Lauma un Paks uznāk katrs no savas puses.
Paks.
Skat, laumiņa! Kurp dodies tu?
Lauma.
Pa kalniem un pa gravām,
Caur ērkšķu krūmājiem,
Caur straumēm, liesmu skavām,
Pa plašiem klajumiem
Par mēness staru ātrāk slīd
Man gaita klejojot ikbrīd,
Jo laumu valdiniece sūta,
Lai pļavas rasas klātas būtu.
Šīs prīmulas tai svīta ir,
Tām rubīni zelttērpos mirdz.
Tā laumu iemīļota krāsa, —
No plankumiņiem smaržas lāso.
Šeit arī rasas lāses jāatrod,
Lai katram ziedam tiktu auskars dots.
Sveiks, laiskumlāpītāj, laiks tālāk lidināt,
Jo valdniece ar laumām drīz būs klāt.
Paks.
Te manam pavēlniekam līksmot tiktos,
Tik gādā, lai ar Titāniju nesatiktos,
Jo Oberons ir ļoti saniknots
Par to, ka netiek jaukais zēns tam dots.
Zagts sultānam tas Indijā it klusi,
Un laumu valdniece to ieguvusi.
Grib greizsirdīgais Oberons to gūt,
Ar viņu klejojumos kopā būt,
Bet, nešķirdamās vairs no zēna iemīļotā,
To Titānija līksmi ziediem rotā.
Tāpēc nu abi, ja vien sastopas,
Kur mēness gaismā vizmo birztalas,
Tie naidā saslejas, bet laumas bīstas,
Bēg prom un ozolzīļu čaulās tīstās.
Lauma.
Ja izskats tavs un runa nemaldina,
Tad, kas tu, veiklais viltniek, esi, — zinu.
Tu esi Robins Labaisgariņš, jā,
Kas bieži ciema meitas ķircina,
Tām dzirnas samaitā, lai nepagrieztu,
Vai arī neļauj ķērnē sakult sviestu,
Gan alu sajauc, lai tas neuzrūgst,
Un vīrus vilini, kur dziļa dūksts.
Bet, kas par Paku tevi dēvē glaimi,
Tiem palīdzi tu, vari atnest laimi.
Vai ne?
Paks.
Jā gan, tā sacīt var.
Es — jautrais klejotāja gars.
Pat Oberonam izvilinu smaidu,
Kad skaļu ķēves zviedzienu es raidu
Un mulsināts tiek labi barots zirgs.
Bet reizēm esmu mežābols, kas mirkst
Un piebriest pļāpai kādā dzirā.
Kad šī nu dzer, plūst pāri vira,
Un apliets tiek tās noļumušais zods.
Bet sievai gudrākai, kas žēlus stāstus prot,
Par trijkājainu sēdekli es rādos.
Un, kad tā labprāt sēžas jau uz tāda,
Es pazūdu, bet viņai kāja slīd,
Par skaļu apsmieklu uz dibena tā krīt
Un pukodamās klepo, šķauda.
Aiz smiekliem lokās visi ļaudis.
Bēdz, laumiņ! Oberons jau tuvojas!
Lauma.
Kaut manu valdinieci nesastaptu tas!
Uznāk no vienas puses Oberons ar savu svītu;
no otras Titāni ja ar savējo.
Oberons.
Nu satiekamies, lepnā Titānija.
Titāni ja.
Ak greizsirdīgais Oberons! Tad, laumas, bēgam.
Es zvērējusi vairīties no viņa.
Oberons.
Nē, paliec, vieglprāte! Vai neesmu tavs vīrs?
Titānija.
Tad tava sieva būtu es? Bet zinu,
Ka, pametis šo zemi teiksmaino
Un vērties Korinā, tu augu dienu
Reiz stabulēji mīlas dziesmas kvēlas
Vien maigai Filidai. Kam esi šeit
Nu attraucies no tālās Indijas?
Grib tavu nekautrīgo amazoni,
Šo kareivīgo iemīļoto koturnās,
Jau Tezejs ņemt par sievu, bet tu steidz
Tiem kāzu gultā laimi dāvināt un prieku.
Oberons.
Ak, kaunies, Titānija, tādu runu!
Kā Hipolitas dēļ gan vari man ko pārmest,
Ja pati mīlēji reiz Tezeju?
Vai naktī zvaigžņotā to neatvīli
Tu Perigenai nelaimīgajai?
Vai tevis del nav atstājis viņš Egmeju
Un vēlāk Ariadni, Antiopi?
Titānija.
Viss — tavas greizsirdīgās iedomas!
Jau sen, kopš jaukā ziedu laika dienām
Ne mežos, pļavās, straujas upes malā,
Ne strūklu akas vēsā tuvumā,
Ne jūras krasta smiltis zeltainajās
Mēs vējā nevaram vairs rotaļāties.
Tu kliedē mūs ar dusmu kliedzieniem.
Vējš, velti lūlojis mums savas dziesmas,
Nu atriebībā pacēlis no jūras
Šo ļauno miglu. Tā, uz zemi krītot,
Ar lietus gāzēm satrakoja upes,
Kas lepnumā drīz plūda pāri krastiem.
