Taču pārāk gausi
Šis vecais dilst. Tas liek man gaidīt,
Kā pamāte vai arī atraitne,
Kas ilgi vēl no dēla mantas dzīvo.
Hipolita.
Šīs četras dienas drīz vien iegrims naktīs,
Bet četras naktis sapņos izgaisīs,
Un mēness it kā uzvilkts sudrabloks
No zilgmes augstuma pār mūsu kāzu nakti
Drīz gaismu lies.
Tezejs.
Ej ātrāk, Filostrat,
Un visu jaunatni cel kājās Atēnās!
Lai pārgalvība pamostas un prieks,
Bet skumjas bēru gājieniem vien paliek,
Jo bālā viešņa neder mūsu svētkos.
Filostrats aiziet.
Ar šķēpu, Hipolita, tevi bildināju
Un, tevi sāpinādams, guvu tavu mīlu,
Bet kāzas gribu raisīt citā skaņā, —
Lai tās ir krāšņas, varenas un līksmas.
Ienāk Egeļs, Hermiļa, Lizanders un Demetrijs.
Egejs.
Tev laimi vēlam, hercog slavenais!
Te ze js.
Paldies tev, krietno Egej. Ko man teiksi?
EgeJs.
Man dziļā rūgtumā ir jāsūdz jums
Nu pašam sava meita Hermija.
Nāc tuvāk, Demetrij! Ak valdniek,
Šim vīram lapbrāt dodu to par sievu.
Nāc tu ar, Lizander! Bet, lūk, mans kungs,
Šis apbūris ir mana bērna sirdi.
Jā gan, tu, Lizander, tai esi devis dzejas
Un mīlas ķīlām ar to mainījies.
Tu dziedājis tai esi mēnesnīcā
Ar liekulīgu balsi mīlas dziesmas.
Tu viņas labvēlību iemantoji
Ar sprādzēm, gredzeniem un mānekļiem,
Ar ziedu pušķiem, saldumiem un niekiem,
Kas valdzināt var nevainīgu prātu.
Ar viltu nozagi man meitas mīlu
Un viņas paklausību pārvērti
Par Jaunu stūrgalvību. Valdiniek,
Ja tā šeit, jūsu priekšā, nesolīsies
Būt sieva Demetrijam, izlietošu
Es atēniešu seno likumu.
Ir meita mana, man pār viņu vara.
Tā vai nu Demetriju apprecēs,
Vai ari — kā to šādos gadījumos
Mums paredz likums — izvēlēsies nāvi.
Teze js.
Ko teiksi, Hermij? Apdomājies labi!
Tēvs jāuzskata tev tikpat kā dievs.
Viņš tavu daiļumu ir radījis, bet tu
Vien viņa izliets vaska veidols esi.
Viņš to ir veidojis, un viņa varā
To paturēt vai arī iznīcināt.
Un Demetrijs ir krietns jauneklis.
Hermija.
Bet Lizanders tāpat.
Tezejs.
Jā, pats par sevi.
Bet, ja viņš tavam tēvam nepatīk,
Tad otrs jauneklis ir vērtīgāks.
H ermi ja.
Kaut tēvs reiz raudzītos ar manām acīm!
Tezejs.
Nē, drīzāk tavējām ir jāpadodas
Tā spriedumam.
Hermija.
Es lūdzu jūsu augstību man piedot,
Jo nezinu, kāds spēks man devis drosmi,
Nedz arī vai man pazemībā klājas
Šeit skaļi izteikt tādas brīvas domas;
Bet lūdzu jūsu augstību man pateikt,
Kāds būtu visulielākais man sods,
Ja atteiktos kļūt Demetrija sieva.
Tezejs.
Tev būtu jāmirst vai ar jāpavada
Bez vīra vientulībā viss tavs mūžs.
Un tāpēc apdomājies, Hermija!
Tu esi jauna, asinis tev karstas.
ja nepadosies sava teva gribai,
Vai spēsi ietērpties par mūķeni
Un tumšās klostersienās ieslēgties,
Lai neauglīga pavadītu mūžu
Un skumji suminātu salto mēness gaismu?
Lai svētīti, kas spēj tā savaldīties
Un staigāt šādu nevainības ceļu.
Bet plūkta roze laimīgāka ir
Par to, kas zied tik, ērkšķu ietverta,
Plaukst, zied un novīst vientulībā svētā.
Hermija.
Tā gribu dzīvot un tā gribu mirt,
Bet savas nevainības tiesības
Tam neatdošu, kura patvaļai
Sirds pretojas un nekad nepadosies.
Tezejs.
Tev dodu laiku. Apdomāties vari
Līdz jauna mēness pirmai dienai.
Tā mani savienos ar manu mīļo.
