Ienāk Grumio.
Grumio. Velns parāvis mirlas ādeņus, visus trakos saimniekus un sliktos ceļus! Vai kādreiz bijis kāds tik sadauzīts? Vai bijis kāds tā notašķīts? Vai bijis kāds tik piekusis? Es esmu atsūtīts papriekšu iekurt uguni, viņi paši ieradīsies vēlāk sasildīties. Ja nebūtu es mazs podiņš, kam galvā mazs odiņš, man piesaltu lūpas pie zobiem, mēle pie aukslējām, sirds pie ribām, pirms iedegas uguns, lai mani atkausētu. Bet es tā pūtīšu, pūtīšu uguni, ka pašam kļūs silti; tādā laikā jau vēl lielāks cilvēks nekā es var pārsaldēties. Ei, olā! Kertis!
Ienāk Kertiss.
Kertiss. Kas tur sauc tā aizsalis?
Grumio. Mazs ledus gabals. Ja netici, vari pa mani paslidoties no pleciem līdz papēžiem, ieskrienoties pa kaklu no pakauša līdz skaustam. Uguni, mīļais Kertis!
Kertiss. Vai pārbrauks mans saimnieks ar sievu, Grumio?
Grumio. Jā, jā, Kertis, jā! Tātad uguni, ne ūdeni!
Kertiss. Ko, vai viņa ir tik dedzīga spītniece, kā ļaudis runā?
Grumio. Tāda viņa bija, Kertis, līdz šim salam; bet tu zini, ziema savalda vīrieti un sievieti, un lopiņu; tā ziema savaldīja manu veco saimnieku, manu jauno saimnieci un mani pašu, brālīt Kertis.
Kertiss. Ei tu, trīscollīgais nerrs! Es nebūšu tev lops.
Grumio. Ak tā, es trīscollīgs? Tev ragi veselu pēdu, un tik garš augumā vismaz es esmu. Nu, vai kursi uguni, jeb vai es apsūdzēšu tevi mūsu jaunajai kundzei, no kuras rokas — nav vēl te pie rokas — tu dabūsi vēsu veldzi par lēnumu savā trauksmainajā amatā.
Kertiss. Jel saki, lūdzams, mīļais Grumio,. — kas notiek pasaulē?
Grumio. Pasaulē auksts, Kertis, vēl aukstāks nekā tavā dienestā, tāpēc — uguni! Dari, kas tev nākas, un saņem, kas tev nākas, jo mūsu kungs un viņa kundze būs pagalam nosaluši.
Kertiss. Jau uguns kuras; un nu, mīļais Grumio, pastāsti ko jaunu.
Grumio. Nu: «Ei, Džek, puis! Ei, puis!» — jaunumu, cik vēlies.
Kertiss. Ei nu, tu tikai pūt.
Grumio. Nu taisi uguni, mani pašu aukstums briesmīgi izpūta. Kur pavārs? Vai vakariņas gatavas, māja uzposta, meldri izkaisīti, zirnekļi noņemti? Vai kalpi dabūjuši jaunus kamzoļus un baltas zeķes; vai viņi uzcirtušies savās kāzu drēbēs? Vai kausi izmazgāti un trauki apmazgāti? Vai galdauti uzklāti un viss ir kārtībā?
Kertiss. Viss kārtībā, un tāpēc — jaunumus!
Grumio. Tad zini vispirms, ka mans zirgs ir nodzīts un ka mans kungs un kundze meta kūleni.
Kertiss. Kā?
Grumio. No segliem dubļos, viens otram virsū; tas vesels stāsts.
Kertiss. Teic, mīļais Grumio, nu klausi!
Grumio. Tad sniedz šurp ausi.
Kertiss. Te būs.
Grumio. Še būs.
Sit viņam pliķi.
Kertiss. Tavs stāsts nav dzirdams, bet gan jūtams.
Grumio. Tāpēc tas saucas izjusts stāsts. Mans sitiens bija klauvējiens pie tavas auss, lai labāk klausies. Es iesāku. Imprimis, mēs jājām no dubļaina uzkalna, mans saimnieks jāja aiz savas kundzes.
Kertiss. Abi vienā zirgā?
Grumio. Kas tev par to?
Kertiss. Ne man, bet zirgam.
