Ienāk Tranio un Hortenzio.
Tranio.
Draugs Ličo, vai tas iespējams, ka Bianka Mīl tik Lučencio, nevienu citu? Nudien, tad viņa mani vīlusi!
Hortenzio.
Ja gribat pārbaudīt, ko es jums teicu, Tad noklausieties, ko viņš viņai māca.
Bianka un Lučencio, garām iedami.
Lučencio.
Vai, sinjorita, sapratāt, ko mācu?
Bianka.
Ko, meistar, mācāt jūs? Nē — pasakiet.
Lučencio.
Es mācu tikai vienu — mīlas mākslu.
Bianka.
Un jūs šo mākslu labi pārvaldāt?
Lučencio.
Kā, mīļā, valdāt jūs pār manu sirdi!
Hortenzio.
Patiesi sekmējies! Bet kā tas nāk, Jūs apgalvojāt taču, ka Bianka Mīl vienu vienīgo Lučencio.
Tranio.
O, viltus mīla! Aušas sievietes! Es saku, Ličo, — neizprotami!
Hortenzio.
Ko maldināšu jūs: ne Ličo es, Ne mūziķis, par kādu uzdodos, Bet tas, kam tagad riebj šī maskošanās Tās dēļ, kas, nievādama muižnieku, Grib ņemt kaut kādu diedelnieku. Tad ziniet, ser, mans vārds Hortenzio.
Tranio.
Sinjor Hortenzio, es esmu dzirdējis Par jūsu dziļo pieķeršanos Biankai; Bet nu, kad redzu viņas vieglprātību, Es līdz ar jums, ja jūs to gribat, No Biankas atsakos un viņas mīlas.
Hortenzio.
Vai redzat, kā tie mīlinās un skūpstās! Sinjor, te mana roka, zvēru jums, Es viņu neprecēšu, nē, nemūžam! Nav viņa manu jūtu cienīga, Ko savā vientiesībā viņai šķiedu.
Tranio.
Jums vaļsirdīgi zvēru arī es
Par sievu neņemt to, kaut viņa lūgtos.
Fu, kauns! Kā viņa viņam glaužas klāt
Hortenzio.
Ja visi viņu atmet — lai viņš ņem! Bet es, lai piepildītu zvērestu,
Rītdien pat apprecēšu atraitni, Kas bagāta un mani sen jau mīl Kamēr es apjūsmoju lepno skuķi. Sinjor Lučencio, uz redzēšanos! Tik sirdi sievietē, ne skaistās acis Es turpmāk mīlēšu. Nu došos prom; Es turēšu, ko esmu zvērējis.
Aiziet.
Tranio.
Sinjora Bianka, debesis lai svētī Jūs jūsu gaitās, mīlai izredzētā. Jā, sirsniņ, pieķērām, — un nu no jums Hortenzio un es — mēs atsakāmies.
Bianka.
Ko, Tranio, jūs abi atsakāties?
Tranio.
Jā, sinjorita, jā.
Lučencio.
Tad Ličo nedraud vairs.
Tranio.
Tā ir, te kādu jautru atraitni Šodien viņš bildinās un apprecēs.
Bianka.
Lai dieviņš dod!
Tranio.
Un viņš to pārmācīs.
Bianka.
Vai viņš tā solījās?
Tranio.
Jā, šai ziņā jau viņam laba skola.
Bianka.
Ko, pārmācības skola! Vai tad tāda ir? Tranio.
Jā, sinjorita, un Petručo rektors; Viņš māca jaukas uzvešanās spēli, Kā valdīt spītnieci, lai valda mēli.
Uznāk Biondello.
Biondello.
Ak labais sinjor, gaidīju un vēros, Līdz piekusu kā suns! Te beidzot redzu No kalna nākot vecu eņģeli, Kas mums būs noderīgs.
Tranio.
Kas viņš, Biondello?
Biondello.
Kāds tirgotājs vai arī skolotājs, Es nezinu. Bet viņa stīvais tērps Un stāvs, un gaita rāda, ka viņš tēvs.
Lučencio.
Bet, Tranio, teic — kam mums viņš?
Tranio.
Ja lētticīgs, viņš mani paklausīs, Tad mums Vinčencio viņš labprāt spēlēs, Baptistam galvojumu parakstīs, Ka īstenais Vinčencio, mans tēvs. Bet tagad ejiet prom ar savu mīļo.
Lučencio un Bianka aiziet. Uznāk skolmeistars.
Skolmeistars.
Ser, esiet sveiks!
Tranio.
Tāpat jūs arī, ser! Šeit jūsu mērķis, jeb vai ceļš ved tālāk?
Skolmeistars.
Es pāris nedēļu šeit palikšu,
Tad došos tālāk, ceļošu uz Romu,
Pēc tam uz Tripoli, ja lemts būs dzīvot.
Tranio.
Ja vaicāt drīkst, kam ļaužu? Sko/meis/ars.
Mantujietis.
Tranio.
No Mantujas, sinjor? Dievs, pasargi! Jums Padujā draud briesmas dzīvībai!
Skolmeistars.
Man briesmas draud? Kā tā, sinjor, jel sakiet!
Tranio.
Te nāve katram, kas no Mantujas
Nāk Padujā. Jūs nezināt, kāpēc?
Stāv jūsu kuģi Venēcijā gūstā;
Un dodžs — tam naids ar jūsu hercogu —
Šo doto pavēli jau licis izsaukt.
Cik savādi — bet jūs gan tikko nākat, —
Jums uzsaukumu vajadzēja zināt.
Skolmeistars.
Vai man, sinjor, es esmu pazudis! No Florences man līdzi parādzīmes, Par kurām šeit man nauda jāsaņem.
Tranio.
Sinjor, man gribētos jums palīdzēt; Es labprāt kādu padomu jums dotu, — Bet sakiet — vai jūs esat bijis Pizā?
Skolmeistars.
Jā, kungs, es Pizā esmu bieži bijis; Daudz cienījamu pilsoņu ir Pizā.
Tranio.
Vai pazīstat Vinčencio starp tiem?
Skolmeistars.
Nē, nepazīstu, tikai dzirdēts daudz: Liels tirgotājs un bezgalīgi bagāts.
Tranio.
Ser, viņš mans tēvs, un, jāsaka, Jums sejā liela līdzība ar viņu.
Biondello.
Tikpat kā ābols līdzīgs austerei.
Tranio.
Es varu glābt jums dzīvību šais briesmās,
To izdarīšu, tēvu mīlēdams.
Nemaz jūs neturiet par savu nelaimi,
Ka esat līdzīgs seram Vinčencio.
Šeit viņa vārds un cieņa paglābs jūs;
Mans nams jums atvērts, palieciet pie manis,
Kā daždien mana tēva lomā stājies.
Jūs mani saprotat? Tā palikdams
Šeit mierīgs nokārtosiet darīšanas.
Vai patīk pakalpojums, pieņemsiet?
Skolmeistars.
Jā, sinjor; es jums mūžam pateikšos Kā glābējam no nāves un no gūsta.
Tranio.
Tad iesim nokārtosim visu to. Jā, vēl pie tam man jāaizrāda jums: Mēs gaidām ierodamies manu tēvu,
Lai noraksta viņš manai līgavai, Baptistas meitai, mantojuma tiesu. To visu es jums sīkāk pateikšu. Nu iesim, jums vēl vajag pārģērbties.
Abi aiziet.