Nāk Petručo, Katarina, Hortenzio un kalpotāji.
Petručo.
Nu nāc! Dievvārds, mums jāsteidzas! Mūs gaida
tēvs!
Tu kungs, cik gaišs un jauks mums mēness spīd! Katarina.
Ko, mēness? Tā taču saule, dienas gaisma!
Petručo.
Es saku, tas ir mēness, kas tur spīd.
Katarina.
Es zinu, tā ir saule, kas tur spīd.
Petručo.
Tik tiešām, ka es savas mātes dēls! Lai būtu mēness, zvaigznes, kā es vēlos, Pirms tālāk ceļojam pie tava tēva! Ei, atpakaļ, griez zirgus atpakaļ! Ko saki — nē un nē! Vienmēr uz strīdu!
Hortenzio.
Nu piekrītiet — tā galā netiksim.
Katarina.
Es lūdzu, jāsim, kad jau tiktāl esam. Lai mēness tas, lai saule, — kā jums tīk; Ja gribat, sauciet vai par naktssveci, — Šobrīd es apsolos to tāpat saukt.
Petručo.
Es saku: mēness spīd.
Katarina.
Nu zināms — mēness.
Petručo.
Nē, nemelo, tā taču spožā saule! Katarina.
Tu mīļais kungs un dievs! Tā spožā saule! Ja sacīsiet: tā saule nav, — lai nav; Tāpat pēc jūsu prātiem mēness mainās. Jūs varat saukt, kā vien jūs vēlaties, Tā būs, tāpat to Katarina sauks.
Hortenzio.
Petručo, tava virsroka! Uz priekšu! Petručo.
Uz priekšu, tik uz priekšu! Bumba rit Un rit no kalna lejup, ne pret kalnu. Bet klau! Tur ļaudis nāk.
Uznāk Vinčencio. Uz Vinčencio.
Labsrīts jums, daiļā sinjorita! Kurp jūs? Jel saki, Katiņ, saki vaļsirdīgi — Vai esi redzējusi meiteni, Vēl svaigāku par šo? Kā viņas vaigā Maigs bālums spēkojas ar sārtumu! Tik spilgti nemirdz zvaigznes debess dzīlē Kā acis viņas brīnišķīgā sejā! Tu, jaukais bērns, es tevi sveicinu! Nu, Katiņ, noskūpsti šo skaistuli!
Hortenzio.
Tas cilvēks kļūt var traks, par meitu turēts. Katarina.
Ai meitiņ jaukā, pumpurs plaukstošais, Kurp iedama, kur tavas tēva mājas? To laimi vecākiem, kam tik skaists bērns! Vēl laimīgāks būs vīrs, kam zvaigzne lems Reiz tevi saukt par mīļo sieviņu!
Petručo.
Ei, Kate, ko es dzirdu, vai tev prāts? Tas taču vīrietis, vecs, sirms un vārgs, Ne meitene, kā tu to uzrunā.
Katarina.
Ak, piedod, vectēv, manu acu maldu, Tās apžilbušas saules spožumā,
Ka viss, ko uzskatu, šķiet jauns un zaļš. Nu redzu es — tu godāts sirmgalvis.
Petručo.
Tu, vectēv, piedosi; un saki mums — Kurp ceļodams? Ja mums uz vienu pusi, Mēs vēlētos būt ceļa biedri tev.
Vinčencio.
Ak sinjor cienītais un jautrā kundze, jūs, Kas mani apsveicāt tik dīvaini, Mans vārds Vinčencio, es no Pizas ceļā Uz Paduju; es gribu apmeklēt Tur savu dēlu, ilgi neredzētu.
Petručo.
Kā viņu sauc?
Vinčencio.
Lučencio, sinjor.
Petručo.
Cik laimīgi! Vēl laimīgāks būs dēls. Nu es kā rads, ne vien pēc sirmās galvas, Par mīļo tēvu varu tevi saukt, Jo manas sievas — te šīs dāmas māsu Ir precējis tavs dēls. Tu nebrīnies Un nebēdā: tev vedekla jauks cilvēks, No labas ģimenes, pūrs bagātīgs; Pie tam pēc tikuma un dabas viņa — Kā daždien sinjoritai piederas. Vinčencio, mans tēvs, ļauj tevi skaut, Pie tava dēla kopā dosimies, — Cik viņš būs priecīgs, kad tu ieradīsies!
Vinčencio.
Vai tiesa tas? Vai atkal jūsu joki, Kā ceļiniekiem patīk pasmieties Par savu ceļa biedru garā ceļā.
Hortenzio.
Es varu galvot, tēvs, tas taisnība.
Petručo.
Nāc līdz, tad pats to visu redzēsi; Tu kļuvis neticīgs pēc mūsu joka.
Visi aiziet, izņemot Hortenzio.
Hortenzio.
Petručo, lieliski! Tas iet pie sirds! Nu prom pie atraitnes! Ja viņa spītēs, Hortenzio nu zin, ka neiespītēs.
Projām.