Grumio. Tad stāsti pats. Ja tu man nejauktu, tad būtu dzirdējis, ka viņas zirgs pakrita un viņa zirgam apakšā; tu būtu dzirdējis, kas tur bija par dubļiem un kā viņa notriepās; kā viņš viņu pameta guļot zem zirga, lai mani mizotu par to, ka viņas zirgs paklupis; kā viņa brida pa dubļiem viņu no manis nost raut; kā viņš lamājās; kā viņa viņu lūdzās — viņa, kura nekad vēl nav lūgusies; kā es brēcu; kā zirgi aizaulekšoja; kā viņam satrūka pavada un es pazaudēju savas slejas, — tu dzirdētu līdz ar daudziem citiem vērā ņemamiem notikumiem, kuri nu nogrims aizmirstībā, un tu kapā aiziesi nejēga.
Kertiss. Pēc visa tā iznāk, ka viņš spītīgāks par viņu.
Grumio. Jā gan; to tu pats kā lielākais tiepša no jums visiem redzēsi, kad viņš pārnāks mājās. Bet ko es te pļāpāju? Lai nāk šurp Nātaniēls, Jāzeps, Niklass, Filips, Valters, Kārumnieks un visi citi. Lai viņi gludas sasukā galvas, lai iztīra zilos svārkus, lai kārtīgi sasien prievītes; lai klanās, atmezdami kreiso kāju, un lai nedomā kāds pieskarties ne astram mana kunga zirga astē, pirms nav nobučojuši jaunlaulātiem roku. Vai visi gatavi?
Kertiss. Jā, visi.
Grumio. Sauc viņus šurp!
Kertiss. Ei, klausieties! Jums jāiet manam kungam pretī un jāparādās vaigā kundzei!
Grumio. Nu, viņai pašai ir savs vaigs.
Kertiss. Kas to nezina?
Grumio. Bet tu taču sauc ļaudis parādīties viņas vaigā?
Kertiss. Es viņiem lieku iet nodot goda parādu.
Grumio. Bet viņa taču nenāk piedzīt parādu!
Ienāk četri pieci kalpotāji.
Nātaniēls. Sveiks mājās, Grumio!
Filips. Kā klājas, Grumio?
Jāzeps. Ā, Grumio!
Niklass. Draugs Grumio!
Nātaniēls. Kā veicas, vecais zēn?
Grumio. Nu sveiks, tu! — Kā klājās, tu? — Un tev, tu? — Draugs, tu! Un nu diezgan par sveikiem. Nu, smukie biedri, vai viss jums gatavs? Lietas kārtībā?
Nātaniēls. Viss kārtībā. Vai kungs vēl tālu?
Grumio. Viens rokas stiepiens; varbūt jau lec no zirga, un tāpēc mums… Kad tevi jupis, klusu! Es dzirdu, kungs nāk!
Ienāk Petručo un Katarina.
Petručo.
Kur ir tie nelgas? Ko, neviens pie vārtiem Man zirgu paņemt, seglus paturēt! Kur Nātaniēls, Gregors un kur Filips?
Kalpotāji.
Šeit, šeit, sinjor! Šeit!
Petručo.
Šeit, sinjor! Šeit, šeit, sinjor! Šeit! Jūs aitas galvas, muļķa tēviņi! Ne sagaidīt, ne palīdzēt, ne apsveikt? Kur ir tas stulbais, ko es atsūtīju?
Grumio.
Šeit, sinjor! Tikpat stulbs, kā sūtīts biju. Petručo.
Tu rakar's lempīgais! Nolādēts auns! Vai neliku tev parkā pretī nākt Ar visiem šitiem neliešiem un sliņķiem?
Grumio.
Kungs, nav vēl Nātaniēlam sašūts svārks,
Ne Gabrielam kurpes salāpītas,
Ne Pēt'rim nomelnota cepure,
Un zobens Valteram bez maksts.
Tik Ādams, Ralfs un Gregors gatavi,
Tie visi citi tā kā lupatlaši;
Tos tādus pašus apsveikt savācu.
Petručo.
Nu ejiet, muļķi, dodiet vakariņas!
Kalpotāji projām. Dziedādams.
«Kur manas senās dzīves laiks, Ko dzīvoju.»
Nu, sēdi, Kate, būsi mājās. Ai, ai, ai, ai!
