Ienāk Baptista, Vinčencio, Gremio, skolmeistars, Lučencio, Bianka,- Petručo, Katarina, Hortenzio un atraitne; Tranio, Biondello un Grumio,- apkalpotāji līdz ar Tranio rīkojas ap mielastu.
Lučencio.
Nu beidzot, lai ar vēlu, jukas pāri
Un garām trakais karš; laiks pasmaidīt
Par briesmām pārlaistām un nesaskaņām.
Tu, jaukā Bianka, mīli manu tēvu,
Kā mīlēšu no sirds es tavējo.
Petručo brāli, māsa Katarina
Un tu Hortenzio ar mīļo atraitni, —
Pie manis iedzeriet un esiet līksmi!
Pēc mūsu kāzu lielā mielasta
Vēl kaut ko iebaudīsim.
Lūdzu, sēdiet! Mēs iekodīsim, runāsimies.
Petručo.
Vienmēr tik sēdēt, ēst un ēst!
Baptista.
Paduja viesmīlīga, dēls Petručo.
Petručo.
Viss mīļš un draudzīgs nāk no Padujas.
Hortenzio.
Kaut abiem mums šie vārdi attaisnotos.
Petručo.
Hortenzio gan baiļojas par atraitni!
Atraitne.
Nu, zināt, es gan nebaidos nekā. Petručo.
Gan gudra jūs, bet manis nesapratāt: Es domāju, Hortenzio ir bail no jums.
Atraitne.
Kam reibst, tam visa pasaule šķiet greiza.
Petručo.
Nav greizi teikts. Katarina.
Kā kundze domā to?
Atraitne.
Mēs salīgām ar viņu: dots pret dotu. Petručo.
Mēs salīgām! Hortenzio, tu dzirdi?
Hortenzio.
Ka izlīgām, to mana sieva teica.
Petručo.
Sveiks cauri! Kundze, skūpstiet jel viņu. Katarina.
«Kam reibst, tam visa pasaule šķiet greiza»; Es lūdzu, pasakiet — kā domāts tas?
Atraitne.
Lūk, jūsu virs, kurš apprecējis spītnieci, Ar savu krustu manu vīru mēro, Lūk, manas domas.
Katarina.
Nav gudri domāts tas.
Atraitne.
Es domāju par jums.
Katarina.
Nē, jūsu uzskatus gan nevar cienīt.
Petručo.
Met, Katiņ, met!
Hortenzio.
Met, manu atraitnīt!
Petručo.
Simt markas, iet — nu Kate viņu uzveiks!
Hortenzio.
To darīt gan mans pienākums.
Petručo.
Tu runā reiz kā zaldāts. Dzeram, sveiks!
Uzdzer uz Hortenzio veselību.
Baptista.
Draugs Gremio, smalks joks, vai ne? Gremio.
Kā tad, tās badās, galvas iecirtušas. Bianka.
Ko, badās tās? Jums, kur vien skatāties, Tik ragi, ragaiņi un badīšanās!
Vinčencio.
Ak mīļā vedekla ar atmodās?
Bianka.
Ne jau aiz bailēm; varu gulēt tālāk. Petručo.
Nē, to mēs neļausim — reiz ieknābāt, Jums jāsaņem vēl dažas asas bultas!
Bianka.
Ak es jums putns? Tad krūmos aizlaižos, Un velti mērķēt jums ar savu loku. Visapkārt sveicinu.
Aiziet Bianka, Katarina un atraitne.
Petručo.
Kā aizbēga! Nu, sinjor Tranio,
Sis putns jums patika, bet netrāpījāt.
Lai dzīvo šāvēji, kas šauj un netrāpa!
Tranio.
Lučencio mani palaida par suni, Tas skrej un medī tikai savam kungam.
Petručo.
Labs salīdzinājums, tik drusku sunisks. Tranio.
Ne tā kā jums, jūs medījāt tik sev, Bet jūsu stirna nu jūs pašu nories.
Baptista.
Oho, Petručo! Tranio ķēra jūs.
Lučencio.
Paldies par cirtienu, draugs Tranio.
Hortenzio.
Vai ne, viņš trāpīja — nu atzīsties!
