Ienāk Katarina un Grumio.
Grumio.
Nudien, es nedrīkstu, nekādi nedrīkstu!
Katarina.
Jo skaišos es, jo mani izsmej viņš!
Vai ņēma mani badā nomērdēt?
Ja ubags nāk pie mana tēva durvīm,
Tas dabū savu ubagdāvanu;
Ja ne — pie citiem atrod žēlastību.
Bet es, kas nepazīstu lūgšanas,
Ko trūkums vēl nekad nav spiedis lūgties,
Te mirstu badā, nīkstu bezmiegā:
Nakts miers man — brēka, lamas — barība.
Un — kas visvairāk mani kaitina —
Viņš liekas darām to aiz maigas mīlas,
Lai man kas nenotiek, ka ēšana
Un miegs man kaitētu, pat nestu nāvi.
Nu, lūdzams, ej, nes man ko ēdamu;
Vienalga ko —- vai stiprāku, vai sāju.
Grumio.
Ko teiktu jūs par teļa kāju?
Katarina.
Būs labs, tik, lūdzams, gādā ātrāk šurp.
Grumio.
Man tomēr šķiet, tāds ēdiens žultij kaitīgs. Bet kā jums patīk ķidas taukos ceptas?
Katarina.
Tās labas, mīļais Grumio, nes šurp.
Grumio.
Es neteiktu: tās tāpat žulti kairina. Est vērša šķiņķi un ar sinepēm?
Katarina.
Tas ēdiens patīk man par visu vairāk. Grumio.
Jā, jā, bet sinepes, tās uzbudina.
Katarina.
Tad padod šķiņķi vien bez sinepēm.
Grumio.
Tas neiet, sinepes jums jāņem klāt. Kā lai jums šķiņķi dod bez sinepēm?
Katarina.
Kā gribi, ar vai bez, vai vienu pašu.
Grumio.
Tad došu vienu — sinepes bez šķiņķa. Katarina.
Prom, prom no manām acīm, mānekli!
Sit viņam.
Tu mani ēdināsi cepešvārdiem? Nolādēts blēdis, rupju vergu bars,
Tik zin kā smiet par manām ciešanām! Prom, nerādies man vairs!
Ienāk Petručo un Hortenzio ar ēdamo.
Petručo.
Kā klājas, Katiņ? Ko tik skumjš mans putniņš?
Hortenzio.
Kā, kundze, jūtaties?
Katarina.
Man nav vairs jūtu.
Petručo.
Nu, sirsniņ, uzsmaidi, lai jautrāk kļūtu.
Vai redzi, mīļā, cik es gādīgs vīrs.
Pats taisīju un nesu tev ko iebaudīt.
Vai ne, mans draugs, tāds darbs ir paldies vērts?
Ne vārda, ko? Nu, laikam negribas;
Ir manas pūles gluži veltīgas.
Puis, traukus prom!
Katarina.
Lai paliek, es jūs lūdzu.
Petručo.
Par pakalpojumu mēdz pateikties; Un tu man pateiksies, pirms ēdīsi.
Katarina.
Ser, es jums pateicos!
Hortenzio.
Petručo, mīļais draugs, kā tev nav kauna! Sinjora, lūdzu, ēdīsim mēs kopā.
Petručo
klusām Hortenzio. Ja esi draugs, ēd ātrāk visu nost.
Stipri Katarinai.
Es labu atmaksāju tev ar labu! Ed, mīļā, pasteidzies, mans draugs; tūlīt Mēs brauksim ciemoties pie tava tēva, Tur padzīrosim, parādīsimies! Mums zīds un samts, un zelta gredzeni, Mums jakas, cakas, spalvas, sedzenes, Mums dzintarsaktas, pērles, aproces Un tūkstoš nieku, kādus dāmas nes. Tu paēdi? Tur skroderis ar prieku Tērps tevi zīdā čaukstošā pārlieku.
Ienāk skroderis.
Nāc, skroder, rādi mums to greznību; Nu, taisi vaļā!