Velk tāpēc vērsis arklu tagad velti,
Lej arājs velti sviedrus, labība
Iet bojā, sapūst, pirms tā uzplaukusi,
Un tukši laidari stāv apslīkušās pļavās,
Bet vārnas nobarojas, maitas knābjot…
Ir dubļi pārklājuši jautro spēļu laukus,
Un kuplā zaļumā vairs taku nav, —
Tās aizaugušas, nevar saskatīt.
Un cilvēki jau ilgojas pēc ziemas,
Vairs naktīs viņu dziesmas neatskan …
Bet mēness, visu plūdu pavēlnieks,
Nu bāls aiz dusmām gaisu skalo,
Tā pārpilnībā sērgas radīdams.
Te sajūk arī paši gadalaiki:
Redz sirmgalvaino sarmu krītam
Jau purpursārtās rozes maigās skavās,
Bet ziemas ledus vainagā ir vīta
Vēl ziedpumpuru smaržu pilnā vija.
Kāds izsmiekls! Gan ziedonis un vasara,
Gan augļu pilnais rudens, niknā ziema
Ir samainījušies, un nākas grūti
Nu izbrīnītai pasaulei tos pazīt.
Bet posts un nelaimes šīs visas ceļas
No musu ķildām, mūsu nesaskaņām.
Mēs vien tām cēlonis, mēs radām tās.
Oberons.
Tad novērs to! Tas taču tavā varā.
Kam Titānija spītē Oberonam?
Es citu nelūdzu kā tikai zēnu
Par pāžu sev.
Titānija.
Tu vari mierīgs būt, —
To neatdošu pat par teiksmu zemi tavu.
Bij viņa māte mana priesteriene,
Un bieži Indijas nakts smaržu pilnā gaisā
Mēs tērzēdamas ilgi sēdējām
Pie jūras neptunsmiltīs zeltainajās
Un selgā aizpeldošos kuģus vērojām.
Mēs smējāmies, kad draiskulīgais vējš
Tiem buras it kā grūsnējas tur pūta.
Tā jauki atdarināt prata to
(Jo manu mīluli zem sirds jau nesa)
Un, aizpeldēdama kā pilna bura,
Drīz atkal atgriezās ar kādu nieku,
To it kā pārvedot no cejojuma.
Tā mira, savam dēlam piedzimstot.
Nu, māti mīlot, loloju tās dēlu
Un, māti mīlot, neatdošu to!
Oberons.
Cik ilgi gribi kavēties šai mežā?
Titānija.
Varbūt līdz beigsies kāzas Tezejam.
Ja rātni vēlies dejot līdz ar mums
Un mēnesnīcā līksmoties, tad nāc,
Ja ne, ej projām, tevis vairīšos.
Oberons.
Dod zēnu man, tad labprāt iešu līdz.
Titanija.
Pat ne par teiksmu zemi tavu! Prom!
Ja palikšu vēl, naids mums augs uz mūžu.
Titānija ar pavadonēm aiziet.
Oberons.
Ej! Bet tu neatstāsi birztalu,
Pirms nebūšu tev rūgti atriebies.
Nāc, mīļo Pak! Vai tu vēl atceries,
Kā klausījos pie jūras sirēnu,
Ko sev uz skausta delfīns vizināja?
Tā raisīja tik brīnišķīgas skaņas,
Ka aprima viss bargais jūras klajš
Un zvaigznes neprātā pat lejup krita,
Lai dziesmu dzirdētu.
Paks.
Es atceros.
Oberons.
Tai brīdī redzēju (tev nebij saskatāms),
Kā traucās apbruņotais Kupidons.
Starp salto mēnesi viņš lidoja un zemi,
Uz daiļo vestālieni tēmēdams,
Kas bija valdiniece rietumos.
Viņš loku bija savilcis tik spriegi,
Ka bulta tūkstoš sirdīm izurbtos,
Bet nevainīgā mēness valgie stari
To apdzēsa. Un cēlā vestāliene
Bez mīlas jaunavīgos sapņos grima.
Es tomēr ievēroju, kur šī bulta krita.
Ir tālu rietumos kāds sīks un sniegbalts zieds,
Kas ievainots drīz kļuva purpursārts,
Un meitenes nu sauc to «velta mīla».
To atnes. Reiz tev rādīju šo stādu.
Ja gulētājam kādam ar tā sulu
Var ieziest acis, tad tas pamodies
To karsti iemīl, ko vispirmo redz.
Šo ziedu atnes man, un esi klāt,
Pirms jūdzi nopeldējis Leviatans.
Paks.
Pusstundā varu apskriet es
Puspasaules.
Nozūd.
Oberons.
Kad man šī sula būs,
Es uzmeklēšu Titāniju dusā
Un acis ar to ieziedīšu tai.
Tad pirmajam, ko mostoties tā redzēs, —
Vienalga, vai tas lauva būs vai lācis,
Vai vilks, vai vērsis, varbūt pērtiķis,
Tā kvēlā mīlā iedegusies sekos.