Petručo.
Jā, atzīstos, man drusku ieskrāpēja. Bet zobgalība, mani skārusi, Pa metienam jūs abus sirdī ķēra.
Baptista.
Dēls Petručo, — nu, bez ļauna joka teikt, — Par visām spītīgāka tava sieva.
Petručo.
Es neteiktu; un, lai to pierādītu,
Lai katrs savu sievu pasaukt liek:
Kam viņa būs visvairāk paklausīga
Un pirmā atnāks šeit uz pavēli,
Tas ķīlu ņem, uz ko mēs saderēsim.
Hortenzio.
Lai iet. Cik liekat jūs?
Lučencio.
Divdesmit kronu.
Petručo.
Divdesmit kronu?
To lieku es uz vanagu vai suni,
Uz savu sievu lieku desmitkārt.
Lučencio.
Lai iet tad simt.
Hortenzio.
Ar mieru.
Petručo.
Saderam!
Hortenzio.
Kurš pirmais sāks?
Lučencio.
Es sākšu. — Biondello, Ej saki sinjorai, lai nāk pie manis.
Biondello. Jā, sinjor.
Aiziet.
Baptista.
Dēls, pusi lieku es, Bianka nāks.
Lučencio.
Es nedalos; par visu atbildu.
Biondello atgriežas.
Nu ko?
Biondello.
Sinjor, mana saimniece lika pateikt, Ka viņa aizņemta un nevar nākt.
Petručo.
Tā, viņa aizņemta un nevar nākt! Vai tā ir atbilde?
Gremio.
Jā, pieklājīga; Dievs dod, lai jūsējai nav ļaunāks vārds.
Petručo.
Es ceru gan uz labāku.
Hortenzio.
Ej, Biondello, palūdz manu sievu, Lai atnāk šurp tūlīt.
Biondello aiziet.
Petručo.
Oho! jau «palūdz»!
Nu, tad būs klāt. Hortenzio.
Sinjor, man jāšaubās, Ka nenāks jūsējā, lai kā jūs lūgtos.
Biondello atgriežas.
Ko sacīja sinjora?
Biondello.
Jums, saka, laikam padomā kāds joks, Un nenākšot, bet jūs lai ejot turp.
Petručo.
Vienmēr uz ļauno. Nenākšot? O, kauns, Cik riebīgi, cik nepanesami!
Klau, Grumio, ej saki sinjorai, Es viņai pavēlu, lai atnāk šurp.
Grumio aiziet.
Hortenzio.
Es zinu atbildi.
Petručo.
Nu?
Hortenzio.
«Nenākšu»!
Petručo.
Nu ko, man nebūs laimējies, tas viss. Baptista.
Tu žēlīgs dievs! Skat, Katarina nāk!
Katarina ienāk.
Katarina.
Sinjor, ko vēlaties, jūs mani saucāt?
Petručo.
Kur Hortenzio sieva un Bianka?
Katarina.
Pie kamīna tās sēž un sarunājas.
Petručo.
Ved viņas šurp; bet, ja tās nenāktu,
Nem pātagu un atdzen te pie vīriem;
Ej, saku es, un ātrāk gādā šurp!
Katarina aiziet.
Lučencio.
Lūk, brīnums, ja jūs gribat brīnumus!
Hortenzio.
Jā gan, man tikai brīnums, ko tas māca.
Petručo.
Nu mieru māca, mīlu, saderību
Un klusu, saticīgu dzīves veidu,
Ar vārdu, visu, ko par laimi saucam!
Baptista.
Nu lai tev labi klājas, dēls Petručo!
Tu uzvarējis derībās; es lieku
Vēl daudzus tūkstošus tev kronu klāt.
Lai iet cits pūrs, kad cita meita, —
Nu viņa gluži cita, nekā bij.
Petručo.
Es derībās vēl drošāk uzvarēšu,
Kad redzēsiet jūs viņu paklausīgu
Un panesīgu jaunos tikumos.
Lūk, viņa ved jau jūsu tiepšas sievas
Kā sievietiskās varas gūsteknes.
Atgriežas Katarina ar Bianku un atraitni.