Ienāk cepurnieks.
Cepurnieks.
Šeit cepure, ko sinjors pasūtīja.
Petručo.
Kas tas? Tā taisīta pēc katliņa! Kā lauska, fi, cik neglīta un prasta! Ne gliemežvāks, ne rieksta čaumala; Tāds nieks, tāds joks, kā bērna kapuce. Prom to, ej uztaisi man lielāku!
Katarina.
Man nevaj'g lielākas, šī pašā laikā, Jo smalkām dāmām tagad taisni tādas.
Petručo.
Kad būsi smalka — tādu dabūsi, Bet tagad ne.
Hortenzio
sāņus.
Tas nenāks vēl tik drīz.
Katarina.
Sinjor, es domāju, man brīv būs runāt; Man jārunā, es neesmu vairs bērns. Daudz labāki ir klausījušies manī, Ja nepatīk jums, bāziet ausis ciet. Grib mēle teikt, kas sakrājies uz sirds, Ja klusēšu, sirds krūtīs pārplīsīs. Bet, pirms tas notiktu, es gribu brīvi Par visu mutes vārdiem vaļu ļaut.
Petručo.
Tev taisnība; tā slikta cepure, Kā tortes tūba, samta pastēte. Cik mīļa tu, kad arī tev tā netīk.
Katarina.
Vai mīļa, nemīļa — tā patīk man, Es gribu to un citas neņemšu.
Cepurnieks aiziet.
Petručo.
Ak drēbes? Jā! Ei, skroder, rādi šurp!
Tu žēlīgs dievs, kas tā par maskarādi?
Te tās? Vai piedurkne? Nē, lielgabals!
Skat, saraukts te un tur kā abolkūka.
Te robs, te caurs, te griezts, te riests un krokots,
Uz mata kvēpināmais frizierim.
Pie velna, skroder, kā to visu sauc?
Hortenzio
sāņus.
Tā nedabūs ne cepures, ne drēbju.
Skroderis.
Jūs, ser, man likāt uzšūt labi glīti, Kā prasa laiks, pēc modes jaunākās.
Petručo.
Pareizi, sacīju; bet atceries, Pēc modes liku šūt, ne samaitāt. Tec mājās, ātrāk projām aizvācies, Jums, serf es darba vairāk nedošu; Man tāda nevajag, prom, šuj ko labāku!
Katarina.
Es savu mūžu redzējusi neesmu Tik glīti, labi šūtu apģērbu; Vai mani jūs par lelli iztaisīsiet?
Petručo.
Jā, jā, viņš tevi iztaisīs par lelli.
Skroderis.
Sinjora saka, kungs to gribot darīt.
Petručo.
Nedzirdēts bezkauņa! Viņš te vēl melos? Tu diegs, tu uzpirksts, olektmērs; Tu pusolekts, tu ceturtdaļa, colla! Tu uts, tu gnīda, circenis tu tāds! Sāks mani manā mājā mācīt, diegs? Prom, lupata, prom, skranda, ielāps tu! Vai es tev pielaikošu olekti, Ka savu mūžu nemelsīsi vairs! Es saku tev, tas gabals sabojāts.
Skroderis.
Jūs, augstība, te maldāties; šis apģērbs Ir taisīts tā, kā uzdots meistaram; Jo Grumio mums deva pavēli.
Grumio.
Ne pavēli, es viņiem drēbi nodevu. Skroderis. Un ko jūs prasījāt, kā mēs lai uzšujam?
Grumio. Es, ser, jums liku šūt ar adatu un diegu. Skroderis. Bet vai jūs nenoteicāt grieziena? Grumio. Tu daudz ko esi piegriezis? Skroderis. Jā, esmu.
Grumio. Bet mani nepiegriezīsi! Tu dažu labu esi uzcirtis, — man nepatīk, ka man kāds griež un uzcērt. Kad es tev saku: es liku lavam meistaram apģērbu izgriezt, bet nekad neesmu teicis to sagriezt lupatās. Ergo, tu melo.
