Uznāk Knauķis, Glitumiņš, Pamatiņš, Stabule, Snuķis un Badmira.
Pamatiņš. Nu, vai visi esat klāt?
Knauķis. Itin visi. Un te jau varen noderīga vieta mūsu
mēģinājumam. Šī zaļā pļaviņa būs mūsu skatuve, šis
baltērkšķu krūms mūsu ģērbtuve, un mēs varam iz-
rādīt visu tieši tā kā valdnieka priekšā.
Pamatiņš. Pēter Knauķi!
Knauķis. Ko tu teiksi, brašo zēn?
Pamatiņš. Šitajā komēdijā ar Piramu un Tizbi ir tādi
notikumi, kas gan nevienam nepatiks. Pirmkārt, Pi-
ramam jāizvelk zobens, lai nogalinātos, ko dāmas
nekādi nevarēs pārdzīvot. Ko tu uz to sacīsi?
Snuķis. Še tev nu bija, tā ir gan vārīga vieta!
Badmira. Man liekas, ka mums galu galā to nogalinā-
šanu vajadzēs izlaist.
Pamatiņš. It nemaz ar ne. Esmu izdomājis, ka viss būs
labi. Lai uzraksta prologu, un lai šis Prologs publikai
pasaka, ka mēs ar saviem zobeniem nenodarīsim ne-
vienam ļauna un ka Pirams patiesībā nemaz nenonā-
vējas; un, lai būtu vēl drošāk, lai viņš pasaka, ka
es — Pirams — nemaz neesmu Pirams, bet audējs
Pamatiņš. Tas visus galīgi nomierinās.
Knauķis. Labi, pasūtīsim tādu prologu, un lai to uzraksta
astoņpēdu un sešpēdu pantos.
Pamatiņš. Nežēlojiet pāris pēdu! Lai to uzraksta tikai
astoņpēdu pantos.
Snuķis. Vai dāmas neizbīsies no lauvas?
Badmira. Varu jums galvu likt ķīlā, ka izbīsies!
Pamatiņš. Draugi, tas mums labi jāapsver. Palaist lauvu
dāmu pulkā — lai dievs pasarga! — tas ir kas bries-
mīgs. Jo nav taču trakāka putna par dzīvu lauvu. To
mums vajadzēs labi apdomāt. x
Snuķis. Nu tad lai otrs Prologs paskaidro, ka tas nemaz
nav lauva.
Pamatiņš. Nē, lai viņš tiek nosaukts vārdā, un jāierīko
tā, lai kāda daļa viņa sejas ir redzama, zem lauvas
ādas. Un arī viņam pašam jāierunājas un jāsaka tā
vai tamlīdzīgi, ar tādu pašu defektu: «Dāmas!» —
vai: «Augstās dāmas! Atļaujiet pievērst jūsu uzma-
nību!» — vai: «Atļaujiet jūs lūgt!» — vai: «Atļau-
jiet jūs ļoti lūgt — nebaidīties, nedrebēt; esmu ga-
tavs atdot par jums savu dzīvību. Ja jūs iedomātos,
ka esmu īsts lauva, man būtu žēl pašam savas ādas.
Nē, es nemaz neesmu lauva. Esmu tāds pats cilvēks
kā visi.» Un tad lai viņš patiešām nosauc savu vārdu
un pasaka skaidri un gaiši, ka viņš ir galdnieks Glī-
tumiņš.
Knauķis. Labi, lai notiek. Bet ir vēl divas grūtības. Kā
lai dabū istabā iekšā mēnesnīcu? Jūs taču jau zināt,
ka Pirams un Tizbe satiekas mēnesnīcā.
Snuķis. Vai tai vakarā, kad izrādām savu lugu, spīd mē-
ness?
Pamatiņš. Kalendāru, kalendāru! Paskatieties kalendārā!
Kad būs mēness, kāds būs mēness?
Knauķis. Jā, tas tonakt spīdēs.
Pamatiņš. Tad jau viss ir ļoti vienkārši, jāatver tikai
tai istabā, kur spēlēsim, lielais logs plašāk vaļā, un
mēness gaisma pati spīdēs pa logu iekšā.
Knauķis. Jā. Bet var arī tā: lai kāds ienāk iekšā ar ža-
garu saišķi un lukturi un saka, ka viņš ir Mēnes-
nīca vai ari ka viņš izrāda Mēnesnīcu. Tad vēl ir
otra grūtība: mums lielajā istabā vēl vajadzīga siena,
jo Pirams un Tizbe, kā te sacīts, sarunājas pa šķirbu
sienā.
Snuķis.