Tev, Katarina, cepure nav lāga:
Svied prom to pancku! Samin to!
Atraitne.
Lai nedod dievs man piedzīvot to laimi
Par tādu aušu kādreiz pārvērsties!
Bianka.
Šo muļķību sauc paklausību? Kauns!
Lučencio.
Kaut būtu tev šī muļķa paklausība,
Ne paklausīga gudrība, Bianka,
Šovakar maksāja tā man simt kronu.
Bianka.
Kad jūs tāds muļķis, derēdams par mani.
Petručo.
Kļaus' mani, Katarina, pasaki šīm tiepšām,
Kāds sievas pienākums pret savu vīru.
Atraitne.
Nu, nu jūs jokojat: mūs nevaj'g mācīt!
Petručo.
Tu pateiksi; ar viņu pirmo sāc.
Atraitne.
To viņa nedarīs.
Petručo.
Tu darīsi; ar viņu pirmo sāc.
Katarina.
Fū, kauns! Nu nesarauc tā bargu pieri,
Ar acīm nemet dusmu zibeņus,
Kas ķertu tavu kungu pavēlnieku!
Tas bojā skaistumu, kā pļavas sals,
Trauc tavu godu tā kā negaiss ziedus, —
Ne jēgas tur, nedz kāda jaukuma.
Ir īgna sieviete kā duļķains avots
Bez dzidruma, pilns dūņām gļotainām;
Lai ceļinieks kā slāpēs paguris,
Pie tāda nemetīsies baudīt malku.
Tavs vīrs — tev galva, dzīvība un balsts,
Tavs kungs un pavēlnieks; viņš rūpējas
Par tevi un par tavu labklājību;
Iet grūtā darbā laukā un uz jūras,
Pa naktīm negulēdams, dienu saldams,
Kamēr tu siltā mājā atdusies.
Un negrib viņš no tevis citas algas
Kā mīlu, paklausību, laipnību, —
Šo nieka nodevu par lielo upuri!
Kā valdiniekam klausa pavalstnieks,
Tā sievai jāpaklausa savam vīram.
Ja viņa tiepša, īgna, skāba, ķildīga
Un nepadodas viņa labai gribai, —
Vai viņa nav tad nejauks nemiernieks
Un sodāms sava kunga nodevējs?
Man kauns, ka sievietes tik vientiesīgas
Un karus ceļ, kad būtu jālūdz miers!
Un tiecas valdīt, vadīt, spēkoties,
Kad viņām jāmīl, jāklus', jāpadodas.
Vai nav mums miesa dota, maiga, vāja,
Kas neder darbam, dzīves cīniņam, •—
Bet glabāt jūtīgu un klusu sirdi
Kā jaukam viesim smalku mājokli?
Nu šurp, jūs vājie stūrgalvīgie tārpi!
Mans prāts bij cietāks nekā kādai jums,
Sirds lielāka, un vairāk vienmēr tikās
Pret vārdiem vārdu, zobiem zobu cirst;
Bet nu es redzu, ierocis mums — salms,
Vājš mūsu spēks kā maza bērna jauda,
Mums tik ar māņiem patmīlību glauda.
Nav vērts: pret vīru dusmas savaldiet,
Pie viņa kājām rokas nolieciet;
Ja zinās vīrs, kas ir mans pienākums,
Es pildīšu, un nebūs strīdu mums.
Petručo.
Lūk, sieva! Katiņ, nāc, dod skūpstu man! Lučencio.
Jā, brāl, tev viņa klausa, — laime gan!
Vinčencio.
Cik jauki tas, kad bērns tā mīļi glaužas!
Lučencio.
Cik nejauki, kad sieva dusmās laužas!
Petručo.
Nāc, Katiņ, gulēt laiks!
Trīs pāri mēs, — tiem diviem ceļš vēl baigs. Es laimēju
uz Lučencio,
Jūs mērķī trāpījāt, Un nu lai labie gari stāv jums klāt!
Petručo un Katarina aiziet.
Hortenzio.
Viņš, savaldījis spītnieci, var smiet.
Lučencio.
Tur jābrīnās, cik tas gan ātri iet.
Visi projām.