Skroderis. Lūk, te par šūšanu būs rakstīts rīkojums.
Petručo. Nu, izlasi.
Grumio. Tā zīme melo pa savai modei, ja tanī teikts, ka es tā liku.
Skroderis
lasa.
«Imprimis, plaši palaistu apģērbu …»
Grumio. Saimniek, ja es ko būtu minējis par plaši palaistu apģērbu, tad iešujiet mani brunčos un nositiet beigtu ar bruņā diega kamolu; es teicu — apģērbu.
Petručo. Tālāk.
Skroderis
lasa.
«Ar šauru, apaļu apkakli.»
Grumio.
Jā, apkakli es atzīstu.
Skroderis
lasa.
«Ar kuplu piedurkni…»
Grumio.
Divi piedurknes, es atzīstu.
Skroderis
lasa.
«Piedurknēm skaisti izgrieztām.» Petručo. Te ir tā nejēdzība!
Grumio. Nepareizi, ser, šai zīmē nepareizi! Es teicu: piedurknes izgriezt un tad piešūt; to es tev pierādīšu, kaut arī tev mazais pirkstiņš bruņots ar uzpirksteni. Skroderis. Ko sacīju, tas taisnība; būtu mēs citā vietā, tad es gan tev rādītu!
Grumio. Te es esmu; ņem savu rēķinu, dod šurp olekti un netaupi mani.
Hortenzio. Apžēlojies, Grumio, tik nevienādiem ieročiem!
Petručo. Lai nu šā vai tā, šis apģērbs nav man.
Grumio. Jā gan, tas tērps ir mūsu siņjorai.
Petručo. Pacel to, lai izmanto tavs meistars!
Grumio. Nē, muļķi, piesargies! Pacelt manas saimnieces apģērbu, lai tavs meistars izmantotu gadījumu?
Petručo. Puis, ko tu ar to domā?
Grumio. O, sinjor, tas domāts dziļāk, nekā jūs to domājat. Pacelt manas saimnieces drēbes, lai meistars izmantotu gadījumu! Fui, fui, fui, fuil
Petručo
paklusu.
Hortenzio, pasaki, viņš maksu dabūs.
Stipri.
Nes prom bez ierunām un pazūdi!
Hortenzio.
Es, skroder, ritu visu samaksāšu; Tu neņem ļaunā vārdu skarbāku, Ej mājās, pasveicini meistaru.
Skroderis aiziet.
Petručo.
Nu, Katiņ, nāc, mēs aizbrauksim pie tēva
Tāpat šais goda drēbēs vienkāršās.
Kaut nabadzīgāks svārks, bet lepns maks;
Jo tikai gars mums greznu dara miesu.
Kā saules stars no tumšiem mākoņiem,
Tā pamirdz gods no ikdienišķa tērpa.
Vai sīlis cildenāks par cīruli,
Tāpēc ka greznojies tas raibām spalvām?
Jeb vai par zuti odze labāka,
Ja viņas āda zvīļo tīkami?
O, Katiņ, nē; tu arī nekļūsi
Šai nabadzīgā tērpā sliktāka.
Bet, ja tev kauns, tad saki manu vainu.
Tāpēc nu būsim jautri: dosimies
Nu palīksmoties tava tēva mājās!
Saukt ļaudis šurp, mums laiks, mēs tūlīt jāsim,
Lai zirgi gaida Lielā alejā,
Turp kājām aiziesim, tad kāpsim seglos.
Man šķiet, ka pulkstenis būs septiņi.
Mēs varam tikt vēl tur uz pusdienām.
Katarina.
Es zinu, ka jau divi nosita, Mēs labi ja uz vakariņām tiekam.
Petručo.
Kad zirgā sēdīšos, būs septiņi! Ko vien es saku, domāju vai daru, Tu pretojies. Ei, puiši, atpakaļ, Es šodien nejāšu; bet jāšu tad, Kad pulksten's rādīs stundu, kuru teicu!
Hortenzio.
Viņš sāk jau pašai saulei pavēlēt.
Visi projām.