Veselu sienu jau gan nekādi neiestieps istabā iekšā.
Kā tu domā, Pamatiņ?
Pamatiņš. Kādam no mums vajadzēs izrādīt Sienu. Un
lai viņš notriepjas ar javu vai ar māliem, vai arī ar
kaļķiem, tad tas nozīmēs, ka viņš ir siena. Pirkstus
lai viņš tur izplestus, un tad pa to šķirbiņu Pirams
ar Tizbi varēs sačukstēties.
Knauķis. Ja tas tā izdosies, tad būs labi. Un nu, brālīši,
apmetieties tepat zemē un atkārtojiet savas lomas.
Piram, tev jāsāk. Kad būsi beidzis savu runu, aizej
aiz tā krūma. Un tāpat lai dara ari pārējie, katrs pēc
sava gala vārda.
Parādās Paks.
Paks.
Kas tie par salašņām, kas taisa traci,
Kur laumu valdniece slēdz miegā acis?
Tie lugu rādīs? Būšu skatītājs
Un varbūt arī līdzi spēlētājs.
Knauķis.
Sāc, Piram! Tizbe, sagatavojies!
Pamatiņš.
Ak mīļā Tizbe, smaržu dullais zieds.
Knauķis.
Smaržu pillais, smaržu pillais!
Pamatiņš.
… smaržu pillais zieds
Ir tava elpa, mana mīļā Tizbe.
Bet klau! Dzird balsis. Paliec mirkli te.
Es drīz, es drīz vien atkal būšu še.
Aiziet.
Paks.
Nē, Pirams dīvaināks vēl redzēts nav.
Stabule. Vai man tagad jārunā?
Knauķis. Nu kā tad! Saproti taču, — viņš aiziet paskatīties, kas tas par troksni, ko dzirdēja, un tūliņ nāks atpakaļ.
Stabule.
Ak Piram mirdzošais, tavs vaigs kā lilje balts
Un sārts kā roze ir, kas smaržās kūst,
Tu jaunākais starp jauniem, mīļš un stalts
Kā krietns zirgs, kas nekad nepiekūst.
Es tevi gaidīšu pie Minnas kapa.
Knauķis. Pie Ņina kapa, cienījamais! Bet tas tev tagad
nemaz vēl nav jāsaka. To tu atbildi Piramam. Ko tu
nopenterē. visu lomu ar visiem gala vārdiem vienā
paņēmienā? Piram, kur tu paliec? Tu nokavēji gala
vārdu. Gala vārds ir «nepiekūst».
Stabule.
Kā krietns zirgs, kas nekad nepiekūst.
Atgriežas Paks un Pamatiņš, kam tagad ēzeļa galva.
Pamatiņš.
Kaut esmu stalts, bet, Tizbe, vienmēr tavs.
Knauķis. Ak šausmas! Ak briesmas! Te spokojas!
Draugi, piesauciet dievu! Bēdziet, meistari! Palīgāt
Knauķis, Glitumiņš, Stabule, Snuķis un Badmira aizbēg.
Paks.
Jums sekošu, jūs gribu vajāt, dzīt,
Pa purviem, krūmiem, brikšņiem pakaļ skraidīt
Un kaukt kā suns, kā uguns virsū līt
Un jūs kā lācis bezgalvainais baidīt,
Es zviegšu, riešu, rūkšu, liesmošu,
Kā zirgs un meža cūka biedēšu.
Aiziet.
Pamatiņš. Kāpēc viņi aizskrēja projām? Tā būs kāda
blēdība, lai mani iebiedētu?
Atgriežas Snuķis.
Snuķis. Ak Pamatiņ, kā tu esi pārvērties! Kas man jā-
redz!
Pamatiņš. Kas tev jāredz? Ko gan tu citu vari redzēt kā
tikai pats savu ēzeļa galvu?
Snuķis aizbēg. Atgriežas Knauķis.
Knauķis. Lai dievs tevi pasarga, Pamatiņ! Lai dievs pa-
sarga. Kā tu esi pārvērsts!
Aizbēg.
Pamatiņš. Ek, es saprotu viņu blēdību. Viņi grib pataisīt
mani par ēzeli. Iebiedēt mani! Ja vien varētu… Bet
es nekustēšos ne no vietas, lai viņi dara, ko grib.
Es pastaigāšos tepat un dziedāšu, lai viņi dzird, ka
man nemaz nav bail.
Pamatiņš dzied.
Lūk, melnais strazds kā ogle spīd,
Tam knābis dzeltens, glīts,
Strazds dziesmu izloka ikbrīd,
Čiepst mazais paceplīt's.