Kalpotāji atgriežas ar vakariņām.
Vai būs? — Nu, Katiņ mīļā, pasmaidi. — Še, novelc zābakus, nu ātrāk, tūja!
Dzied.
«Vecs mūks, kam galva jau ziedēja, Kluss savu ceļu aizgāja.» Ei, neģēli, tak neizlauz man kāju! Še tev!
Sit viņam.
Un otru neizrauj. — Nu, Kate, jūties jautrāk. — Ei, kur ūdens? Un kur mans Troils? Puiši, pasauciet, Lai atnāk brālēns Ferdinands. To, Kate, saņem laipni, nobučo. — Kur manas kurpes? Ko, vai būs reiz ūdens?
Ienāk kalpotājs ar ūdeni.
Nāc, Kate, skalo rokas, esam mājās.
Kalpotājam izkrit ūdens trauks.
Tu, diedelniek, man zemē metisi!
Sit viņam.
Katarina.
Lūdzami, rimstieties; tas netīšām.
Petručo.
Tāds padauza! Tāds sivēns, lutausis! — Nāc, Katiņ, sēsties; esi izsalkusi. Kurš pateiks lūgšanu — vai tu, vai es? Ko, jēra cepet's?
Kalpotājs. Jā.
Petručo.
Kas nesa?
Pēteris.
Es.
Petručo.
Viss sadedzis; un tādu galdā liek?
Kur pavārs, ko? Kur ir tas ragalops?
Kā, draņķi, drīkstat padot ēdienu,
Kas neder man un samaitāts?
Prom to, prom šķīvjus, kausus, visu prom!
Met ēdienu un visus traukus zemē.
Jūs, muļķa slaisti, trulais vergu bars! Ko, rūksiet vēl! Es jums gan rādīšu!
Katarina.
Es lūdzu, vīriņ, neesiet tik bargs:
Bij ēdiens gluži labs — kam uztraukties!
Petručo.
Nē, Katiņ, pārcepts, sakaltis; Un taisni tādu nedrīkstu es ēst, — Tas žulti kairina un dara niknu. Mums abiem labāk būs, ja gavēsim, Jau tā mēs abi esam ātras dabas, Nav veselīga sadegusi gaļa. Bērns, pacieties; rīt visu panāksim, Bet šonakt abi kopā gavēsim. Nāc, pavadīšu tevi kāzu gultā.
Abi aiziet. Atgriežas daži kalpotāji.
Nātaniēls.
Vai, Pjetro, tu ko tādu esi redzējis?
Pjetro.
Viņš viņu per ar pašas žagariem.
Atgriežas Kertiss.
Grumio.
Kur viņš palika?
Kertiss.
Viņas istabā, teic viņai sprediķi par atturību Un kliedz, un peļ, un rāj; šai, nabadzītei, Ne vairs ko teikt, ne sākt, tik stāv un brīnās, Ne sēsties drīkst, kā sasapņojusies. Csst, ejam prom! Viņš nāk, viņš atkal nāk!
Petručo atgriežas.
Petručo.
Es labi sāku valdīt savu valsti
Un ceru laimīgs galā novadīt.
Mans vanags izsalcis un stipri satraukts,
Bet, pirms viņš nenorims, ēst nedabūs,
Es zinu vēl, kā jaucēt vanagu,
Lai nāktu lēns pie sava saucēja:
To turēt nomodā un neļaut gulēt,
Kad sitas viņš un raustās mežonīgs.
Nav viņa šodien ēdusi — un netiks,
Nav nakti gulēj'si — un negulēs.
Kā vakariņās atradu es vainu,
Tā nopaļāšu gultu taisītu:
Pa visiem kaktiem izmētāšu spilvenus
Un palagus, un apsegas, un pēļus.
Pie tam šai tracī likšu just, ka to
Es daru, tik par viņu rūpēdamies.
Tā šonakt viņai iemigt neļaušu;
Kolīdz sāks iesnausties — es kliegšu, brēkšu,
Šai troksnī viņa gulēt nedabūs.
Tas ceļš — ar mīlu nokaut sievieti;
Tā lauzīšu es viņas stūrgalvību. Ja spītnieci kāds labāk valdīt prot, Lai pasaka, to varam piemērot.
Projām.