Bet tev par pretošanos tēva gribai
Šai dienā jāsagatavojas mirt
Vai arī jākļūst Demetrija sievai,
Vai arī jāzvēr Diānai, ka mūžu
Tu atturīgi nodzīvosi viena.
Demetrijs.
Ak Hermij, atmaigsti, un, Lizander,
Tev jāatzīst ir manas tiesības!
Lizanders.
Ja tevi, Demetrij, tā iemīlējis tēvs,
Tad preci viņu, dod man Hermiju.
Egejs.
Tu smējēj negantais, jā, viņam pieder
Kā mana mīlestība, tā it viss, kas mans,
Un savas tiesības uz savu meitu
Ar prieku Demetrij am atdodu.
Lizanders.
Bet, valdniek, nāku es no labas dzimtas
Un esmu tikpat bagāts, mīlu stiprāk.
Nekādā ziņā nestāvu es zemāk,
Varbūt par Demetriju augstāk pat.
Bet galvenais, kas taču pārspēj visu,
Ir tas, ka daiļā Hermija mīl mani.
Kam atteikties no savām tiesībām?
Un Demetrijs — tam saku tieši acīs —
Bij taču iemīlējies Helēnā
Un iekarojis viņas sirdi. Helēna
To neprātīgi mīl. Tā dievina
Šo nepastāvīgo un tukšo cilvēku.
Tezejs.
Es arī esmu par to dzirdējis
Un gribēju ar Demetriju runāt,
Bet biju aizņemts pats ar savām lietām,
Un man tas piemirsās. Nāc, Demetrij!
Tu arī, Egej. Nāciet abi līdz,
Man labi jāaprunājas ar jums.
Bet, daijā Hermija, tev ieteicu
Gan savus sapņus pakļaut tēva gribai.
Ja ne, būs jāievēro atēniešu likums,
Jo to neviens mēs nespējam te grozīt.
Būs nāve jāizvēlas vai ar vientulība.
Nāc, Hipolita! Kā tu jūties, mīļā?
Jā, Demetrij un Egej, ejam visi.
Jums būs man jāpalīdz un jākārto
Vēl šis tas kāzu dienai. Gribu
Tad arī parunāties ar jums abiem.
Egejs.
Ar prieku pildām savu pienākumu.
Visi aiziet. Paliek Lizanders un Hermija.
Lizanders.
Nu, mīļotā? Kāpēc tev bāli vaigi?
Kam tajos novītušas sārtās rozes?
Hermija.
Varbūt trūkst lietus, kuru varētu
Es liet uz tām no acīm vētrainām?
Lizanders.
Es neesmu vēl lasījis nekur,
Nedz dzirdējis to pasakā vai stāstā,
Ka īstas mīlas ceļš ir bijis gluds.
Mēdz gadīties gan kārtu starpība …
Hermija.
Ak posts, ja augstāks iemīl zemāko!
Lizanders.
Vai arī starpība mēdz gados būt. ..
Hermija.
Ak kauns, ja tu par vecu jaunai sievai!
Lizanders.
Un tad vēl tuvinieki iejaucas.
Hermija.
Ak mokas! Kā lai mīl pēc citu izvēles!?
Lizanders.
Un beidzot, ja ir īsta, dziļa mīla,
Tad nāve, karš un slimības to apdraud
Un mirklīgu to padara kā skaņu,
Kā ēnu gaistošu, kā sapni īsu.
Tā zibens, uzliesmojot naktī melnā,
Mēdz pēkšņi atsegt debesi un zemi,
Bet, pirms vēl cilvēks pagūst pateikt: «Lūk!»
To dzija tumsa aprijusi jau.
Jā, tā viss spilgtais drīz vien atkal zūd.
Hermija.
Bet, ja nu mīlētājiem vienmēr jācieš
Un ja nu tāds mums likten's lēmums ir,
Tad mācīsimies pacietīgi būt, —
Jo pārbaudījumi ir parasts krusts,
Ko mīlā iepazīst tāpat kā sapņus
Un asaras, un ilgas — mīlas pavadoņus.
Lizanders.
Tev taisnība. Bet klausies, Hermija.
Man kāda radiniece, atraitne.
Tā bagāta, un pašai tai nav bērnu.
Būs jūdzes septiņas no Atēnām tas tālu.
Tā mani mīl kā dēlu vienīgo.
Tur, dai]ā Hermija, mēs precēsimies,
Un cietsirdīgais atēniešu likums
Mūs neaiztiks. Ja tiešām mani mīli,
Tad aizej rītvakar no tēva mājām,
Un mežā, jūdzi ārpus pilsētas,
Kur abas sastapu jūs reiz ar Helēnu,
Kad suminājāt maija rīta ausmu,
Es tevi gaidīšu.
Hermija.
Ak mīļo Lizander!