Titānija
pamozdamās.
Kāds eņģelis gan mani modinājis
Sai ziedu gultā?
Pamatiņš
dzied.
Vēl žube, zvirbul's, cīrulis
Un arī dzeguze …
Dažs labs tās dziesmu dzirdējis,
Nav apsaukt drīkstējis.
Patiešām, kurš tad ies strīdēties ar tādu muļķīgu
putnu? Kurš tam sacīs, ka tas melo, lai arī tas kūkotu
cik kūkodams?
Titānija.
Ak, lūdzu, dziedi, daiļais mirstīgais,
Jo tava balss nu apbur manu dzirdi,
Bet vaigs tavs savaldzina skatienu,
Un tavas cēlās īpašības liek
Man teikt, ka tevi mīlu jau, mans prieks.
Pamatiņš. Man šķiet, kundze, ka jums gan ir visai maz
prāta, to darot; tomēr, patiesību sakot, saprātu un
mīlestību mūsu dienās reti kad redz vienkopus, —
ļoti žēl, ka vislabākie kaimiņi nesatiek. Es protu arī
pajokot, kad vajag, vai ne?
Titānija.
Jo esi tikpat gudrs tu, cik skaists.
Pamatiņš. Tas nu gan būs pārspīlēts. Bet, ja man būtu
tik daudz saprašanas, kā tikt laukā no šī meža, tad
būtu pats ar sevi pilnīgi apmierināts.
Titanija.
No meža ceļu laukā nemeklē, »—
Tev jāpaliek — vai gribi to vai ne,
Jo varena ir mana valdīšana,
Un allaž vasara ir valstī manā.
Es tevi mīlu. Sekot man ir gods.
Tiks laumu bars par kalponēm tev dots,
Tās tev no dzelmēm dārgas rotas nesīs,
Tev, ziedu gultā dusot, dziesmas dvesīs.
Un vaigu mirstīgo tev pārveidošu tā,
Ka laumām līdzīgs kļūsi liegumā.
Šurp, Zirņuziediņ, Tīmeklīt un Kode!
Kur Sinepīte?
Parādās Zirņuzieds, TJmeklītis, Kode un Sinepite.
Pirmā lauma.
Es šeit!
Otrā lauma:
Es ari!
Trešā lauma.
Es!
Ceturtā lauma.
Un es!
Visas.
Kurp jādodas mums?
Titānija.
Šim mirstīgajam laipni kalpojiet,
Jums būs ap viņu virpuļot un diet
Un gardumus un ogas viņam nest,
Gan vīģes, vīnogas, gan mīklenes,
Jūs meža bitēm medu nozodziet,
No viņu vaska kājām sveces dariniet,
Pie jāņtārpiņu acīm iededziniet tās,
Lai gaisma mirdz, kad mostas viņš vai gulstas.
Ar raiba taurenīša spārnu liegi
Vēl mēness staru atvairiet tam miegā.
To apsveiciet un allaž godiniet.
Pirmā lauma.
Sveiks, mirstīgais!
Otrā lauma.
Sveiks!
Trešā lauma.
Sveiks!
Ceturtā lauma.
Sveiks!
Pamatiņš. Izsaku vislielāko atzinību jūsu augstībai. Vai
varētu dabūt zināt, kā jūsu augstību sauc?
Tīmeklltis. Tīmeklītis.
Pamatiņš. Ļoti priecāšos iepazīties ar jums tuvāk, mīļo
Tīmeklīt. Ja iegriezīšu sev pirkstā, iedrošināšos lūgt
jūsu palīdzību. Kā jūs sauc, godātais kungs?
Zirņuzieds. Zirņuzieds.
Pamatiņš. Lūdzu, pasveiciniet savu māti — Pākstes
kundzi un savu tēvu — Zirņa kungu. Ļoti priecāšos
iepazīties tuvāk arī ar jums. Un, lūdzu, kā jūs sauc?
Sinepite. Sinepīte.
Pamatiņš. Mīļo Sinepīt, es ļoti labi pazīstu jūsu pacie-
tību. Tas nelietīgais milzu bifšteks aprijis visai daudz
jūsu tuvinieku. Varu apgalvot, ka ne vienreiz vien
esmu lējis asaras par jums. Ļoti ļoti priecāšos iepazī-
ties ar jums tuvāk, mīļo Sinepīt.
Titānija.
Uz manu mitekli nu mīļo vediet.
Man liekas pat, sāk raudāt mēness tumstot,
Ikkatram ziediņam tas skumjas rada,
Pēc nolaupītās nevainības skumstot.
Lai klusē mīļais mans, to pavadiet!