Un, pirms es noņemšu tās acīm burvību,
Ko varu izdarīt ar citu stādu,
Tā pati būs man atdevusi zēnu.
Bet kas tur nāk? Es esmu neredzams
Un noklausīšos viņu sarunas.
Uznāk Demetrijs, Helēna viņam seko.
Demetrijs.
Es tevi nemīlu, man neseko!
Kur Lizanders un daiļā Hermija?
Es pirmo nokautu, kauj otrā mani!
Tu teici, ka tie atbēguši šurp …
Nu izmisis es maldos šajā mežā,
Jo neatrodu savu Hermiju.
Ej taču prom un neveicies man līdzi!
Helēna.
Tu mani pievelc, cietsirdīgais magnēt,
Bet nepievelc vis dzelzi, tā ir sirds,
Kas mīlā krietna kļuvusi kā tērauds.
Ja nepievilktu, es tev nesekotu.
Demetrijs.
Vai tevi vilinu? Tev glaimoju?
Vai tad es acīs nesaku tev tieši,
Ka tevi nemīlu un neiemīlēšu?
Helēna.
Bet tāpēc tevi mīlu es jo vairāk —
Kā suns. Ja gribi, vari mani sist.
Es tikai pazemīgi glaudīšos tev klāt.
Tu vari mani sist un kājām spārdīt,
Pat nemaz neievērot, tikai ļauj
Man, necienīgajai, tev sekot.
Vai vietu zemāku vēl varu izlūgties?
Un tomēr man tā bezgalīgi dārga,
Aiz mīlas gribētu pat būt tavs suns.
Demetrijs.
Ak, nesacel jel manī īgnumu!
Kļūst nelabi jau, tevi uzlūkojot.
Helēna.
Bet mocos es, kad tevi neredzu.
Demetrijs.
Tu apdraudi pat savu labo slavu,
Jo esi atstājusi pilsētu un nodod
Tā rokās sevi nu, kas tevi nemīl.
Tu uztici nakts kārdinājumiem
Un vientulīgas vietas ietekmei
Pat savu nevainību dārgo!
Helēna.
Es zinu, mani nosargās tavs gods.
Man tava seja nakti dara gaišu,
Un mežs šis neliekas man vientulīgs,
Jo visa pasaule man esi tu.
Kā varu teikt, ka esmu vientuļa,
Ja visa pasaule šeit noraugās uz mani?
Demetrijs.
No tevis aizbēgšu un slēpšos biezoknī,
Tu paliksi te meža zvēru varā.
Helena.
Zvērs niknākais par tevi labsirdīgāks.
Ja gribi, bēdz, un viss būs ačgārni.
Tad Dafnei jāvajā būs Apollons
Un dūjai ērglis, maigā stirna
Tad tvarstīs tīģeri. Ak, veltas pūles,
Ja drosme bēg un biklums vajā to.
Demetrijs.
Vairs neklausīšos tevī. Ļauj man iet!
Bet, ja man sekosi, tad piesargies,
Es mežā varu nodarīt tev pāri.
Helēna.
It visur — templī, pilsētā, uz lauka
Tu pāri dari man. Kauns, Demetrij!
Tu visas sievietes nu apvaino ar mani.
Mums neklājas par mīlu cīnīties,
Mūs lūdz, jūs esat tie, kam jālūdzas.
Demetrijs aiziet.
Es neatkāpšos. Elle debess kļūst,
No rokas mīļotās ja nāvi gūst.
Aiziet.
Oberons.
Ej, nimfa, ej! Pirms atstāsiet šo birzi,
Tu bēgsi, bet tev pakaļ dzīsies viņš.
Parādās Paks.
Sveiks, klejotāj! Vai ziedu atradi?
Paks.
Te ir tas.
Oberons.
Dod man ātrāk šurp!
Man zināms ķimeņziedos pakalns augsts,
Kur vizbuļi un vijolītes plaukst,
Un mežarozes, smaržīgās un skaistās,
Ar kazlapēm par biezu sienu saistās;
Pēc rotājām un dejām nogurusi
Tur Titānija atdusēt mēdz klusi.
Tur čūskas nomet ādas spīdīgās,
Un laumas naktī tajās ietinas.
Tai acis ziedīšu ar sulu šo,
Lai maldi skatienu tai aptumšo.
Ņem daļu tu. Šai birztalā redz klīstam
Vēl daiju jaunavu, kas mīlā īstā
Pret kādu tiepšu iedegusies. Guļošam
Ar sulu šo tu iezied acis tam.
Bet uzmani, lai mostoties viņš vēro
Kā pirmo jaunavu, kas tagad sēro.
Šo vīru viegli atradīsi tu —
Viņš valkā atēniešu apģērbu.
Un parūpējies vēl, jo es to vēlos,
Par meiču jauneklis lai stiprāk kvēlo.
Pirms gailis dziedājis, man tevi jāsatiek.
Paks.
Veiks jūsu kalps to visu, pavēlniek.