Es zvēru tev pie amorloka spriegā,
Pie viņa zelta bultas labākās,
Pie Venus dūju nevainības liegās,
Pie sirdīm cildenām, kam piemīt tā,
Pie liesmām, Didona kur galu atradusi,
Kad trojietis jau projām bēga klusi,
Pie visiem zvērestiem, ko vīri lauž tik lēti,
Kaut vairāk nekā sievas solās svēti, —
Tev zvēru: vietā, minēji ko man,
Es tevi uzticīgi gaidīšu, jā gan.
Lizanders.
Tik turi vārdu! Lūk, kur Helēna!
Helēna ienāk.
Hermija.
Ļauj tevi apsveikt, daiļā. Kurp tu traucies?
Helēna.
Vai tiešām tu par daiļu mani sauci?
Mīl tevi Demetrijs. Ak, daiļums laimīgais!
Tev acīs polārzvaigžņu mirdzums kaist,
Un tava balss kā cīruļdziesma trīc,
Kad pumpuri briest, kviešu zelmen's stīdz.
Ja skaistums tā kā sērga lipīgs būtu,
To labprāt, Hermija, no tevis gūtu.
Tad zagšus uztvertu es tavu acu zaigu
Un tavu balsi aizgūtu tik maigu.
Pat visa pasaule ja būtu mana, ņemtu
Vien Demetriju sev, bet pārējo tev lemtu.
Ak mīļā, iemāci man mākslu to,
Kas Demetrija sirdi iekaro.
Hermija.
Es pieri raucu, mīl viņš mani kvēli.
Helēna.
Kaut būtu maniem smaidiem tāda vara cēla!
Hermija.
Es viņu nolādu, viņš karstāk iedegas.
Helēna.
Uz manām lūgšanām kaut atbildētu tas!
Hermija.
Jo vairāk nīstu to, viņš ciešāk mani vajā.
Helēna.
Jo vairāk mīlu to, viņš ienīst mani klajāk.
Hermija.
Bet viņa neprāts nav jau vaina mana.
Helēna.
Tavs skaistums vainīgs. Kaut šī vaina būtu mana!
Hermija.
Nu Demetrijs vairs mani neredzēs!
Ar Lizanderu projām bēgsim mēs.
Kad sirdī nebija vēl mīlas plaukums vārs,
Man šķita Atēnas kā paradīzes dārzs.
Lūk, kāda mīlestībai burvju vara,
Ja tā mums debesis par elli dara!
Lizanders.
Tev visu, Helēna, mēs gribam izstāstīt.
Rītnakt, kad mēness pagūs saskatīt
Jau dzelmē savu sudraboto vaigu
Un meldrus klās ar rasas pērju zaigu, —
Šai stundā, kad daudz noslēpumu plaukst,
No Atēnām mēs gribam projām traukt.
Hermija.
Un mežā, kur jo bieži es un tu
Uz ziedu segas radām atpūtu
Un kur daudz jaunavīgu sapņu vīts,
Nu Lizanders grib mani sagaidīt,
No dzimtās pilsētas lai abi projām klīstu
Un svešā malā rastu draugus īstus.
Nu sveika! Piemini mūs lūgšanās.
Lai Demetrijs tev vienai pievēršas!
Bet turi vārdu, Lizander, ko devi!
Līdz rītvakaram neredzēšu tevi.
Lizanders.
Jā, Hermij!
Hermija aiziet.
Tevi, Helēn, sveicinu!
Lai Demetrijs tev pieder tā kā viņam tu!
Aiziet.
Helēna.
Cik viena laimīga un otra nelaimīga!
Kaut daiļumā tai esmu līdzvērtīga …
Kur der tas? Demetriju aklums tin,
Viņš zināt negrib, ko jau visi zin.
Kā tas par Hermiju vien jūsmot vēlas,
Tā man nu viņš par visiem liekas cēlāks.
Spēj mīla sīko lielu padarīt
Un nevērtīgā cēlo saskatīt.
Ne acīm skatīt, sirdij just tā liek,
Un tāpēc Amors akls gleznots tiek.
Nav mīla bijusi vēl sapratīga,
Tā akla, spārnota, — tāds steigai nevērīgai
Ir simbols. Viņu mēdz par bērnu uzskatīt,
Jo to kā bērnu viegli piemānīt.
Kā spēlēs zēni bieži melot prot,
Tā Amors viltus zvērestus mēdz dot.
Pirms Demetrijs bij citas valdzināts,
Ar zvērestkrusu mēdza mani klāt,
Bet, kad pēc Hermijas viņš iedegās,
Šī krusa lāstu lietū pārvērtās.
Par bēgšanu tam gribu padot ziņu,
Uz mežu traucamies tad redzēšu es viņu.
Ja izteiktu man pateicību tas,
Būs dārgi par to maksāts, bet nekas,
Jo manās sāpēs liela laime būtu,
Ja tikai viņa skatienu vien gūtu.